Par mums

Foundation “Fonds Sibīrijas bērni”

Reģ. Nr. 40008057169

a/s SEB banka

kods: UNLALV2X

Account EUR: LV47UNLA0002058469357

Account USD: LV68UNLA0002058469658

Address: Graudu iela 41A, Rīga, LV-1058, LATVIJA

Contact: Dzintra Geka (+371)29273016, fax(+371)67629960, dzintrag@inbox.lv

 Pāvels Terentjevs(+371) 26337988, sibirijasberni@gmail.com

 

Общество “Фонд Дети Сибири”

Рег. № 40008057169

АО SEB banka

код: UNLALV2X

Расч. счет EUR: LV47UNLA0002058469357

Расч. счет USD: LV68UNLA0002058469658

Адрес: Graudu iela 41A, Rīga, LV-1058, LATVIJA (ул. Грауду, 41 А, Рига, LV-1058, Латвия)

Контакты: Дзинтра Гека (+371)29273016,  (+371)67629960, эл. почта: dzintrag@inbox.lv

Павел Терентьев (+371) 26337988, sibirijasberni@gmail.com

По вопросу приобретения книг и документальных фильмов звоните, пожалуйста, по тел. (+371)26337988 или пишите sibirijasberni@gmail.com

 

1941. gada 14.jūnija deportāciju rezultātā cieta 15425 Latvijas iedzīvotāji (latvieši, ebreji, krievi, poļi), tajā skaitā vairāk 3750 bērni vecumā līdz 16 gadiem. Izsūtīšanas laikā vīriešus atšķīra no ģimenēm un aizdzina uz Gulaga nometnēm, kur tēvi un brāļi mira no bada un slimībām

Sievietes un bērnus specnometinājuma apstākļos izvietoja galvenokārt Krasnojarskas novada un Tomskas apgabala sādžās. Viņiem īpaši smags bija izsūtījuma pirmais posms – 2.pasaules kara gadi, kad smagā darba un slimību dēļ daudzi nomira.

Kāda krievu dziesma vēsta, ka tas bija svētais karš, melīgas propagandas rezultātā izsūtītie tika dēvēti par fašistiem, attiecīgi pret viņiem izturoties. Jeņisejas upes lejastecē ir vieta, kuru dēvē par Nāves salu – Agapitova. 1942. gada rudenī tur izsēdināja 700 cilvēkus, to starp latviešu mātes ar bērniem. Pavasarī dzīvi bija palikuši 70, izglābās 6 latviešu bērni, kuru intervijas ir grāmatā.

1946. un 1947. gadā, pateicoties Latvijas Izglītības ministrijas Bērnu nama daļas darbinieku uzņēmībai un pūlēm, vairāk nekā tūkstotis 1941. gada 14. jūnijā aizvestie bērni – galvenokārt bāreņi un pusbāreņi vecumā līdz 16 gadiem tika pārvesti uz Latviju, atdoti audzināšanā viņu radinieku ģimenēs vai ievietoti bērnu namos. Taču, diemžēl, ar to viņu moku ceļi nebeidzās. Daudzus no viņiem varas orgāni vēlāk pa etapu atkal nosūtīja uz agrākajām nometinājuma vietām, no kurām Dzimtenē varēja atgriezties tikai piecdesmito gadu vidū. Arī tagad Sibīrijā dzīvo 1941. gadā izsūtīto pēcteči.

Esam mērojuši tūkstošiem kilometrus sešu gadu garumā. Krasnojarskas, Tomskas, Jeņisejskas un citos apgabalos palikušie bērni šobrīd ir sirmgalvji un invalīdi. Viņiem nolaupīta ne tikai Dzimtene un tuvinieki, pārkrievošanas politika ­viņiem atņēmusi arī dzimto valodu,daudzi no viņiem vairs nespēj latviski sazināties. Dažs no ­viņiem ir dzīvojis ar cerību, ka vecumdienās nokļūs vismaz kādā Latvijas nabagmājā, šis sapnis kļuvis tikai par sapni, jo viņus no Dzimtenes šķir robeža, kas vairs nav tik vienkārši pārejama. Braucot mājup no Sibīrijas, ikreiz bijām iespaidu pilni par šīs zemes dabas krāšņumu, mums bija uzfilmēti materiāli,intervijas, taču vienmēr mēs vedām līdz arī kādas ceļojumā iegūtas dziļas personīgas izjūtas. Un tās bija skumjas un neizzūdoša vainas sajūta… Tie,kuri atgriezās,ir laimīgi,jo viņi ir Dzimtenē, bet vientulību, ciešanas, badu un postu, tuvinieku zaudējumu nekas nevar aizstāt. Tas atstājis sekas daudzu paaudžu garumā. Katrs stāsts ir liecība un piemiņa par brāļiem un māsām, kuri palika mūžīgajā sasalumā.

