1941.gada 14.jūnija deportācijā cieta 15425 Latvijas iedzīvotāji (latvieši, ebreji, krievi, poļi), tajā skaitā 3751 bērns vecumā līdz 16 gadiem. Izsūtīšanas laikā vīriešus atšķīra no ģimenēm un aizdzina uz Gulaga nometnēm, kur daudziem piesprieda augstāko soda mēru, bet citus sodīja ar ieslodzījumu nometnēs. 1941.gadā uz Sibīriju aizvestie bērni savus tēvus nav redzējuši, savās atmiņās viņi stāsta: “Tēvu pēdējo reizi redzēju stacijā. Viņu nobendēja Vjatlagā. No lielās dzimtas esmu palicis viens. Es varētu piedot par sevi. Bet par māti un tēvu nekad. Pareizi tas Putins saka, ka tā nebija okupācija. Tā bija visnežēlīgākā slepkavība.”
Dokumentālā filma „Bērnības zeme Sibīrija” turpina filmu sēriju par 1941.gada izsūtījumu. 14.jūnija izsūtītie bērni, nu jau cienījamā vecumā, grib aizbraukt uz savām bērnības vietām Sibīrijā. Tur bija aukstums un bads, zuduši tuvinieki, bet tā ir viņu vienīgā bērnība, kurā bija saule un sniegs, draugi un cilvēki, kuri palīdzēja izdzīvot. Kā tur izskatās tagad, vai kāds vēl viņus atceras?
Filma sižets veidojas no diviem braucieniem uz Sibīriju pa Tomskas un Krasnojarskas apgabaliem. Filmas epizodēs redzēsim sešus likteņstāstus – izsūtītos Astrīdu Ruško, Daci Siliņu, Dedzi Andreju Broderu, Juri Vidiņu, Mariju Krūmiņu un Rutu Ikaunieci. 2012.gadā kopā ar Sibīrijas bērniem braucienā devās rakstniece Gundega Repše, viņas mamma Ilga Dedzis izsūtījumā pavadīja 14 gadus.
“Te tas viss bija. Tur, vēl tur, tur un tur, tālumā līdz apvārsnim, Austrumos un Ziemeļos, stepē un taigā, Sibīrijā, purvos un sasalumā, viscaur – Krievijas un Padomju savienības majestātiskajās ārēs – elektrifikācija plus visas varen plašās zemes gulagizācija. Tas notika, bija un ir. Ar šo apjēgu es iekāpju varmācības dimensijā.
Apzinoties, ka esmu iebraukusi uzvarētāju zemē, meklēju sasniegumus, ne tikai trofeju pēdas un tirānu pīšļus. Vai pieminekļus. Zinu arī to, ka nabaga uzvarētājiem jādzīvo par visiem, ko tie nobendējuši. Bet no Latvijas brauc kādreizējie upuri, kas pārauguši sevi un tapuši izdzīvotāji. Kas zina, varbūt tieši viņi ir īstenie uzvarētāji. “Tie pēdējie būs tie pirmie” …, patiesi.
Par lielāko noziegumu gulagizācijas epopejā mana mamma Ilga uzskatīja cilvēka novešanu lopa stāvoklī, kuram amputēta jebkāda garīga dziņa. Ne visi cilvēki, kuri pazemoti līdz dzīvnieka līmenim, spēj noiet ceļu atpakaļ līdz cilvēkam. Ar labajiem Sibīrijas draugiem kā radiniekiem viņu vienoja pārvarēts, bet neizdedzināms sāpju kods. Es šeit esmu atbraukusi viņas vietā un koda atslēga man pa rokai – sirdī.” ,Gundega Repše
Līdz šim esam stāstījuši un uzklausījuši Sibīrijas bērnu stāstus, taču tikai pastarpināti pieskārušies tēvu likteņiem. Kas notika ar visiem bērnu tēviem, kuri tika nošķirti no ģimenēm un tā arī neatgriezās dzimtenē?
