Armīna Lejiņa recenzija par filmu ‘Stacija Latvieši’

 Armīns Lejiņš

LATVIEŠU BAIGAIS GADS KRIEVIJĀ

Recenzija par Dzintras Gekas dokumentālo filmu

„Stacija Latvieši 1937”

„Stacija Latvieši” – viena no iedarbīgākajām un meistarīgāk izveidotajām režisores Dzintras Gekas Sibīrijas cikla filmām. Gan stāstījuma dramaturģijas, gan emocionālā piepildījuma ziņā – dramatiski nospriegots kino darbs. Ar arhīvu materiālu, kino, foto, audio dokumentu skaudro nežēlību, ar pētnieciskā filmēšanā iegūto aculiecinieku liecinājumu nepastarpināto tiešumu atklāta tās 1937., 1938. gada lielās traģēdijas kopaina, kurā savijas Krievijā, Padomju Savienībā, dzīvojušo latviešu atsevišķie likteņi. Kā vēstīts vēstures faktu ziņā izsmeļošajā, maksimāli lakoniskajā, koncentrētajā filmas verbālajā daļā, subtitros, aizkadra lasījumā, — „… Padomju Savienībā bija saskaitīti 151410 latvieši… Kopumā… vismaz 372 latviešu kolonijas ar 12000 saimniecībām”.

Tāpat kā citās režisores filmās par NKVD deportētajiem, apcietinātajiem, nošautajiem cilvēkiem, arī šajā — aculiecinieku stāstījumos allaž tiek atgādināts, ka latviešu smagie likteņi piedzīvoti reizē un kopā ar citu, īpaši Baltijas tautu, pārstāvjiem. „Melnā Berta brauca pa mūsu sādžu … visus savāca, latviešus, igauņus, krievus… neviens neatgriezās”, filmā min Gaļina Strazdiņa no Kemerovas.

Stāstot par Staļina režīma nomocītajiem, nošautajiem Krievijas latviešu māksliniekiem, skolotājiem, žurnālistiem, rakstniekiem, aktieriem, panākts dziļš dramatiskais, varētu pat teikt, idejiskais kontrasts. Vienā pusē — mazas tautas gaišāko prātu pārstāvji, kas rūpējas par savu ļaužu Читать далее «Armīna Lejiņa recenzija par filmu ‘Stacija Latvieši’»

Armīna Lejiņa recenzija par filmu Piemini Sibīriju

Armīns Lejiņš

TĀM MĀTĒM UN BĒRNIEM …

Recenzija par

Dzintras Gekas dokumentālo filmu  „Piemini Sibīriju”

Šīs režisores Dzintras Gekas Sibīrijas cikla filmas galvenā tēma ir – aicinājums atcerēties un turēt atmiņā pagājušā gadsimta 40.-to gadu baisajos apstākļos zudušo tautas daļu. Pati filma jau ir izveidota kā savdabīga, kinematogrāfiski izteiksmīga „piemiņas zīme” – tām mātēm un bērniem, kas gāja bojā izsūtījumā Sibīrijā, ledainajos Ziemeļos. Tāda „zīme” pat burtiskā izpratnē ir atrodama šajā filmā. Vairāki kino kadri sākumā, vidus daļā un filmas beigu posmā ir pārvērsti par sava veida „piemiņas plāksnēm”. Pār attēlu slīd 1941.gada 14,jūnijā izsūtīto Latvijas iedzīvotāju, dažādu tautību cilvēku, vārdu un uzvārdu slejas. Šis it kā elementārais, tīri tehniskais paņēmiens liek gandrīz fiziski izjust, cik daudz salauztu, sagandētu dzīvju – saraksts tik garš, šķiet, tam nekad nebūs gala. Tā ir filmas skatītāja pirmā emocionālā atsauce uz autoru aicinājumu būt sirdī atvērtam pret likteņa atstātajām zīmēm – piemiņas vietām, atmiņu stāstiem. Читать далее «Armīna Lejiņa recenzija par filmu Piemini Sibīriju»

