1949. gadā sāka dibināt kolhozus, un tad notika otra izsūtīšana. Mēs arī slēpāmies, jo vecmamma domāja, ka mūs izsūtīs. Mēs aizbraucām, tur bija veikals, pagastmāja. Vecmamma satika ciema priekšsēdētāju, kurš viņai teica: “Sarakstā jūs neesat!” Vecmamma bija enerģiska, viņai bija daudz paziņu, bet viņa tik un tā baidījās. Mēs bijām sapakojuši mantiņas. Mums bija neliela piena mājiņa, gulējām tur, bija bail, ka neizsūta otrreiz.
Vaira Ādama (tagad Getliņa)
Jaunākais brālis ar māti un tēvu, lēģerī galīgi izdilušu, atbrauca 1946. gadā. Es pieprasīju zemi, dabūju 15 ha, saimniekoju. Tēvu ievēlēja par kolhoza priekšsēdētāju. Brālis (1947. gadā) un es (1948. gadā) iestājāmies Kazdangas tehnikumā. Mācījos par agronomu. Pienāca 1949. gada marts, un mūs abus no skolas paņēma, lai atkal izsūtītu par it kā nelikumīgu atgriešanos dzimtenē.
Daudzos cietumos izsēdējāmies. Taču tikām kopā visa ģimene. Mūs
aizsūtīja uz Turhansku – uz galējiem Ziemeļiem, kur galvenokārt bija tikai mednieku un zvejnieku kolhozi. Mums laimējās, jo tikām atstāti darbā rajona centrā – izmēģinājumu stacijā.
Edvīns Ābele
Continue reading »
