21. martā, plkst. 16 Liepājas okupācijas muzejā grāmatas ”Kur palika Tēvi?” prezentācija

Sorry, this entry is only available in Latviski.

Dalīsies pārdomās par izdoto grāmatu “Kur palika Tēvi?” un filmu “Tēvi Tur”Ceturtdien, 21. martā, plkst. 16 Liepājas okupācijas muzejs sadarbībā ar fondu ”Sibīrijas bērni” rīko Dzintras Gekas nesen izdotās grāmatas ”Kur palika Tēvi?” prezentāciju Liepājas okupācijas muzeja zālē K. Ukstiņa ielā 7/9. Sarīkojumā tiks demonstrēta arī filma ”Tēvi tur”

Sarīkojumā grāmatas autore un kinorežisore Dzintra Geka-Vaska, komponists Pēteris Vasks, operatori Aivars Lubānietis un Viktors Grībermanis dalīsies pārdomās par fonda izdoto grāmatu ”Kur palika Tēvi?” un filmu ”Tēvi Tur”. Sarīkojumā fragmentus no grāmatas lasīs Emīls Dreiblats. Atmiņās par sava tēva likteni dalīsies Jānis Dreiblats, Māris Zīders un Aija Aļļe. Continue reading “21. martā, plkst. 16 Liepājas okupācijas muzejā grāmatas ”Kur palika Tēvi?” prezentācija”

Grāmatas “Kur palika tēvi?” prezentācija Ventspilī, Livonijas ordeņa pilī 22.martā, plkst. 14:00

Sorry, this entry is only available in Latviski.

Fonds “Sibīrijas bērni” rīko Dzintras Gekas-Vaskas nesen izdotās grāmatas “Kur palika tēvi?” prezentāciju Ventspils muzejā, Livonijas ordeņa pilī 2024. gada 22. martā, plkst. 14:00
Grāmata “Kur palika Tēvi?” ir fonda “Sibīrijas bērni” vairāku gadu darbs. Tajā iekļauts vēsturnieka Aināra Bambala pētījums par Gulaga nometnēm, uz  kurieni 1941.gadā tika izsūtīti latviešu vīrieši. Grāmatā ievietotas arī Jēkaba Graudiņa atmiņas par Vjatlagā piedzīvoto, vēsturnieka Vladislava Veremjova, Sodu izpildīšanas pārvaldes arhivāra, pētījums par Vjatlagā ieslodzītajiem latviešiem un Artūra Stradiņa Vjatlaga dienasgrāmata.
Šeit ir apkopotas 1941.gadā uz Sibīriju izsūtīto bērnu atmiņas par tēvu zaudējumu, ģimeņu un tēvu fotogrāfijas un mūsdienu bērnu izpratne par deportācijām zīmējumos un sacerējumos. Grāmatā ievietotas arī fotogrāfijas no fonda “Sibīrijas bērni” rīkotās ekspedīcijas uz Vjatlagu
un Solikamsku, uz kurieni 2011.gadā devās tie, kas bērnībā zaudēja tēvus.
Fonds demonstrēs dokumentālo filmu “Kur palika tēvi?” Grāmatas prezentācijas ietvaros notiks arī tikšanās ar grāmatas autori un filmas režisori Dzintru Geku-Vasku un vienu no filmas varonēm – Raitu Šustu (dzim. Niedru), kas dalīsies savās atmiņās, kā arī atbildēs uz auditoriju interesējošiem jautājumiem. Grāmatā un filmā varēs redzēt arī fragmentus, foto un atmiņu stāstus no Ventspils iedzīvotāju likteņstāstiem.
Interesentiem ieeja bez maksas

Ventspils muzejs un fonds ‘Sibīrijas bērni”

Grāmata “Kur palika tēvi?” pieejama no 19. decembra

Sorry, this entry is only available in Latviski.

