Sorry, this entry is only available in Latviski.
Noslēdzies gadskārtējais fonda “Sibīrijas bērni” rīkotais zīmējumu
konkurss. Žūrijas kolēģi satiekoties atzinīgi novērtē palielās darbu
kaudzes, izklāj gleznojumus un grafikas uz grīdas pārskatāmos
laukumos – jaunākā, vidējā un vecākā grupa. Pārsātinātajā šodienas
realitātē, kad par indivīda uzmanību cīnās gan neskaitāmi aktuāli
svarīgi un aizraujoši, gan tik pat aktīvi – arī spoži bezjēdzīgi, nomācoši
truli vai vientiesīgi infantili sižeti, ir cilvēki, kas joprojām piešķir
nozīmi “Sibīrijas stāstiem”.
Skaitliskā ziņā ir pamats priecāties – skaidrs, ka katrs jaunais cilvēks,
kas pieķēries pie baltas lapas, pirms izvēlēties krāsas, zīmuli, vai tušu,
ir rosināts pēc savas izpratnes vizualizēt, kas ir “Sibīrijas bērni”.
Atkārtoti vērtējot gadu no gada bērnu darbus, neizbēgami secinām,
ka atkārtojas darbu motīvi un sižetu risinājumi – tas burtiskā veidā ir
kāds bezgalīgi ritošs vilciena sastāvs, izbiedētas sejas un skarbas
ainavas, ko varētu samontēt savdabīgā animācijas filmā. Taču tā bija,
tā notika. Jautājums – tieši no kurienes bērnu iztēle smeļas savu
pārdzīvojumu, kā skolotājs vai vecāks skaidro kompozīcijas darba
uzdevumu. Kādu attēlu pārskatīšana kalpo tēlu pavairošanai.
Pārsteidzošā kārtā uz grīdas izliktos darbus varētu droši mainīt
vietām visās vecumu grupās – nereti tieši jauniešu darbi ļoti tuvinās
pirmklasnieku veikumam. Kā panākt, lai nozīmīgas tēmas apcere
nekļūst par “ķeksīša projektu”. Uz to jau būtībā norāda godalgoto
darbu kvalitātes – izteiksmīga risinājuma pamatā vienmēr būs
personīgs, saistīts pārdzīvojums un mākslinieciskas prasmes.
Apkopojot žūrijas domas, tiek nolemts nākamā gada konkursa
dalībniekus veicināt darboties arvien personīgāku pētījumu virzienā.
Konkursa nolikumā tiks precizēta doma, ka katra darba pamatā
tomēr ir konkrēta cilvēka stāsts – no savas ģimenes, savas skolas,
savas pilsētas vai novada, ari no biogrāfiskas grāmatas vai fonda
“Sibīrijas bērni” dokumentālajiem sējumiem. Jo vagonos, izsūtījumā
un soda nometnēs bija īsti cilvēki – katrs ar savu vārdu. Katrs cilvēks
liels vai mazs, kas izdzīvoja nepelnīti skarbu likteni Krievijas agresora
spaidā, tāpat kā cieš šodien līdzīgi brāļi un māsas Ukrainā.Regīne Deičmane