Май 122020
 

Top jauna grāmata, par 1949. gadā izsūtītajiem. Piedāvājam intervijas, kādas būs lasāmas grāmatā.

Alda Mastiņa (Biezais)

Foto: Alda 1.rindā otra no labās

    Esmu Alda Mastiņa, dzimusi Biezais. Dzimusi esmu Gulbenes rajonā, Jaungulbenes pagastā „Snēliņos” (?). 1949.gada 25. martā man bija 7 gadi. Mūs ar mammu izsūtīja uz Sibīriju. Es mācījos Sveķu pamatskolā 1.klasītē. Tajā skolā es iemācījos pirmos burtus, iemācījos lasīt, rēķināt. Es kaut ko jau zināju no pasaules. Mammīte vakaros parasti mēdza lasīt priekšā grāmatu. Viņa bija tikko bija izlasījusi grāmatu „Čuka un Geka ceļojums uz Sibīriju”

Brālis mācījās Jaungulbenes mehanizācijas skolā un bija aizsūtīts komandējumā uz Rīgu. Tieši tajā izsūtīšanas dienā viņš nebija mājās. Sarakstos viņš bija iekšā, viņu meklēja, bet nevarēja atrast. Līdz ar to viņš netika izsūtīts. Mūs ar mammīti ielika ragavās, aizveda uz Jaungulbenes centru, no turienes  — smagajā mašīnā uz Gulbenes staciju, lai mūs varētu ielikt ešalonos. Mammas domas bija tādas – viņa gribēja mani izmest no mašīnas. Viņas domas varēja saprast, jo viņa bija precējusies ar vīrieti no Litenes un saprata, ka šis notikums saistīts ar tēvu. Tēva tajā momentā nebija,  viņš bija sapratis visu un kara pēdējos gadus viņš aizbrauca uz ārzemēm.

    Mūs izsūtīja divatā. Mamma teica – sākas mūsu ceļojums uz Tālajiem Austrumiem. Un es turējos pie mammas, sapratu, ka tas ir smags pārbaudījums viņai un man, jo apkārt raudāja bērni, kliedza sievietes. Krievu zaldāti neļāva izkļūt ārā. Es skatījos pa mazo lodziņu un domāju, ka tas laikam ir tāds pat ceļojums kā Čukam un Gekam. Manas domas bija, lai tikai es nepazustu no mātes… Visi bija uztraukušies. Bija žēl to mazo bērnu. Es jau biju pieaugusi, man bija 7 gadi, man vajadzēja būt stiprai. Vajadzēja domāt ne tikai par sevi, bet arī par mammu. Un visus tos gadus mēs viena otru atbalstījām. Vilcienā braucām 2 nedēļas, atceros, toreiz teica – mēs braucam cauri tunelim, pa logu viss bija tumšs. Braucām caur Urāliem. Cilvēki gulēja uz lāvām, kliedza. Šad tad mūs palaida brīvā gaisā, lai mēs nokārtotu savas vajadzības, Tas bija pazemojoši, grūti tam bija tikt pāri. Tomskā no vagoniem mūs aizveda uz barakām. Cietumnieku  barakas. Tomska atradās Obas krastā un tajā laikā vēl upe bija ieskauta ledū, tur nebrauca kuģi. Līdz ar to mūs atstāja barakās. Tur sākās dizentērija, daudzi mira. Mums kaimiņu zēns Drīzulis Mārtiņš gulēja blakus, bija kādu gadu par mani jaunāks. Viņš jau mazos gados prata rādīt pantomīmu, prata atdarināt, kā pieauguši vīrieši smēķē, kā iedzer. Mani tas uzjautrināja. Mēs barakās spēlējāmies. Gulējām uz lāvām. Un vienu rītu es pamodos, Mārtiņa nav blakus, saku – mamma, kur ir Mārtiņš? Mārtiņš esot aizgājis… Es nesapratu, kā- aizgājis un neatvadījies? Es teicu – vai tad viņš nekad neatnāks? Mamma teica – viņš nekad, nekad vairs neatnāks. Neatgriezīsies. Tas bija puisītis, kas man bija pirmais zaudējums, kuru es piedzīvoju… Vēlāk manīju, ka katru rītu sanitāri iznesa daudzus mirušos. Brīnumainā kārtā tanī laikā mūs tā slimība neskāra.

    Pēc 2 nedēļām mūs veda pa Obu uz ziemeļiem līdz Parabeļai. Es to laiku neatceros, jo biju smagi slima. Upe bija ļoti plata, tikko bija izgājuši ledi.  Parabeļā mūs izsēdināja no kuģīša. Tur mūs sagaidīja ar interesantām ragavām, tajās bija iejūgtas govis. Es teicu – vai tad ar govīm brauc? Mamma teica, ka tie ir buļļi. Mūs iesēdināja ratos, veda kādus 7 km uz ziemeļiem. Iemitināja atkal barakās, kur mēs kādu laiku padzīvojām. Es to laiku neatceros, jo man sākās temperatūra. Daudzi neesot cerējuši, ka es izdzīvošu. Temperatūra bija liela, mamma lūdza Dievu. Mēs visu laiku bijām ticībā. Draudzenei vecāmāte arī teica – to meiteni var glābt tikai Dievs. Visi sanākuši pie manis un sākuši dziedāt „Mans Dievs ir stiprā pils”. Es esot atvērusi acis un mammai teikusi – man pienu! Mamma skrējusi pa sādžu un meklējusi pienu. Naudas viņai nav bijis nekādas, paņēmusi tautiskos cimdus, lai iemainītu. Tad viņa ir dabūjusi, pienu sasildījuši, iedevuši man padzerties, un pēc kāda laika es esmu sākusi staigāt.

    No barakas mūs izmitināja pie pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Mēs bijām ap 20 latviešu ģimeņu. Daudzās ģimenēs bija bērni, mēs sadraudzējāmies. Man no tiem laikiem ir draudzenīte Nitiņa, mēs bieži satiekamies salidojumos. Mēs kādi pieci satiekamies salidojumos, sazināmies, uzturam kontaktus. Sibīrijas gadi… Tie bija 7 gadi… Naudas mums nebija. Starp izsūtītajiem bija arī mammas brālēni, mēs ļoti cerējām, ka viņi mums palīdzēs, bet vismaz es neizjutu lielu atbalstu. Daudzi bija iegādājušies kaut kādu mājoklīti, mums palika zemļanka. Tajā sādžā Malije Bugri, kur mums bija jāsāk dzīvot, bija viena zemļanka un mums atļāva tur dzīvot. Krievu bērni skraidīja apkārt un teica –  deti s podzemeļija. Es esmu no zemes apakšas izlīdusi. Ziemā tur bija auksti, cauri zemļankai izsalām, cik bija malciņas, kurinājām. Ziemas laikā ūdens sasala. Vasarā bija labi, tur bija vēsums.

    Sāku iet skolā. Skola bija turpat sādžā. Tur bija 4 klases un pēc tam mācījos Parabeļā. Skolas gadi… valodu es iemācījos ātri, valoda padevās.  Es tur nebiju viena, bija daudzi tādi, kas cieta… Krievu bērni mani pārāk neapcēla, jo es pratu aizstāvēties. Man vajadzēja aizstāvēt arī draudzeni. Viņai bija bail no krievu puikām, jo viņi vienmēr skrēja pakaļ un kliedza – šas zarežu! Viņai bija bail. Viņa saka- bet vienam bija nazis… Es saku – lai parāda. Vienam puikam bija kaut kas no koka iztaisīts, lai latviešu meitenes pabaidītu. Pirmie skolas gadi – bija līniju burtnīcas, un te pirmie burtiņi nesanāca vienādi. Skolotāja teica – pišite po ļiņejke. Es nesapratu, kur ir tas līneāls, pa kuru man jāraksta. Tāds pārpratums iznāca. Trīs mēnešu laikā mēs iemācījāmies valodu, bet pirmais, ko iemācījās – neķītrie vārdi.  Es turējos kopā ar Nitiņu, kas tagad Rīgā.

Vasarā man teica, ka tur, ciedru  čiekuros, ir rieksti. Mums viņi vareni garšoja.

    Sibīrijas gadi bija mana bērnība. Kad izsūtīja, man bija 7 gadi. Bija arī pazemojumi, bet es pratu atrast kontaktu ar Sibīrijas bērniem. Vajadzēja ar viņiem pareizi uzsākt valodu. Mamma teica – tu esi pārvērtusies par puiku. Es ar viņiem skrēju, kāpu ciedrās. Vasarās mēdzām salasīt riekstus un tā bija lieliska barība ziemai. Tas bija gards kumosiņš.

Mamma strādāja kolhozā. Viņai nebija spēka, viņai uz to laiku bija jau 50 gadu. Viņa strādāja dārzniecībā, pa reizei nočiepa priekš manis kādu dārzeni, tas bija lielisks cienasts. Dzīvojām zemļankā… Mēs pratām izdzīvot, mums bija jāprot… Lasījām sēnes. Tie paši rieksti bija atbalsts. Grūti bija, grūti… Tur bija daudz ogu… Maizīte bija svētkos, gājām, pirkām. Tur nebija veikalu, bija jāiet uz Kirzavodu, uz to pusi. Tie bija grūti laiki…

    1956.gads tuvojās… Man pašreiz vispār ir grūti runāt…

Bija daudz draudzeņu.

Mums palīdzēja mammas māsa no Latvijas.

Kad pienāca tā ziņa, ka mēs esam atbrīvotas, tas bija ļoti, ļoti…

Biruta Bērziņa Grīniece.

Vecāmāte, vecaistēvs, Elza Bērziņa, Biruta Grīniece, otrā rindā no labās puses, tēvs Bēziņš.

   Esmu Biruta Bērziņa Grīniece, dzīvoju Blomes pagasta „Lēmaņos”, līdz 1949.gadam mācījos Blomes pamatskolā. 1949.gadā 27.martā mūs aizveda. Mums deva ziņu, ka būs izsūtīšana. Tēvs, zinādams, ka kaut kas tāds būs, nakti negulēja mājās, gulēja kūtī. Viņš bija aizgājies uz radu mājām, kur mēs slēpāmies pēc tam. Bija aizbraukuši uz dzirnavām, lai uzzinātu, kas Blomē notiek. Mājās bija jaunsaimnieks, viņam bija mazi bērni un  un sarunāja — ja būs kas slikts, lai izkar bērnu autiņus. Tēvs bija atnācis pāri ceļam, redzēja, ka autiņi izkārti, ka mājās nedrīkst nākt. Viņš bija redzējis, ka mājās aizjūgti zirgi, un tajā pajūgā… vecāmamma ar vecotēvu… Kad bija iebraukuši zaldāti, mamma bija kūtī, palīdusi zem lažas. Viņai bija atnestas drēbes, un tad viņa uz tām mājām… uz Žakiem… tur bija radi, tēva māsīca, un mēs tur slēpāmies… viņa pusskriešus bija atnākusi uz turieni un stāstīja, ka vecie aizvesti. Mēs divas dienas tur bijām 25.,26. un  27. datumā atbrauca…     Jaunsaimnieks zināja, kur mēs esam, viņš atnāca un teica- tev jānāk mājās, jo tad vedīs mani, un man ir mazi bērni… tad tēvs teica- ja jau tā ir lemts, tad jānāk mājās…

    Tālu līkumu izbraucām, atbraucām mājās. Bija jau kaimiņi, kas bija redzējuši, ka atbraucam. Tad tie ātri ziņoja un mašīna bija ātri klāt. Četri mazi, jauni zaldātiņi stāvēja ar šautenēm un štikiem, domāja, ka mēs nez kādi noziedznieki esam. Bija jau paši arī – tāda Bulduru Lillija, es pat nezinu, kas viņa bija, komjaunatnes sekertāre… partijā viņa nevarēja būt, bet viņa bija bijusi Krievijā. Un tad, kā nu varēja… Salika drēbes, kaut ko jau maisos salika. Nebija zināms, domāja, ka izšķir, vajadzēja drēbes un ēdamo sadalīt. Aizveda Blomē uz Ausmām. Tur bijām kādu laiku. Tēvam bija jāparakstās, ka brauc labprātīgi, tad veda uz Strenčiem.

    Bija tumšs, kad ielika vagonā —  neatceros īsti to vagona numuru… varbūt bija 36.vagons.Tur bija sataisītas nāras, kur gulēt. Tumsā rāva sērkociņus, skatījās, kur atrodas. Vagonā bija plītiņa, ogles un malka. Vēlāk pieveda tik pilnu, ka nevarēja apgriezties. Bija pat tāda ģimene, kur vīrs bija dienējis krievu armijā, virsnieks ar mazu bērnu. Vēlāk viņš gāja meklēt bērnam ēdamo, tad viņu ģimeni atlaida, izbrīnījās – kā tad tu te… Un vēl atlaida kādu meiteni. Pārējie mēs braucām…

    Ēst deva. Bija kāpostu zupa. Bija prosas biezputra, maize arī bija kāds kumoss. Tā atceros. Mums bija līdzi paņemti divi spaiņi, tad varēja visiem atnest ēdamo. Katram jau bija kāda krūzīte… vai bija šķīvis, neatceros… Tēvs teica, ka tur vāra zupu no zirgu galvām, viņš nevarēja tādu ēst… 8.aprīlī bijām galā, tad mūs tur sadalīja.

    Brauciens… Atceros, ka Urālos pietrūka malkas… Aiz Urāliem bija brīvāk. Bet tur daži izkrita, Urālos malku nesdami. Vagonā bija nozīmēts vecākais, bet, kad galā aizbrauca, neviens nezina, kā viņi tika galā. Pieturēja stacijās, bet kur tad iesi, ja nopirkt neko nevari… Viņi stacijās nelaida uz normālām sliedēm… Viss bija sasalis… Stacijas bija tādas- viss bija nomīnēts, cilvēki gāja tupēt zem vagoniem. Vagonā citu tādu starpgadījumu nebija. Bija vecāki cilvēki un bija tādi, kam bija līdzi daudz mantas… Īpašu starpgadījumu mūsu vagonā nebija…

Neviens neteica, kur vedīs… Tēvs bija prasījis, kad gāja parakstīties, uz kurieni sūtīs, teica, ka uz Taškentu… Tēvs teica – tad jau kažoks līdzi nebija jāņem. Bet izrādījās… aizveda 30 km uz ziemeļiem Omskas rajonā, Kaganovičeskij rajons, sovhozs 239.  Mūs izvietoja klubā, bija sataisītas nāras, bet tur vairs ēst nedeva. Pašiem bija jāmeklē, un kuram nebija, tad bija slikti. Tad sāka izvietot pie krieviem… bija istaba un virtuve… Milzīgi daudz cilvēku. Gulēja uz savām mantām, kad bija jāapgriežas, tad griezās visi reizē. Mums palaimējās dabūt māju – no velēnām sakrautu, ar velēnu jumtu, mēs bijām laimīgi, ka projām no citiem. Briesmas bija no tarakāniem… Visi  tādā barā, tās bija šausmas…

Tur bija dārziņš…

Varēja dabūt dēļus, uztaisīja nāras, tēvs sanagloja galdiņu…

    Vasarā, man liekas, es nedarīju neko. Mamma strādāja dārzniecībā. Tēvs aizgāja par piekabinātāju, jo no Blomes bija tādi, kas brauca uz traktora. Kad bija sējas laiks, bija sacensība- kurš pirmais apsēs… Sēklu bēra dubļos, nekas nesadīga. Bet sovhozam sēklu iedeva otrreiz. Nebija tā, kā kolhozam, kad rēķināja parādu. Sovhozā deva tik, cik vajag. Tāpat lopus, tur visiem bija laba barība, spēkbarība, cilvēki paši varēja ēst.

