2013. gadā filmai piešķirta balva “Gada labākā dokumentālā filma” 1946. gadā pēc izsūtīto bērnu Latvijā palikušo radinieku lūgumiem notika bāreņu un pusbāreņu pārvešana no Sibīrijas nometinājuma vietām uz Latviju. Vairāk kā 1500 bērnu tika nodoti audzināšanai radinieku ģimenēs vai Latvijas bērnu namos. Tomēr daudzi no viņiem vēlākajois gados tika aizturēti u nosūtī
ti atpakāl uz iepriekšējām nometinājuma vietām.
2010. gada vasarā cilvēki, kuri 1941. gadā kā bērni tika izsūtīti uz Sibīriju, viņu bērni un filmēšanas grupa devās uz tālajiem Ziemeļiem – Noriļsku, Dudinku, Karaulu, Ustportu.
Pēdējos gadsimtos latvieši no savas dzimtās zemes ir devušies prom uz visām debess pusēm. Gan izsūtīti par nepaklausību varām, gan gājuši pasaulē vīziju par laimi un labāku dzīvi vilināti, gan arī klaiņojuši karu un revolūciju vajāti. Ne visur mūsu tautieši ir sagaidīti atplēstām rokām. Taču tikai vienā debess pusē etniskās piederības dēļ tika izstrādāta vesela pret latviešu teoriju sistēma, pēc kuras katrs latvietis bija spiegs, nodevējs, ienaidnieks vai vienkārši nevēlams elements. Un tādēļ nošaujams. Un jo ātrāk, jo labāk.
Dokumentālā filma “Stacija Latvieši 1937” 2011 g. 60 min. (c) Studija SB
Stacija Latvieši 1937
režisore un producente Dzintra Geka
scenārija autors Ēriks Lanss
operators Aivars Lubānietis
montāžas režisors Armands Zvirbulis
videoinženieris Jānis Kazulis
skaņu režisors Normunds Deinats
teksta autors Aivars Stranga
konsultants Jānis Riekstiņš
režisora asistents Baiba Ārenta
Filmā izmantotas Sibīrijas latviešu dziesmas
Pēc 1926.gada notikušās Vissavienības tautas skaitīšanas Padomju Savienībā bija saskaitīti 151 410 latvieši. Ļeņingradā un tās apkaimē dzīvoja 18 346, Pleskavas apgabalā – 10 583, Maskavā – 10 167, Sibīrijā – 35 069 latvieši. Kopumā PSRS bija vismaz 372 latviešu kolonijas ar 12 000 saimniecību. Gaļina Strazdiņa Kemerovā stāsta: “Drīz mūsu vairs nebūs..Neesam ne latvieši, ne krievi… Tāpēc, ka neprotam savu valodu. Neprotam latviski runāt. 1937.gads… ko es varu pateikt…man bija četrpadsmit gadi… nē, piecpadsmit gadi jau bija…”Melnā Berta” brauca pa mūsu sādžu… visus savāca, latviešus, igauņus, krievus, visus… Neviens neatgriezās.” “Latviešu operāciju” ievadīja Nikolaja Ježova pavēle 1937.gada 30.novembrī. Tās rezultātā tika apcietināti 22 360 cilvēki, 74% tika izpildīts nāves sods. Lai arī operācijas galvenais mērķis bija latvieši, tai par upuri krita arī citu tautību PSRS pilsoņi, kuri tika apsūdzēti spiegošanā Latvijas labā. Visvairāk cieta nevainīgi cilvēki, kuru vienīgā vaina bija būt par latvieti Padomju Savienībā. Filmas varoņi ir 1937.gada represijās cietušo pēcteči Maskavā, Kemerovā, Krasnojarskas apgabalā un Latvijā. Kemerovas apgabalā joprojām atrodas stacija “Latiši”.
Tie ir 15 424 nerealizēti dzīves aicinājumi, tūkstošiem izpostītu ģimeņu un sagandētu dzīvju, simtiem neuzceltu namu, tūkstošiem hektāru neapartu lauku, simtiem neuzrakstītu grāmatu un dzejoļu, neuzgleznotu gleznu, nesacerētu mūzikas skaņdarbu, miljoniem nepasacītu labu vārdu, miljardiem neizdomātu domu un neizsapņotu sapņu. Tie ir tūkstošiem pasaulē nelaistu un neapmīļotu bērnu… tie ir miljoni glāsti, kurus zaudējuši tie, kuri palika bāreņos un atraitnēs.
