May 272021
 

Sorry, this entry is only available in Latvian.

Paldies visiem, kas šogad piedalījās sacerējumu konkuršā. Darbu šogad bija negaidīti daudz un žūriju pārsteidza ar domu dziļumu un tēmas izpratni. Gatavojamies izdot grāmatu ar zīmējumu un sacerējumu konkursu uzvarētāju darbiem.

  1. gada sacerējumu konkursa skolēniem

„Sibīrijas bērni 1941/1949 – Trimdas bērni 1944”

REZULTĀTI

1.grupa (7 – 10 gadi)

  1. vieta Mārtiņš  Keiselis
  2. vieta Henrijs Beinārs
  3. vieta Elizabete Mieze 

2.grupa (11 – 15 gadi)

  1. vieta Nikola Muceniece
  2. vieta Rauls Pakalns
  3. vieta Ingars Jēkabsons

3.grupa (16 – 19 gadi)

  1. vieta Elāna Gavrilova
  2. vieta Viktorija Samuilova
  3. vieta Elīna Mālniece

Speciālbalvas:

  • Ligita Kovtuna – Māra Kīns, Krišs Kīns, skolotāja Ilze Ramiņa (Ķekavas vidusskola)
  • Liveta Sprūde – Ksenija Haidaršina
  • Gundega Repše – Henrijs Beinārs
  • Ina Druviete – Rainers Daibe
  • Kaspars Pūce – Pauls Eduards Silinieks
  • Undīne Adamaite – Agnese Keita Birzniece
  • Dace Terzena – Ralfs Lideris
  • Elita Veidemane – Kārlis Zalāns

Nikole Gulbinska 10 gadi 3. vieta

Liveta Sprūde, žūrijas komisijas priekšsēdētāja

Paldies visiem skolēniem, kuri piedalījās šajā konkursā. Paldies visiem pieaugušajiem, kuri rosināja skolēnus rakstīt par tik traģisko un mūsu valsti un tautu tik ļoti ietekmējušo vēsturi. Nesaskaitāmu cilvēku dzīve būtu pilnīgi citāda, labāka, nebijis mūsu valsts okupācijas un deportāciju, došanās trimdā, šausmu un nāves. Viss būtu citādi. Arī manas vecmāmiņas un vectēva, arī manas mammas,- tātad arī mana dzīve.

Tādēļ paldies visiem, kuri rakstīja, bet visvairāk tiem, kuri tekstu rakstīja ne tikai ar roku, bet arī ar sirdi.

Ļoti ceru, ka varēsim apkopot vairāku gadu labākos sacerējumus grāmatā un ar šiem īpašajiem, ar sirdi rakstītajiem stāstiem uzrunāt tos lasītājus, kuriem izsūtījumu tēma vēl sveša, neizprotama, kādu iemeslu dēļ neinteresanta vai neērta.

Hārvijs Miķelsons 8. gadi 1. vieta

Kaspars Pūce, aktieris, rakstnieks

          Noslēdzies kārtējais fonda ,,Sibīrijas bērni’’ organizētais skolēnu domrakstu konkurss. Pārlasot un vērtējot tajā iesūtītos darbus, jutos patīkami pārsteigts. Pirmkārt, ar sacerējumu kvantitāti, jo tik daudz darbu, kā šoreiz, vēl nekad nav iesūtīts. Šeit, laikam, nākusi palīgā covid pandēmijas izraisītā krīze, jo mājsēdes apstākļos, pieaugušo mudināti, jaunie ļaudis spiesti kustināt smadzenes un censties savas domas izlikt uz papīra. Ļoti liels nopelns te ir arī skolotājiem un vecākās paaudzes ģimenes locekļiem, kuri jauniešiem neļauj ieslīgt sadzīves rutīnā, bet liek ar vērtējošu skatu pievērsties traģiskajiem pagātnes notikumiem, kuri notika Latvijā ne tik senā pagātnē. Tas ir uzteicami, jo nedrīkstam pakļauties viltus samierināšanas saukļiem, kuros tiek sludināts, ka nevajag to visu atcerēties, ka tas viss ir bijis mazsvarīgs. Tieši otrādi, par šiem traģiskajiem notikumiem jābrēc skaļā balsī, mums nav jāsamierinās ar to netaisnību, kādu pret mūsu tautu izvērsa totalitārie režīmi. Tiem laikam bija izdevīgi valdīt zemē, kurā tauta tika pazemota līdz elementāro pamatvajadzību līmenim, itin bieži liedzot pat tās.