    Rudenī es sāku iet skolā, tajā pašā 5.klasē. Pirmajā gadā bija grūti ar valodu. Bet tur skolotāji arī bija dažādi. Matemātikas skolotājs bija kalmiks, kam arī grūti ar valodu. Vācu valodas skolotāja bija veca vāciete, kam dēls bija projām Vorkutā. Viņi attiecīgi arī izturējās labi pret mums, mēs 5.klasē bijām daudz, mēs bijām septiņi. Bija bērni arī zemākās klasēs. Augstākās nebija. Tur jau desmit klases vien bija. Es nebiju neko zaudējusi salīdzinot ar Latviju. Mācībās mēs, latvieši, bijām gudri, reizēm pat skolotāji nebija tik gudri. Atceros, bija tāds Arnis, viņš pat skolotāju pārpēja un bija gandrīz ķildošanās… Un 1954.gadā pabeidzu skolu, gribēju iestāties…augstskolā. Pavēdīja jau mājās braukšana…  varēju pietiekties kādos grāmatvedības kursos… Bet kas tad tevi ņems – pases nav, tikai kāda spravka… Neviens neņēma. Un tad – dārzniecībā, celtniecībā, kur nu katru gadu strādā. Ja tu celtniecībā strādāji, tad 120 rubļu varēji nopelnīt,  tad vairāk nelaida pāri, bet, ja to darbu pierakstīji nākamajā mēnesī, tad tas aizgāja. Es saku, mums nebija sliktākā vieta. Vēlāk dalīja pa darba vietām, kilogramu maizes dienā, nu pietika… Vēlāk bēra graudus, bija cementēta grīda un cilvēki varēja kaut ko kabatās atnest uz māju, izvārīt putru. Zeme bija — ja iestādīja kartupeļu miziņu, tad izauga pusspainis. Otrajā gadā visiem bija vieglāk. Bija kāda sieviete ar trīs bērniem, viņa gāja lasīt uz lauka sasalušus kartupeļus, cepa uz plīts, lai bērnus paēdinātu… arī tādi cilvēki tur bija…

-Pastāstiet par vectētiņu un vecmāmiņu.. Jūs aizveda vēlāk…

    Viņi bija Tomskas apgabalā. Viņi bija gribējuši paņemt kādu līdzi… Vecāmāte bija gados, slima ar sirdi. Dēls Priekuļos, mans tēva brālis sūtīja naudiņu, viņš bija skolotājs Priekuļos…Daļu no tās noteikti atņēma.. Tev izsauca pastnieku, un tas, kas iekasē, tas izmaksā, še, ej… Tur naudas viņiem nebija. Ja bija kāda govs… kāda govs sniegā… Viņi varēja braukt, bet neveda…Vēlāk atveda… viņi bija braukuši ar kuģi, izsēdināti sniegā… izvesti pa mājām, sniegā… Veikalā šņabis un sāls… vairāk nekā nav bijis. Kādas sālītas siļķes… Zāles ar – tur nekā nebija… mums bija doktorāts-  dakteris, vecmāte un māsiņa… trīs personas… Ja kādam bija slikti, sūtīja uz Omsku. Mamma arī daudz slimoja, vairākas reizes bija Omskā… Bet tur bija cita pasaule… man bija jābrauc līdzi uz Omsku kā tulkam… Visi dakteri tur bija līdzjūtīgi, ārstēja un darīja, bet satiksmes no sovhoza nebija, ja noķēri kādu kravas mašīnu, bija labi. Omskā bija daudz latviešu, iepazinās, tad varēja tur palikt pa nakti. Vecaistēvs nomira ātri, 27.oktobrī… Vecs cilvēks, nu cik ilgi tā var… Viņiem nebija ko ēst, aizgāja un viss… Nedeva zārku. Nebija zārkam dēļu. Vecāmāte iešuva segās… un viss, un tā arī paglabāja… Un tad latviešiem iedeva brīvu dienu…  un tad kādus 5 km no tās sādžas… nu kāda tur Krievijā kapsēta, apraka zem kāda bērza, pat vecāmāte nav uzdrošinājusies pēc tam tur aiziet… tiem, kas tur bija, tiem bija briesmīga dzīve…Ja tur bērni dzimuši, miruši – nekāda palīdzība… ja kāda aptiekāre, māsiņa reizēm atnākusi, kāda recepte… reizēm ir atnests, nav atnests…iedod naudu… cilvēkiem taču naudas nebija… Paši, ko izaudzēja – gurķi, kartupeļi… to paši mājās arī ēda, ja bija  piens, sviests… Mums bija savādāk… Viņi bija Zirjanskij rajonā, Pavlovskij seļsovet, kolhozs Ļeņina … Vecmāmiņa atbrauca apmēram pēc gada. Redz, viņiem bija daudzi jāved… kad Irtiša aizsalusi, tad tur nekā… Tur bijis nabadzīgs kolhozs… Visu nodod valstij un cilvēkiem nekas, kaut ko tur bija dalījuši uz darbdienām. Mums bija laba dzīve, pēc tam iestrādājās, bet paēduši bijām, kazas turējām, bija piens, sieru taisījām… Kam bija lielākas ģimenes, bija problēmas. Ar govīm bija problēma, bija 25% jāsapļauj kolhozam, un tad to pārējo varēja pļaut  savai govij, – ne jau pa pļavām, bet pa brikšņiem… Mēs nopirkām tādu būdu, tēvs pēc tam piebūvēja no māliem… Tur mēs visu laiku nodzīvojām, tēvs iztaisīja virtuvi, bija pagrabs, dārziņš… Neviens tur neko īpaši netaisīja. Bija doma – ja ne šodien, tad rīt brauksim mājās…

    Kad nomira Staļins, mazliet vieglāk bija… Bet arī kāds komendants trāpījās…. Mums bija lietuvietis, tad viņš lika būvēt māju. Laikam kāds bija pasūdzējies, tad bija cits, bet tas arī bija sava aroda cilvēks. Pēdējais bija kā cilvēks, tas runāja kā cilvēks ar cilvēku… Sākumā bija dikti stingri, tur bija arī ukraiņi, un daudzi bija aizbēguši. Es vairs neatceros…

     Tad mūs laida atvaļinājumā uz mēnesi, varēja braukt uz Latviju. Es to izmantoju. Es sapazinos ar savu vīru. Viņus atlaida ātrāk. Mani nelaida līdzi, man bija jāpaliek savā ģimenē… Un tad es biju mēnesi Latvijā. Tad teica, ka jāaiziet pie… ne Kirhenšteina… pie tā otra… pie tās kundzes, ka tā palīdzēs palikt… bet es domāju – ko es tur iešu lūgties… Vēl jau bija tracis, mēs nebijām sarakstījušies.  Vajadzēja spravku… un tad tūliņās vedīs uz čeku, čeka bija tādās burās – vedīs atpakaļ… bet man jau bija atļauja. Es kā kontaktpersonu  uzdevu tikai tēva brāli… Tie jau tur nerēķinājās… Komendants teica – vajag uzdot vietu, kur es būšu visu laiku… Tikai vienu vietu vajag pateikt… Ventspils… tiem krieviem nebija vienalga, bet palaida mani.

    Atbraucām 1957.gada 8.aprīlī. Man Sibīrijā piedzima puika. Vīrs  atbrauca ātrāk… viņam bija veca māte, es nevarēju viņu piespiest, lai paliek… Tā tā dzīve pagājusi…

Kāda tur dzīve… Sibīrijā… kino rītā vakarā… bija krievu puiši, kas laida iekšā par brīvu… Klubs… ballējām visu nakti. Bija birztalas, kur bija muzikanti, akordeonisti… Krievi jau 11 vakarā gāja mājās. Ne jau kādi klāti galdi, dzeramais netrūka nekad, svinējām jubilejas… kas bija lielie… visādi tur gāja, šķīrās un visādi… Tiem, kas bija palikuši pirms kāzām – viens paliek Latvijā, citu aizved uz Sibīriju… tur gan bija problēmas… arī vīra māsai… bet katrs atrada jaunu draugu… un dzīvoja tālāk…

 Vīrs bija Ventspilī, vecāki – savās mājās. Palaimējās, ka tēvam bija pazīstams kolhoza priekšsēdētājs un tie, kas dzīvoja mūsu mājās, aizgāja projām, un vecāki varēja atgriezties savās mājās. Visur jau tā nebija. Strādāja tepat. 15 gadus vai vairāk nodzīvojām Ventspilī. Un diez vai būtu te nākuši, bet tēvs palika vecs un teica, ka neparko negrib uz pilsētu. Kad bija jāizšķiras, mums bija jānāk uz šejieni. Darbs jau bija pēc tam riktīgi smags…

Fermā varēja strādāt… Tepat uzbūvēja cūku kūti, kādu tur izgītību vajag… Tur arī bija daudzas fermas — govju fermas, slauca četras reizes, viss bija smalki jāuzskaita… sovhozā bija citāda dzīve… jāsaka, manai ģimenei, nebija tik bēdīgi… Bet tēvs teica – labāk Sibīrijā, nekā Latvijā dzītu meža darbos un liktu  ārā no savām mājām.Viņš bija samierinājies… kaut gan viss savām rokām… Tagad var novērtēt, ko vecie cilvēki ir spējuši darīt – pa mēness gaismu sita jumtu, pa dienu  apkopa bites… visur darbā… Savā saimniecībā bija jāstrādā… Bija ganos jāiet. Mani vecmama reizēm paglāba…

    Nu kā tad nedzīvojām labi! Tēvam bija bites, viņš medu pārdeva! Bet mēs to lielo nodokli nenomaksājām… Kur tā nauda nāca… tēvs bija taupīgs, zeme bija, sēja… visu saimniecību uzturéja ar bitēm, bija 30 saimes. Zeme mums bija 11 ha, bija govis, tās pārdeva. Bet nauda bija. Bankā neturēja, nauda bija mājās…

    Cilvēki svētdienā negāja darbā. Komendants sasauca sapulci – bija viens otrs, arī tāds Brensons. Komendants saka – kā neiesiet darbā… Viņi teica –Konstitūcijā teikts, ka pienākas svētdiena brīva… –Ak, jūs labi Konstitūciju zināt? 10 sutkas… Bet viņi bija priecīgi…  Bet bija arī tā, ka nosēž cietumā un prasās darbā, pēc divām dienām aiziet darbā… Tur jau tā neskatījās… Tam cietuma priekšniekam bija svētdienā kāzas, un viņi bija iegājuši un  lūguši, lai viņš paraksta papīru. Viņš parakstījis. Šie braukuši mājās, 10 km tālāk. Tur bija citādi cilvēki, nav tā, kā Arvis stāsta… Redzēja, ka strādā un ne par ko esi ielikts cietumā… Bija arī citādāk-  kur bija salasīts pēdējais vagons. Tur bija visi mehāniķi un virpotāji, smalki amatnieki, visvisādi.. Latvieši tur daudz ko uzcēla — spēkstaciju, mehāniskās darbnīcas… Bija skolotāji… Tiem krieviem arī nekā nebija. Bet tur bija vācieši, igauņi, kalmiki, arī krievi, kas izsēdināti sniegā… Mums vismaz pajumte, kur palikt…

Biruta Butāne (Prusaka)

Esmu Biruta Butāne, man bija uzvārds Prusaka, dzīvoju Madonas rajona Vestienas pagasta “Pilskalnos” tas ir pie paša Gaiziņa. Kādi 3 km no Gaiziņkalna. Viešūra ezera krastā, mācījos Gaiziņkalna septiņgadīgajā skolā 2.klasē. 25.marts bija pēdējā ceturkšņa diena, kad bija paredzēts izdot liecības un laist brīvdienās. No rīta pirmajā stundā man puiši, kuri sēdēja pēdējā solā, paziņoja, ka no manām mājām brauc pajūgs, pazina zirgu ar ragavām, protams, jo pavasarī bija daudz sniega. Nu es priecīga, tikšu mājās ātrāk. Pa dziļo sniegu salasīja visus kaimiņu bērnus, un tad vai nu aizveda uz skolu, vai atveda no skolas. Kādreiz arī gājām kājām. Un tad viss sākās. Ienāca audzinātāja klasē, mani pasauca pašu pirmo uz skolotāju istabu, tur jau visi raudāja… Un teica, lai es aizejot uz internātu un salasot savas mantiņas, ka man jābrauc uz māju. Nu ko es domāju? Nesapratu neko, domāju – mājās vecāmamma, varbūt vecāmamma ir mirusi… Nu… tad pārdomāju, jo biju dzirdējusi, ka no ģimenēm ņem vīriešus un kaut kur ved. Domāju – varbūt manu tēti kaut kur ved. Neviens man neko neteica, tikai visa skola rosījās, visi skraidīja un tad es nebiju viena, arī citi gatavojās braukšanai prom uz mājām. Tā es aizgāju uz internātu, man iedeva ceturkšņa liecību, salasīju savas mantiņas internātā un braucu uz māju. Pakaļ man bija atbraucis manas mammas māsas vīrs, ar mana tēva zirgu. Viņi dzīvoja pie mums, viņiem bija 8 mēnešus vecs bērns, un tāpēc viņi dzīvoja pie māsas. Un viņš iebrauca man pakaļ, jo tad, kad mūsu mājās iebrauca … vai mašīna, vai pajūgi… es pat nezinu, lai taisās, ka jābrauc ir prom, mamma bija ļoti sākusi raudāt un teikusi, ka viņai ir tikai viens bērns un viņa bez bērna nekur nebrauks, un viņi bija tik pretīmnākoši, ka teica, ka pagaidīs, lai brauc man pakaļ. Saprotiet, tas jau nebija tik vienkārši – trīs kilometri turp, trīs atpakaļ, tas bija diezgan ilgi. Un pa to laiku mamma ar tēvu varēja kaut ko sakraut līdzi. Mamma bija salikusi miltus, to es labi atceros – pa ceļam bērām klāt pie tās kukurūzas. Ne daudz – tur bija 4 vai 5 kilogrami, ne vairāk. Tad bija līdzi šujmašīna, veca, rokas. Kaut ko viņa bija salikusi. Drēbes, maisi bija. Un vēl tajā pajūgā onkulim līdzi bija zaldāts ar automātu, skolā līdzi bija, onkulis nebija viens. Tā mani ar to bruņoto zaldātu atveda uz māju. Teica – tu neraudi, meitenīt, mēs aizbrauksim līdz Vestienai, tur tu varēsi iet skolā.  Vestiena bija kādi 7 km, pagasta centrs. Pa ceļam vēl kādās mājās bija pajūgi. Un tā mēs braucām. Pagastā bija jāiet kārtot kādi dokumenti, tur bija diezgan ilgi, mēs sēdējām uz vezuma, un tad braucām uz Mārcienas staciju. Bija jau krēsla, kā jau martā, bija krēsla, kaut kas mitrs nāca no gaisa, bija sniegs. Mēs braucām ar ragavām. Stacijā jau bija pilni vagoni. Mūs veda tā — gar malu, skatījās, pavēra durvis, kas bija ciet un  bultētas, vai vēl kādu var ievietot. Atradās vieta, pārējie mūsu kaimiņi tajā vagonā netika. Tikām mēs – mamma, es, tētis un mammas mamma – vecāmamma. Viņai bija 84 gadi, viņu arī paņēma, kaut gan viņa nebija mammas uzvārdā, jo mamma bija precējusies. Viņa bija savā uzvārdā. Un otra meita – mammas māsa- palika mājās. Kāpēc viņu veda- mēs netikām gudri. Viņa tūlīt arī jūnijā nomira, Krievijā. Tajā vagonā vairs nebija vietu, mēs ar tēti kā stiprāki uzkāpām 2.plauktā, tur bija tāds mazs garens lodziņš, mēs bijām pie paša lodziņa. Mammai bija 50 gadu, viņa dzimusi 1899.gadā. Viņas palika lejā. Uz tā pirmā plaukta. Atceros, ka mums pretī uz plaukta pāri ejai bija ģimene, kur bija vecāmamma, mamma, meitenīte, kurai bija pieci gadi un divi puisīši, dvīnīši, gadu veci. Es viņus šodien redzu, man gribas raudāt, ka viņus tādus veda prom. Tēvs jau bija paņemts… Es tagad to meiteni Ikšķilē uzmeklēju, viņa ir daktere, dzīvo Jūrmalā. Un tādus viņus aizveda. Drausmīgi. Naktī nekas nenotika. No rīta es atceros – Pļaviņas, es atceros to ūdens torni. Tā man šķita tāda liela celtne. Es laukos neko tādu nebiju redzējusi, jo līdz tam es tikai vienu reizi biju bijusi Madonā. Bērnus jau nekur nevadāja kā tagad. Onkulīts strādāja mežniecībā, un tur gāja kokvedēju mašīnas un vienreiz mammas māsa brauca uz Madonu un mūs ar māsīcu paņēma līdzi uz kokvedēju mašīnas, kaut kur mēs sēdējām, un mūs parādīja Madonu. Tādu torni es nebiju redzējusi un atceros no Pļaviņām. Kā mēs braucām – neatceros neko, tikai zinu, ka vienā dienā tēvs… varbūt mēs esam braukuši nedēļu vai mazāk, tēvs teica – zini, meit, mēs esam Urālos, šitie kalni ir Urāli. To es labi atceros, ka tēvs man teica. Viņš kādreiz bija dzīvojis Krievijā pie sava onkulīša, senos laikos brauca strādāt uz Krieviju, viņš dzīvoja starp Urāliem un Latviju un zināja, ka tie ir Urāli. Nesa mums vagonā ūdeni, ārā kārtoties laida tad, kad vilciens bija apstājies kādā vietā, kur bija tālu pārredzams. Vispirms vilciens apstājās, tad aizgāja zaldāti ar automātiem, ik pa posmam nostājās, un tad laida visus kārtoties. Tā jau varēja arī iet pa vagonā, spainī kārtoties. Reizi dienā nesa zupu.  Cik nu mamma bija salikusi līdzi, mums droši vien bija maize, varbūt kāda gaļa, nu es tiešām nezinu, bet viņai bija laiks ielikt.  Un tad mēs braucām 3 nedēļas, tur mēs bijām 18.aprīlī, tur bija Lieldienas. Tagad es zinu, ka tas bija pirms Blagoveščenskas. Tur ir pilsēta Svobodnaja un Blagoveščenska. Jo tur mūsējie, vairāk jau puiši, brauca mācīties, tur bija jūrskola, šķiet, ka Blagoveščenskā. Mūs tur nesēdināja, mūs izsēdināja pavisam mazā pieturā, arī bija uzbērums, zāle, bija pavēss, bija Lieldienas, bija sabraukušas pretī strādniekiem daudzas mašīnas. Un tie  partorgi, kas staigāja gar vilcienu un meklēja strādniekus. Mani vecāki jau bija vilcienā iepazinušies ar citiem un sarunājuši, ka turēsies kopā. No mūsu puses tur nebija, bet bija no Bērzaunes, Mārcienas, bija cilvēki netālu no mūsu pagasta. Un tā sāka turēties kopā, mūs salika kopā smagajā mašīnā. Bija vakars. Braucām… Cik es atceros to nosaukumu – Mazanova, tā bija rajona pilsēta, cauri tecēja upe Zeja, Amūras pieteka, bet mūsu upe, kur dzīvojām, bija Birma. Birma bija Zejas pieteka. Zeja bija plata, ciemats un pilsētiņa bija abās pusēs upei. Tiltus neredzēju, bet visi staigāja, līksmoja, bija sapucējušies, dziedāja, ermoņikas spēlēja. Man bija auksti. Un ir svarīgi to piezīmēt. Man bija nosalušas rokas, un tad partorgs, kas arī sēdēja mašīnā augšā, iedeva man uzvilt savus cimdus. Viņam bija tādi ar ādiņu, vilniņu iekšā. Es domāju, ka tas ir tiešām jānovērtē. Un tad mēs iebraucām sādžā, es nezinu, vai tas bija 40 vai 30 km tālāk, es neatceros, kur bija mūsu sādža – Kaņiči. Nomale. Ceļi… es domāju, ka par ceļiem tos nenosaukt. Vēlāk, kad kolhozā bija mašīnas….  Ar benzīnu nebrauca, kurināja ar tādiem maziem čurkiņiem, mazu malciņu, ko veda līdzi. Tādas tur brauca, arbūzus, ražu veda prom. Ceļi bija ļoti slikti. Piemēram, kad nolija lietus… Vēlāk tētis man nopirka velosipēdu, kad man bija 12 gadu, lai es brauktu uz skolu, kad nolija lietus, jo tur bija tādi māli, ka viņi uzreiz aplipa. Un tāpat mašīnām aplipa riepas. Tāda tur bija zeme. Un tad mūs izmitināja… tur bija klubs vai kas… Visus, cik mēs braucām. Varbūt bijām kādas 10 ģimenes, bet tur bija arī pa vientuļam cilvēkam. Vienā ģimenē bija 4 cilvēki, mana draudzene bija ar mammu, bija vīrs ar sievu, māte ar meitu. Mēs dzīvojām kopā, un tur bija pieci –tēvs, māte, dēls, vecāmāte un vecaistēvs. Otrā dienā mūs sāka izmitināt. Mājiņas tur ļoti maziņas, mājā viena istaba, ar tādu sienu norobežota plīts, jo pie plīts dzīvoja ziemā arī teliņš, jēriņš, vistiņas, jo tur bija šausmīgi auksts. Mūs vispirms ielika pie vieniem krieviem, viņi bija ļoti labi cilvēki, viņi mūs mācīja cept ļepjoškas  uz plīts- sajauca ar sodu, izsniedza kukurūzas miltus. Mammai bija savi milti līdzi. Nu un tad tās ļepjoškas sanāca tādas dzeltenas… Negribu to atcerēties… To viņu smaku, tāpēc es kukurūzu neēdu. Un tad nomira vecāmamma. Tad, kad viņa nomira, visiem izsūtītajiem latviešiem deva valsts aizņēmumu – 200 rubļu. Un otrai ģimenei arī 200 rubļu. Tad mēs par vieniem 200 rubļiem nopirkām māju un par otriem nopirkām govi, un tad mēs trīs un viņi pieci visi dzīvojām vienā mājiņā, vienā istabā. Viņu dēls vēlāk aizgāja pie meitenes, viņiem piedzima bērniņš. Viņi četri un mēs trīs visu laiku dzīvojām vienā istabā. Viens galds – vienā pusē sēdējām mēs, otrā pusē viņi. Tā dzīvojām. Mums nebija maizes krāsns. Tad, kad sāka dalīt miltus… Vispār latvieši neprata izcept tādu maizi kā prata izcept krievietes. Neprata. Mums nebija tik garšīga. Viņi maizi cepa no baltiem miltiem, viņiem bija garšīga. Rudzu tur nebija. Tad mēs gājām cept pie kaimiņiem. Mums bija tikai plīts un cepeškrāsns. Tad mums bija govs, tā bija dusmīga. Kūtis nebija, tikai no kārkliem vīta nojume, varbūt kādi māli pa vidu. Mēsli nebija jāmet, tos varēja no rīta ieiet un salasīt ar rokām un izmest. Gotiņas pa dienu staigāja apkārt, jo viņām stāvot vienkārši bija auksti. Tā mēs tur dzīvojām, kaut kas bija ko ēst, sāka paši audzēt, krievi visi nāca skatīties kā mēs stādām kartupeļus, jo viņi stādīja viņus kvadrātligzdās, visu vasaru staigāja apkārt un rausa virsū zemi, un brīnījās, ka mums ir vagas. Mēs darījām tā.