Grāmata”Kur palika Tēvi?” ir fonda “Sibīrijas bērni” vairāku gadu darbs. Ar Aināra Bambala soda nometņu aprakstu, Jēkaba Graudiņa, Vladislava Veremjova atmiņām par Vjatlagu un Artūra Stradiņa Vjatlaga dienasgrāmatu, un 1941. gadā uz Sibīriju izsūtīto bērnu atmiņu mirkļiem, ģimeņu un tēvu fotogrāfijām un mūsdienu bērnu izpratne par deportācijām zīmējumos un sacerējumos. Arī fotogrāfijas no ekspedīcijas uz Vjatlagu un Solikamsku. Grāmatas pieejamas no 2023. gada 19. decembra, zvanot pa tel. 28743979 vai rakstot uz epastu sibirijasberni@gmail.com Grāmatu var pasūtīt internetā https://sibirijasberni.lv/shop/product/kur-palika-tevi-2 Grāmata ir 670 lpp. gara un ir kā turpinājums grāmatai “Mātes Sibīrijā”

 

Top jauna grāmata “Kur palika Tēvi?”

Sorry, this entry is only available in Latviski.

Fonds gatavo izdošanai jaunu grāmatu “Kur palika Tēvi?” Grāmatas atvēršana notiks 2023. gada 22. decembrī.  Grāmatā būs 670. lpp. un tā ir turpinājums grāmatai “Mātes Sibīrijā”. Grāmatas metiens būs ierobežots, lūdzu interesentus pasūtīt rakstot uz epastu sibirijasberni@gmail.com 

Continue reading “Top jauna grāmata “Kur palika Tēvi?””

New book “Mothers in Siberia” – in eternal memory of Latvian Mothers.

Foundation “The Children of Siberia” has published a new book “Mothers in Siberia”. The book contains interviews with mothers and their children deported on June 14, 1941, fragments of interviews from the memories of children deported on June 14, 1941. In 1941, the children taken to Siberia asked me to publish a book about Mothers. Latvian women, who from a prosperous life, from a prosperous home, ended up in the filth, filth, narrowness, hunger, and cold of Siberia. In chiffon dresses, mothers went to cut trees in the taiga, returning to their huts in the evening with worn-out clothes. Mothers gave the meager ration of bread to their children and starved to death. On June 14, 1941, 15,424 Latvian residents were deported from Latvia. Deportation greatly affected women – being separated from their husbands, taking all care of children, parents. They had to fight for physical survival with all possible means, far away from the usual environment, raise children, be able to create a sense of family, survive many physical and moral hardships. suffering – loss of husband, also children. Research by psychologists shows that the traumas caused by deportation leave 

traces and are passed on to the next generation.
In 1946, when orphaned children were allowed to be sent to Latvia, some mothers committed suicide so that the children could return to their homeland. In 2000, when we started looking for and interviewing Siberian children, we still met some mothers, this book contains their memories. What surprised me the most was the suffering, the pain that had been experienced and was able to remember it without bitterness and malice.
More than 80 years have passed, memories are fading, time is running and there are calls to forget it sooner. Then suddenly war in Ukraine. History repeats itself, fathers have been killed, families destroyed, children deported again. That is why this book is needed. Lest we ever forget…
Eternal memory for Latvian Mothers.”

Māra Eidukas (quote from the book) “Mum was working in the forest, she left this food for us, but it happened that other children ate our food. I got sick… For a month, on my way to work, my mother waited in terror to see if I would be alive when she came home from work. Mom said – it’s better if misfortune comes without knowing, because it’s terrible to go through it. I’m sick from hunger”
Hélène Lacone (quote from the book): “I was 34 years old when I was deported. I work in a collective farm, digging a cellar. There were older wives. I dug up a lot of earth, on the third day I only worked in the corner with a shovel, I was sick. I wanted to earn. We were given a ration of bread. There was a hospital nearby, I went in for treatment. I was investigated. I was all messed up. I wasn’t allowed to do hard work anymore”
Margrieta Silenieks(Otaņķe) (quote from the book): “We believed that we would be together with our husbands. We saw that there were no husbands when we left… We asked, of course , but the communists had their own answer – they didn’t know where our men were.”

The book is published by “Children of Siberia Foundation”, it can be purchased by ordering on the website  https://sibirijasberni.lv/shop/product/mates-sibirija/  or by phone 28647939, we also send by mail and to your home. The book can also be purchased on site at the studio in Zaķusala, LTV building, tel. 28647939 or 29273016.

Grāmatas “Sibīrijas bērni 1949” atvēršanas videoieraksts

Sorry, this entry is only available in Latviski.