Normunda Naumaņa recenzijas par 3 Dzintras Gekas filmām

Normunds Naumanis

Kino un teātra kritiķis, laikraksta Diena kultūras nodaļas apskatnieks

 Filmas nākamībai

Kinovēsture, it sevišķi jau tā dēvētais dokumentālā kino žanrs, zina ne mazums piemēru, kad filmas mākslinieciskās kvalitātes atkāpjas uz ekrāna fiksētās realitātes priekšā. Šādos gadījumos mēs parasti runājam vai nu par uzfilmētā – tātad iemūžinātā – kinomateriāla unikalitāti, ar kameru notverto mirkļu pašpietiekamību (dokfilmu hronoloģijā atradīsim gan kauju pie Sommas, gan Suecas kanāla atklāšanu, gan ģeniālās manipulatores Lenijas Rīfenštāles fiktīvos dokumentus, gan Roberta Kenedija nogalināšanu Dallasā, gan zemestrīci Armēnijā, gan OMON sarīkoto latviešu brīvības alcēju slepkavošanu Bastejkalnā XX gadsimta izskaņā, gan 2001.gada 11. septembra terora aktus ASV, gan “arābu pavasari”…), vai arī par filmas sabiedrisko/cilvēcisko nozīmību, kaut ko “vērtīgāku”, būtiskāku par grodi izstrādātu sižetu, dramaturģiju un filmas tēlainības vai citām kinematogrāfiskajām vērtībām. Kas gan būtu XX/XXI gadsimta kinovēsture, ja tajā kā savveida kino kā esamības fakta šedevri nerindotos neskaitāmo cilvēces karadarbību kinodokumenti, unikālu kultūras, sadzīves notikumu fiksējumi, nofilmēti cilvēki (piemēram, Aleksandra Sokurova Krievu elēģiju cikla filmas, kas ar šķietami “elementāru” filmlentē iekapsulētu sarunu atklāj prezidenta Jeļcina, vēl vairāk, – veselas valsts Krievijas eksistences drāmu? ; par tādiem hrestomātiskiem kinovēstures piemēriem kā Roberta Flaertija, Dzigas Vertova vai Godfrija Redžio un Rona Frikes dok/spēlfilmas nemaz nerunājot). Читать далее «Normunda Naumaņa recenzijas par 3 Dzintras Gekas filmām»

2 Recenzijas par filmu «Sibīrijas bilance»

Toms Treibergs  teātra un kino kritiķis

Recenzija

Sibīrijas bilance

Režisore un producente Dzintra Geka

Studija SB  2011

 Šo varētu nodēvēt par emocionāli visatturīgāko Dzintras Gekas filmu, kura vēsta par mūsu tautiešu likteņiem deportāciju kontekstā. Iespējams, tāpēc, ka tajā nav citos autores darbos redzamās intervijas „viens pret vienu” – stāstījumi par izmetinājuma nometņu šausmām notiek fonā. Vizuālās rindas primārais saturs ir fotogrāfijas. „Sibīrijas bilance” ataino latviešu grupas ceļojumu uz Sibīrijas Tālajiem Ziemeļiem – Taimiras, Krasnojarskas un Tomskas apgabaliem. Grupas sastāvā bija cilvēki, kuru tuvinieki 1941. gadā tika izsūtīti uz šīm teritorijām. Līdz ar to tas ir misijas ceļojums, kurā ir aicināts piedalīties arī skatītājs. Iespējams, tieši ar šo filmu būtu vēlam sākt „Sibīrijas bērnu” epopejas caurskatīšanu, kas nebūt nav viegls, taču ļoti nepieciešams darbs pilsoniskās, nacionālās, un, galu galā, cilvēciskās domas audzēšanā un stiprināšanā. Informācija, kuru 52 minūšu laikā iegūstam, sniedz ieguldījumu gan vēsturisko peripetiju izziņā (ik pa brīdim filmā parādās titri, kuri komentē izsūtījuma iesākšanos, tālāko gaitu un šī nozieguma atzīšanu no Latvijas puses 1989. gadā), gan izpratnē par cilvēka emocionālo rūdījumu, stāstot par sev ārkārtīgi sāpīgu tēmu. Tā, piemēram, kādas kundzes stāsts par ierašanos Nāves barakā, kurā acumirklī visus apsēdušas slimības, bads un netīrība, kā arī par brāļa nāvi pēc savas intonācijas drīzāk līdzinās tam, kā varētu stāstīt par sējas un stādīšanas laika nedienām, niķīgām tomātu šķirnēm un pārāk šauru siltumnīcu. Tik liela ir laika vara un cilvēka iekšējais spēks, kura apmēri gribot negribot liek domāt pat dievišķā eksistenci – jo nešķiet, ka tikai ar cilvēka varu pietiek, lai varētu sadzīvot un pēc tam atgūties no tāda šausmu apmēra. Читать далее «2 Recenzijas par filmu «Sibīrijas bilance»»

Armīna Lejiņa recenzija par Dzintras Gekas dokumentālo filmu “KUR PALIKA TĒVI?”

Armīna Lejiņa recenzija par Dzintras Gekas dokumentālo filmu

“KUR PALIKA TĒVI?”