          Mamma strādāja lauku brigādē, gāja lasīt tomātus. Tur lasīja zaļus tomātus, saber kastēs un aizved uz pilsētu. Sarkanos atstāja uz lauka. Es biju pašā pirmajā vasarā aizgājusi mammai līdzi uz to tomātu lauku, man bija tāds priekšautiņš, man bija 10 gadi palikuši februārī. Salasīju priekšautiņā tomātus, redzu – nāk brigadieris.  Bail… Es izberu zemē tos tomātus… Tad pienāk brigadieris un saka – meitenīt, lasi tos tomātus atpakaļ, viņi jau te tāpat paliks. Ņem viņus! Tā es paņēmu. Viņi sarkanos nelasīju, tikai zaļos.  Nezinu, kāpēc. Viņiem mājā pašiem bija tomāti, arbūzi, melones. Es šodien neēdu šitās melones, tās jau nav melones, jo viņas nav garšīgas! Tur izauga tādas, kas kusa uz mēles! Arbūzi mums auga pašiem, dalīja arī uz darbdienām. Divus maisus atved mājās, kur tu viņus liksi?

          Skola… bija traki, mēs, trīs meitenes, puika bija lielāks, varbūt viņš zināja kaut ko krieviski… Mūsu sādžā bija tikai 4 klases. Vecāko meiteni ielika 3.klasē, mūs ar Rutiņu – abas otrajā. Mēs tajā pavasarī neko vairāk nedarījām kā tikai rēķinājām. Skolotāja bija draudzene vienam latviešu puisim, viņi pat precēties taisījās, bet vēlāk apprecējās ar citu. Viņa raudāja, ka viņa nemācīs, bija aizbraukusi uz rajonu, ka mēs nemākam nevienu burtu – kā viņa var mācīt tādus bērnus? Nu, līdz rudenim mēs jau gājām barā, pie mums nāca bērni, no sākuma skatīties, kādi mēs sabraukuši fašisti, vēlāk sadraudzējāmies, gājām upē peldēties, tajā Zejas pietekā. Nu un pa vasaru iemācījāmies runāt. Burti.. krievu burti nav tik smagi apgūstami. Mūs ielika 2.klasē, Maiju trešajā. Un 4.klasi es pabeidzu ar visiem pieciniekiem. Tā. Un tad vajadzēja iet uz citu sādžu, tad tētis man nopirka velosipēdu. Ziemā gājām kājām, bija ļoti auksts, tur sarunāja pārgulēt pie kādiem krieviem. Nemaz jau viņiem arī to istabu nebija, pa visu sādžu varbūt diviem vai trim bija divas istabas. Viena istaba mājā! Mums deva gulēt uz krāsns augšas. Silti. Un tā es nomācījos 5.,6. un 7.klasē. Un 7.klasē es atbraucu uz Latviju. Tad paziņoja septembrī, ka bērni ir atbrīvoti. Datumu es neatceros. Mammas māsa, tante dzīvoja Koknesē, strādāja mežniecībā, no Vestienas tā mežniecība gāja uz Kalsnavu, pēc tam uz Pļaviņām, un tā viņi bija nokļuvuši Koknesē, dzīvoja tepat netālu. Tantei ar pirmo vīru bija meita, vīram vēl bija trīs bērni, bet tante atsūtīja telegrammu, ka viņa mani ņem. Vecāki piekrita. Atbraucu ar latviešiem, jo atbrīvoja arī darba nespējīgus cilvēkus, bija radinieki, ar kuriem kopā atbraucu līdz Koknesei. Tā es te nokļuvu un paliku. Vajadzēja iet skolā, it kā 7.klasē, pēdējā klasē. Māsīcai jāiet 6.klasē. Direktors Gaišs- sākām spriest, ka es neesmu vispār mācījusies latviešu valodu, vācu valodu arī Krievijā nemācīja, lai es eju ar māsīcu 6.klasē- labāk gadu zaudēju tad, bet kaut ko iemācīšos. Tā es aizgāju 6.klasē, otru gadu, man jau bija 16 gadu, biju paveca. 7.klasi arī pabeidzu ar vieniem pieciniekiem. Pēc tam iestājos medicīnas skolā bez eksāmeniem. Mammas māsa teica – krievu skolā es tevi nelaidīšu, es gribu, lai tu izaudz par latvieti. Bet es atbraucu uz šejieni, man bija mugurā pufaika. Tante teica – un ar pufaiku arī es tevi uz skolu nelaidīšu, labāk padzīvo kādas dienas pa māju, es tev nopirkšu mētelīti. Tā arī izdarīja. Man jau vecāki bija iedevuši kaut kādu naudu. Viņiem par darbdienām maksāja. Mans tēvs kopa zirgus, viņu sūtīja uz Svobodnuju, tirgot kolhoza miltus. Mums brauca reizi mēnesī pārbaudes, pieaugušajiem bija jāiet atzīmēties. Manu tēvu noķēra, ka viņa nav, ka viņš aizbraucis neatļauti. Viņš nedrīkstēja no sādžas izbraukt. Mēs ļoti uztraucāmies, ar mammu raudājām, ka viņu tagad nelaidīs. Nu bet noskaidroja, ka viņš neko tādu nav izdarījis, ka ir godīgi… Nevarēja jau uzticēt nevienam tos miltus tirgot! Vajadzēja savu godīgu cilvēku. Laikam mans tēvs arī bija ielicis kādu savu miltu maisu, un viņam tika nauda. Tā.

          Vecākus neatbrīvoja. Un tad viņi nolēma tā- mani atbrīvoja un mani jālaiž, jo es palikšu pilngadīga, tad viņus varbūt nelaidīs, ja meita pilngadīga… Viņi atbrauca pēc diviem gadiem, 1956.gadā.  Es atbraucu 1954.gada pavasarī. Mūsu mājās dzīvoja citi cilvēki, negribēja, ka mēs tur ejam, mēs tur pat iekšā negājām. Tā māja bija iedota it kā no muižas īpašumiem, nez par ko viņiem deva tās mājas. Un 18 ha zemes viņam bija. Mēs nebijām nekādi kulaki. Bija divi zirgi un gotiņas. Kara laikā viss nodega, atjaunoja kūti un vairāk arī neko. Māja nenodega. Bija gotiņas kāda cūka… Palika tur dzīvot mammas māsa, bet viņa atceļoja līdz Koknesei un es tā arī esmu te palikusi.

          Nezinu, kāpēc izveda. Mammas māsai, tai tantei, pirmais vīrs bija komunists un viņa caur viņu arī gribēja kaut ko uzzināt, bet tā arī neuzzināja. Viņš bija jurists, otrreiz precējies ar … Lauksaimniecības akadēmija bija tāda Dzērvīte, partijas sekretāre… Bet arī caur viņiem viņa neko neuzzināja. Kad es sāku atgūt īpašumus, zemi man atdeva, protams, ne tik daudz, jo tur ceļš uzbūvēts, bet tas tā. Kad man atsūtīja no Cēsu arhīva dokumentus, tad tur bija – 1 spainis, 1 gulta, 1 govs, pūrs graudu… Nu šausmīgi liela nabadzība. To, kas mums palika mājās, to paņēma kolhozs un gan jau arī citi, kam vajadzēja. Tante arī paņēma, bet viņa neko nevarēja pierādīt, ka tas ir viņas. Viņa tikai tā dzīvoja pie mums sakarā ar to bērna piedzimšanu.

Dzidra Preise.

    Esmu Dzidra Preise, dzimusi 1936.gada 13.februārī Madonas apriņķa Liezēres pagasta “Andrēnos” vidējo zemnieku ģimenē. Mēs bijām draudzīga ģimene. 1940.gadā piedzima brālis. Mammai ar tēvu gadi pagāja smagā darbā.1941.gadā sākās pirmās nelaimes. 1941.gada 14.jūnijā tika arestēts mammas brālis Zupāns Jānis un viņa sieva Aina Zupāne. Viņi tika izšķirti, katrs savā ešalonā. Izrādās, ka mammas brālis bija arestēts, mēs visu laiku nezinājām, kur viņi ir. Pēc kara Aina atrakstīja, ka viņa ir aiz Polārā loka Igarkā, bet par mammas brāli nebija nekādu ziņu. Pēc kara vecāmamma gāja, interesējās – nekā nezināja. Vienreiz bija paziņots, ka viņš ir miris. Sieva viņam rakstīja un vienmēr pienāca atbilde- ka nav tāda. Nav zināms. Un viņa rakstīja – ja tā ir, ka esot miris, tad viņa ir jāatlaiž. Viņa atgriezās tikai pēc 15 gadiem. Mēs tā arī viņu nesatikām, jo nebija adreses.

      1945.gada 5.februārī naktī arestēja, aizveda manu tēvu Artūru Preisi, dzimušu 1907.gadā. Ilgi nezinājām, kur ir. Pirmā ziņa no viņa pienāca jau augusta mēnesī, ka viņš ir Urālos — Kušvā vai Ņižņij Tagilā. Viņš bija divās nometnēs. Notiesāts par Dzimtenes nodevību. Viņš bija aizsargs, iestājies jau armijas laikā aizsargos, jo viņu priekšnieks teicis, ka kaut kas nav normāli, notiek bruņošanās un jādomā, kā aizstāvēt Dzimteni. 1944.gada beigās, kad visi muka, arī mūs vācieši dzina projām – vai uz Vāciju vai kur… Bet vecākiem bija liela mīlestība pret Dzimteni. Zini, ka neko neesi nodarījis. Mamma- kur tikai negāja, brauca uz Madonu, jautāja, kur viņš ir: nekādas atbildes… Gāja kājām uz Rīgu no Liezēres, tad transporta nebija, ja bija kāda gadījuma mašīna, labi, ja paņēma… Aizgāja uz VDK , atbilde – nē, mums tāda nav…Tad tikai uz cietumu. Un augusta mēnesī pirmā ziņa – notiesāts uz 8 gadiem. Mamma ar vecomāti, viņas māti, palika saimniekot. Saimniecībā bija 22 ha zemes, tajā skaitā 8 ha aramzemes. Mamma pati ara, sēja, pļāva… Cik nu es varēju, cik man bija spēka, gāju līdzi un palīdzēju. Atceros tādu momentu – dienā bija dunduri, zirgi trakoja, tad pa mēnesnīcu mēs braucām uz pļavām, naktī pļāva. Kur bija staignāks, es gāju ar grābekli, lai nesamīcītu zāli. Vajadzēja braukt caur mežiņu, bija bail. Tajā laikā nebija droši, i mežabrāļi, i visādi staigāja, kas to zina. Un tad mēs, atpakaļ braucot, pilnā kaklā dziedājām tautasdziesmas, lai mūs neaiztiek. Vispār tas laiks bija bailīgs, drūms, baidījies no kaimiņiem, ka kaut ko nepasaki. Vienreiz bija ienākuši kaimiņu puiši, kas bija aizgājuši pēc kulšanas uz mežu. Mamma visa drebēja, jo bija pateikts- ja redzēs kaut ko vai dzirdēs, tad beigas arī tam, kas dod ēst.. Bija ļoti lieli nodokļi. Mammai bija uzlikti arī meža darbi – vajadzēja vienai pašai sievietei izvest malku… To viņa visu pildīja, izaudzēja labību arī rezervē. Pirmajos gados vēl nepaspēja novākt labību. Pie mums bija pierasts – nopļauj, rudzus saliek statos, pārējo labību stirpās, tad veda uz šķūni, tad atbrauca kuļmašīna un nokūla. Pirmajos gados nepaspēja nokult, kad jau vajadzēja nodot valstij graudus. Mēs jau bijām pieraduši, pirmkārt, atbērt sēklu, bet vajadzēja valstij- un ar sarkaniem karogiem veda graudus. Pēdējā gadā – 1949.gadā mamma jau rakstīja tēvam, ka mēs pēc kara tā kā būtu atjēgušies, lopiņi ir atjaunoti, jau ir gotiņas, zirgi, ir cūkas, bitītes, sivēnmāte. Atbērti, iesēti rudzi, atbērta sēkla nākošajam gadam, arī nodevas visas samaksātas – nu tagad varēsim dzīvot…

    Nu un tad pienāca 1949.gada 25.marts. Nē, vispirms pirms nedēļas… Mammas jaunākais brālis Kārlis, kurš dzīvoja Rīgā un slimoja ar kaulu tuberkulozi, bet viņš arī strādāja, bija saslimis un vecāmamma devās pie viņa uz Rīgu. Mums blakus bija pienotava, tad par nodoto pienu saņēma sviestu, paņēma to līdzi, maizīti arī. Mamma viņu aizveda uz Jaunpiebalgas staciju. Bet pirms tam ieradās krievu cilvēki un jautāja, uz kurieni brauc. Vecomammu palaida. 25.martā mammai vajadzēja braukt viņai pretī uz Jaunpiebalgas staciju. Bet 25.martā jau agri, ap četriem no rīta, dauzās pie durvīm, lai ielaiž — atved kaimiņu puisi Štokmaņu Jāni, pieliek pie durvīm, liek sargāt, lai nekur neiziet , neko nedarītu… Mamma sēž, gaida, neko nepasaka. Jānis saka – mēs jau arī neko nezinām – redzēti zirgu pajūgi, varbūt būs izvešana. Tad jau mamma sāka likt maisos drēbes, visu, ko var. Mamma viena pati bija mājās. Brālis mācījās trīsgadīgajā skolā pirmajā klasītē, es mācījos sešgadīgajā skolā piektajā klasītē. Mamma liek, pēc tam met ārā – nezina, vai bērnus paņems vai nepaņems, un kur vecmamma… Pēc kāda laika atbrauc virsnieks un paziņo: 45 minūtes laika, varot divarpus tonnas salikt, pārvietos mūs uz citu vietu. Uz kurieni – nesaka. Bija pielikts klāt kareivis, viņš palīdzēja mammai visu salikt, jo mammai viss krita ārā no rokām. Arī tas Jānis palīdzēja- kādu miltu maisu ielikt… Kareivis salika grozā olas, pienu atļāva mammai izslaukt, paņemt mantas…  nu cik var salikt vienās ragavās. Mammai laimējās ar labiem cilvēkiem, mamma visu mūžu ir viņiem pateicīga. Pirmo paņēma brāli, tieši no skolas sola… Un tad brauca pēc manis. Es atceros- tajā rītā, kad pamodos, bija drūma diena. Man bija 13 gadi. Nu bet lauku bērns, neko nesapratu, visi likās savādi. Un tad pēkšņi stundas laikā atveras durvis, durvīs parādās mamma un kareivis. Visa klase sāk raudāt. Es nevaru saprast, kas ir. Kareivis pienāk pie manis, saka- paņem grāmatas, atvadies no saviem skolasbiedriem, tu ilgi viņus neredzēsi. Nu, cik jau es sapratu… Vienās ragavās bija mantas, otrās mammai lika turēt grožus. Tā mēs braucām uz Cesvaines staciju, garā rindā… Pirms mums brauca netāli kaimiņi Mikoli (?) Viņi pēc tam bija ar mums kopā. Zīdainītis, bērniņš, visu ceļu raudāja. Viņiem nebija atļāvuši pat bērnam pienu uzsildīt. Tur gadījās sliktāki cilvēki. Un tad tas bērniņš nomira, viņš bija jāatstāj. Visu laiku nezināja, vai kāds viņu ir apglabājis, kur viņa… Mūs salika vagonā. Vienā vagona pusē bija nāras. Mēs bijām 2.stāvā. Bija čuguna vai bleķa krāsniņa, kuru kurināja. Un tā piespundēja pilnu vagonu. Vagonā bija salikti salmi, uz tiem gulējām visas nedēļas, kamēr braucām. Otrā dienā ešalons sāka kustēties. Kad brauca pāri robežai, visi ešalonā sāka dziedāt “Dievs, svētī Latviju”, “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”. Neko nezinājām, kur ved. Labi, ka bija kaut kas ēdams  līdzi. Pēc tam deva ēst, bet maize bija tik negaršīga. Mēs bijām pieraduši pie savas rudzu maizītes. Tad bija kāpostu zupa, stacijās tai bija jāiet pakaļ.