1941.gadā uz Sibīriju aizvestie bērni savus tēvus nav redzējuši, savās atmiņās viņi stāsta: “Tēvu arestēja, viņu ievietoja Vjatlaga nometnē. Viņš tur miris 1942. gada martā. Viņš nebija notiesāts. Tēvu tiesāja 1942. gada rudenī, kad viņš jau bija miris, Maskavas troikas spriedums: 10 gadi ieslodzījumā ar mantas konfiskāciju. Vienīgais iemesls, ka dzīvojam turīgi, turīgas lauku mājas bija, liela saimniecība, dzirnavas, mājlopi…”
Vjatlags, Usoļlags, Noriļlags, Sevuraļlags, Taišetlags – tās ir tikai dažas no daudzajām Gulaga nometnēm, kurās mocīti, pazemoti un nogalināti neskaitāmi Latvijas vīri. Izglābties izdevās tikai retajam.
Dokumentālā filma „Kur palika tēvi?“ būs par traģēdiju, kas tika izdarīta ar mūsu tautu, par 1941.gadā aizvestajiem un nomocītajiem latvju vīriem un tēviem, par viņu bērniem un bērnu atmiņām, kuras bieži vien veidojušās no citu cilvēku stāstiem.
Tēvu vairs nav, ir nometņu paliekas un “bērni”, kuri brauc pie tēviem.
Pievienojam fragmentus no topošās filmas.
Fragments par Vjatlagu.
Vjalags bija lielākā ieslodzījuma vieta un viena no lielākajām arī PSRS iekšlietu tautas komisariāta gulaga nometnēm, kas pakāpeniski tika izveidota laikā no 1935. līdz 1938. gadam ar centru Ļesnoje ciemā Pirovas apgabalā, Vjatkas novadā. Līdz 1956. gadam tajā bija 56 atsevišķas nometnes ar ietilpību 30 tūkstoši ieslodzīto, un pavisam tam cauri izgājuši 180 tūkstoši cilvēku. 1941. gada 14.jūnijā ar ešeloniem no Rīgas 9., 10., 13. jūlijā Vjatlagā tika ieslodzīti 2758 vīrieši – tēvi, brāļi, vectēvi – un 89 sievietes. Pavisam kopā 2847 cilvēki. Tādi kā Valērijs Vētnieks, augstākie virsnieki, aizliegto partiju vadītāji un aktīvi darbinieki, Latvijas Universitātes profesori, teologi, valsts un sabiedriskie darbinieki – Albats, Kaugers, Kudāns. Arī tādi virsnieki un Lāčplēša ordeņa kavalieri kā Alksnītis, Apse, Babris, Bertulsons, Dancis. Pēdējais Latvijas Kara muzeja priekšnieks Afrēds Dzenis, pulkvežleitnants, deputāts Markus Gailītis, Brukulis, Kalnietis, Ķivulis, Valle un daudzi citi. Vjatlagā darbojās arī Latvijas izbraukuma grupa, čekista, ģenerāļa Jāņa Vēbera vadībā. Šeit darbojās tādi čekas izmeklētāji kā Vasiļjevs, Konrāds, Pečanovs, Leijers, Šulupovs, Hazanovs un daudzi citi. Tieši viņi bija tie, kas tiesāja savējos jeb latviešus no Latvijas. Vjatlagā 2375 cilvēki atdusas 22 nometņu kapsētās.
Latviešu ģimeņu tēvi Vjatlagā pārsvarā mira no enterīta, entaropolīta un meningīta, plaušu pneimonijas, pleirīta, tuberkulozes, insulta, nefrīta, pelagras, distrofijas – tas viss, kas rakstīts viņiem dokumentos, izziņās par nāvi, patiesie iemesli un bojāejas apstākļi bija necilvēciski apstākļi – bads, aukstums un slimības.
Fragments par Usoļlagu.
Usoļlags. Permas apgabalā jeb tolaik Molotovas apg. Usoļlagu devēja arī par Uslagu, kuru PSRS Iekšlietu tautas komisijā izveidoja pakāpeniski. Šo nometni nereti devēja par Soļikamsku. Pēc Baltijas valstu pilsoņu deportēšanas 1941. gadā, Latvijas pilsoņi nonāca Soļikamskas nometnēs, kur strādāja sāls ieguves raktuves un meža darbos, ieslodzīto latviešu skaits bija līdz 800. Soļikamskas pilsētas cietums bija klosterī, kur mūki bija apšauti jau ap 1921./1922. gadu un klosterī ierīkots cietums. Arī šeit tika nogalināta virkne Lāčplēša Kara Ordeņa kavalieru, mūsu tautas un nācijas lepnums: pulkvedis Edvards Leitāns, bijušais latviešu strēlnieks, Jura krusta kavalieris, nošauts 1942. gada 5. martā. Bērziņs Augusts, kapteinis, nošauts 1942. gada 12. maijā. Dekders Kārlis, aviācijas pulka administratīvais kapteinis, nošauts 1942. gada 7. Aprīlī Soļikamskas cietumā. Dekerts Konrāds, Aleksandra dēls, Vācijas un Beļģijas vēstniecības Rīgā juriskonsults, miris 1942. gada 19. novembrī Soļikamskā.
