2016.gada vasarā piedalījās Jānis Asaris. Asaru ģimene 1948.gadā bija zaudējusi tēvu, kura smagā darbā sabojātā veselība neizturēja čekas spīdzināšanu. 1949.gada 22.martā no skolas sola paņēma visus piecus Asaru bērnus, lai pēc trīs dienām no Drustu stacijas kopā ar māti viņus izsūtītu uz Sibīrijas sādžu Molčanovu. Jaunāko māsu par 3000 rubļiem ļāva atstāt radiniekiem. Māsa palika Latvijā. Mammai nepietika naudas, lai izpirktu pārējos bērnus. Pēc desmit izsūtījumā pavadītajiem gadiem, Dzimtenē atgriezās visi Asaru bērni. Jānis Asaris izstudēja inženierzinātni un gandrīz 30 gadus nostrādāja Olaines “Biolars” rūpnīcā.
Ekspedīcijā devās arī Jānis Ābele – Sibīrijas bērns, 1949.g.izsūtīts uz Tomskas apgabalu, Knjazevas sādža. Izsūtīti tika Jāņa vecāki, Jānis un jaunāka māsa, mātes brālis Kārlis Lukstiņš, tēva mamma un tēva divas māsas. Neatgriezās mātes brālis un vecāmāte, viņi apglabāti Knjazevas kapos.
Netālu esošā Toguras sādža ir Sandra Kalnietes dzimtā vieta.
Fonda “Sibīrijas bērni” organizētajā ekspedīcijā uz Sibīriju piedalījās Juris Apsis – Sibīrijas bērns, kurš 1949.gadā tika izsūtīts viena gada vecumā ar visu ģimeni – nedaudz vecāku māsu, vecākiem un vecvecākiem. Tomskas apgabala Inkino sādžā Apsis apmeklēja sava vecātēva kapu, kurš vienīgais neatgriezās Latvijā. Pārējie atgriezās mājās 1956.gadā.
Lāčplēša dienā, 11.novembrī Latvijas vēstniece Izraēlā Elita Gavele rīko pieņemšanu 1941.gada 14.jūnijā deportētajiem.
Sarīkojumā piedalīsies režisore Dzintra Geka, tajā tiks izrādīti fragmenti no runājošās grāmatas “Sibīrijas bērni”, fragmenti no filmām “Piemini Sibīriju” un “Kur palika tēvi”.
1941.gada 14.jūnija deportāciju rezultātā cieta 15425 Latvijas iedzīvotāji (latvieši, ebreji, krievi, poļi), tajā skaitā 3750 bērni vecumā līdz 16 gadiem. Izsūtīšanas laikā vīriešus atdalīja no ģimenēm un aizdzina uz Gulaga nometnēm,bet sievietes un bērnus specnometinājuma apstākļos izvietoja galvenokārt Krasnojarskas un Tomskas apgabala sādžās.
Skaita ziņā otra lielākā tauta,kas cieta 1941.gada deportācijā ir ebreji.Tie, kuri izglābās, atgriezās Latvijā, bet viņu tuvinieki bija iznīcināti 2.Pasaules kara laikā. 70.gados lielākajai daļai izdevās izbraukt uz Izraēlu,kur 2001.gadā viņi tika intervēti. Intervijas iekļautas grāmatā “Sibīrijas bērni”. Atmiņu fragmenti redzami filmās. Sibīrijā sameklēti Bernhards Borde un Simons Viņniks,kuri neatgriezās, bet palika uz dzīvi Krasnojarskā un Kanskā.
Filmas un grāmata tulkotas krievu un angļu valodās, izrādītas Eiropā, Amerikā, Kanādā un Krievijā.
Kā zinām, no vēstures cilvēce neko nemācoties,bet mūsu uzdevums ir atgādināt.
Otrdien, 14.jūnijā, fonds “Sibīrijas bērni” aicina apmeklēt virkni pasākumu, kuri tiek rīkoti, lai atzīmētu 75 gadus kopš 1941.gada 14.jūnija deportācijām.
Plkst. 10.00 Melngalvju namā, Rātslaukumā 7, notiks konference “75 gadi kopš 1941.gada 14.jūnija deportācijas”. Konferenci atklās Valsts Prezidents, tajā piedalīsies 12.Saeimas deputāte Laimdota Straujuma, vēsturnieks Kārlis Kangeris, žurnālisti Pauls Raudseps (“Ir”), Jevgēņijs Smirnovs (Soļikamska, Krievija), Sibīrijas bērni.
The film “The Fathers Over There” shows the fates of those who survived the camps. The characters of the film tell about the period from 1940, when Latvia was occupied, to the time of the barricades in 1991 and to the present day.
The fathers and husbands of Latvia deported in the deportation of 1941 ended up in Vyatlag and Solikamska camps, the film “Where did the fathers go?” tells about it. In the film, we will see the Astrakhan prison, where Mārtiņš Bisters was imprisoned, the Vladimir prison, where Gunārs Rode was imprisoned in solitary confinement for many years, the camp administration could not accept his spirit of resistance. Karl Chika-Grinert spent 25 years in prison because he pleaded not guilty. In 1954, in Kazakhstan, in Tzheskazgan, there was an uprising, men’s and women’s camps were built together, they lasted 40 days, then tanks and shooters destroyed more than 1000 prisoners. Ausma Vērpe met her future husband during the uprising, they were lucky to survive. Musician Siegfried Muktupavel’s dream was to find his father’s brother’s grave in distant Kazakhstan. He got his name in honor of his uncle. “Just imagining the tombstone with the engraving “Zigfrīds Muktupāvels” makes me sick.” Agris Šefers returned to Latvia after 10 years of imprisonment, took part in the barricades, lives in an unfinished house and says …”everything for Latvia, until the last drop of blood, until the last drop of sweat, everything for Latvia…” The next deportation took place in 1949. The families were taken to Siberia. The fathers were tried, many ended up in penal camps in Vorkut and Inta. Skaidrīte Jostmane and Māris Landers walk around Vorkuta, but do not find their father’s grave.
Director and producer Dzintra Geka
Screenplay by Eriks Lanss
Operators Aivars Lubānietis, Viktors Gribermans
Editing and sound director Armands Zvirbulis
Music by Pēteris Vasks (c) Studio SB, 2016. 63′
“Manu krusttēvu nošāva, viņš par daudz lēni kāpa vagonā, kas viņu vestu uz Sibīriju.
Daudzi mani radi tika izsūtīti. Mani vecāki to negribēja otrreiz piedzīvot un riskēt, ka mūs izsūtīs.
Mēs bijām dzirdējuši, ka ģimenes izšķir un iznīcina.
Tā mana tēva drauga mudināti, mēs bēgām no iespējamām briesmām 1944.gada rudenī.”
Pauls Lazda
NOLIKUMS
Konkursa organizētājs
Komunistiskā terora upuru atbalsta un palīdzības fonds “Sibīrijas bērni”, Reģ.Nr. 4000805769, Graudu 41a, Rīga, LV-1058.
Mērķis
Ar šo konkursu vēlamies rosināt skolēnos interesi par Latvijas vēsturi, par 1941.gada 14.jūnija deportāciju, kuras rezultātā cieta 15425 Latvijas iedzīvotāji, un par 1944.gadu, kad atkārtotas deportācijas draudu un frontes tuvošanās iespaidā 200 tūkstošu Latvijas pilsoņu devās bēgļu gaitās uz rietumiem. Continue reading “Sacerējumu konkurss un nolikums līdz 2016.gada 23.maijam”