      Kad mamma brauca no mājām, viņa satika vecāsmammas jaunāko māsu, tanti, viņa jau brauca tik agri no dzirnavām. Tante ieraudzīja mammu. Mammai mājās nebija ne kapeikas naudas, jo viss bija atdots vecaimammai uz Rīgu. Un cik viņai bija maciņā, viņa atdeva. Un ko domājiet! Ejot pēc pusdienām vai ēdamā, viņa satika vecāsmammas māsu – viņa nemaz nebija tikusi līdz mājām, viņu satika abas meitas un visi jau vagonā, bet vienā ešalonā… Tā, lūk! Tad mamma saslima. Augsta temperatūra, pēc atmiņām- visi skatās, grozās, brīnās, izrādās, ka termometrs vairs nevarēja parādīt, cik mammai bija augsta temperatūra. Mamma domāja, ka varbūt mūs aizvedīs uz Urāliem, kur ir tēvs. Visi sprieda- nez kur mēs būsim, kur mūs ved… Mamma saka- es redzu vīziju – pie ūdeņiem kuģis ar sarkaniem karodziņiem. Un tiešām tā arī bija. Tuvojāmies Irkutskai, mamma jau bija atlabusi. Veda mūs uz pirti. Ap to laiku jau bijām visi apkrituši ar utīm. .Mums, kā jau lauku bērniem, bija adītas zeķītes- pilni valdziņi ar veļas utīm, ne jau galvas utīm. Irkutskā tās drēbes izkarsēja… Jaunās arī.  Mamma pēc pirts teica- lai slavēta Irkutskas pirts, Angāras ūdeņi, Baikāla ūdeņi… Viņa saka- es dzēru, mazgājos… Uz turieni mēs viņu knapi… Brālis aiz vienas rokas, es aiz otras rokas, vedām uz pirti.

Tas  bija briesmīgi – tualetes kā tādas nebija, labi ja lauka vidū… Visiem jāiet – jauni puiši, jaunas meitas, veci cilvēki, stāv klāt sardze… Kurš palien zem vagona… Ļoti pazemojoši… Tā tas bija.

     Pēc 3 nedēļu braukšanas, 16.aprīlī, pēc mammas atmiņas, pieturēja Tigdas stacijā un izlādēja mūsu vagonu. Dažus aizveda tālāk, iepriekš jau bija atkabināti citi vagoni. Tā bija Lieldienu nakts, Tigdas stacijas laukumā visi kurināja ugunskuru. Vēl vārījām olas, kas bija līdzi paņemtas, dziedāja tautasdziesmas, patriotiskas dziesmas. Nākamajā dienā mūs veda ar automašīnu līdz Amūras apgabala Alsjankai, tie bija kādi 90 km no Tigdas. Tur sākās vergu tirgus. Protams, visi paķēra ģimenes, kurās vairāk strādnieku. Mamma no sākuma gribēja pie vieniem- nē, nav vajadzīga, tev divi bērni, tu nebūsi strādniece. Vecāsmammas māsas ģimenē bija divas strādnieces – vecāsmammas māsa un meita. Trešā bija invalīdīte, viņa vairs Krievijā nevarēja staigāt, viņu aizveda atsevišķi. Mamma saka- kas būs, būs. Parakstījās, ka uz mūžu… Mamma teica- nez, vai rokrakstu varēja pazīt. Bijusi viena meitene, kas teikusi, ka neparakstīs, neparko, un tad viņu aizveda, diez kas ar viņu notika… Un Alsjankā mūs sasēdināja zirgu pajūgos, veda 60 km no Alsjankas lejup pa Zeju.. Tad vēl bija sasalis. Aizveda.  Kolhozs Komtrud – Komuņističeskij Trud… Pats atpalikušākais kolhozs visā rajonā… un varbūt arī apgabalā. Bija palikuši veci cilvēki, invalīdi. No kara puiši nebija atgriezušies… Viens bija teicis – ņemov privezļi! Mūs nomitināja pie vieniem vecīšiem, un ar mums bija arī Preišu ģimene. Viņi nebija mums radu, kaut arī uzvārdi vienādi. Tie bija divi veci cilvēki un viņu 40-gadīgā meita, slima ar krītamo kaiti.  Es iedomājos, kā bija tiem vecīšiem, mēs tādi utaini, uz pirti… Kādu mirkli mēs ar brāli palikām mājās vieni, vecīši arī nebija, un redzējām, kā tā slimā nokrita, kā viņai iet putas pa muti, kā viņa raustās… Mēs pārbijāmies…

    Deva nedēļu laika atpūsties. Nedēļas laikā bija sasaukta sapulce, tur bija kolhoza priekšnieks, komendants, kurš brauca katru mēnesi un lika parakstīties, ka mēs neesam aizbēguši. Mēs nedrīkstējām iet ne uz vienu, ne uz otru ciemu… Laikam tad arī atņēma pases. Es neatceros, man pases nebija. Pateica, ka tas uz mūžu un no kolhoza ārā netiksi. Vienīgā iespēja tikt ārā no kolhoza- atļāva mācīties. Mamma trīs dienas nostrādāja lauku brigādē, tad pieteicās par slaucēju fermā, jo tur vairāk maksāja.

Bija daudz latviešu – Kļaviņa Herta. Arī par slaucēju strādāja. Viņa bija izvesta jau 1941.gadā un 1949.gadā – otrreiz. Viņai bija līdzi māte un tēvs uzvārdā Rozentāli, un viņas trīs bērni. Tad Aina Mikola bija par slaucēju, viņai bija 16 gadi. Olga Kļaviņa bija fermā par uzskaitvedi. Bija galīgi, galīgi neredzēti atpalicis kolhozs. Mammai iedeva 16 govis, kas jāslauc. Labi, ja kādas 12 deva pienu. Bija pateikuši – gadā izslauc apmēram 500 litru. Mamma saka- smieklīgi. Tad bija teikuši – 3000 litrus izslauksi, tad dabūs Ļeņina ordeni un tevi atbrīvos. Ai, ai, ai, cik tālu, lai dabūtu tos 3000 litrus. Barības nebija, no rītiem govis nevar piecelties. Priekšsēdētājs, brigadieris, noliktavas pārzinis un vēl ceturtais… cēla kājās govis. Un tā katru rītu, jo govis bija tik vārgas. Agri sāka laist ganībās, vēl zaļās masas nebija. Aizsūtīja kādus 3 km tālāk. Slaucējām bija jāiet un jāslauc tur, un pēc tam izslaukums jānes mājās kājām. Nu tur labi, ja 10 litrus izslauca… Tad sataisīja kārtis un nesa uz kāršiem.

Pēc tam Amūras apgabala upju transporta priekšnieks apžēlojās par mūsu ģimeni. Viņiem bija maza, maza būdiņa, kādi deviņi kvadrātmetri, kur ziemā dzīvoja mežstrādnieki. Malka toreiz bija visa dzinējspēks. Kurināja ar malku. Līdz rudenim mums atļāva padzīvot pašā ciemata galā. Mammai jau pusčetros bija jāceļas, jāiet uz fermu. Mēs palikām vieni svešā pusē, ja bija ko ēst, bija labi. Vēlāk, kad uzauga zāle, aizlaida pāri Zejas pietekai Umļikānam(?) uz bāzi, uz ganībām. Mamma izslauca govis, bija jāpaliek dežūrā, kad vajadzēja vest pienu, tad pāri upei pārcēla, vajadzēja izmazgāt kannas, vest atpakaļ. Šad tad mēs pie mammas aizgājām, es varēju izslaukt dažas gotiņas.

Skaista daba. Mēs dzīvojām tieši Zejas krastā, labajā krastā bija kalni, tā saucamās sopkas. Pavasarī sāka ziedēt boguļņiks- rododendri vai kas… un lapegles smaržoja. Kreisajā pusē, kādus divarpus kilometrus tālāk, bija ieleja līdz Umļekānam, un atkal sākās sopkas un taiga. Vasarā bija ļoti, ļoti karsts, basām kājām neviens nestaigāja, bet mums nebija apavu. Zāle bija ļoti asa. Mammai sasprēgāja kājas. Zāli pavasarī dedzināja. Neierasti skaistas puķes, magones, Āzijas lilijas ziedēja, arī kalnā. Bērzi bija maziņi, karļikovije, maziņi arī ozoli. Bija mežābeles. Tām bija tādas kā pīlādžu ogas. Ēda arī ievu ogas. Vārīja vareņikus. Auga sēnes. Sviesta beciņas, gruzdji – pie mums laikam tās ir krimildes. Ziemā sasaldēja un tad ēda. Mēs arī tā iemācījāmies. Kaut kur aiz sopkām bija klajums, kur auga zilenes. Mūs ar brāli pirmajā gadā paņēma līdzi, bija jāiet pa taciņu kādi 4 vai 5 kilometri. Tur bija daudz lapseņu. Salasītās ogas sabēra uz bēniņiem, tur tās sasala un ziemā varēja ēst.

    Jau pirmajā gadā mums iedalīja nedaudz zemi. Mēs aizņēmāmies, iestādījām kartupeļus, un nepaspēja kartupeļi sadīgt, kad uznāca lieli plūdi. Tas bija traki. Varbūt kādā augstākā vietā palika, noraka kādus 4 maisiņus. Kvieši nesadīga tur, kur bija iesēti. Tad iesēja griķus. Labība bija sanesta ar smiltīm. Bada gads. Tas bija grūts. Vietējie teica – tie vēl nav lielie plūdi. Zejā cēlās ūdens, Umļekāna zemāk, tā deva ūdeņus atpakaļ. Mājas nebija applūdušas.

Vispār tā bija bagāta puse. Zejā brauca tā saucamās dragas, kas brauca un vāca smiltis, smiltīs bija zelta puteklīši. 30 km tālāk bija zelta raktuves Oktjabrskij prijezd (?). Tur nedrīkstēja tuvoties.

Kolhozs bija nabadzīgs. Bet bija tādi, kas strādāja mežu rūpniecībā, viņiem bija maize, naudiņa. Kolhozniekiem nebija ne naudas, nekā.

    Nāca uz rudens pusi, nebija kur dzīvot. Lika ņemt kredītu. Bija tikai divas ģimenes, kurās bija vairāki strādājošie. Tie varēja nopirkt labākas mājas. Pārsvarā ģimenēs bija bērni un veci cilvēki. Mamma nopirka tādu būdiņu. Viena istaba, bleķa krāsniņa. Nu kādi 30 kvadrātmetri bija tajā būdiņā. Mājas ceļot, tur pamatus nelika, jo bija mūžīgā sasaluma josla. Rudeņos starp baļķiem nokrāsoja, sataisīja govju mēslu un mālu putriņu un ar to nosmērēja šķirbas. Un apmeta ar mēsliem un zemi līdz pat logiem, lai ziemā būtu siltāk. Vasarā atkal visu noņēma, atraka. Sākumā ar mums dzīvoja saimnieks, pēc tam uz Oktobra svētkiem viņi aizbrauca prom. Mamma no viņiem pret vilnas segu bija iemainījusi dzirnaviņas, akmens. Malām griķus, brīnums kā nedabūjām aklo zarnu. Mammai kā slaucējai deva litru piena. Tas mums bija visai dienai. Pirmajā gadā deva 600 g svaigi ceptas maizes. Par bērniem nedomāja, tikai par strādājošiem. Pirmajā gadā bija vēl kādi milti, gaļa… Vecaimammai nekas nebija palicis, viss bija paņemts, bet gotiņu bija iedevuši. Tad viņa sakrāja, atsūtīja sviestu.

    Vasarā mēs ar brāli sapazināmies ar vietējiem bērniem, pa vārdam sākām jau saprast. Latvijā arī vajadzēja mācīties krievu valodu, bet man nepadevās. Mums bija tikai 4 klases, bet es jau biju 5.klasē, man vajadzēja turpināt mācīties. Ja ne mācīties, tad jāiet kolhozā. Iešu 4.klasē, lai iemācītos krievu valodu. Brālis gāja 1.klasē. Mēs 4.klasē bijām 3 latviešu bērni- Pļaviņš Māris, Džendža Marija un es. Mums laimējās ar klases audzinātāju, viņš bija arī skolas direktors – Tokmakovs Mihails Konstantinovičs. Viņš neļāva mums darīt pāri. Kā jau bērni, reizēm gadījās… Teica, jāmācās, visi mūsu valstī ir cienīgi un viņi nav vainīgi. Viņš bija labs matemātiķis. Man kaut kā matemātika neveicās, bet, pateicoties viņam, iemācījos. Atceros pirmo dienu, kad es aizgāju uz skolu. Bija vēstures vai ģeogrāfijas stunda, un tad es visu mācījos no galvas. Atceros pirmo teikumu – oklo polumiļļiona ļet tomu nazad naša zemļa bila pokrita tolstim slojom ļda… Tad otrs gadījums – matemātikas stundā… es atnāku mājās. Kā krieviski ir vārds “iznāk”? Aizeju pie latviešiem – “vihoģit”? Nu nē, “polučitsa”. Domāju – ja mani izsauks, es nepratīšu pateikt. Vēl atceros, diktēja kaut ko par “paseku”. Nezināju, kas tas ir, tad man paskaidroja un teica, ka jāraksta “paseka”. Valoda man padevās. Un beigās pavasarī eksāmenā diktātā man vienīgajai klasē bija četrinieks, pārējiem bija sliktāk. Krievi – knapi uz trijnieku. Raksta “čego”, “pčelo”, bet izrunā savādāk, un viņiem bija tādas kļūdas. Es centos, un man padevās tīri labi.

Beidzu 4.klasi, domāju – ko tālāk? Bet tad ar katru gadu pielika pa vienai klasei līdz septītajai… un tas bija turpat uz vietas.

    Ziema bija grūta… Ziemā mammai bija jau pusčetros jāceļas. Bleķa krāsniņa ātri sasila, bet ātri arī atdzisa. No rīta celies, jau ūdens sasalis… Mamma pusčetros iekurina, aiziet. Mums pašiem jāpieceļas, jāiet uz skolu. Mamma arī tikai pēc nojausmas zināja to laiku. Pulkstenis nebija. Izpūš rūti un pēc zvaigznēm paskatās laiku. Mēs atnācām no skolas – auksts… ko darīt? Kolhozs bija atvedis lapegļu baļķus. Jāzāģē bija pašiem, tas bija grūti. Skaldījās viegli, un bija silti, kad kurinājām. Kad atnāca mamma, tad vēl ar mammu kopā pazāģējām. Pēc tam brālis pavasarī to krāsniņu aplika ar māliem, lai siltums turētos.

Tur bija daudz odu un knišļu. Viņi ielīda visur, dzēla un koda, dzēla lopiem… Kurināja dimokur – tādus ugunskurus no veciem mēsliem, prauliem, un tad kaut cik varēja glābties no tās moškara.