Kažoks Reinholds, Kriša dēls, apcietināts 1941. gada 14. jūnijā. Mucenieks Vasīlijs, Ludviga dēls, apcietināts 14. jūnijā, miris 1942. gada 22. maijā. Rapsis Edvards, Fridrika dēls, miris 1941. gada 7. novembrī. Valeika Alfrēds, Jāņa dēls, admirālis, virsleitnants un kara lidotājs, miris 16.septembrī
Ja vācieši iznīcībai pielietoja gāzes kameras, kas nogalināja īsā laika sprīdī, tad krievi pielietoja nepanesamu aukstumu un slimības, kas nogalināja mēnešu un pat gadu garumā. Taču abās pusēs vienādi un ar panākumiem tika izmantots ilgstošs bads un necilvēcība, vai, pareizāk sakot, visīstākā mežonība pret ieslodzītajiem.
1949. gada deportācijas ir viens no traģiskākajiem punktiem Latvijas jauno laiku
vēsturē. Uz mūža nometināšanu Sibīrijā tika izsūtīti 43 tūkstoši cilvēku, viņu vidū 10
tūkstoši bērnu un zīdaiņu, vecu un pat no nāves gultas pieceltu cilvēku, bojā gāja
4941 personas. Katrs ceturtais uz mūžu deportētais bija bērns. Katrs sestais bija
vecāks par 60 gadiem.
Šausmīgais pirmais padomju okupācijas gads radīja lietas, kas iepriekšējos 700 gados bija neiespējamas. Pirmo reizi latvieši, kuri bija cietuši no sarkanā terorisma, sveica vāciešus kā atbrīvotājus, izrādot lielu prieku par padomju okupācijas beigām. Tomēr prieks bija pāragrs. Nacisti izveidoja jaunu okupāciju, un Latvija zaudēja gandrīz 100 000 civiliedzīvotāju, ieskaitot gandrīz visus ebrejus, kuri bija palikuši Latvijā 1941. gada jūlija sākumā. Ceļu starp zaudēto neatkarību un brīvības atgūšanu veidoja nelegāla politiskā organizācija – Latvijas Centrālā padome. Tās vadītājs bija Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes dēls Konstantīns Čakste. Latvijas Centrālā padome neko nesasniedza. Daļu no tās locekļiem slepenpolicija arestēja 1944. gadā, bet citus padomju okupācijas laikā arestēja VDK. Vairāk nekā 2000 biedru emigrēja uz ārzemēm, un tādējādi tika iezīmēts ceļš uz neatkarības atgūšanu 1991. gadā. No 1941. līdz 1945. gadam apmēram 7000 latviešu bija ieslodzīti Štuthofas koncentrācijas nometnē. Dokumenti liecina, ka vairāki tūkstoši no viņiem gāja bojā kopā ar citiem ieslodzītajiem. Profesors Konstantīns Čakste kalpoja kā nesavtīga un nelokāma tautas varoņa piemērs. Viņš nomira vienā naktī 1945. gada februārī, atgriežoties no Štuthofas nometnes. Brīvības cīnītāji tiek cienīti ne tikai tāpēc, ka viņi upurē savu dzīvību, bet arī jo īpaši tāpēc, ka viņu cīņa ir saistīta ar katras valsts tiesībām uz suverenitāti un brīvību.
Filmu var iegādāties DVD https://sibirijasberni.lv/shop/product/filma-konstantins/
2013. gadā filmai piešķirta balva “Gada labākā dokumentālā filma” 1946. gadā pēc izsūtīto bērnu Latvijā palikušo radinieku lūgumiem notika bāreņu un pusbāreņu pārvešana no Sibīrijas nometinājuma vietām uz Latviju. Vairāk kā 1500 bērnu tika nodoti audzināšanai radinieku ģimenēs vai Latvijas bērnu namos. Tomēr daudzi no viņiem vēlākajois gados tika aizturēti u nosūtīti atpakāl uz iepriekšējām nometinājuma vietām.