Mācītājs Guntis Kalme
Filma veido emocionāli, tēlaini un vēsturiski izzinošu 1941.gada 14.jūnijā uz Sibīriju aizvesto bērnu atmiņu stāstu. Cilvēku ciešanas pretstatā skaistajām Sibīrijas dabas ainavām.Continue reading “Filma Piemini Sibīriju”
Filma par atgriešanos Ziemeļos, pagātnē.
Plahina, Agapitova, Igarka, vēl citi milzu novadi ir ziemeļu zemes mala, kur Ilmārs Knaģis nokļuva 1941. gadā, kad kopā ar 4 tūkstošiem bērnu no Latvijas tika deportēts uz Sibīriju. Nāves salā Agapitovā 1942.gada rudenī nokļuva 700 dažādu tautību mātes ar bērniem, izglābās ap 60 cilvēku,to skaitā 6 latviešu bērni-Biruta Kazaka, Pavels Kliesbergs, Venta un Ilmārs Grāvīši, Pēteris Bērziņš, Valentīna Voiciša. Atmiņas ir skaudras, pat neticamas. Filmas nesteidzīgajā ritējumā redzēsim Sibīrijā palikušos sirmgalvjus, kuriem sapnis par atgriešanos Latvijā ir zudis,dzīve pagājusi izsūtījumā.
Uz ziemeļiem izsūtītā paaudze kļuvusi par sasalušu zemi Sibīrijas ūdeņos un ledū. Palikušie izzūd ar katru dienu. Es izmisīgi vēl cenšos apturēt laiku. Cerībā, ka mani vārdi neaiziet kopā ar mani. –Patiesībā es neko aizmirsis neesmu. Taču daudz kas jau šķiet kā kinofilmā redzēts. Pārāk neticami tas bija. Taču tūkstoši un tūkstoši, desmitiem miljonu ir te piedzīvojuši ko līdzīgu un vēl briesmīgāku. Visa mūsu šolaiku psihe ir tā izvarota un izkropļota, ka notikumus, kuriem līdzīgu nav cilvēces vēsturē, šodien uzskata par pašsaprotamiem un normāliem… (I.Knaģis)
Dokumentāla filam
Agapitova un izglābtie. 54′ 2009 g.
Scenārijs
Ēriks Lanss
Režisore
Dzintra Geka
Mūzika
Pēteris Vasks
Operators
Aivars Lubānietis
Montāžas režisors
Armands Zvirbulis
Montāža un skaņas apstrāde
Jānis Kazulis
Videografika
Edgars Lūsiņš
Režisora asistente
Baiba Kazule
(c) Studija SB 2009
(c) Dzintra Geka 2009
Pateicība Latvijas vēstniecībai Maskavā un latviešiem Sibīrijā par atsaucību un palīdzību
Filmas veidošanu atbalstīja Nacionālais Kino Centrs un Kultūrkapitāla fonds
Filma stāsta par 1941.gada 14.jūnijā uz Sibīriju aizvestās Laimas Āriņas meitu Naģeždu, kura piedzima ieslodzījuma nometnē Igarkā, par viņas bērnības draugu Anatoliju Taureni, kurš palicis Igarkā. Naģežda ir atgriezusies Latvijā, īrē istabiņu un tirgo Latvijas suvenīrus.
2007.gada rudenī kopa ar filmēšanas grupu Naģežda devās uz Sibīriju, lai sameklētu Taureni, izstaigātu bērnības un jaunības atmiņu ceļus, pastāstītu par savu vecāku satikšanos ieslodzījumā un viņu mīlestību.
Tas būs arī stāsts par Igarkas pilsētu, kura uzcelta uz ieslodzīto kauliem, pilsētu, kurā bijuši daudzi izsūtītie latvieši.
Igarka sabrūk. Sabrūk tikpat bezjēdzīgi, kā tā kādreiz tika būvēta. Mājas plaisā un šķobās pat tā saucamajos izredzēto rajonos. Cilvēki bēg no Igarkas. Kā no ļaunuma un posta rēga. Palikušajiem nav darba, lielākā daļa nodzeras. Pamatīgi un līdz galam.
Arī Naģeždas vecvecāki ir kaut kur te aprakti un vairs nav sameklējami. Uz vecāsmātes kapa tagad ir ierīkots tirgus laukums. Bet pats tirgus nevienam nav vairs vajadzīgs. Jo Igarkas iedzīvotāju kļūst arvien mazāk un mazāk. Te, Igarkas sasalumā, paliek vienīgi upuri. Continue reading “…un Igarka, Cerība un Taurenis, 2008”
Laikā no 2000. līdz 2007.gadam filmēšanas grupa veica tūkstošiem kilometru, lai atrastu Sibīrijā palikušos. Intervējām tos, kuri atgriezās Latvijā, un mērojām ceļu arī uz Izraēlu, lai intervētu ebreju bērnus, kuri izglābās.