Galvenais vilcējspēks bija vērši. Vajadzēja mācēt viņus vadīt. Bija arī vaislas buļļi, no viņiem bija jābaidās, vienreiz mammu gandrīz bija nodūris, mamma bija paslēpusies zem ratiem. Viņiem nāsīs bija riņķi…

    Mēs tur bijām 10 ģimenes, 33 cilvēki, no tiem veci- 11, strādātspējīgie 11, 10 bērni un viena slima ar krītamo kaiti. Nomira viens bērniņš, jo nebija piena…

Vistraģiskākais – plūdu laikā noslīka latviešu puisis Raimonds Magdaļonoks. Viņam bija tikai 15 gadi. Viņš strādāja par ganu, viņš pats ļoti gribēja iet par ganu, jo vajadzēja ko ēst, solīja litru piena… Sargs nebija atnācis un viņa zirgs bija kaut kur pazudis. Viņam deva zirgu, ar ko jāt… Acīmredzot Raimonds gāja meklēt zirgu, pārbrauca  ar laivu pāri Umļekānam, aizgāja meklēt,un pēc tam viņu vairāk neviens viņu neredzēja. Zirgu atrada jau bāzes pusē.  Zirgu viņš laikam bija paņēmis, bet laiva bija pārbraukta uz otru pusi un, domājams, viņš jāšus centās pārkļūt pāri upei… Un kaut kas gadījās, un viņš nokrita. Visi runāja – Raimonds aizbēdzis…Ziņoja milicijai… Visi meklēja, ar tīkliem, ar ķeksi… atrada. Viņš bija pirmais bojāgājušais. Un viņa māsiņa arī nomira. Tāds bija tas gads. Smags.

No tiem 33 cilvēkiem 10 palika kapos.

    Cīruļu ģimene- brālis ar māsu Almu un Pēteris- negribēja atgriezties, jo viņiem nebija, pie kā braukt… Radu Liezērē nebija palicis, un viņi palika tur. Kapi – kādi kapi… Pāri gāja govis, klajš lauks… Vienīgi krieviem bija paradums tur iet Lieldienās, nest olas, dzeramo.

Vasaras laikā kapu nevarēja izrakt. Bija atkususi tikai aramā kārta, pārējais bija sasalis. Mēs skaitījāmies mūžīgā sasaluma joslā.

    Kad beidzās skola, vajadzēja strādāt. Ne tikai latviešiem, visiem. Kolhozā kartupeļus stādīja ar lāpstu, nebija ne vagotāja, nekā. Ar lāpstām, dakšām arī gāja un novāca ražu. Tur sēja kukurūzu. Iedeva… neatceros, vai ar zirgu vai vērsi… Brālis teica- es labāk ātrāk pieceļos, kamēr nav karsts un izvagoju to savu kārtu kukurūzu. Citi gāja vēlāk pa karstumu. Priekšsēdētājs viņu bija saticis un kliedzis, kāpēc neiet uz darbu. Brālis bija atbildējis- es taču jau biju, izdarīju!

Kolhozā bija tāds noteikums — ja no visām gotiņām, kas atnesušās, saglabā teliņus līdz 3 nedēļu vecumam, tad tev ir tiesības saņemt piena teliņu. Un mamma pirmā kolhozā 1951.gadā vai 1952.gadā saglabāja visus teliņus un dabūja izaudzēt gotiņu. Tad jau mēs varējām dzīvot! Mamma ņēma viņu klēpī, baroja ar knupīti. Tā viņa izaudzēja… Un viņa bija prasījusi, lai atļauj izdzert pusīti no normas, lai var ilgāk pabarot… Un tad, kad mammai pienāca laiks izvēlēties telīti, priekšsēdētājs saka – nu, izvēlies. Tajā laikā bija labs priekšsēdētājs. Saka- ņem lielāku, bet mamma saka- nē, tā mazā mani mīl un viņa ir mazāka, vajadzēs mazāk ēdamā. Priekšsēdētājs atļāva līdz pavasarim paturēt viņu fermā.

Auga arī ķirbji, prosa. Kvieši bija. Tie bija kvalitatīvi, jo bija karsts laiks, kontinentāls klimats, rudenī pielika sāli un sataisīja tādas ļepjoškas, kuras cepa uz bleķa krāsniņas. Maizi kā tādu mēs neredzējām, jo naudu nemaksāja, iedeva uz darbadienām griķus. Es braucu prom, un nebija naudas, ko iedot līdz, man atsūtīja no Latvijas. Vecāmamma bija pārdevusi govi. Un arī mammai nebija ko dot naudiņu, lai gan skaitījās labākā slaucēja rajonā…

    Bija arī pāridarījumi… dzīve ir dzīve… Atceros, nebija, ko aut kājās. Vecāmamma bija sadabūjusi teļa ādu un iztaisījusi pastalas. Es uzvilku vilnas zeķes un aizgāju uz skolu. Ak Dievs, kas tas bija par brīnumu! Skatieties, latviete atnākusi pastalās! Vai tad krieviete būtu gājusi ! Bet es gāju. Mamma man teica- viss ir jāmācās, tikai tad var iet tālāk.

No veļas utīm veselu gadu nevarēja tikt vaļā. Mums nebija sintētisku apģērbu, linu kreklus vārījām pelnu šķīdumā. Vienā starpbrīdī skolas dežurante saka- nāciet šurp! Uz latvietes lakata ir uts! Nu bija visādi. Augoņi… uz dibena, starp kājām… man, mammai, brālim… Teica, ka tas esot no klimata maiņas. Nebija jau arī tāds uzturs…

    Kad es beidzu 7 klases, vidusskola bija 60 km augšup pa Zeju. Tajā laikā tēvam beidzās izciestais sods un viņam vajadzēja braukt pie mums. Bet bija kuriozs — teikts, ka ģimenes galvas dēļ mēs bijām izsūtīti. Bet tas bija pierobežas apgabals, un tā viņš palika Ņižņijtagilā. Viņš sūtīja man naudu, ap 150 rubļu, un tad es braucu mācīties. Sākumā par skolu bija jāmaksā. Man naudas pietika tikai kopgaldam. Tā tēvs man palīdzēja. Lai gan mamma bija labākā slaucēja, viņai nebija, ar ko palīdzēt.

    1953.gadā nomira mūsu tētiņš Staļins. Visi raudāja, un pēc tam bija kā propaganda- visai klasei jāstājas komjaunatnē. Es teicu, ka nestāšos – nē, visiem jāiet.  Un vidusskolā jau sāka runāt par personības kultu. Ir jau piemirsies, ko tur stāstīja… Ka tikai viņš un viņš, ko teica- tā ir taisnība… Pēc viņa nāca Maļenkovs. Daudzi viņu neatceras, bet tad palika vieglāk. Kad bija dzīvs Staļins- vai tev bija zeme vai nebija, bija lopi vai nebija- par visu bija jāmaksā…

    Es vidusskolas laikā dzīvoju internātā. Lielā istabā mēs bijām kādas 20 meitenes no visa rajona. Tā bija vienīgā vidusskola. Pēc gada vai diviem atvēra vēl kādu vidusskolu. Vienīgais satiksmes līdzeklis vasarā bija kuģis – augšup un lejup pa Zeju, bet nebija noteiktas dienas un stundas, kad viņš kursē. Kad jau dzirdēja, ka pūš taure, tad gāja…

Oktobra svētkos – 8.novembrī mammai dzimšanas diena, Zeja sāka jau aizsalt. Mēs, jauni un traki skolnieki, no rīta 8 paņēmām nūjas un pa ledus gabaliem – no viena uz otru, no otra uz trešo… Tā trīs gadus… Paldies Dievam, neviens neiekrita, neviens nenoslīka… Tuvākais bija 40 km

Tiku līdz Algačai, bija piesalis, tumšs, skolasbiedru vecāki saka- paliec pa nakti… Bet es teicu – jāiet. Iedeva man sērkociņus, paeju, kājas sāp, knapi aizgāju, mājās iegāju ap pusnakti. Mamma, atnākusi no fermas, balsina istabiņu. Tur bija tīrīgi, kārtīgi cilvēki, viņi trīs reizes gadā balsināja ar nedzēsto kaļķi istabas. Sajauca krastā ūdenī tādu krēmveida masu, saplūca grīsli, izplaucēja un ar to balsināja. Otrā rītā es nevareju piecelties – kā sāp kājas! Pēc divām dienām jāiet projām, bet tagad jau vienai. Labi, ka kolhozs iedeva zirgu un Aina Mikola mani 20 km aizveda, bija ceļš pa Zejas krastu. Bet tālāk bija tikai taciņas.  Algača – tajā vietā, kur ietek, tur ledus ir plānāks. Es eju un skatos- zem kājām čirkst, zvaigznītes… Es taču varēju tur iegrimt un noslīkt un mani neviens nekad neatrastu. Grūti iet tālāk… Bet nu 3 gadus izturēju. Nākošais – uz Ziemassvētkiem. Netālu Zejas labajā krastā bija ciemats un tur bija skolnieki, viņiem pretī atbrauca smagā mašīna. Un temperatūra- mīnus 40 vai 45. Protams, mani paņēma, man palika 9 kilometri, ko iet… Es priekšā neiešu, iesēdos aizmugurē. Un mani sapūta vējš. Un man bija nelabi no tām izplūdes gāzēm. No tā laika man bojāts dzirdes nervs. Pirksti man bija balti nosaluši. Lika aukstā ūdenī, mani atsildīja. Un pēc dažām dienām man nogāja pirkstiem āda, un tie bija tik jūtīgi! Nevarēja pufaikai aizpogāt pogas! Un tā trīs gadus. Tā gāja… pēc tā laika es nevarēju braukt ar automašīnu, man palika nelabi. Un es visus šos vidusskolas gadus mocījos, kad man bija jābrauc, es jau nedēļu pirms tam biju slima.

Vasarās bija jāstrādā. Mani ielika gatavot pusdienas siena pļāvējiem. Nu ko es varu gatavot, ja mums nekā nav! Iedod gaļas gabalu, putraimus, nezinu, kā cilvēki pacieta to, ko es tur gatavoju… Bet kas bija jādara, to darīju…

    1956.gadā beidzu vidusskolu. Brālim arī bija jāiet vidusskolā, un tā bija tuvāk. Mamma saka- es divus nevaru izskolot. Es teicu – mamma, es mēģināšu braukt, riskēšu. Un es noliku eksāmenus, iestājos… Tiku pie stipendijas. Vajadzēja īrēt istabiņu. Mēs, piecas meitenes, īrējām. Sākumā mēs bijām četras, Inta Šuriņa arī bija ar mums, vēl bija viena no Alsjankas un divas tālākas. Bija divas gultiņas. Vienai galva uz vienu pusi, otrai- uz otru. Un vēlāk jau mēs bijām piecas. Kad saņēmām stipendiju, maksājām. Neko neatļāvāmies, salikām visu kopā un tad gatavojām pa kārtai. Pirmajā stipendijas dienā varbūt atļāvāmies kaut ko nopirkt, kādas ledenītes… Vienai, kas dzīvoja Alsjankā, vecākiem bija cūka, tad pa reizei atsūtīja speķa gabaliņu. Tad bija ko pielikt pie zupas. Par kartupeļiem nebija ko domāt, bija putriņas no prosas… Uz kino arī stipendijas dienā nopirkām lētākas biļetes… Pustukša zāle, gājām dienā, tad varējām atļauties… Ģērbāmies vienkārši, visi mēs bijām nabadzīgi. Kā jau jaunieši, satikām labi.  Tā es beidzu Blagoveščenskā Lauksaimniecības institūta agronomijas fakultātē trīs kursus, jo 1958.gadā paziņoja, ka tie bērni, kuriem nav bijis 15 gadu, tie tiek atbrīvoti. Man bija atļauja. Mamma gribēja atgriezties. Nebija nevienas tādas dienas, kad nedomātu par atgriešanos dzimtajā pusē. Un 1958.gadā es uzrakstīju iesniegumu Lauksaimniecības akadēmijā, un man laipni atbildēja- jā, vieta ir un stipendija būs. Es dzīvoju tikai uz stipendiju. Tēvam uzrakstīju, lai sūta mammai naudu. Sākumā bija 19 rubļi, pēc tam 29 rubļi. Brālim arī vajadzēja.           1958.gadā Amūrā, Zejā uznāca lieli, lieli plūdi. Tā bija gandrīz Ķīnas robeža. Sākumā bija labas attiecības ar Ķīnu, pat gāja sagaidīt Jauno gadu. Un tad mēs maisos bērām smiltis un taisījām valni. Otrā pusē varēja redzēt – ķīnieši tecēja kā skudriņas ar spaiņiem un groziem… Un es paliku, jo domāju, ka Umļekānā pie mammas arī būs plūdi…

1953.gadā Umļekānā bija briesmīgi plūdi. Tas bija gads, kad es iestājos vidusskolā. Ūdens bija pa visām ielām, mūsu mājā līdz logiem. Mammai vajadzēja būt fermā pie lopiem. Mums palika mūsu Marga, bija palikuši diezgan daudz graudu. Mums iedeva zirgu ar ratiem, un mēs ar brāli stiepām, cik nu varējām. Vienīgā vieta, kas nebija applūdusi, tā bija skola, tur sagāja viss ciemats.

Telīti ceļam ratos, spēka nav, un viņa nokrīt. Mēs mammai neteicām, vēlāk mamma brīnījās, ko teļš škauda, bet viņš bija sarijies ūdeni… ūdens bija ļoti auksts. Kalnos lija lietus, kusa sniegs… Tas bija vasaras vidū… Tad, kad ūdeni pazuda, puikas ar rokām ķēra samus un citas zivis.

    Esmu trīs reizes slīkusi un izglābusies, mammai neesmu teikusi. Reiz braucām pie mammas uz bāzi ar laivu, sadomāju peldēt. Brālis bija iemācījies peldēt ātrāk, paliek metrs līdz krastam – nu domāju, ka jāpamēģina. Upei dibenu nevaru sataustīt… Man brālis paspēja piegrūst laivu, es sarijos ūdeni… Mēs bijām tā radināti, ka nedrīkst žēloties, lai neuztrauktu citus te, Latvijā. Neuztraukt mammu, neteicu, ka kāpu pāri lediem…

    Mēs kā jaunie visu tā nepārdzīvojām. Man tur palika 15 gadu. Sākumā viss bija sagatavots prombraukšanai. Bija izņemtas pases, vecmamma bija ļoti slima, dzīvoja pie labiem cilvēkiem. Un tad kolhoza priekšsēdētājs saka- kolhozus apvienos un izveidos sovhozu. Tur maksās jau naudā un visu nostrādāto laiku ieskaitīs darba stāžā. Ar sāpošu sirdi, bet mamma palika vēl 3 gadus. Un tad nāca pārmetumi no mammas brāļa, kāpēc nebrauca mājās, ka mātei tik slikti. Ciema padomes sekretāre bija pateikusi – es piespiedīšu rūpēties par māti! Vai tad mēs paši labu prātu aizbraucām? Vecomāti arī uzņēma kolhozā. Negribēja sākumā, jo meita izsūtīta. Viņa saka- nu kur lai es liekos? Pērc pati biļeti, brauc prom pie ģimenes! Nu tad bija balsojuši, iestājās.  Viņa bija kolhoza biedrs, maksāja, kā nu tas kolhozs kuro reizi – kad labāks priekšsēdētājs, kad sliktāks…Kad viņa palika nespēcīga, viņa rakstīja, ka viņai dod litru piena, 200 g maizes. Viņa tika pie ļoti labiem cilvēkiem, viņa dzīvoja mūsu mājās, tās pēc tam bija slaucējām. Tad mainījās priekšsēdētājs un atteica visiem vecajiem pabalstu.

    Mammai sūtīja naudiņu, bet pārmeta, ka nebrauc uz Latviju. Ko braukt, ja nezini, uz kurieni braukt? Kolhozos tanī laikā nevienam nedeva pensiju, tikai sovhoza biedriem… Un kas tevi pieņems? Arī tik rakstīja – brauc, brauc… Bet attieksme bija tāda- brauciet, kur gribat! Mamma ļoti par visu pārdzīvoja, viņa tik daudz cietusi, tik smagu darbu darījusi, ar sāpēm… I sirds sāpējusi, vīru gaidot, i par vecomammu.

     Viņa katru reizi rakstīja, kad bija 25.marts vai 14.jūnijs, vienmēr atcerējās. Mamma atgriezās pēc 15 gadiem, tēvs uz Umļekānu aizbrauca pēc 12 gadiem. Viņam atņēma pasi un no jauna viņš bija izsūtītais. Viņu reabilitēja tikai pēc nāves. Nevienu dienu viņš nav saņēmis pensiju.

Mamma raksta 1988.gada novembrī  Ministru padomei. Reabilitācija izsūtītajiem. Bet tā neattiecas uz visiem, neattiecas arī uz mums. Viena trešā no visiem palikām ārpusē. Šī dalīšana… (?) kā dzirksteļojošs akmens iemests dvēseles dzīlēs. Nu viss bijušais atkal uzvandīts. 1949.gada 25.martā mūs aizveda bez tiesas sprieduma, nolaupīja visu- mājas, mantu, dzimteni, dzīves gadus. Bija jādzīvo, jāstrādā, bija tikai darbs, gaidīšana un spīts, un ticība izturēt. Cik tādā naktī bezmiegs ir grūts. Kādām šaubām un protestiem iziets cauri? Kāda bija mūsu vaina? Lai tiesā tagad, ja ir ko tiesāt! Tas ir bijis netaisni, bijusi nepamatota izsūtīšana. Varbūt tomēr tas būs? Man jau 80 gadu, es dzīvoju. Man ir spīts dzīvot, lai sagaidītu… Vajadzētu rakstīt tai komisijai. Ja aizsūtītu vēstuli, varbūt paliktu vieglāk? Tagad klusē. Viss izdarīts? Nav!

    25.janvārī 1989.gadā bija reabilitācijas turpinājums, tikai jālūdz dokuments. Lūgumu uzrakstīju, aizsūtīju, tagad jāgaida.