       Otrkārt, ļoti emocionālu iespaidu atstāja daudzi jauno cilvēku sacerējumi, it īpaši vecākajā grupā, kurā daži darbiņi, ja pie tiem nopietni piestrādātu, varētu pārtapt par emocionālā dzīves spēka apliecinājuma simfoniju.

         Taču – ne jau visi darbiņi ir tik spilgti un iespaidīgi. Vienai daļai sacerējumu ir tīri formāla pieeja – sauss faktu atstāsts, sak, bija tā un tā. Viss. Taču arī šeit ir pozitīvs vērtējums, jo arī šādos gadījumos bērni sastopas ar seniem faktiem, kuri padomju varas klusēšanas iespaidā pārklājušies ar aizmirstības patīnu. Cerams, ka tas dos viņos ierosmi padziļināti pētīt mūsu mīļās Latvijas vēsturi.

Marta Adamoviča 12 gadi 1.vieta

Ina Druviete, filoloģe, profesore

Cilvēka dzīvē nav divu vienādu pavasaru. Arī nu jau tradicionālais konkurss “Sibīrijas bērni” katru gadu izpaužas citādi. Temats ir nemainīgs – mūsu tautas pārdzīvojumi izsūtījumā un trimdā, tomēr tā izklāsts bērnu un jauniešu domrakstos atspoguļo aktuālās norises sabiedrībā un met tiltu no pagātnes uz tagadni. Šis gads iezīmīgs ne tikai ar ievērojamo darbu daudzumu, bet arī ar to dziļumu un personisku pieeju. Vai visos darbos vēstures bezkaislīgie fakti savijas ar skolēnu ģimenes pieredzi. Un tad domraksti vairs nav tikai atskats pagātnē. Vēstures izpēte ir bagātinājusi pašus rakstītājus, viņu izpratni par dzīvi un pat mainījusi pieeju mūsdienu problēmām, kas šķiet tik nenozīmīgas salīdzinājumā ar tik neseno pagātni.

Klaudija Dembovska 15 gadi 1. vieta

Dace Terzena, žurnāla “Mājas Viesis” galvenā redaktore

1.grupā (7-10 gadi) vērtēšanai bija iesūtīts vismazāk darbu, tāpēc īpaši izcēlās tie, kurus uzskatu par godalgas vērtiem. Vairāku jauno autoru skats uz traģiskajām norisēm un to konsekvencēm jau ir ļoti nobriedis un šķietami pašu jaunajiem gadiem pat neatbilstošs. Taču tāds tas veidojies, noteikti pateicoties arī tuvinieku stāstītajam un skolotāju mērķtiecīgajam darbam. Lai sirds un prāts vienmēr atvērti mūsu tautas likteņgaitu izzināšanai!

2.grupa (11-15 gadi) – ļoti bagātīgs darbu klāsts, to autori centušies atklāt tematu ar visplašāko līdzekļu arsenālu, izmantojot gan dzeju, gan stāstot par notikumiem no izsūtīto skatpunkta, iejūtoties kādā varoņa tēlā. Taču mani visvairāk uzrunāja darbi, kuros sajutu rakstītāja patieso interesi par sarežģīto pagātni, kas varbūt ne vienmēr izpaudusies kā literāri grods teksts, bet gan kā neviltota vēlme ieklausīties savā tuviniekā, noskaidrot apkaimes ļaužu likteņus, meklēt papildu literatūru par sarežģītā laikmeta notikumiem. Ja sacerējumu konkurss atraisījis šādu dedzību, tad tā mērķis ir piepildīts!

3.grupā (16-19 gadi) labākie darbi uzrunāja ar autoru spēju filozofiski vispārināt traģiskā laika norises un saskatīt mūsdienu laikmeta diktētas un tāpēc citādas, tomēr bieži līdzīgas un brīdinošas nianses šodienas procesos, kā arī vēsturiskās pieredzes nozīmi sabiedrības kolektīvajā apziņā – tā ir kā signāluguns, lai nepieļautu līdzīgu notikumu atkārtošanos un noteiktu mūsu politiskās izvēles un rīcību neatkarīgā un brīvā Latvijā.

Sofija Golubova “Nometnē” 10 gadi 2. vieta

 

Undīne Adamaite, laikraksta “Diena” kultūras žurnāliste

Iepazīties ar bērnu un jauniešu domām bija gan interesanti, gan saviļņojoši, kopumā – cerīgi, ka aug gaiši, sakarīgi cilvēki, kuriem galva un sirds ir īstajā vietā.

