Top jauna grāmata, par 1949. gadā izsūtītajiem. Piedāvājam intervijas, kādas būs lasāmas grāmatā.

Alda Mastiņa (Biezais)

    Esmu Alda Mastiņa, dzimusi Biezais. Dzimusi esmu Gulbenes rajonā, Jaungulbenes pagastā „Snēliņos” (?). 1949.gada 25. martā man bija 7 gadi. Mūs ar mammu izsūtīja uz Sibīriju. Es mācījos Sveķu pamatskolā 1.klasītē. Tajā skolā es iemācījos pirmos burtus, iemācījos lasīt, rēķināt. Es kaut ko jau zināju no pasaules. Mammīte vakaros parasti mēdza lasīt priekšā grāmatu. Viņa bija tikko bija izlasījusi grāmatu „Čuka un Geka ceļojums uz Sibīriju”

Ar prieku paziņojam, ka grāmata «Šalom Sibīrija» ir izdota, un to var iegādāties šeit >>> Šalom, Sibīrija un Fondā «Sibīrijas bērni» Zaķusalas krastmalā 33.

Dzintra Geka

Šalom, Sibīrija!

1941. un 1949. gadā no Latvijas uz Sibīriju aizvesto ebreju atmiņas.
658 lpp. 2020 g.
Intervēja: Aivars Lubānietis un Dzintra Geka
Redaktori: Irēna Pārupe, Liveta Sprūde, Baiba Azule, Dzintra Geka, Žanna Ezīte
Izdevējs: Fonds «Sibīrijas bērni»

Ir apbrīnojami, cik daudzi cilvēki, izgājuši cauri neiedomājamām grūtībām un pārbaudījumiem, ir spējuši saglabāt cerīgu skatu uz dzīvi, ir pārdzīvojumos kaldinājuši spēcīgu raksturu un gribasspēku, ir varējuši pārdzīvot, panākot sekmes, un neļauties, lai rētas tos nomāktu, bet gan veltīt savus spēkus, lai brūces pārvērstos stiprumā, cerībā un pulsējošā sirds gaismas starā. Mums visiem, katram savā veidā, ir bijis jāatnāk mājās uz neatkarību atguvušo Latviju. Šodienas pienākums un atbildība ir turpināt aktīvu dzīves stāstu vākšanas darbu – tas nepieciešams ne tikai vēsturei, bet arī tam, lai mūsu tauta, dziļi viens otru uzklausot un izprotot, turpinātu vienotības tilta stiprināšanu. Cilvēku dzīves stāsti un raksturi veido tautas dvēseli un sirdsapziņu. Lai arī tik ļoti izkaisīti pasaulē, bet viņus visus vieno Latvija. Tautas dzīves stāsti veido tiltu, pa kuru visi var atnākt mājās. Latvijā.

Vaira Vīķe–Freiberga
Valsts prezidente (1999–2007)

Skaita ziņā otra lielākā tauta, kas cieta 1941. gada deportācijā, ir ebreji. Tie, kuri izglābās, atgriezās Latvijā, bet viņu tuvinieki bija iznīcināti 2. Pasaules kara laikā. 70. gados lielākajai daļai izdevās izbraukt uz Izraēlu. Mēs intervējām Sibīrijas bērnus arī tur. Esam intervējuši 670 cilvēkus Latvijā, Krievijā, Izraēlā, Amerikā. Esam saņēmuši daudz gaismas, mīlestības un cerības apliecinājumus mūsu Latvijas nākotnei. Gribam to nodot nākamajam paaudzēm.

Dzintra Geka,
Fonda «Sibīrijas bērni» dibinātāja

Citāti:
Leo Berlins
 Mums paziņoja, ka ērtību dēļ vīriešus liks citā vagonā, bet sievietes un bērnus– atsevišķi. Solīja, ka galā būsim kopā. Tas bija pēdējais brīdis, kad redzēju savu tēvu

Ida Blumenau
Tas bija kaut kas šausmīgs! Tas bija lopu vagons. Bija iztaisītas nāras un,atvainojos, kaste tualetes vietā.

Irēne Borde
 Protams, tas bija milzīgs šoks. Preču vagoni jau stāvēja sagatavoti, tie, manuprāt, bija tādi vagoni, kādos parasti pārvadāja lopus.

Joahims Brauns
Ar smago mašīnu mūs aizveda vai nu uz preču staciju, vai uz Zasulauku, tik precīzi neatceros. Sagrūda lopu vagonos.

Mihails Šomers
 Mans vectētiņš, saprotot, ka viņus nošķirs uz ilgu laiku vai pat uz mūžu, atdeva manam tēvam visu naudu, kas viņam bija…

Simons Viņņiks
 Bija tādas šausmīgas lietas, daudz briesmīgāk, nekā rāda par koncentrācijas nometnēm…