2.augustā 1989.gadā. Es mājā viena.  Ap 16 bija telefona zvans no Rīgas, šī labvēlīgā balss paziņo – reabilitācija! Vairāk neatceros. Sagaidīts! Kā zvaniem svinīgi dunot ceļas augšā pagātne. Tas viss varēja nebūt, nevaru nomirt, sāp par to, kam ir iziets cauri. Ja to varētu padarīt par nebijuši, tās dienas, tos gadus izņemt no dzīves un no turienes iet tālāk, kā būtu bijis, ja nebūtu 1949.gada 25.marta. Neko vairs nevar grozīt, neviens nevar atdot to cilvēcisko dzīvi, necilvēciski nodzīvotos gadus. Ir tikai sagaidīts. Zvanītājam vajadzēja pateikt paldies, bet laikam to neizdarīju, viss sagriezās… Varbūt tas bija Zenons Indrikovs? Gaidīto reabilitācijas rakstu 14.augustā parakstījis viņš, to saņēmu 1989.gada 14.augustā. Pēc 40 gadiem! Par velti, netaisni nepelnīti ciests. Pagātne neizdzēšama, nelabojama, pārciesta fiziski un garīgi, kā būtu bijis, tā nekad nebūs. Neatgūstamas, uz mūžiem zudušas latviešu paaudzes. Velta ir bijusi cīņa, lai bērni būtu Latvijā. Tādas mammas atmiņas.

    Viņa visu pārdzīvoja, arī šo… Kad vajadzēja atgriezties Latvijā, mammai naudas nebija. Man 500 rubļus atsūtīja mammas brālis, tantes radiniece 100 rubļus, es, protams, vēlāk atdevu… Nopirku biļeti līdz Maskavai un tad uz Rīgu. Mammas brālis mani sagaidīja. Tur paliku kādu dienu un tad braucu uz Lauksaimniecības akadēmiju, uz Ausekļa ielu. Izrādās, ka mans kurss visu vasaru bija ražošanas praksē. Ausekļa ielā mani sagaidīja prorektors Pogodins Semjons, ļoti laipni, pirmais jautājums- kāpēc jūs neatbraucāt pagājušo gadu? Es paskaidroju. Tad braucu uz Vecauci. Tur prakse ritēja pilnā sparā. Bija kopgalds, ļoti garšīgi tur gatavoja, es sen nebiju tik garšīgi ēdusi. Man bija žēl, ka es tik vēlu atbraucu, jo es daudz zaudēju no prakses.     Kursabiedri, manas istabas meitenes Zigrīda un Aija… Mēs ļoti sadraudzējāmies un satiekamies līdz pat šai dienai. Praktiski 10 gadus nebiju runājusi latviski, izņemot ar mammu un brāli, un  viņas mani mācīja, mācīja kā ģērbties, spriedām par dzīvi. Viņas bija gudras. Ziemu nomācījāmies Vecaucē, pavasarī bija jābrauc praksē. Mani nosūtīja uz Preiļu rajona “Krasnij oktjabrj”. Mani norīkoja dzīvot pie Valteru ģimenes, Antoņinas un Donata, viņi mani uzņēma kā meitu. Mācījos visu- plūkt linus, migloju ābeles… Linus nebiju vispār redzējusi… Tad bija atvaļinājumā agronome un mani nozīmēja viņas vietā. Un tā es divus mēnešus saņēmu nelielu aldziņu, par to uzšuvu izlaiduma kleitu un kurpītes. Kad braucu prom, priekšsēdētājs saka- varbūt nāksi strādāt pie mums? Teicu, ka nezinu. Rudenī  mēs mācījāmies jau Jelgavā, pirmo gadu Agronomijas fakultātē. 25.martā jau bija izlaidums.

    Ļoti labi pasniedzēji, ļoti laba attieksme, es nejutu, ka būtu bijusi kaut kur citur… Ne visai laba atmiņa ir par lauksaimniecības būvniecību. Ļoti stingrs pasniedzējs, viņam vajadzēja visus pierakstus, konspektus, lai būtu tas, ko viņš ir stāstījis.. Es visu izkonspektēju no kursa biedriem. Mēs bijām Vecaucē, bet pasniedzējs — Jelgavā. Man bija problēmas arī ar braukšanu, jo nebija arī naudiņas. Viņš saka- kas tas ir! Es saku – vieta, kur stāv govs, neteicu, ka tā ir stāvvieta, un viņš neierakstīja ieskaiti, man vajadzēja vēlreiz braukt. Un otrs- man nebija nokārtota zivjkopība. Bet pasniedzējs bija  atsaucīgs, ierakstīja ieskaiti…

    Latvija… Es Rīgā nebiju bijusi. Mammas brālim bija mazs “Moskvičs”, “vabolīte”. Viņš to bija dabūjis prēmijā. Viss likās jauki, skaisti, no tālienes paskatījos uz mūsu dzimto māju, vecmamma tur vairs nedzīvoja. Bija savādāk kā tur…

Mēs visu laiku sapņojām, mamma domāja, ka jātiek atpakaļ, lai kā būtu. Man nebija problēmu ar pierakstīšanos. Kad beidzu augstskolu, mani nosūtīja uz noteiktu darbavietu. Piedāvāja man Zilupi, es izvēlējos Preiļus,  jo es vismaz zināju, kā līdz turienei tikt. Naudas nebija, aizņēmos 10 rubļus, braucu ar tādu “gruzotaksi”, 3 rubļus samaksāju par biļeti, man bija 3 somas. Iebraucu naktī, domāju – kur likties? Jāiet uz Riebiņiem, kur biju praksē. Par rubli man paņēma bagāžu. Gāju pie Valteru ģimenes. Otrā dienā gāju pie Izpildkomitejas priekšsēdētājas. Viņa ienāk – kāpēc Kaminskis jūs grib pie sevis? Es saku, ka nezinu. Nu, atnāciet vēlāk, es nezinu, kur jūs nosūtīt. Un tad es aizbraucu pie vecāsmammas uz Liezēri, tas bija sarežģīts ceļš. Un tad, kad atbraucu atpakaļ, viņa teica- kur jūs tik ilgi bijāt? Galu galā mani nozīmēja par agronomi, 140 rubļu alga. Tas jau bija ļoti labi, sapnis! Tad pēc divarpus mēnešiem sāka pārveidot visus rajonus, izveidot jaunas lauksaimniecības teritoriālās pārvaldes un paraugsaimniecības, un tur vajadzēja agronomus, mani pārcēla par vadītāju agroķīmiskajā laboratorijā. Nu kāda tur vadītāja, alga bija maza. Tā bija jauna pieredze, es neko nezināju, kas darāms, tas mani traumēja — tikko sāku strādāt un jau uz citu vietu prom! Bija visādi semināri, kur mūs pamācīja, sauca uz ministriju. Es jutos ļoti nedroši, jo tur bija citi apstākļi, un man nebija prakses. Nu bet pamazām, pamazām iegāju sliedēs…

Genovefa Klints (Onužāne)

Genovefa ar māti Emīliju

Esmu Onužāne Genovefa, dzimusi 1939.gadā Vorkaļos Sakstagala rajonā. Tur mums bija savas dzirnavas, zemes bija maz, dzirnavas bija iztikas avots. Tētis turēja arī labus zirgus, hipodroma zirgus. Tas bija izpriecas pēc. Dzīvojām pārticīgi. Uzzinājām, ka esam ierakstīti izsūtāmo sarakstos. Mums kādreiz Rīgā bija vienistabas dzīvoklītis uz Barona ielas, kur kino Daile. Mēs bijām seši bērni. Vecākie dēli palika uz laukiem, kaut ko pārdot, lai saimniecība neizputētu. Tētis bija slims, atradās Rīgā slimnīcā. Atceros, tieši tajā dienā mēs visi bijām atbraukuši no laukiem, tētis atnāca no slimnīcas un mēs visi salasījāmies tajā dzīvoklītī. Mēs, mazākie bērni Rīgā gājām skolā. Tajā naktī piezvanīja pie durvīm, ienāca armijas formās ģērbti vīrieši, lika, lai visi celtos. Pa visiem kaktiem izmeklēja, vai kāds nav noslēpies. Lika, lai savācamies, ka mūs vedīs projām. Tā mums bija pateikts. Kādi mēs bijām, neko līdzi nepaņēmām. Viņi lika mums paņemt segas. Mamma kā bija naktskreklā, uzvilka kādu mēteli un mēs arī – kas saģērbies, kas nesaģērbies… Mūs sagrūda mašīnā. Tur bija daudz armijnieku. Mūs aizveda uz vagoniem, sagrūda mūs tur. Vagoni bija bez logiem, bez durvīm. Tas laikam bija Šķirotavā. Vagonā aizslēdza durvis. Mamma tikai izmeta zīmīti, kad braucām cauri Sakstagalam. Tualetes nebija, bija tikai kaut kāds caurums, un laikam pa to caurumu mamma izmeta zīmīti.

Tur bija viena krievu tautības sieviete, es nezinu, kas viņa bija, bet viņa par kaut ko bija dusmīga. Par ko – es nezinu. Un viņa pateica- vienalga, kur jūs varat braukt, bet mēs jūs atradīsim un izsūtīsim. Atbraucām uz Rīgu – domājām, kaut kā izmuksim…

Vagonā vārījām ūdeni, lai vismaz būtu kaut kas silts, deva ķieģelīšu maizītes, bija zupa. Gulējām uz salmiem, ,nebija nekādu guļvietu. Ja bija līdzi segas, ar tām apsedzāmies.

Braucām ļoti ilgi. Reizēm apstājās, pāris reizes izlaida ārā, tad tur viens pie otra sēdēja čupiņās. Tas jau bija aiz Urāliem. Tad stāvēja zaldāti, sargāja…

Kad aizveda uz Sibīriju, atceros, bija lieli dubļi. Es nekad savā mūžā vairāk pa tādiem kalniem nebiju braukusi kā viņi mūs veda. Aizveda uz sādžu, vai tur bija šķūnis vai istaba… Vienā pusē tajā saucamajā istabā bija liela sniega kārta. Tad mūs iedalīja garā barakā, tur bija visvisādi cilvēki – kāvās, lamājās, ko tik viņi tur nedarīja… Mums iedeva istabiņu, bet tas nebija izturams. Mani divi brāļi jau varēja iet strādāt mežā. Vecāko māsu paņēma kantorī. Vēlāk viņu aizsūtīja uz Sjereševu. Mūs aizveda uz Amūras apgabalu. Esot vajadzējis braukt vēl tālāk, bet nevarēja izbraukt. Vietējie teica- ja jūs tur aizvedīs, no turienes jūs neatgriezīsieties, jūs mušiņas apēdīs.

Tētis nomira 1952.gadā. Mamma sāka lūgt priekšsēdētājam, lai atstāj turpat, tajā sādžā. Mūsu ģimenē bija vairāki strādnieki, un vēl bija viena ģimene no Rīgas ar strādniekiem. Bet bija arī ģimenītes, kurās tantiņa ar meitu un mazmeitu. Priekšsēdētājs pateica, ka mūsu ģimeni un to otru atstās, pārējos lai ved, kur grib. Mamma(?)  labi runāja krieviski, sarunāja- ja jūs neņemsiet mūs visus, tur bija kādi 4 vai 5 cilvēki, tad arī mēs brauksim prom. Tā mēs tajā Sjereševas apgabalā Zernosovhozā palikām. Brāļi gāja strādāt mežā.  Ēst mums bija maz, vietējie pirmajā gadā atnesa- kurš kartupelīti, kas- ko… Vietējie bija ļoti labi cilvēki, tieši vietējie. Tur bija arī daudz garāmgājēju, laimes meklētāju. Vietējie bija labi, sirsnīgi cilvēki… Viņi dalījās ar visu. Atradās tur viena latviete, viņai vīrs bija miris. Es biju maza, neatceros, no kurienes viņa bija izsūtīta, bet latviski viņa vairs runāt neprata. Viņa tur dzīvoja…

Pēc tam mēs, bērni, gājām arī strādāt. Man bija 10 vai 11 gadu. Māsai 12 gadu. Mēs vedām mucās ūdeni uz maizes ceptuvi. Pa divām lielām mucām, tās bija ļoti lielas, vajadzēja vest no akas. Par katru mucu mums maksāja vienu maizes ķieģelīti. Pēc kāda gada mums pašiem bija gotiņa. Mēs bijām daudz cilvēku. Pēc tam bija arī cūciņas, bija sava saimniecība.

Dzīvot nebija kur. Barakā nevarēja izturēt. Tur bija labs priekšsēdētājs, teica- mēs jums dodam mežu, jo brāļi strādāja mežā. Ja gribiet – būvējiet sev paši. Mēs saviem spēkiem uzbūvējām, vietējie nāca palīgā. Mums bija maza mājiņa – divas istabas un virtuvīte. Iegādājāmies gotiņu, aitas, cūciņu. Aitas iegādājāmies, jo aizbraukuši visi apsaldējām kājas. Tur nebija iespējams staigāt bez vaļinkiem. Mammu paņēma darbā, kā viņa piecos gāja projām, tad ap vieniem, diviem naktī tikai bija mājās. Kaut kādi strādnieki cēla ēdnīcu un mamma viņiem gatavoja ēdienu.

Gājām skolā. Skola līdz 4.klasei bija turpat uz vietas, pēc 4.klases skola bija tālāk – kādi 4 vai 5 kilometri. Tur bija upīte, bet tai pāri nebija tilta, tikai slidena laipiņa. Reiz viens zēns tur nokrita un bija beigts. Tad mēs līdz jostasvietai gājām pa ūdeni.

Kādus 2 gadus nodzīvojām, mammu izsauca uz to vietu, kur jāiet atzīmēties. Viņai saka- nu tu kulačka esi, tev tikai zirga pietrūkst. Mūs iesēdināja mašīnā un aizveda kādus 100 km tālāk uz citu vietu. Neko jau līdzi paņemt nevarējām. Mūs samainīja vietām – to ģimeni, kura atbrauca mūsu vietā un mūs. Tai ģimenei nebija lopu. Mūsu lopus arī neviens tur neaizveda. Mūs izvietoja skolā. Un tur atkal sākām visu no jauna, būvējām vēl vienu mājiņu. Vecākā māsa iekārtojās darbā kantorī. Tajā laikā tur tādu cilvēku nebija. Māsu aizsūtīja Blagoveščenskā pamācīties. Tad viņa strādāja kantorī. Blagoveščenskā viņa iepazinās ar kādu virsnieku. Viņš teica, lai mēs rakstām, lai atlaiž. Visiem atnāca dokumenti, bet mums nē. Mamma atmeta ar roku, ka nav ko meklēt. Māsa arī nerakstīja. .Virsnieks uzrakstīja pats, viņa viņam teica visus datus. Mums pienāca atbilde ka varam braukt mājās. Mēs atbraucām paši pirmie. Lai varētu atbraukt, pārdevām lopus, un tā 1955.gadā braucām uz mājām.

Skolā bija visādi, bija apsaukāšanās, es biju diezgan špetna, māsa bija klusāka. Bieži kāvos. Atceros, atnāk māsa, kleita saplēsta. Viņa parādīja, kuras meitenes. Fakts tāds, ka es parādā nepaliku un atmaksāju viņām. Varbūt tas nav labi, bet parādā nepaliku

-Vai par to nesodīja?

-Nē. Tāpēc, ka vietējie bija labi cilvēki, tie iebraucēji bija slikti, viņi paši viņus necieta. Tur bija sabūvētas mājas, kurās it kā strādnieki, pereseļenci no Tambovas. Viņi atbrauca, nodzērās, sakāvās, un no viņiem ne strādnieku bija, nekā. Un vietējie viņus neieredzēja. Bet paši vietēji bija labi cilvēki.

Sākumā – ko vietējie iedeva… Nekā jau līdzi nebija. Visi apsaldējām kājas. Bija kaut kādi kažociņi. Mamma bija diezgan apķērīga, viņa prata sadzīvot ar cilvēkiem. Vietējie mums palīdzēja vispirms ar drēbēm. Atceros, tētis ganīja aitas. Visi sadzen no sādžas aitas un pēc kārtas iet ganīt. Mēs plēsām… lai zeķes noadītu, plēsām no aitām vilnu zeķēm… Un tad laikam kāds bija pasūdzējies… Atceros, mamma to vilnu sagrūda krāsnī un sadedzināja, nedod Dievs, sanāks kāda šmuce…

Tēvs jau no šejienes tika izvests slims. Viņam bija kaut kas ar iekšām. Viņš bija slimnīcā Rīgā. Tajā dienā mēs visi nezin kāpēc sanācām kopā. Laika Dieviņš tā deva. Lauku sētu pēc tam izsaimniekoja, izraustīja, izzaga. Ne mums vairs bildes palikušas ar mūsu māju… Kad atbraucām, es vienā vietā to redzēju – pēc tam vai viņi kaut kur noslēpa, vai neērti bija. Es lūdzos – dodiet, es samaksāšu par to bildi, lai mums vismaz kaut kas paliek… — Nezinām, nezinām, kur palika…

Atbraucām atpakaļ. Viļānos mammai bija ļoti laba paziņa. .Mēs tur izkāpām. Mums nebija kur palikt. Mammas paziņai arī bija neliela istabiņa. Viņa mūs pieņēma. Laukos mūsu māja bija nocelta no pamatiem un aizveda uz centru, uzbūvēja klubu, Tas bija otrā gadā pēc mūsu aizbraukšanas. Mums palika tikai pamati. Kolhozā piedāvāja, lai mēs ejam dzīvot mājā, kur arī izsūtīti cilvēki. Mamma atteicās, teica, ka neies dzīvot tādā mājā. Atbraucām uz Rīgu. Mutere atdeva mūs pa radiem – kur vienu, kur otru… Sāka strādāt pie vieniem ebrejiem par apkalpotāju. Tie žīdi nemaz nezināja, ka muterei ir daudz bērnu. Vēlāk mamma turpat uz Lazaretes ielas dabūja sētnieka darbu. Sētniekam dod istabiņu. Viņa dabūja sešu kvadrātmetru istabiņu. Kur nu kurš- viens uz galda, viens zem galda… Tā dzīvojām. Tad dabūja  vietu arī kādā armijnieku mājā par kurinātāju. Tur jau bija lielāka istabiņa, atsevišķi. Beigu beigās mums bija izdevība aiziet dzīvot puspagrabā un arī strādāt par sētnieku tagadējā Elizabetes ielā. Vēlāk māsa dabūja dzīvoklīti, es ieprecējos, aizgāju no tā puspagrabiņa, brālis dabūja dzīvoklīti. Un tā mēs izšķīdām pa Rīgu. Neviens nepalika bez nekā.

