Noslēdzoties gadskārtējam fonda «Sibīrijas bērni» rīkotajam zīmējumu konkursam 1941. un 1949. gada deportāciju tematikā, žūrijas lēmums priecīgu vēsti aiznesis Dundagas vidusskolas 10. klases skolniecei Amandai Veidei un viņas vizuālās mākslas skolotājai Sandrai Bražei, jo jaunietes veikums novērtēts ar 1. vietu. Lai arī pārsātinātajā šodienas realitātē par indivīda uzmanību cīnās visdažādākie sižeti un izpausmes formas, ir cilvēki, kas joprojām piešķir nozīmi Sibīrijas stāstiem. Dalībnieku skaita ziņā fonda «Sibīrijas bērni» konkursa rīkotāji noteikti var priecāties, taču, atkārtoti vērtējot gadu no gada bērnu darbus, neizbēgami tiek secināts, ka atkārtojas darbu motīvi un sižetu risinājumi, bet godalgoto darbu kvalitāte ir ar individuālās kvalitātes zīmi. «To izteiksmīga risinājuma pamatā vienmēr būs personīgs, saistīts pārdzīvojums un mākslinieciskas prasmes. Apkopojot žūrijas domas, tiek nolemts nākamā gada konkursa dalībniekus veicināt darboties arvien personīgāku pētījumu virzienā. Konkursa noliku
mā tiks precizēta doma, ka katra darba pamatā tomēr ir konkrēta cilvēka stāsti no savas ģimenes, savas skolas, savas pilsētas vai novada, arī no biogrāfi skas grāmatas vai fonda «Sibīrijas bērni» dokumentālajiem sējumiem. Jo vagonos, izsūtījumā soda nometnēs bija īsti cilvēki — katrs ar savu vārdu. Cilvēks, liels vai mazs, izdzīvoja nepelnīti skarbu likteni Krievijas agresora spaidā, līdzīgi tāpat, kā šodien cieš brāļi un māsas Ukrainā,» pauž māksliniece un zīmējumu konkursa žūrijas vadītāja Regīna Deičmane. Smalks un laikietilpīgs darbs Amandas Veides vizuālās mākslas, dizaina un tehnoloģiju skolotāja Sandra Braže pastāsta, ka jauniete šajā konkursā piedalās atkārtoti. Arī pagājušajā gadā meitenei ticis uzaicinājums uz Rīgas pili, jo viņa ieguvusi specbalvu. Pērn darbs pie zīmējuma iesākts salīdzinoši pavēlu, tāpēc pietrūcis laiks, lai to izstrādātu pamatīgi. «Šogad atkal uzrunāju Amandu, sakot, ka ir konkurss, kurā vajag piedalīties, darbu izstrādājot kapitālāk. Jā, tam nepieciešams ilgs laiks, ko zinu pēc pieredzes, jo daudzus gadus mani skolēni piedalās šajā konkursā. Mana bijusī skolniece Kate Nierliņa pirms dažiem gadiem arī ieguva 1. vietu. Problēma vienīgi ir tā, ka temats nepaver milzīgas iespēju durvis un ar laiku pietrūkst ideju, ko zīmēt. Vienīgi paliek iespēja variēt ar tehnisko izpildījumu. Rādīju Amandai dažādu mākslinieku darbus, kā viņi raduši iespējas šādas smagas tēmas atspoguļošanai. Sākumā tapa skice, bet pēc tam tā tika pārnesta uz A3 formāta lapas. Tad sākās darba izstrāde krāsās. Vienojāmies par krāsu toņiem un dekoratīvo atainojumu kādā konkrētā stilā. Tad nu manā kabinetā pēc stundām un Amandai mājās šis darbs soli pa solim tapa. Jāteic, ka tas absolūti nav individuāls darbs, kad skolēns apsēžas, pats izdomā un
tikai zīmē. Tas top, nopietni sadarbojoties, ar pārdomām un diskusijām, labākā Ja pagājušā gadā fonda «Sibīrijas bērni» rīkotajā konkursā Dundagas vidusskolas skolniece Amanda Veide ieguva specbalvu, šogad viņas sniegums ieguvis godalgoto 1. vietu vecuma grupā 15—19 gadi. varianta meklējumiem,» komentē skolotāja, piebilstot, ka šis konkurss ieinteresētiem jauniešiem aktualizē Sibīrijas tematiku, kas ir nozīmīgi. «Esmu sūtījusi meitenēm, kuras piedalās konkursā, dokumentālus foto attēlus un liecības, lai viņas skatās un izpēta, kāda vispār izskatās krievu sādža, tas laiks un vide, jo tas priekšstats ir būtisks,» paskaidro S. Braže. Rezultāts sanācis pat labāks, nekā Amanda cerējusi Zīmējuma konkursa «Sibīrijas bērni» 1. vietas ieguvēja savā vecuma grupā pastāsta, ka tikko beigusi Dundagas vidusskolas 10. klasi. «Brīvajā laikā man patīk nodarboties ar mākslu. Skolā apmeklēju vizuālās mākslas pulciņu, bet pirms diviem gadiem pabeidzu arī mākslas skolu. Es nāku no laukiem, un manai ģimenei ir lauku saimniecība ar govīm, zosīm un vistām. Man ir divi jaunāki brāļi, divi suņi un kaķis, kuri padara manu ikdienu daudz interesantāku, jo liek man pasmaidīt pat tad, kad to negribas. Mūsu mamma nav latviete — viņa uzaugusi Sibīrijā. Mamma bieži stāsta par savu bērnību un atceras, kā lopiņi tur varēja brīvi staigāt pa ceļiem, kas Latvijā ir neierasti. Šo interesanto faktu izmantoju sava darba izstrādē. Tajā attēloju māti ar bērniem, kas nonākuši svešā zemē. Viņai rokās ir uzvilkti grezni cimdi ar latvju rakstiem, kas simbolizē to, ka Latvija viņai vienmēr būs sirdī, lai arī kur dzīves ceļi viņu aizveduši. Šis darbs man atgādina par svarīgākajām vērtībām — ģimeni, mīlestību, mājām un dzimto zemi Latviju, kas mums visiem jāprot novērtēt,» līdzdala talantīgā jauniete. Viņa atzīst, ka darbs prasījis lielu precizitāti un piepūli un ka, pateicoties konkursam, vairāk uzzinājusi, kā Sibīrijā tolaik izskatījās, jo bija jāpēta bildes, lai plānoto var uzzīmēt. «Ļoti priecājos par iegūto 1. vietu. Arī ģimene priecājas. Tas man bija pārsteigums. Ieguldītais noteikti ir atmaksājies. Un sanāca labāk, nekā biju domājusi. Vai piedalīšos konkursā nākamajā mācību gadā, vēl nezinu, jo būs eksāmeni,» komentē Amanda Veide, gatavojoties braucienam uz Rīgas pili, kur konkursa uzvarētājus apbalvos Valsts prezidents.
Kristīne Briede “Talsu Vēstis”