2021. gada 17. decembrī plkst.12.00 notika jaunās grāmatas “Sibīrijas bērni 1949” atvēršana Okupācijas muzejā. Piedāvājam noskatīties šī pasākuma videoierakstu

Diskusija ar grāmatas “Sibīrijas bērni 1949” varoņiem

Sorry, this entry is only available in Latviski.

13.martā plkst.14:00 uz Ķīpsalas izstāžu centra Lielās skatuves pasākuma “Latvijas Grāmatu izstāde 2022” ietvaros norisinājās diskusija ar jaunās grāmatas “Sibīrijas bērni 1949” dalībniekiem. Diskusiju vadīja Dzintra Geka-Vaska (fonda vadītāja). Diskusijā piedalījās Juris Apsis, Jānis Ābele, Imants Bērziņš, Gunārs Opmanis, Kaspars Pūce, Astrīda Ruško, Marija Krūmiņa, Vija Ķērpe. 

This slideshow requires JavaScript.

Grāmatā “Sibīrijas bērni 1949” apkopoti 165 cilvēku dzīvesstāsti, kuri kā bērni 1949. gada 25. martā tika aizvesti uz Sibīriju. Grāmatā publicētas apgabalu kartes un apraksti, katrai intervijai pievienotas fotogrāfijas no personīgajiem arhīviem. Grāmatu var iegādāties, pasūtot fonda mājaslapā www.sibirijasberni.lv vai zvanot pa telefonu nr. +371 28643979.

Latvijas Grāmatu izstādē 13. martā 14.00 Ķīpsalā grāmatas “Sibīrijas bērni 1949” prezentācija

Sorry, this entry is only available in Latviski.

Latvijas Grāmatu izstādē 2022. ielūdzam uz grāmatas “Sibīrijas bērni 1949” prezentāciju

No š.g. 11.līdz 13.martam fonds “Sibīrijas bērni” piedalīsies gada svarīgākajā grāmatu tirdzniecības pasākumā “Latvijas Grāmatu izstāde 2022”, kas norisināsies Starptautiskajā izstāžu centrā Ķīpsalas ielā 8, Rīgā.
13.martā (svētdien), plkst. 14:00 uz Lielās skatuves norisināsies tikšanās ar jaunās grāmatas "Sibīrijas bērni 1949" varoņiem uz Tomskas apgabalu izsūtītajiem Jāni Ābeli, Edmundu Būmani, Ivaru Kaļķi un uz Amūras apgabalu izsūtīto Kasparu Pūci. Diskusiju vadīs fonda
“Sibīrijas bērni” vadītāja Dzintra Geka-Vaska. Grāmatā „Sibīrijas bērni 1949” apkopoti 165 cilvēku dzīvesstāsti, kuri kā bērni 1949. gada 25. martā tika aizvesti uz Sibīriju. Grāmatā publicētas apgabalu kartes un apraksti, katrai intervijai pievienotas fotogrāfijas no personīgajiem arhīviem.

This slideshow requires JavaScript.