2010. gada vasarā cilvēki, kuri 1941. gadā kā bērni tika izsūtīti uz Sibīriju, viņu bērni un filmēšanas grupa devās uz tālajiem Ziemeļiem – Noriļsku, Dudinku, Karaulu, Ustportu. Continue reading “Sibīrijas bilance, 2011”
Pēdējos gadsimtos latvieši no savas dzimtās zemes ir devušies prom uz visām debess pusēm. Gan izsūtīti par nepaklausību varām, gan gājuši pasaulē vīziju par laimi un labāku dzīvi vilināti, gan arī klaiņojuši karu un revolūciju vajāti. Ne visur mūsu tautieši ir sagaidīti atplēstām rokām. Taču tikai vienā debess pusē etniskās piederības dēļ tika izstrādāta vesela pret latviešu teoriju sistēma, pēc kuras katrs latvietis bija spiegs, nodevējs, ienaidnieks vai vienkārši nevēlams elements. Un tādēļ nošaujams. Un jo ātrāk, jo labāk.
Dokumentālā filma “Stacija Latvieši 1937” 2011 g. 60 min. (c) Studija SB
Stacija Latvieši 1937
režisore un producente Dzintra Geka
scenārija autors Ēriks Lanss
operators Aivars Lubānietis
montāžas režisors Armands Zvirbulis
videoinženieris Jānis Kazulis
skaņu režisors Normunds Deinats
teksta autors Aivars Stranga
konsultants Jānis Riekstiņš
režisora asistents Baiba Ārenta
Filmā izmantotas Sibīrijas latviešu dziesmas
Pēc 1926.gada notikušās Vissavienības tautas skaitīšanas Padomju Savienībā bija saskaitīti 151 410 latvieši. Ļeņingradā un tās apkaimē dzīvoja 18 346, Pleskavas apgabalā – 10 583, Maskavā – 10 167, Sibīrijā – 35 069 latvieši. Kopumā PSRS bija vismaz 372 latviešu kolonijas ar 12 000 saimniecību. Gaļina Strazdiņa Kemerovā stāsta: “Drīz mūsu vairs nebūs..Neesam ne latvieši, ne krievi… Tāpēc, ka neprotam savu valodu. Neprotam latviski runāt. 1937.gads… ko es varu pateikt…man bija četrpadsmit gadi… nē, piecpadsmit gadi jau bija…”Melnā Berta” brauca pa mūsu sādžu… visus savāca, latviešus, igauņus, krievus, visus… Neviens neatgriezās.” “Latviešu operāciju” ievadīja Nikolaja Ježova pavēle 1937.gada 30.novembrī. Tās rezultātā tika apcietināti 22 360 cilvēki, 74% tika izpildīts nāves sods. Lai arī operācijas galvenais mērķis bija latvieši, tai par upuri krita arī citu tautību PSRS pilsoņi, kuri tika apsūdzēti spiegošanā Latvijas labā. Visvairāk cieta nevainīgi cilvēki, kuru vienīgā vaina bija būt par latvieti Padomju Savienībā. Filmas varoņi ir 1937.gada represijās cietušo pēcteči Maskavā, Kemerovā, Krasnojarskas apgabalā un Latvijā. Kemerovas apgabalā joprojām atrodas stacija “Latiši”.
Tie ir 15 424 nerealizēti dzīves aicinājumi, tūkstošiem izpostītu ģimeņu un sagandētu dzīvju, simtiem neuzceltu namu, tūkstošiem hektāru neapartu lauku, simtiem neuzrakstītu grāmatu un dzejoļu, neuzgleznotu gleznu, nesacerētu mūzikas skaņdarbu, miljoniem nepasacītu labu vārdu, miljardiem neizdomātu domu un neizsapņotu sapņu. Tie ir tūkstošiem pasaulē nelaistu un neapmīļotu bērnu… tie ir miljoni glāsti, kurus zaudējuši tie, kuri palika bāreņos un atraitnēs.
Mācītājs Guntis Kalme
Filma veido emocionāli, tēlaini un vēsturiski izzinošu 1941.gada 14.jūnijā uz Sibīriju aizvesto bērnu atmiņu stāstu. Cilvēku ciešanas pretstatā skaistajām Sibīrijas dabas ainavām.Continue reading “Filma Piemini Sibīriju”
Filma par atgriešanos Ziemeļos, pagātnē.
