Sorry, this entry is only available in Latvian.
Ieva Jurjāne par 2021. gada zīmējumu konkursu
Otro reizi mani aicināja piedalīties fonda”Sibīrijas bērni” organizētajā zīmējumu konkursa žūrijā. Kā liecināja Dzintra Geka, šogad ir vislielākais iesniegto darbu skaits kopš konkursa dibināšanas. Sastopoties ar ekspertiem, ar kuriem strādājām kopā iepriekšējā gadā, mēs secinājām, ka darbi izskatās pārliecinošāki ne tikai skaitā un ciparos. Ir vairāk personīga, dziļāka skatījuma un izpildījuma kvalitātes. Līdzīgi kā mēs, satiekoties pēc zināmajā izolācijā pavadītās ziemas, arī jauno cilvēku zīmējumi prasījās izteikties ar savu stāstu. Skaidrs, ka šogad radīšanas apstākļi bija pavisam savādāki. Lai cik labi domāti, mākslas pasniedzēju un skolotāju padomi, visticamāk, sasniedza bērnus no distances. Toties lielāka telpa palika patstāvībai, paša iztēlei un savam rokrakstam, neskatoties citam pār plecu. Un, noteikti, lielāka telpa arī domām par personīgo vēsturi, savu paša ģimeni laikmetu griežos. Šķiet, ka pēdējo laiku notikumu “ārējais rāmis” , licis raisīt vēl vairāk sarunu ar vecākiem un vecvecākiem. Tas liek saprast, ka vēsture nav abstrakta.
Darbos bija mazāk pārzīmētu fotogrāfiju, kas pazīstamas no viegli atrodamām informācijas vietnēm vai filmu fragmentiem. Vairāk personīgu detaļu, kas aizkustina un uzrunā. Tas būtiski maina vispirms domāšanas, pēc tam arī kompozīcijas raksturu un rakursu. Tam pakļaujas formālie paņēmieni – izvēle par labu glezniecībai vai grafikai. Visspilgtākie darbi, manuprāt, vērojami vidējās grupas iesniegtajos darbos. Vēl nav pazaudēts bērna tiešums un godīgums, vēl nav sasniegta pieaugušajiem raksturīgā slēpšanās aiz glīti dekorētas fasādes. Pārliecībā par savu pārdzīvojumu radīti darbi, kas vispirms izskatās svarīgi katram autoram pašam. Tas nolasās piesātinātā kolorīta un dramatiskās cilvēku figūrās, veidā, kā bērns uzglezno otru bērnu. Viņš vēl spēj just līdzi – lai arī tos atšķir laiks.
Svarīgais, ko darbi atgādina mums, pieaugušajiem un jebkuram, kas mēģina uzlūko pasauli caur bērna acīm – tā ir līdzjūtība, kam jāļauj sevī runāt ik dienas arī šodien, jo, vai tad pasaule būtībā ir mainījusies?