Nav ļaunuma un rūgtuma, vien palikušas sāpes un atmiņas par zaudētajiem brāļiem un māsām, tēviem un mātēm.
Mēs neesam aizmirsuši no Latvijas aizvestos bērnus, kuri nosala, nomira badā, zaudēja tēvus un mātes, brāļus un māsas. Bērnus, kuri izdzīvoja un atgriezās, bet viņus izsūtīja vēlreiz.
Šiem noziegumiem nav noilguma, jo tikai katrs desmitais ir izdzīvojis un šodien var liecināt.
1941. gada 14.jūnijā 15400 cilvēku no Latvijas tika izsūtīti uz cietumiem un nometnēs, tai skaitā. Tur bija 4000 bērni .
1949. gadā vēl 42000 cilvēki tika deportēti, kopā ar bērniem. Viņu vaina bija tā ka dzīvo uz Latvijas zemes, savas zemes,
ko okupēja Padomju Savienība 1940. gadā. Padomju Savienība iznīcināja un deportēja vietējos iedzīvotājus un iepludināja migrantus atvijā. Vairāk nekā pusgadsimts ir pagājis, bet 14.jūnija vardarbība vēl nav beigusies.
Dokumentāla videofilma „Reiz bija Sibīrija” 2005.gads 52min.
Sausa un skopa ir vēsturiskā informācija to, kā vienā naktī apcietināja vairāk kā piecpadsmit tūkstošus Latvijas iedzīvotājus un aizveda uz Sibīriju, vīrus-ģimeņu galvas uz lēģeriem, kuros viņi mira bada nāvē vai tika nošauti. Mātes cīnījās par bērnu dzīvībām, daži paslēpās…
Kāda krievu dziesma vēsta, ka tas bija svētais karš, bet melīgas propagandas rezultātā izsūtītie tika dēvēti par fašistiem, attiecīgi
pret viņiem izturoties. Jeņisejas upes lejastecē ir vieta, kuru dēvē par Nāves salu-Agapitova, 60 latviešu mātes ar bērniem nokļuva
tur,trīs izglābās. Šo cilvēku likteņi ir salauzti, daudziem no viņiem nav bērnu. Atmiņas par zaudētajiem brāļiem un māsām,tēviem un
mātēm palikušas…
Krasnojarskas, Tomskas, Jeņisejskas un citos apgabalos bez savstarpējām saziņas iespējām, atstatus cits no cita vēl sastopami no
Latvijas vardarbīgi izvestie, 1941. un 1949.gadā uz Sibīriju deportētie bērni, šodien jau sirmgalvji un invalīdi. Viņiem ir nolaupīta ne tikai dzimtene un tuvinieki, pārkrievošanās politika viņiem ir atņēmusi arī dzimto valodu, un daudzi no viņiem vairs nespēj latviski sazināties. Viņi nav atgriezušies. Mēs nezinām, vai viņi ir zuduši Latvijas tautai un Latvijas zemei uz visiem laikiem. Visu izšķirs „lielā politika”, kas šodien nav prognozējama. Continue reading “Sveiciens no Sibīrijas, 2004”
1941.gada 14.jūnija deportācijas rezultātā cieta 15 425 Latvijas iedzīvotāji (latvieši, ebreji, krievi, poļi), tajā skaitā ap četriem tūkstošiem bērnu vecumā līdz 16 gadiem.
1946. un 1947.gadā, pateicoties Latvijas Izglītības ministrijas darbinieku uzņēmībai un pūlēm, vairāk nekā tūkstotis 1941. gada 14. jūnijā aizvestie bērni, bāreņi un pusbāreņi vecumā līdz 16 gadiem, tika atvesti atpakaļ uz Latviju, atdoti audzināšanā radinieku ģimenēs. Diemžēl, ar to viņu moku ceļš nebeidzās.
Gandrīz visus 1949.gada 25.martā pa etapu atkal nosūtīja uz agrākajām nometinājuma vietām, no kurām Dzimtenē viņi varēja atgriezties tikai piecdesmito gadu beigās. Daudzi bija nodibinājuši Krievijā ģimenes, zaudējuši saites ar radiniekiem Latvijā. Tie, kuri atgriezās, dzimtenē tika uzņemti kā nevēlami cilvēki. Sibīrijas bērni otrreizējo deportāciju piedzīvoja kā netaisnību un absurdu. Continue reading “Sibīrijas dienasgrāmata, 2003”
Stacija Latvieši 1937