Manuprāt, skolēniem būtu svarīgi uzsvērt, ka tas ir fantastisks un ļoti vērtīgs darbs, ko jaunieši ir izdarījuši. Tā ir ne vien viņu pašu sirds sakustināšana, dzimtas koka izzināšana, bet arī reāls ieguldījums un papildinājums Latvijas vēstures pētniecībā un atmiņas uzturēšanā. Sarunas ar vecvecākiem, kaimiņiem, sava ciema iedzīvotājiem, pat uzmeklētiem svešiem cilvēkiem – šīs visas liecības vajadzētu rosināt nodot  Latvijas Nacionālā vēstures muzeja vietnē „Latvijasgadsmits.lv”, arī vietējos novadpētniecības muzejos, skolu muzejos vai vēstures skolotāju privātajos arhīvos.

Eva Pūpola 12 gadi 2. vieta

Gundega Repše, rakstniece

Paldies par iespēju uzzināt, kāda izskatās nākotnes sabiedrības kāda ainavas daļa. Šķiet, ka proporcijas starp domājošajiem un mehāniskajiem cilvēkiem būs tāda pati, kādu to redzam pagātnē un tagadnē. Mulsināja lielais pareizo frāžu, neizjusta, atstāstīta teksta daudzums, “pareizība”, kas jo lielākus šermuļus uzdzen, ja raksta par mums tik sāpīgām un dramatiskām tēmām. Jo vairāk “apkalts” skolnieks, jo pareizāki teksti. Es tālab visaugstāk novērtēju patstāvīgu domu, pārdzīvojumu, izjūtu, paša atrastu faktu kompozīciju ar personisku
piesitienu. Pat ja tekstā ir pa kļūdai vai valodas lietojums jocīgs.
Konkursa nozīme nav apšaubāma. Vismaz kāds procents no nākotnes varoņiem kaut ko zinās par mūsu vēsturi. Varbūt ar to pietiks, lai kļūtu par profesoriem.

Dārta Elīza Ezeriņa 15 gadi 2. vieta

Ligita Kovtuna, žurnāliste, laikraksta “Laiks” galvenā redaktore

Konkurss atkal parādīja, cik ļoti daudz ir atkarīgs no bērna sadarbības ar skolotāju. Sacerējumos tas ir kā uz delnas. Tāpēc arī mana specdāvana skolotājai Ilzei Ramiņai no Ķekavas. Diemžēl pārāk daudzos darbos redzama skolotāja nespēcība pat izravēt ierēdnieciskus, liekulīgus, nodrāztus tekstus. Ko te runāt par dziļu, saturisku, gudru sarunu! Un ja vēl izlaiž caur savām rokām skolēna darbu ar virsrakstu “Pakalnu dzimtas mīlestība pret zemi un kā to iznīcināt”!!! Tas no Gaujienas… Lai skaista diena, draugi!

 

Samanta Zunda 15 gadi Speciālbalva

Elita Veidemane, žurnāliste

Šoreiz nepievērsu uzmanību skolotāju (ne)sadarbībai ar skolēniem. Tieši tāpat kā par filmām – no pirmajiem kadriem – var spriest par to vērtību un vēlmi tās skatīties, var spriest arī par sacerējumiem: pirmie teikumi parāda – darbs ir no sirds rakstīts vai tikai tāpēc, ka “tā vajag”. 

Tālab iedziļinājos sirdsdarbos. Un tādu bija neparasti daudz. Lasīju, lasīju un… raudāju. Varbūt tāpēc, ka mana vecmamma Eleonora bija to tālo un šausmīgo notikumu dalībniece piespiedu kārtā, varbūt tāpēc, ka pamazām aiziet tie cilvēki, kuri mums spēj pastāstīt – kas un kā toreiz notika… 

Bet varbūt tāpēc, ka apjautu: cik milzīga vērtība ir tam, ka bērni paņem sev šīs atmiņas, tātad tās nepazūd Mūžībā līdz ar mūsu vecāku un vecvecāku aiziešanu. Šīs atmiņas jāsaglabā kā zelta graudi. Kā briljanti. Kā visdārgākais, kas mums dots. Paldies Dzintrai Gekai – par to, ka viņa spēj un grib saglabāt šīs atmiņas. Paldies par šī konkursa gadskārtējo norisi.

Ar sirdi savu darbu rakstījis arī septiņpadsmitgadīgais Kārlis Zalāns. Viņam – mana balva. Kārļa sacerējums tiks nopublicēts Neatkarīgajā Rīta Avīzē. 

 

Leave a Reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: