Tūkstošiem latviešu 1941. un 1949. gads kļuva par liktenīgu pavērsienu. Viņus bez brīdinājuma aizveda – svešumā, neziņā, skarbos apstākļos, kur nācās saglabāt cilvēcību, audzināt bērnus un radīt jaunu dzīvi tur, kur viss bija svešs.
Šie bērni uzauga prom no dzimtenes, svešā valodā, svešā sabiedrībā, uzdodot jautājumus, uz kuriem pieaugušie baidījās atbildēt.

Šī nav tikai viena cilvēka biogrāfija – tā ir Latvijas atmiņa, vēl joprojām dzīva un sāpīga.