Grāmata “Sibīrijas bērni 1949”. Okupantu dabu atpazīstam arī šodien (Elitas Veidmanes raksts, avots: Neatkarīgā Rīta Avīze) „Un tad sākās skola, man bija jāsāk mācīties. Septiņi gadi man palika septembrī. Mamma samācīja – „imja, famiļija”, – to zināju. Man prasa „otčestvo”. Es nezinu, kas tas tāds ir. Nu, kā sauc tēvu. Es saku – tēvs. Tā arī pierakstīja: „Tevovič”.” To atceras Kārlis Adata, kuru kopā ar ģimeni izsūtīja uz Tomskas apgabalu 1949. gada 25. martā. Vēl 164 cilvēku dzīvesstāsti ir lasāmi nesen iznākušajā grāmatā „Sibīrijas bērni 1949”. Skaudrs laiks, kas jāatceras šodien
un vienmēr.
Māra Apine (dzimusi Priedīte): „Atceros, nāku no skolas, 1949. gada 25. marts bija saulaina diena. Nāk pretim kaimiņiene un saka: ej nu atrāk uz māju, ka nepaņem mammu un tu nepaliec viena. Es domāju – ko tu jocīgas runas runā… Es sāku raudāt. Aizeju, pie mājas redzu, ka tur divi pajūgi, nežēlīgi rej suns. Mamma nervozi krāmē drēbes. Mammai bija Piebalgas tautastērps – kāzu tērps, skaista sakta. Paņēma līdzi. Mamma grib aiziet uz kūti, jo bija jāslauc govis, bija jādzimst teliņam, vajadzēja cept maizīti, mamma bija iekūrusi krāsni.
Vēl tagad acīs stāv, kā mīkla veļas pāri muldiņai. Duksītis skrien līdzi, to nošauj… Manī radās naids, sapratne, ka tie ir slikti cilvēki, ja var nošaut suni.”
Aija Gaile: „Kad nebija jāiet skolā un vecāku nebija mājās, – blakus bija upe, liela, skaista, un mēs pavadījām laiku pie tās. Vasaras tur bija siltas. Lielajai upei bija atteka un vidū pussala. Ja bija sadzīti baļķi, mēs pa baļķiem skrējām pāri uz lielo upi. Atceros, mamma bija darbā un
nezināja, ko mēs tur darām. Uz visām barakām bija tikai viena aka, un veļu mazgāt gāja uz upi. Un mamma bija ieraudzījusi, ka mēs, meitenes, paķeram viena otru aiz rokas un skrienam pa baļķiem, bet baļķi šūpojās. Viņai bija tik daudz prāta, ka viņa mani nesauca. Pēc
tam gan tika… Upe bija liela, starume bija spēcīga.” 
Dzidra Laģe: „Mēs palikām pēdējie, mūs aizveda vistālāk – 60 kilometrus aiz Kolpaševas, gandrīz mūžīgā sasaluma zeme, jo nākamā pilsēta jau bija mūžīgajā sasalumā. Tas bija 2. maijs, garmoškas spēlēja, par mums ņirgājās – fašisti atvesti. (..) Sādžā mūs novietoja. Bija istabiņas, un tajās istabiņās – ne jau pa ģimenei, bet pa divām, trim ģimenēm kopā. Mēs tikām istabiņā trīs ģimenes. Mums bija labi, mums bija istabiņas, kur palikt, bet tur bija izsūtītie krievi, un viņi bija izlikt taigā, pilnīgā taigā, starp kokiem. Tur bija tā – vai nu viņi cēla mājiņas, vai raka zemļankas. Tie, kuri tā darīja, palika dzīvi, bet bija arī tādi cilvēki, kuri gaidīja, domāja, ka kaut kas taču notiks, ka tā nevar būt, ka tādas represijas. Tie gan aizgāja bojā. Kā vēlāk stāstīja vietējie iedzīvotāji, ka atrastas tādas čupiņas – cilvēki sagāja kopā un nomira kopā…”
1949. gada 25. marta NKVD organizētajā akcijā ar nosaukumu „Krasta bangas” (Priboj – krieviski) no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas uz Sibīriju deportēja vairāk nekā 90 000 iedzīvotāju. No Latvijas vien – 42 125 cilvēkus. Liela daļa bija bērni – „noziedznieki – tautas nodevēji”. Daudzi palika Sibīrijā, daudzi arī atgriezās Latvijā. Bet viņu bērnība bija nolaupīta, daudzi tika pārkrievoti, dzīve – salauzta… To nav iespējams piedot. Un tas ir jāatceras mūžīgi. Kāpēc? Tāpēc, ka mums arī tagad ir jāzina, ko var sagaidīt no austrumu kaimiņa, kuram pat līdz šim brīdim nav miera. Šis austrumu kaimiņš, nespēdams tikt galā ar milzu teritoriju, ko pats ir sagrābis gadsimtu gaitā, grib sagrābt arvien vairāk. Okupantiem, kuri nejūt sātu, nekad nebūs gana, viņiem vajadzēs vēl un vēl. Stāstos, kurus izlasām nesen iznākušajā grāmatā, atpazīstam okupantu dabu, kas nav mainījusies arī šodien.
Lai atgādinātu vēsturi, kinorežisore Dzintra Geka 2000. gadā nodibināja fondu „Sibīrijas bērni”, sākotnēji sarīkojot emocionālu, sirsnīgu pasākumu – skolēnu sacerējumu konkursu par tēmu – „Izsūtītie”. Visus šos gadus nebija iespējams bez asarām lasīt skolēnu
sacerējumus, ko viņi rakstīja, balstīdamies uz savu radinieku atmiņām par Sibīriju. Tad radās arī skolēnu zīmējumu konkurss. Tad tika uzņemtas filmas, kuru galvenie varoņi bija deportētie latvieši un Sibīrija. Tad tika izdotas grāmatas par Sibīrijas bērniem.
Tas viss ir vajadzīgs, lai piemiņa dzīvotu tālāk, jo Sibīrijas bērni, kas šodien vairs nav bērni, aiziet Mūžībā… Tāpēc piemiņa jāglabā nākamajām paaudzēm – viņu bērniem, mazbērniem, mazmazbērniem. Un ne tikai piemiņa vien: šīs atmiņas ir brīdinājums šodien.
Annija Bērziņa, skolniece, mūsdienas: „Skolotāja vēstures stundā uzdod jautājumu: kāpēc jāzina savas valsts vēsture? Daži atbild, lai varētu nokārtot vēstures eksāmenu vai uzrakstīt nākamo pārbaudes darbu. Citi spītīgi klusē. Bet vēsture ir kas vairāk. Vēsture vieno tautu, un
tajā var rast atbildes uz mūsdienu problēmām. Vēsture var būt skaista, var būt graujoša un sāpīga. Kā nedzīstoša brūce tā atgādina par uzvarām, pāridarījumiem un noziegumiem. Un
pats lielākais noziegums no visiem – brīvības un dzīvības atņemšana.”
***
Grāmatu var iegādāties, pasūtot fonda mājaslapā www.sibirijasberni.lv vai zvanot pa telefonu nr. +371 28643979.