Plahina, Agapitova, Igarka, vēl citi milzu novadi ir ziemeļu zemes mala, kur Ilmārs Knaģis nokļuva 1941. gadā, kad kopā ar 4 tūkstošiem bērnu no Latvijas tika deportēts uz Sibīriju. Nāves salā Agapitovā 1942.gada rudenī nokļuva 700 dažādu tautību mātes ar bērniem, izglābās ap 60 cilvēku,to skaitā 6 latviešu bērni-Biruta Kazaka, Pavels Kliesbergs, Venta un Ilmārs Grāvīši, Pēteris Bērziņš, Valentīna Voiciša. Atmiņas ir skaudras, pat neticamas. Filmas nesteidzīgajā ritējumā redzēsim Sibīrijā palikušos sirmgalvjus, kuriem sapnis par atgriešanos Latvijā ir zudis,dzīve pagājusi izsūtījumā.
Palicis jautājums-kāpēc tas notika un kāpēc neviens nav vainīgs? Varbūt šī nebeidzamā atgriešanās ir atņemtā, pazudušā laika meklējumi? Uz ziemeļiem izsūtītā paaudze kļuvusi par sasalušu zemi Sibīrijas ūdeņos un ledū. Palikušie izzūd ar katru dienu. Es izmisīgi vēl cenšos apturēt laiku. Cerībā, ka mani vārdi neaiziet kopā ar mani. –Patiesībā es neko aizmirsis neesmu. Taču daudz kas jau šķiet kā kinofilmā redzēts. Pārāk neticami tas bija. Taču tūkstoši un tūkstoši, desmitiem miljonu ir te piedzīvojuši ko līdzīgu un vēl briesmīgāku. Visa mūsu šolaiku psihe ir tā izvarota un izkropļota, ka notikumus, kuriem līdzīgu nav cilvēces vēsturē, šodien uzskata par pašsaprotamiem un normāliem… (I.Knaģis)
Dokumentāla filam
Agapitova un izglābtie. 54′ 2009 g.
Scenārijs
Ēriks Lanss
Režisore
Dzintra Geka
Mūzika
Pēteris Vasks
Operators
Aivars Lubānietis
Montāžas režisors
Armands Zvirbulis
Montāža un skaņas apstrāde
Jānis Kazulis
Videografika
Edgars Lūsiņš
Režisora asistente
Baiba Kazule
(c) Studija SB 2009
(c) Dzintra Geka 2009
Pateicība Latvijas vēstniecībai Maskavā un latviešiem Sibīrijā par atsaucību un palīdzību
Filmas veidošanu atbalstīja Nacionālais Kino Centrs un Kultūrkapitāla fonds
Filma stāsta par 1941.gada 14.jūnijā uz Sibīriju aizvestās Laimas Āriņas meitu Naģeždu, kura piedzima ieslodzījuma nometnē Igarkā, par viņas bērnības draugu Anatoliju Taureni, kurš palicis Igarkā. Naģežda ir atgriezusies Latvijā, īrē istabiņu un tirgo Latvijas suvenīrus.
2007.gada rudenī kopa ar filmēšanas grupu Naģežda devās uz Sibīriju, lai sameklētu Taureni, izstaigātu bērnības un jaunības atmiņu ceļus, pastāstītu par savu vecāku satikšanos ieslodzījumā un viņu mīlestību.
Tas būs arī stāsts par Igarkas pilsētu, kura uzcelta uz ieslodzīto kauliem, pilsētu, kurā bijuši daudzi izsūtītie latvieši.
Igarka sabrūk. Sabrūk tikpat bezjēdzīgi, kā tā kādreiz tika būvēta. Mājas plaisā un šķobās pat tā saucamajos izredzēto rajonos. Cilvēki bēg no Igarkas. Kā no ļaunuma un posta rēga. Palikušajiem nav darba, lielākā daļa nodzeras. Pamatīgi un līdz galam.
Arī Naģeždas vecvecāki ir kaut kur te aprakti un vairs nav sameklējami. Uz vecāsmātes kapa tagad ir ierīkots tirgus laukums. Bet pats tirgus nevienam nav vairs vajadzīgs. Jo Igarkas iedzīvotāju kļūst arvien mazāk un mazāk. Te, Igarkas sasalumā, paliek vienīgi upuri. Continue reading “…un Igarka, Cerība un Taurenis, 2008”
Stacija Latvieši 1937