-Jūs Sibīrijā mācījāties. Kā bija pēc tam?

-Mums bija švaki ar darbiem, neviens mūs kā izsūtītos neņēma darbā. Paldies Vef-am, tajā laikā tur bija labs direktors. Atceros, ka man nedeva darbu, iedeva tikai štancētavā, tur tādas lielas mašīnas, rokas eļļās, un tikai nakts maiņā. Viena krieviete saka- ko tu mokies, meitiņ, ej iestājies skolā un viņiem gribot negribot būs jādod viena maiņa. Tā es iestājos vakarskolā. Man vairs nebija nakts maiņas. Un tad radās izdevība iestāties VEF tehnikumā. Tur es izmācījos, beidzu tehnikumu un mani pieņēma VEF-ā darbam birojā. Tā mani atstāja un es ilgus gadus tur nostrādāju, kamēr atbraucu uz šejieni, uz Iecavu. Mums nebija citur kur dzīvot. Bija piedzimusi meita.

Neesmu vairāk Sibīrijā bijusi pēc tam. Tētis mums apglabāts uz pakalniņa. Es laikam negribētu braukt uz turieni. Man ir palicis kaut kas slikts, negatīvs no turienes. Un es uz turieni braukt negribētu nekad. Nekad. Cilvēki bija labi, tieši vietējie. Bet viņu tur daudz vairs nebija palicis. Tur brauca armijnieki, noslepkavoja vienu savējo un atstāja suni. Beigās mēs viņu savācām, to suni. Vēlāk kaimiņš to sunīti nošāva tikai tāpēc, ka viņš pārskrēja pār dārzu. Nu bija tur daudz sliktu cilvēku…

-Pēc jūsu domām, kāpēc tie cilvēki bija slikti?

-Es tajā laikā laikam biju vēl glupa… Tur bija daudz iebraucēju, barakās dzīvoja iznākušie cietumnieki, kāvās, plēsās, staigāja ar nažiem. Man ir palikušas negatīvas atmiņas. Vai man par maz bija labuma… Es pat nezinu.

Skolā- kā jau skolā… Man labi gāja, jo mēs labi zinājām krievu valodu. Tie, kuriem gāja slikti skolā, bija tie, kuri zināja tikai latviešu valodu. Skolā dažreiz bija visādas lietas- kādai sliktai skolotājai kaut ko izdarīt… Tad mēs viņām gan drēbes smērējām, gan visu ko darījām… Bērni arī – bija tādi kā nodevēji un bija arī tādi – ja norunāja, ka neteiks neviena vārda, tad arī klusēja.  Atklāti runājot, vai par grūtu vai par vecu esmu palikusi, man negribas ne par to domāt, ne par to runāt… Kā bija tā bija.

Kāpēc izsūtīja- mēs nezinām, mums pat neatnāca dokumenti… Faktiski mēs zinām. Lūk, tā dāma, par ko es teicu – viņa bija dusmīga uz mūsu tēvu, nezinu, kas tur ir bijis, bet fakts bija tāds, ka viņa pateica, ka mūs atradīs un aizsūtīs. Tad, kad mēs atbraucām atpakaļ, brāļi jau bija lieli, un tad viņa bija uztrauksies, kad brāļi ienāca klubā. Brāļi vēl pateica- mēs tevi nodedzināsim. Un tad viņa bija nobijusies.

Zemes mums nebija, tēvs bija mantojis dzirnavas. Tā mēs atpakaļ nebraucām un neviens tur laukos nepalika, sākām katrs savu dzīvi atsevišķi, satikties satikāmies…

Tur visu izjauca, māju noņēma no pamatiem. Māsa vai brālis bija aizbraukuši paskatīties. Tur bija mazs gabaliņš zemes, mēs no tās attiecāmies. Ciemats to zemi vai nu atdeva vai pārdeva. Tur uztaisīta kāda būdiņa. Dzirnavas jau vairs nav, viss aizaudzis ar krūmiem, kur ir upīte- pat redzēt nevar. To vietu vairs nevar pazīt.

-Jūs dūšīgi stāstījāt, tikai par to kleitu visu nepateicāt… Kā jūs māsu aizstāvējāt

-(Smejas) Jā, jā, nu bija tāds sīkums. Uz divām bija viena izejamā kleita… Kura labāk uzvedās, tā vilka un gāja ciemos, kura nē- tā sēdēja mājās.

Māsu aizstāvēju, kas bija, tas bija. Tā jau mūs visvisādi apsaukāja. Par latišiem viņi nekā nezināja, bet saukāja mūs par fašistiem. Es atbildēju visiem! Mammai droši vien tā nebija, bet es kā bērns ar bērniem, nu izplēšamies, vēlāk atkal viss labi.

Foto: Es, Genovefa un mamma Emīlija Onužāne

Onužāne Akvelīna, vidējā Genovefa, un vecākā māsa Antonija.

Onužāns Zenons, tētis mans, pie zārka vecākā māsa Antonija, mamma Emīlija un vecākais brālis Viktors

Lidija Plečkena (Bubkova)

    Lidija Plečkena dzimusi 1938.gadā Seces pagasta “Lejas Pumpās”.  Izvešana notika 1949.gada 25.martā. Mēs bijām : tētis, mamma, brālis, māsa un vēl otra māsa. Izvešana notika agri no rīta. Es to atceros, jo atbrauca mašīna un bija arī zirgi, lika savākt mūsu mantas. Teica, ka daudz neko nedrīkst ņemt, savācām drēbes. Es ļoti uztraucos, jo man bija jāiet uz skolu un es pārdzīvoju, ka skolu nokavēšu. Man nebija nekādas atbildes, teica, ka visiem kopā jābrauc, tālāk redzēsim… Visus aizveda uz Seces pagasta māju. No turienes bija mašīnas, un tās veda uz Daudzevas staciju. To es labi atceros, un tad jau mēs nokļuvām vilcienā.

    Tad jau bija lielais ceļš, kuru es tā labi neatceros. Atceros tikai, ka braucām ļoti ilgi. Mēs bijām sasēdināti, izvietoti, arī kaimiņi – Kārlieši, Svikliņu ģimenes – visi vienā vagonā. Braucām, šķiet, kādu nedēļu… Likās, ka laiks gāja ilgi. Tur bija tāda kurināma krāsniņa, tēvs kurināja, tas bija marta mēnesis. Braucām lopu vagonos. Ceļš bija uz Krieviju, tur bija tiešām vēss. Šad tad vilciens apstājās, izlaida cilvēkus ārā, lai paņemtu ūdeni, kaut kādu pārtiku –tur mums deva maizi. Līdzi jau arī kaut kas no ēdamā bija —  maizīte, gaļa, to vecāki paņēma līdzi. Tālāk ceļš bija tālu prom. Nokļuvām Omskas apgabalā Tjukaļinas rajonā, stacija Nazivajevska. Tur bija sabraukušas daudzas mašīnas, mūs izsēdināja no vagoniem un gaidījām, kas mūs savāks, no kura sovhoza. Tur, kur mēs nokļuvām, Tjukinas pilsēta bija 7 km tālu, sovhoza ferma Nr.1. Tur bija lielas barakas, kur dzīvoja daudz cilvēku, un mūs izvietoja kopā ar Kārliešu ģimeni, mēs bijām kādi 10 cilvēki vienā istabiņā. Vienā pusē dzīvoja viena ģimene, otrā pusē — otra. Bija uztaisītas lāvas gulēšanai. Iekšā bija arī krāsniņa. To es labi atceros. Es uzsāku skolas gaitas tajā pašā 2.klasē, jo es nepratu runāt krieviski, bet kaut kā iemācījos un tiku līdzi. Maza būdama, piedalījos sabiedriskajā dzīvē — es dziedāju un dejoju, tā ka no dzīves neatpaliku. Vecākiem bija jāstrādā- mamma strādāja ķieģeļu ceplī, tas bija smags darbs, un mēs gājām mammai piepalīdzēt. Tētis strādāja būvniecībā, to viņš labi pārzināja. Secē arī viņš darīja visus pamatdarbus. Tur bija arī daudzi vīrieši no Ukrainas un viņi vāca kokmateriālus un cēla lopiem fermas.

    Labi atceros, kā mums bija ar pārtiku. Uz cilvēku dalīja puskukulīti. Mammai bija jāiet agri darbā, bet, lai to maizīti dabūtu un vēl paspētu uz darbu, ap trijiem jau gāja ieņemt rindu, lai paspētu maizi dabūt. Ja bērnu nebija līdzi, viņai deva tikai puskukulīti. Tad mūs cēla augšā, un mēs gājām stāvēt, lai dabūtu vēl papildus puskukulīti. Palīdzība mums bija arī no tēta māsas, kura palika Secē, tepat “Kalnu Pumpās”.  Viņa mums vēlāk atsūtīja arī šādas tādas drēbītes, par kurām es biju ļoti priecīga, rakstīju viņai pateicības vēstulītes. Atsūtīja putraimus, kaltētu maizīti, lai mēs kaut kā varētu izdzīvot…

Pilsēta bija 7 km attālumā no Fermas Nr1. Baltmaizi mēs dabūjām tad, kad tētis un mamma aizgāja uz pilsētu un atnesa mums gardumus. Baltmaize mums bija tikai sestdien vai svētdien. Mēs, bērni, gājām pretī palīdzēt atnest, ko viņi nopirkuši. Mammai bija sliktāk ar veselību un viņa pārgāja strādāt dārzniecībā.

    1953.gadā uzzinājām, ka miris Staļins, Mēs, bērni, bijām izmisuši. Bija ieslēgti skaļruņi, mēs pārdzīvojām, nesapratām un domājām, ka būs pasaules gals… Mums, latviešiem, Latvijas bērniem bija ļoti priecīga ziņa, jo bērni varēja braukt uz Dzimteni, bija atļauja. Man bija 15 gadi. Vecākiem neļāva, mazākiem arī ne. Tad mēs, kādi septiņi bērni – es, Kārliešu Kālis un vēl pārējie, sagatavojāmies lielajam ceļam. Turpat tuvumā bija liels ezers. Mēs gar to gājām kājām uz pilsētu, lai varētu nokļūt uz vilcienu un braukt tālāk uz Latviju, cauri visai Krievijai. Tēvs vēl pavadīja. Liels atbalsts mums bija Kārliešu Kārlis, viņš bija vecāks, dūšīgs. Bija iespējas dabūt tikai divas vai trīs biļetes. Viņš izmisīgi gāja un meklēja, jo mēs bijām septiņi, nevarējām dalīties, mums bija jābrauc kopā. Tomēr viņš ar savu atjautību un runātspēju  tās biļetes dabūja, un mēs laimīgi atgriezāmies Dzimtenē. To es labi atceros. Mēs atbraucām līdz Koknesei, pāri Daugavai bija prāmis, cēlāmies pāri un gājām katrs uz savām mājām. .Kārlieši gāja uz “Pučiņām”, viņi dzīvoja kaimiņos, un es- uz šejieni pie tēta māsas uz “Kalna Pumpām”. Šeit es iestājos pamatskolā, turpināju mācības 7.klasē. Ļoti grūti gāja latviešu valoda, bet es dzīvoju kopmītnē, daudz strādāju ar latviešu valodas skolotāju. Runāt es runāju, bet gramatiku, pareizrakstību – to nācās mācīties un atjaunot zināšanas. Skolu pabeidzu, 1955.gadā iestājos Jēkabpils lauksaimniecības tehnikumā grāmatvedības specialitātē. Pabeidzu 1959.gadā.  Tad mani aizsūtīja strādāt uz Bauskas rajona kolhozu “Zieds” par grāmatvedi.

    Meitas uzvārds… Tētis ar mammu nebija sarakstījušies. Bet tad, kad lika tos šausmīgos nodokļus, viņi sarakstījās. Es biju Bubkova, un es tā arī nepārgāju tēva uzvārdā, viņi to visu izdarīja kādu gadu vai pusgadu iepriekš. Tā es arī turpināju mācības kā Bubkova.

    Mūsu mājā, Sibīrijā, barakā dzīvoja arī dziedāšanas skolotāja, spēlēja akordeonu. Istabiņas bija apkurināmas, viņai bija sagādāta malka. Tad, kad es atnācu no skolas, man bija jāiet uz viņas istabiņu, jākurina krāsni, lai skolotājai, mājās atnākot, būtu silti. Viņa saka- tu izmācies… Man tas bija ļoti ērti, jo mēs istabiņā bijām daudz. Un līdz ar to viņa mani ievilka visos pasākumos. Es gāju dziedāt, man bija balss, pēc tam šeit arī dziedāju tehnikumā… Un arī visos pasākumos – dejošana, balets… Ir vēl fotogrāfijas. Tādā veidā es ar centību mācījos un piedalījos. Liekas, lielas grūtības toreiz nemaz nebija. Tiku galā… Līdz 6.klasei mācījos tur, šeit – 7.klasē. Šeit bija grūtāk. Centos, mācījos un tiku galā.

    Tēvs un māte atgriezās pēc 2 gadiem. Es jau mācījos Jēkabpils lauksaimniecības tehnikumā 2.kursā. Es biju ļoti priecīga, ka vecāki atbrauca. Bet mūsu mājas bija aizņemtas, tur dzīvoja citi. Tad mēs dzīvojām pie tēta māsas, kamēr atbrīvoja mūsu māju. Tā bija pamatīgi nolaista. Tur bija upenes, jāņogu krūmi un tas viss bija… Tur dzīvoja krievu cilvēki… Tētis atbraucis strādāja, te bija ferma, bija zirgi. Mamma bija mājsaimniece, piepalīdzēja visur. Audzēja bietes, kartupeļus, visu, kas bija vajadzīgs ģimenei. Mēs atgriezāmies visi. Bija ģimenes, kurām tur palika vectēvs…

Mēs bijām —  tētis, mamma, es, brālis, lielā māsa un tur piedzima mazā māsiņa. Es atbraucu pirmā ar to septiņu bērnu kolektīvu.     Kāpēc izsūtīja? Mums kaimiņos šeit dzīvoja… viņš tā kā bija arī viens no pagasta vecākiem. Tēvs bija ļoti strādīgs, centīgs, mums viss  auga, zaļoja un mums bija robeža ar viņu. Un kaimiņam tas nepatika. Bija noteikts cilvēku skaits, ko vajadzēja savākt. Tēvs it kā bija kaut ko dzirdējis, bija teicis, lai mamma ar bērniem iet projām. Bet mamma teica- nē, tur, kur tu brauksi, mēs ar bērniem brauksim kopā, kāds liktenis būs pieņemts, tāds būs lemts. Un, iespējams, ka viņš kā tuvākais kaimiņš un konkurents informēja, lai mūs paņem. Varbūt gadījās arī kādas domstarpības. Tēvs bija ļoti patstāvīgs. Noteikti tas nepatika, draugs viņš nebija viņiem. Ja būtu bijis draugs…Jā, jā, viņš bija aktīvists pagastā, iespējams, pat pagasta vecākais…

Astra Kriņģele

Esmu Astra Kriņģele, esmu dzimusi 1947.gada maijā. Tad, kad izveda uz Sibīriju, man bija nepilni 2 gadi. Neko no tā visa es neatceros, neatceros, ja godīgi, arī pat pirmo klasi, bet to, ka mēs pa sādžu dragājām kopā ar krievu bērniem, tas tā bija. No mājām netālu bija dīķis vai purvs, tur mēs gājām. Atceros, gājām pļaut zāli gotiņai, kad jau bija gotiņa. Bija tāds interesants līks bērzs, un tad mēs pa to bērzu. Mums bija kartupeļu lauks, mēs ar tēvu braucām arī uz mežu, es jau vilku zāģi. Atbraucot Latvijā, es arī gāju ar tēvu uz mežu, zāģēju. Atceros skolu, skolu uzcēla jaunu. Ja godīgi, es neko sliktu neatceros. Māsas saka- badā, un tā, ēst visu laiku gribējies, bet es to visu galīgi nē. Atceros, vecaistēvs sēdēja uz soliņa pie loga, viņam bija slimas kājas un tās suloja. Bēres neatceros.  Brālītis jaunākais, tas bija vasarā, kad viņš nomira, viņš nomira dažu mēnešu vecumā, un pie viņa gultiņas bija saliktas meijas. Jaunākajai māsai tanī laikā bija pieci gadi, viņa saka, ka to neatceras. Ārā bija, ziemā soliņš pie loga, tad, kad jau bija pašiem sava gotiņa, slauca pienu, lēja traukos un tas piens stāvēja apklāts uz soliņa ārā.