Sibīrijas bērni

17. decembrī plkst.12.00 grāmatas “Sibīrijas bērni 1949” atvēršana Okupācijas muzejā un eglīte Latviešu biedrības namā

Sorry, this entry is only available in Latviski.

Mīļie draugi!

Jūs esiet laipni aicināti un mīli gaidīti š.g.17. decembrī plkst.12.00 uz jaunās grāmatas “Sibīrijas bērni 1949” atvēršanu Okupācijas muzejā, Strēlnieku laukumā un plkst. 14.00 Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē uz Sibīrijas bērnu Ziemassvētku sarīkojumu “Ziemassvētku stāsti”. Ieeja tikai ar vakcinācijas sertifikātu un personu apliecinošu dokumentu.
Ar cieņu, Dzintra. 

The book “Children of Siberia 1949” has been published

The book “Children of Siberia 1949” was published in latvian, which contains the life stories of 165 people who were taken to Siberia on March 25, 1949 as children. Maps, descriptions and photos from personal archives attached to each interview are published in the book. The book will be available for purchase on the Foundation’s website https://sibirijasberni.lv/shop/en/product/sibirijas-berni-1949/
 

The deportation of 1949 is one of the most tragic points in the history of Latvia in modern times. 43,000 people were deported to Siberia for life, including 10,000 children and infants, the elderly and even those raised from the deathbed. Many of the deportees died, while others spent long and distressing years in the northern parts of Siberia, in inhumane conditions, fighting for their lives and the lives of their children. Those who managed to return had lost their health, lost property, lost their roofs over their heads, and had been morally and physically destroyed. Even after the so-called release, the regime treated them with suspicion, did not give them the opportunity to get an education, did not give them the opportunity to pursue a career or choose a place to live. And it could be seen as a continuation of the genocide. Long before the deportation itself, lists of deported Latvian families were carefully prepared. With Moscow instructions and local service activities. This will be seen in this film. The property of the deportees was hijacked and distributed to collective farms and state farms, but part of the property was appropriated by those who carried out deportations. It will also be seen in this film. 75 Red Flag orders were awarded to the perpetrators of the 1949 genocide for carrying out deportations in general and for committing inhumane crimes. Of those deported in 1949, 52% were farmers, 18% were children and the elderly, and 16% were schoolchildren. Of those deported in 1949, 12% or 4,941 died. The deportations of 1949 were in some ways more cruel than the deportations of 1941. For every fourth deportee was a child. One in six was over 60 years old. The deportations of 1941 were an attempt to behead the Latvian intelligentsia. The deportations of 1949 were to destroy the peasantry and the most active and diligent Latvian peasants, from whom the totalitarian regime feared the most, because the free state of Latvia was based on them.