Kad bija pagājusi kāda trešdaļa no filmas, mēs, divi skatītāji vienlaicīgi ierunājāmies: šī filma – labākā no visām Sibīrijas sērijas filmām. Pēc tam vēlāk izspriedāmies par tā laika briesmu darbiem un to, ka visa tā necilvēcīgā vardarbība, it kā kādos gēnos, tagad atplaukst Ukrainā, un t.s. civilizētā pasaule ne tad, ne vēlāk, ne tagad būtībā neko nevar padarīt…

Tā ir labākā, mākslinieciski izteiksmīgākā, emocionāli piepildītākā, viengabalainākā Sibīrijas filma. Nav plika ceļojuma, nav lieku aizkadra tekstu, arī kadrā [izņemot pāris garāku vietu] skan tik vārdu, cik nepieciešams emocionālā spraiguma un pārdzīvojuma dziļuma uzturēšanai. Читать далее «Armīna Lejiņa recenzija par Dzintras Gekas dokumentālo filmu “KUR PALIKA TĒVI?”»

Kur palika tēvi?

Непереведено!

Dokumentālā videofilma “Kur palika tēvi?”

1941.gada 14.jūnija deportācijā cieta 15425 Latvijas iedzīvotāji (latvieši, ebreji, krievi, poļi), tajā skaitā 3751 bērns vecumā līdz 16 gadiem. Izsūtīšanas laikā vīriešus atšķīra no ģimenēm un aizdzina uz Gulaga nometnēm, kur daudziem piesprieda augstāko soda mēru, bet citus sodīja ar ieslodzījumu nometnēs. 1941.gadā uz Sibīriju aizvestie bērni savus tēvus nav redzējuši, savās atmiņās viņi stāsta: “Tēvu pēdējo reizi redzēju stacijā. Viņu nobendēja Vjatlagā. No lielās dzimtas esmu palicis viens. Es varētu piedot par sevi. Bet par māti un tēvu nekad. Pareizi tas Putins saka, ka tā nebija okupācija. Tā bija visnežēlīgākā slepkavība.”

Читать далее «Kur palika tēvi?»

Dokumentālā filma «Bērnības zeme Sibīrija», 2013.

Top jauna dokumentāla filma «Kur palika tēvi?». Filma būs par arestētajiem un nobendētajiem Latvijas tēviem.

Maršruts Ķekava- Omskas apgabals 2012

Маршрут Ķekava- Омский округ 2012

Депортации в 1949 году были одним из самых трагических аспектов современной истории Латвии. 43000 человек были сосланы в Сибирь без права на возвращение, в том числе 10000 младенцев и детей, пожилых людей, и даже люди, поднятые из предсмертной постели. Каждый четвертый депортируемый был ребенком. 4941 человек погибло. Каждому шестому из депортируемых было 60 лет и старше.

Читать далее «Maršruts Ķekava- Omskas apgabals 2012»

Konstantīns, 2011

Непереведено!

Konstantins 2014 JPGDokumentālā filma «Konstantīns»

Šausmīgais pirmais padomju okupācijas gads radīja lietas, kas iepriekšējos 700 gados bija neiespējamas. Pirmo reizi latvieši, kuri bija cietuši no sarkanā terorisma, sveica vāciešus kā atbrīvotājus, izrādot lielu prieku par padomju okupācijas beigām. Tomēr prieks bija pāragrs. Nacisti izveidoja jaunu okupāciju, un Latvija zaudēja gandrīz 100 000 civiliedzīvotāju, ieskaitot gandrīz visus ebrejus, kuri bija palikuši Latvijā 1941. gada jūlija sākumā. Ceļu starp zaudēto neatkarību un brīvības atgūšanu veidoja nelegāla politiskā organizācija — Latvijas Centrālā padome. Tās vadītājs bija Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes dēls Konstantīns Čakste. Latvijas Centrālā padome neko nesasniedza. Daļu no tās locekļiem slepenpolicija arestēja 1944. gadā, bet citus padomju okupācijas laikā arestēja VDK. Vairāk nekā 2000 biedru emigrēja uz ārzemēm, un tādējādi tika iezīmēts ceļš uz neatkarības atgūšanu 1991. gadā. No 1941. līdz 1945. gadam apmēram 7000 latviešu bija ieslodzīti Štuthofas koncentrācijas nometnē. Dokumenti liecina, ka vairāki tūkstoši no viņiem gāja bojā kopā ar citiem ieslodzītajiem. Profesors Konstantīns Čakste kalpoja kā nesavtīga un nelokāma tautas varoņa piemērs. Viņš nomira vienā naktī 1945. gada februārī, atgriežoties no Štuthofas nometnes. Brīvības cīnītāji tiek cienīti ne tikai tāpēc, ka viņi upurē savu dzīvību, bet arī jo īpaši tāpēc, ka viņu cīņa ir saistīta ar katras valsts tiesībām uz suverenitāti un brīvību.
Filmu var iegādāties DVD https://sibirijasberni.lv/shop/product/filma-konstantins/

Režisore un producente: Dzintra Geka

Scenārijs: Ēriks Lanns

Operators: Aivars Lubānietis

Montāža: Armands Zvirbulis

Video inženieris: Jānis Kazulis