Skaita ziņā otra lielākā tauta, kas cieta 1941. gada deportācijā, ir ebreji. Tie, kuri izglābās, atgriezās Latvijā, bet viņu tuvinieki bija iznīcināti 2. Pasaules kara laikā. 70. gados lielākajai daļai izdevās izbraukt uz Izraēlu. Mēs intervējām Sibīrijas bērnus arī tur.

Esam intervējuši 740 cilvēkus Latvijā, Krievijā, Izraēlā, Amerikā. Esam ­saņēmuši daudz gaismas, mīlestības un cerības apliecinājumus mūsu Latvijas nākotnei. Gribam to nodot nākamajam ­paaudzēm.

Dzintra Geka

Fonda «Sibīrijas bērni» dibinātāja

Foundation “The Children of Siberia”

The book and documentary film purchase, please call (+371) 26337988 or write to sibirijasberni@gmail.com

The deportations of June 14, 1941, involved 15,425 residents of Latvia – Latvians, Jews, Russians and Poles, including more than 3,750 children aged 16 or less. During the process, men were split off from their families and sent to camps in the Gulag, where fathers and brothers died of starvation and disease.

Women and children were sent to special settlements, mostly in villages in the Krasnoyarsk and Tomsk districts. The first period of the deportations was particularly terrible for them. World War II continued, and many women and children died as the result of heavy labour and disease.

A Russian song suggests that World War II was a holy war. Mendacious propaganda ensured that the deportees were called Fascists, and that is how they were treated, too. There is a place called Agapitova on the lower reaches of the Yenisei River. It is known as “Death Island”, because in the autumn of 1942, 700 people, including Latvian mothers and children, were put ashore there. By the spring of 1943, only 70 remained alive. Among them were six Latvian children who were interviewed for this book.

In 1946 and 1947, thanks to the dedication and efforts of employees of the Orphanage Division of the Soviet Latvian Ministry of Education, more than 1,000 children who had been deported on June 14, 1941, were brought back to Latvia. Most were children who had lost one or both parents. They were sent to the homes of relatives or to orphanages. Alas, this did not bring their torments to an end. Many were sent back to Siberia in subsequent stages of deportations, and those who survived could return to Latvia only in the mid-1950s. The children and grandchildren of the 1941 deportees can still be found in Siberia today.

We have traveled thousands of kilometers over the course of six years. Children who were sent to the Krasnoyarsk, Tomsk, Yeniseisk and other districts are now elderly people, often disabled. It was not just their Motherland and their relatives who were taken away from them. The Soviet Union’s policy of Russification also robbed them of their language, and many speak no Latvian at all. Some of these people never lost hope that they could spend their old age back in Latvia, even if that meant living in a poorhouse, but this dream is just a dream. Today they are separated from their Motherland by a boundary that is not easily crossed. When we returned to Latvia from each trip to Siberia, we were full of impressions about the natural beauty of that land. We had video recordings and interviews, but we always brought along deeply personal emotions, as well. We felt sorrow and an endless feeling of guilt. Those who returned were happy to return to their Motherland, but there can be no compensation for loneliness, suffering, hunger and the loss of one’s loved ones. This has had consequences across many generations. Each story offers evidence and commemoration of brothers and sisters who remained in the eternally frozen Siberian wasteland.

In terms of sheer numbers, Jews were the second largest group of deportees in June 1941. Those who survived returned to Latvia to find that their relatives had lost their lives during World War II. In the 1970s, most of these people were allowed to emigrate to Israel. We found children of Siberia there, as well.

We have interviewed 740 people in Latvia, Russia, Israel and America. We have received much light, love and confirmation of hopes for Latvia’s future. We wish to present these to future generations.

Dzintra Geka, founder.