Mēs esam paši pēdējie paņemti uz to sovhozu. Un var jau būt, ka tas bija labi, jo tur tomēr kādu naudiņu maksāja. It kā jau teica- pirkt nav bijis ko, bet es zinu, ka to pašu maizi varēja nopirkt, es atceros, pati gāju, rindās bija jāstāv un nedeva jau tik, cik vajag, jo mēs jau bijām liela ģimene. Pieci bērni, vecaistēvs, vecāmāte, mamma, tēvs. Visi dzīvojām vienā istabā. Pie griestiem bija līksts, tēvs pats bija uztaisījis, gulējām augšā, tur kāpa bērni, apakšā vecaistēvs, vecāmāte, tēvs un māte. Bērni gulēja visi strīpā. Ziemā ieveda arī teliņu iekšā, tad, kad gotiņa atnāca slaucama, turpat istabā bija gan teliņš, gan gotiņa. Turpat mēs mazgājāmies, dzīvojām. Zinu, tāds kuriozs, man tad vārēja būt 6- 7 gadi. Memme sataisījusi pelmeņu mīklu, domāju – palīdzēšu, sataisīšu, kamēr viņa nāk no kūts, no darba mājās. Nu, viņa priecīga atnāk, pelmenīši sataisīti, liksim vārīt. Memme saka- kāpēc tev tik maz to pelmeņu? Es saku – nu kā, vairāk man nebija. Nu bet nevar būt, tur bija jābūt vairāk. A ko es- kā izspiež pelmenīti, tā to, kas paliek pāri, es biju salipinājusi un iznesusi koridoriņā, tur tāds priekšnams, vasarā tur arī gulēja vecāki, vecvecāki. Nu labi, ka nebiju izmetusi cūku spainī.

Un tad atceros- svinējām Jāņus. Tas bija pirms prombraukšanas, man tātad bija jau tanī vasarā 9 gadi, jo rudenī mēs atbraucām mājās. Maijā man dzimšanas diena. Sētu slaucīja ar zaru slotām. Sēta likās liela, varbūt tā arī nebija liela, bet man tanī laikā likās, ka liela. Klājām galdus, un tad tie krievi, kas bija draugi… Mēs ar krieviem dzīvojām draudzīgi,  nebija nekādu problēmu. Atbraucot uz Latviju- te gan mani sauca par budža meitu. Tas tā- jau ar atkāpīti uz priekšu. Atbraucot z Latviju, es beidzu 4.klasi, Iecavā bija pamatskola. Un tad memmes māsa un radi teica- kā jums nav kauna, ko jūs to bērnu laižat krievu skolā, mums taču Iecavā ir arī latviešu skola. Un es aizgāju uz latviešu skolu, un es nemācēju izteikties latviski. Vidusskolā, kad mācījos, es mūžīgi pieteicu programmu, toreiz viss bija krieviski. Vai tas bija skolā, kultūras namā, pieteicu krieviski programmu, deklamēju dzejoļus. Ja vecākā māsa saka, ka viņa nav varējusi iemācīties himnu, man tas bija pats par sevi saprotams. Tagad arī – man ir vienalga, kādā valodā es runāju. Ne jau valodā problēma.

Atceros citus Jāņus, kad man bija 6 vai 7 gadi. Sanākuši jaunieši, māsas iet svinēt uz kaimiņu ciemu. Mums ar vecāko māsu ir 9 gadi starpība. Un viņa ies svinēt, katram kaut kas līdzi paņemts. Un es arī gribu līdzi. Es esot bijusi diezgan nešpetna, nu kā jau savā vaļā augusi. Tēvs mums nesa zemenes, tur bija skaisti bērzi un tēvs uztaisīja groziņus no tāsīm. Zemenes bija garšīgas. Un tad mēs ar tēvu gājām sēnēs. Krieviski bija belije gruzdji, tās vienkārši sālīja un tās bija ļoti garšīgas. Gājām dzērvenēs. Atceros kā māsa strādāja ķieģeļu ceplī, stūma tos ratus. Atceros, kur bija kantoris, pāri ielai bija klubs.

Un par tiem Jāņiem. Mani neņem līdzi, nu ko tur sīkais darīs. Es uzkāpu uz sētas un nejauki bļāvu pa visu sādžu. Tas ir, ko es pati atceros.

Mājās tēvs un māte par Sibīriju nerunāja, tā ka es daudz arī nezinu. Es agri apprecējos, man jau 19 gados piedzima pirmā meita. Sākumā strādāju fermā, pēc tam ilgus gadus strādāju „Progresā” par ēdnīcas vadītāju. Un tā es joprojām arī cepu kūkas. Nosvinēju apaļu jubileju, bērni man sagādāja visas dienas garumā pārsteigumus. Man ir trīs bērni, četri mazbērni. Mēs memmei bijām trīs meitas. Brāļi abi nomira Sibīrijā, un viņai bija 11 mazbērni.

Par to Latviju mēs zinājām, ka tāda ir, jo mums šad tad memmes māsa no Iecavas un krustmāte atsūtīja kādu paciņu. Es atceros, uz Jauno gadu atnākusi paciņa, nu kas tad tur iekšā? Āboli. Un žāvēts speķis. Un vēl tagad es jūtu to ābolu smaržu. Kad es ieeju kaut kur, saku – vai, kā smaržo āboli, uzreiz jūtu. Āboli jau bija, protams, sasaluši, bet, kad to kastīti attaisīja vaļā, tur bija āboli…

Par skolu runājot, bija jāiet kopt izmēģinājuma lauciņi, cēla jauno skolu, bet es tajā netiku mācījusies. Pēc nostāstiem zinu, ka tēvs teica- priekš kam man tur atgriezties, es tur nebiju vajadzīgs, mani izsūtīja. Un mēs, man šķiet, bijām viena no pēdējām  ģimenēm, kas atgriezās un kāds palika arī. Bet tēvs nebija… viņš bija galdnieks, taisīja mēbeles, kaut jādus solus, krēslus, bufetes. Un viņa trīs mazbērni arī ir izmācījušies viņa amatu.

-Kad uzzinājāt, ka jābrauc mājās vai uz mežu neskrējāt prom?

-Nē, es tā nevaru teikt. Zinu, ka braucām ar smago mašīnu. Es jau pilsētu nekad nebiju redzējusi, ceļi bija izdangāti drausmīgi, mašīna grima. Un tad es atceros, ka mēs tuvojāmies tai pilsētai, ja godīgi – pateikšu, nezinu, kas tā bija par pilsētu, Krutinka laikam… Un tie uguņi… Tas bija tāds brīnums. Kaut gan mums sādžā bija slimnīca, bērnu dārzs, klubs, mums daudz kas notika vasarās, jaunieši gāja dancot, tur bija laukums pie sovhoza kantora. Memme toreiz tika pie cūkām strādāt, tēvs- galdniecībā.

Par tām pilsētas gaismām- tas bija neredzēti. Un vilcienā, kā mēs braucām, tur nesa klāt tēju vai arī paši gājām pēc tējas. Maskavā mums bija jāgaida vilciens uz Rīgu, tas bija citā stacijā. Bija divi puiši, krievu puiši, piesēdās blakus un runājās. Un vecāki mani palaida, mēs ilgi staigājām pa Maskavu ar tiem diviem svešajiem puišiem. Es domāju – šodien to neviens neudzrīkstētos – svešiem jauniem cilvēkiem… Tie puiši arī brauca uz Latviju pēc dienesta. Tas bija 1957.gads. Braucām no Rīgas autoostas. Autobuss bija ar galdiņu pa vidu, sēdēja abās pusēs. Mums bija lieli koka čemodāni. Mēs iebraucām vakarā, jau bija tumšs, auksts, mēs iebraucām uz Oktobra svētkiem. Mēs bijām aizmirsuši, kur ir memmes māsas mājas, jo pa šiem laikiem kaut kas bija pamainījies. Un tagad arī Iecavā sacelts daudz un plaši.

-Vai pēc Krievijas Latvija šķita savāda? Kā bija pierast?

-Bērni pierod ātri. Brīvā vaļā, un neviens jau arī šeit, kad atbraucām… Sākumā mēs dzīvojām memmes māsas mazajā mājiņā vienā istabiņā. Gulējām rindā. Un tad sovhozs piešķīra dzīvokli uz laukiem. Bija virtuve un istaba. Tēvam toreiz bija arī ēvelsols, kas stāvēja istabā. Tad mēs sākām kārtot… man patika zāģēt, visu paši savām rokām. Es beidzu 8.klasi, man bija jāsāk strādāt, man nebija citas izejas. No 5.klases es sāku mācīties latviešu skolā. Es nevarēju sekot līdzi, mani pārcēla atpakaļ 4.klasē. Kad bija salidojums, tad gāju gan pie vieniem, gan otriem. Es pat rakstīt nepratu latviešu valodā, nemācēju izteikties. Un bija skolotājas, kas mani sauca par budža bērnu, nesmukos vārdos. Tā bija partijas sekretāra sieva, skolotāja, kas tā uzdrošinājās. Un kad parunāju ar tiem krievvalodīgajiem, viņi saka- es nesaprotu, kas notiek, tik daudz svešu bērnu sanāca krievu skolā gada vidū.

-Kāda iemesla dēļ jūs izsūtīja, cik saprotu, jūsu tēvs nebija nekāds turīgais cilvēks? -Tik daudz pateica… ka tēvs negribēja braukt uz Latviju, viņš tur bija iedzīvojies, cilvēki bija labi, viņam bija labi. Tēvs nezināja, kāpēc. Runāja, ka esot sarakstā pietrūcis cilvēku un vienkārši esam samainīti. Māsas izvešanas dienā mācījās Zālītes skolā, kad iebrauca sētā mašīna, māsas stāstīja, ka tēvs ir bijis kūtī, tur ir zirgs, govs, un viņš ir kopis lopus. Pirmā doma viņam ir bijusi bēgt uz mežu. Bet viņš domājis tā: hmm, a ko tā Līze iesāks ar tiem bērniem un tiem diviem večiem? Vecaistēvs, vecāmāte… Tēvs bija teicis, ka bez bērniem viņš nebrauks, ka vispirms jābrauc uz skolu pakaļ bērniem. Sapakojās un brauca. Tas šoferis, kas mūs veda, teica – ā tu esi tas bērns, ko es vedu uz staciju, tu esi no Kreņģelu dzimtas…

Aija Štrausa

Esmu Aija Štrausa, dzimtas uzvārds Kriņģele. Vecāki 1949.gadā tika izsūtīti un es esmu dzimusi Sibīrijā Omskas apgabalā. Ģimenē izsūtītas ir trīs māsas un brālītis, vecāki, vecvecāki. Brālītis un vecvecāki ir Sibīrijā miruši. Atgriezāmies… Nu kādi tie apstākļi – smagi, grūti. Lai uzturētu ģimeni, mamma strādāja, tēvs strādāja. It kā saka, ka sovhozā bija vieglāk, alga saņemta. Mamma vēstulē raksta, ka tad, kad alga izmaksāta, esot bijis par ko pirkt. Mamma arī apraksta, cik maksā piena litrs, gaļa, kartupeļi. Ir epizode, kur mamma māsai uz Latviju raksta- par labu darbu viņai ir prēmijā iedots sivēns. Mamma raksta- nu mums kartupeļi, ko esam norakuši, būs jāsadala pašiem un vēl arī tam sivēntiņam, lai izaudzētu. Tas jau bijis liels atspaids, tāpat ir krāta naudiņa gotiņai, lai būtu savs pieniņš. Es visu zinu vairāk no vēstulēm, kuras pēc tik daudziem gadiem atrastas, tāpat ko māsa stāsta, paziņas, ar ko kopā bijuši Sibīrijā. Iecavas represēto vakaros sanāk kopā, kā mēs sakām, “mūsu sādža”, 22 cilvēki, ar kuriem esam kopā dzīvojuši Sibīrijā.

Mamma stāstīja, ka es līdz 4 gadiem vispār neesmu runājusi. Kaimiņienes teikušas, lai ved mani pie ārsta, tas bērns nav riktīgs. Nu mamma skatās – bērnam viss kā nākas ,reaģē, bet nerunā. Un tad, kad esmu sākusi bērt kā pupas… Kā jau vēl tagad smejas- apturēt nevar. Istabā mājās vecaistēvs un vecāmāte runā latviski, bet uz ielas- krieviski. Kā lai tas bērns saprot?

Es personīgi maz ko atceros. Esamu māsām prasījusi par vecātēva bērēm, jo man atmiņā, ka ar zirgu vai buļļiem veda un mani uzsēdināja blakus pie zārka. Tāda epizode man ir atmiņā. Un tad vēl mūsu māja, un pāri ceļam bija klubs. Gultas bija arī pie griestiem, un tad varēja redzēt, kas notiek klubā. Tad. kad atbraucām mājās, arī tad, kad iebraucām Iecavā, palikām uz ceļa, un tēvs gāja pie mammas māsas meklēt palīgus, lai nāk pretī.

Latvijā dažus mēnešus dzīvojām visi vienā istabiņā pie tantes, pie mammas māsas. Kamēr iedeva vienas istabas dzīvoklīti laukos. Vecākā māsa palika Rīgā, bet Astra un es, arī tēvs un māte, bijām kopā.

Es neizjutu starpību. Mamma arī nerunāja, neko tādu nestāstīja. Tikai pēc Atmodas sāka runāt. Man ir arī brālēns, kas dzimis Sibīrijā. Mēs jau skolā nerunājām par to, ka esam Sibīrijā dzimuši. Bija arī paralēlklasē meitene, un mēs neko viena par otru nezinājām, ka arī viņa dzimusi Sibīrijā.

No Sibīrijas atgriezos, man bija pieci ar pusi gadi. Es gāju latviešu skolā. Vecākās māsas, Astra, sāka iet. Un viņa pabeidza mācību gadu Iecavā krievu skolā, tikai pēc tam pārgāja latviešu skolā. Un runāšana arī – aizgājām uz laukiem, un tā krievu valoda bija uz to momentu pazudusi, aizmirsās. Un laukos ienāca kāds pāris, kas runāja tikai krieviski, un tad es atsāku. Ā, un televizoru, pirmo televizoru nopirka, tas bija kāds 1962.vai kurš gads, es jau gāju skolā. Televizora meistars liek uz jumta antenu un saka- “priņesi plakogubci”. Kas tas tāds? Es eju skaitu pie tēva, saku – viņš man prasa “plaskogubci”. Bet meistars uz jumta smejas. Un skolā rakstīšana man gāja gaužām slikti, bet runāt, tulkot – tas man padevās. Vēlāk jau – skolu beidzu, darbs un ģimene. Tā saka, ka latvieši strādīgi. Bet jāstrādā bija, kur dzīvot arī vajadzēja. Kādā 1980- kurā tur gadā sāku būvēt māju, tā ir uzbūvēta, trīs bērni.

Man netraucēja, ka esmu dzimusi Sibīrijā. Es varēju iet un būt, iznāca piedalīties tiesas procesā, jāaizpilda anketa- tautība “latviete”, dzimusi Omskas apgabalā. Kā tā var būt? Es saku- jā, dzimusi Omskas apgabalā, jo mani vecāki bija izsūtīti.

-Kāpēc izsūtīja?

-Vai kāds stāstīja? Zinu tikai, ka māsai viens bija jau no kolhoza pārstāvjiem – teicis, ka mēs nebijām sarakstā, vienkārši mūs, manu s v4ecākus, paņēma, jo vajadzēja skaitu. Mēs tak bijām bars! Mana ģimene tak bija daudzi cilvēki. Burtiski 10 gadus atpakaļ satikāmies ar vienu onkuli, un viņš saka- skuķi, tu esi tas, kam es braucu pakaļ uz to Zālītes skolu? Es saku – nē, es tas neesmu. Viņam sieva saka, ej nu liecies mierā. Es saku – tur bija manas māsas! Jā, tā iznāca saskarties. Nu ko – viņš strādāja par šoferi, vakarā visi bija sasaukti klubā, ārā nekur netika. Viņš stāstīja- paga, nu nav riktīgi, man jābrauc benzīns ieliet. Un viņš fiksi braucis uz savu māju brīdināt savus tuviniekus. Bet nu nebija izvesti.

Kāpēc sūtīja? Teica, lai budži un kulaki te nesaimniekotu. Mūsu tēvs teica, ka viņam piedāvāts iet priekšsēdētājam par palīgu, viņš teicis- nē, un kolhozā arī nē. Varbūt tamdēļ. Un no otras puses- tie, kas saka, ka neesam bijuši sarakstā. Kurā mājā pēc tam kurš ieraudzījis savas mantas. Mēs savās mājās atpakaļ netikām, padzīvojām kur kurais, un kad pienāca laiki, kad mājas varēja atgūt, tad savācām papīrus un tiesājāmies. Vecākās māsas- vienā tiesā, otrā tiesā. Un tie cilvēki, kas tur dzīvoja, izgāja ārā. Kā māte, tēvs stāstīja, jau pēc bēgļu gaitām, kad gāja fronte, no mājām bija jāiziet. No vienas puses vācietis, no otras- krievs, Un tad, kad atgriezās pēc bēgļu gaitām, tad vienu brīdi te ir dzīvots. Bet tur dzīvoja milicis, un, kā stāsta, ja bērni skraidījuši, viņš šāvis un šāvis pa palodzēm, kad visi aizgājuši gulēt. Un tad jau aizgāja dzīvot citur. Un mūs jau arī izveda ne jau no dzimtas mājām, bet no tām.  Pēc kara līdz 1949.gadam dzīvoja citur. Te dzīvoja tas, kas te bija ienācis un valdīja te.

 Posted by at 12:06

Добавить комментарий

Этот сайт использует Akismet для борьбы со спамом. Узнайте как обрабатываются ваши данные комментариев.

%d такие блоггеры, как: