2014.gada septembrī organizējām braucienu uz Vorkutu un Intu Krievijā.

Braucienā līdzi devās aktieris Kaspars Pūce, kura tēvs — teātra un kino režisors Voldemārs Pūce — tika ieslodzīts Vorkutas soda nometnē. Skaidrīte un Māris Landeri savu tēvu pēdējo reizi redzēja 1946.gadā. Arī viņi devās uz Vorkutu, lai redzētu tēva pēdējo atdusas vietu. Deviņdesmitgadīgais Vilnis Kreilis devās līdzi, lai apskatītu savu ieslodzījuma nometni Intā. https://www.youtube.com/watch?v=_uH629xcvR4 https://www.youtube.com/watch?v=7m9ddIC3Ex0

Armīns Lejiņš

LATVIEŠU BAIGAIS GADS KRIEVIJĀ

Recenzija par Dzintras Gekas dokumentālo filmu

„Stacija Latvieši 1937”

„Stacija Latvieši” – viena no iedarbīgākajām un meistarīgāk izveidotajām režisores Dzintras Gekas Sibīrijas cikla filmām. Gan stāstījuma dramaturģijas, gan emocionālā piepildījuma ziņā – dramatiski nospriegots kino darbs. Ar arhīvu materiālu, kino, foto, audio dokumentu skaudro nežēlību, ar pētnieciskā filmēšanā iegūto aculiecinieku liecinājumu nepastarpināto tiešumu atklāta tās 1937., 1938. gada lielās traģēdijas kopaina, kurā savijas Krievijā, Padomju Savienībā, dzīvojušo latviešu atsevišķie likteņi. Kā vēstīts vēstures faktu ziņā izsmeļošajā, maksimāli lakoniskajā, koncentrētajā filmas verbālajā daļā, subtitros, aizkadra lasījumā, — „… Padomju Savienībā bija saskaitīti 151410 latvieši… Kopumā… vismaz 372 latviešu kolonijas ar 12000 saimniecībām”.

Tāpat kā citās režisores filmās par NKVD deportētajiem, apcietinātajiem, nošautajiem cilvēkiem, arī šajā — aculiecinieku stāstījumos allaž tiek atgādināts, ka latviešu smagie likteņi piedzīvoti reizē un kopā ar citu, īpaši Baltijas tautu, pārstāvjiem. „Melnā Berta brauca pa mūsu sādžu … visus savāca, latviešus, igauņus, krievus… neviens neatgriezās”, filmā min Gaļina Strazdiņa no Kemerovas.

Stāstot par Staļina režīma nomocītajiem, nošautajiem Krievijas latviešu māksliniekiem, skolotājiem, žurnālistiem, rakstniekiem, aktieriem, panākts dziļš dramatiskais, varētu pat teikt, idejiskais kontrasts. Vienā pusē — mazas tautas gaišāko prātu pārstāvji, kas rūpējas par savu ļaužu Читать далее «Armīna Lejiņa recenzija par filmu ‘Stacija Latvieši’»

Armīna Lejiņa recenzija par filmu Piemini Sibīriju

Armīns Lejiņš

TĀM MĀTĒM UN BĒRNIEM …

Recenzija par

Dzintras Gekas dokumentālo filmu „Piemini Sibīriju”

Šīs režisores Dzintras Gekas Sibīrijas cikla filmas galvenā tēma ir – aicinājums atcerēties un turēt atmiņā pagājušā gadsimta 40.-to gadu baisajos apstākļos zudušo tautas daļu. Pati filma jau ir izveidota kā savdabīga, kinematogrāfiski izteiksmīga „piemiņas zīme” – tām mātēm un bērniem, kas gāja bojā izsūtījumā Sibīrijā, ledainajos Ziemeļos. Tāda „zīme” pat burtiskā izpratnē ir atrodama šajā filmā. Vairāki kino kadri sākumā, vidus daļā un filmas beigu posmā ir pārvērsti par sava veida „piemiņas plāksnēm”. Pār attēlu slīd 1941.gada 14,jūnijā izsūtīto Latvijas iedzīvotāju, dažādu tautību cilvēku, vārdu un uzvārdu slejas. Šis it kā elementārais, tīri tehniskais paņēmiens liek gandrīz fiziski izjust, cik daudz salauztu, sagandētu dzīvju – saraksts tik garš, šķiet, tam nekad nebūs gala. Tā ir filmas skatītāja pirmā emocionālā atsauce uz autoru aicinājumu būt sirdī atvērtam pret likteņa atstātajām zīmēm – piemiņas vietām, atmiņu stāstiem. Читать далее «Armīna Lejiņa recenzija par filmu Piemini Sibīriju»

Normunda Naumaņa recenzijas par 3 Dzintras Gekas filmām

Normunds Naumanis

Kino un teātra kritiķis, laikraksta Diena kultūras nodaļas apskatnieks

Filmas nākamībai

Kinovēsture, it sevišķi jau tā dēvētais dokumentālā kino žanrs, zina ne mazums piemēru, kad filmas mākslinieciskās kvalitātes atkāpjas uz ekrāna fiksētās realitātes priekšā. Šādos gadījumos mēs parasti runājam vai nu par uzfilmētā – tātad iemūžinātā – kinomateriāla unikalitāti, ar kameru notverto mirkļu pašpietiekamību (dokfilmu hronoloģijā atradīsim gan kauju pie Sommas, gan Suecas kanāla atklāšanu, gan ģeniālās manipulatores Lenijas Rīfenštāles fiktīvos dokumentus, gan Roberta Kenedija nogalināšanu Dallasā, gan zemestrīci Armēnijā, gan OMON sarīkoto latviešu brīvības alcēju slepkavošanu Bastejkalnā XX gadsimta izskaņā, gan 2001.gada 11. septembra terora aktus ASV, gan “arābu pavasari”…), vai arī par filmas sabiedrisko/cilvēcisko nozīmību, kaut ko “vērtīgāku”, būtiskāku par grodi izstrādātu sižetu, dramaturģiju un filmas tēlainības vai citām kinematogrāfiskajām vērtībām. Kas gan būtu XX/XXI gadsimta kinovēsture, ja tajā kā savveida kino kā esamības fakta šedevri nerindotos neskaitāmo cilvēces karadarbību kinodokumenti, unikālu kultūras, sadzīves notikumu fiksējumi, nofilmēti cilvēki (piemēram, Aleksandra Sokurova Krievu elēģiju cikla filmas, kas ar šķietami “elementāru” filmlentē iekapsulētu sarunu atklāj prezidenta Jeļcina, vēl vairāk, – veselas valsts Krievijas eksistences drāmu? ; par tādiem hrestomātiskiem kinovēstures piemēriem kā Roberta Flaertija, Dzigas Vertova vai Godfrija Redžio un Rona Frikes dok/spēlfilmas nemaz nerunājot). Читать далее «Normunda Naumaņa recenzijas par 3 Dzintras Gekas filmām»

2 Recenzijas par filmu «Sibīrijas bilance»

Toms Treibergs teātra un kino kritiķis

Recenzija

Sibīrijas bilance

Režisore un producente Dzintra Geka

Studija SB 2011

Šo varētu nodēvēt par emocionāli visatturīgāko Dzintras Gekas filmu, kura vēsta par mūsu tautiešu likteņiem deportāciju kontekstā. Iespējams, tāpēc, ka tajā nav citos autores darbos redzamās intervijas „viens pret vienu” – stāstījumi par izmetinājuma nometņu šausmām notiek fonā. Vizuālās rindas primārais saturs ir fotogrāfijas. „Sibīrijas bilance” ataino latviešu grupas ceļojumu uz Sibīrijas Tālajiem Ziemeļiem – Taimiras, Krasnojarskas un Tomskas apgabaliem. Grupas sastāvā bija cilvēki, kuru tuvinieki 1941. gadā tika izsūtīti uz šīm teritorijām. Līdz ar to tas ir misijas ceļojums, kurā ir aicināts piedalīties arī skatītājs. Iespējams, tieši ar šo filmu būtu vēlam sākt „Sibīrijas bērnu” epopejas caurskatīšanu, kas nebūt nav viegls, taču ļoti nepieciešams darbs pilsoniskās, nacionālās, un, galu galā, cilvēciskās domas audzēšanā un stiprināšanā. Informācija, kuru 52 minūšu laikā iegūstam, sniedz ieguldījumu gan vēsturisko peripetiju izziņā (ik pa brīdim filmā parādās titri, kuri komentē izsūtījuma iesākšanos, tālāko gaitu un šī nozieguma atzīšanu no Latvijas puses 1989. gadā), gan izpratnē par cilvēka emocionālo rūdījumu, stāstot par sev ārkārtīgi sāpīgu tēmu. Tā, piemēram, kādas kundzes stāsts par ierašanos Nāves barakā, kurā acumirklī visus apsēdušas slimības, bads un netīrība, kā arī par brāļa nāvi pēc savas intonācijas drīzāk līdzinās tam, kā varētu stāstīt par sējas un stādīšanas laika nedienām, niķīgām tomātu šķirnēm un pārāk šauru siltumnīcu. Tik liela ir laika vara un cilvēka iekšējais spēks, kura apmēri gribot negribot liek domāt pat dievišķā eksistenci – jo nešķiet, ka tikai ar cilvēka varu pietiek, lai varētu sadzīvot un pēc tam atgūties no tāda šausmu apmēra. Читать далее «2 Recenzijas par filmu «Sibīrijas bilance»»