Atmiņas par 1949. gada 25. marta izsūtīšanu

1949. gadā sāka dibināt kolhozus, un tad notika otra izsūtīšana. Mēs arī slēpāmies, jo vecmamma domāja, ka mūs izsūtīs. Mēs aizbraucām, tur bija veikals, pagastmāja. Vecmamma satika ciema priekšsēdētāju, kurš viņai teica: “Sarakstā jūs neesat!” Vecmamma bija enerģiska, viņai bija daudz paziņu, bet viņa tik un tā baidījās. Mēs bijām sapakojuši mantiņas. Mums bija neliela piena mājiņa, gulējām tur, bija bail, ka neizsūta otrreiz. 

Vaira Ādama (tagad Getliņa)

Jaunākais brālis ar māti un tēvu, lēģerī galīgi izdilušu, atbrauca 1946. gadā. Es pieprasīju zemi, dabūju 15 ha, saimniekoju. Tēvu ievēlēja par kolhoza priekšsēdētāju. Brālis (1947. gadā) un es (1948. gadā) iestājāmies Kazdangas tehnikumā. Mācījos par agronomu. Pienāca 1949. gada marts, un mūs abus no skolas paņēma, lai atkal izsūtītu par it kā nelikumīgu atgriešanos dzimtenē.

Daudzos cietumos izsēdējāmies. Taču tikām kopā visa ģimene. Mūs 

aizsūtīja uz Turhansku – uz galējiem Ziemeļiem, kur galvenokārt bija tikai mednieku un zvejnieku kolhozi. Mums laimējās, jo tikām atstāti darbā rajona centrā – izmēģinājumu stacijā. 

Edvīns Ābele

1949. gada martā no mūsu klases paņēma dažus cilvēkus, bet 1949. gada rudenī apcietināja mammu un ielika Ventspils cietumā. Janvārī pārveda uz Rīgu, uz pārsūtīšanas cietumu. Arī man janvāra sākumā atnāca pakaļ – biju skolā, mācījos 11. klasē. Atnāca «slavens čekists» Jānis Dzintars, paņēma no skolas (labi vēl, ka atļāva aiziet uz mājām) un ielika Ventspils cietumā. 

Teica, ka mēs esam nelegāli atbēguši uz mājām, un mani sūtīšot pie mammas. Aizsūtīja arī… Vispirms bija Ventspils cietums (sabiju kādu nedēļu), tad restots vagons, ar ko aizveda līdz Maskavai. Tur ar «Melno Bertu» – uz Butirkiem, tad atkal vilciens uz Kuibiševu un pārsūtīšanas cietumu. Tas bija vienkārši šausmīgs – vecs zirgu stallis ar lāvām. Zupā peldēja kāpostu lapas un zivju galvas. Vēlāk satikām citus kameras biedrus – viņi stāstīja, ka nākamajā naktī pēc mūsu aizvešanas zeki (kriminālnoziedznieki) izlauzuši sienu un iebrukuši sieviešu pusē: tas esot bijis šausmīgi, turklāt sargi  nevarējuši ar noziedzniekiem tikt galā. Paldies Dievam, mums tas gāja secen. 

Nākošais pārsūtīšanas cietums bija Krasnojarskā – liels, vecs, šausmīgs. Tur biju gandrīz vienā laikā ar mammu. Pēc tam – vēl vairāk uz austrumiem – Kanskas cietums, kur mani noturēja veselu mēnesi vienā kamerā ar zagļiem. 

Beidzot – marta beigās – mani aizveda uz Abanas rajona Baikanas ciemu. Tā bija maza sādža taigā ar vienu ielu. Mums iedeva mazu mājiņu, kurā dzīvojām kopā četras ģimenes: Stūrīši (vecs onkulis un tantiņa), viena jauna meitene (arī otrreiz izsūtītā, Brīvnieki no Ventspils un mēs.

Gāju mežā vākt sveķus. Mammu darbā nedzina, jo iet pa taigu ar smagu sveķu spaini rokā ir ļoti grūti. Tad vēl tās bailes no lāčiem! Es vienu lāci pat redzēju – ar mani bija saimnieka suns, un tas sāka skaļi riet. Taiga ir skaista tikai maijā, tad viss zied, nav odu un mošku, vēlāk «tīkls» priekšā sejai, un tu nekā neredzi.

Zigrīda Audze

Ja nemaldos, ap 1947. gadu patvaļīgi no Sibīrijas mājām atbrauca mamma. Sāka strādāt Stendes selekcijas stacijā par tehniķi. Darbā viņai veicās, un vietējie varasvīri, ļoti labi mana vectēva paziņas, visādi centās, lai mammai nebūtu jāatgriežas Sibīrijā. Bet atnāca Augstākās padomes Prezidija lēmums, ka patvaļīgi  atbēgušajiem, jānosēž trīs gadi cietumā. 1949. gadā mammu atkal veda prom. 

Es Stendes pamatskolā mācījos 7. klasē, biju ļoti rātns un pat ar mieru iestāties komjaunatnē, jo savā naivumā domāju, ka tādējādi varbūt varēšu glābt mammu. Ļoti sāpīgi tas bija. Kad mammu ielika vagonā, bija jāraud. Tā bija pēdējā reize, kad es raudāju… Drausmīgs skats: mana mamma – lielā noziedzniece – milicijas ķēdes un sargsuņu ielenkumā, aizrestots vagons, kareivji pie tā…

Mammas arests skolā man nekādas nepatikšanas neradīja, taču, stājoties Kandavas tehnikumā, rakstīju viltotu biogrāfiju: nerakstīju, ka esmu izsūtītais, bet uzrakstīju, ka esmu bijis evakuēts. Tehnikumā čekas pārbaudes bija katru nedēļu, un reizi nedēļā mums bija jāraksta diktāts–atstāstījums «Mana autobiogrāfija». Allaž man klāt bija uz lapiņas uzrakstītā falšā biogrāfija – pēc gada jau šī lapiņa bija nodilusi.

Mums bija audzinātājs Stiprais. Reiz viņš ar smīniņu sejā pienāk man klāt un tā zīmīgi saka: «Tu tikai, Dieva dēļ, neaizmirsti savu biogrāfiju!» Domāju – kas nu būs – atkal «ziepes»? Tad sapratu (vēl šodien man mājās glabājas aizsargu žurnāli) – skolotāja brālis bija Talsu aizsargu pulka ārsts. Tā nu Stiprais bija atšifrējis, ka es esmu komandiera Apsīša–Ozoliņa dēls. 

Kārlis Apsītis-Ozoliņš

Bailes bija visu mūžu… Nekad nepameta… Nezinu, vai tās bija reālas vai nereālas bailes, bet īsta drošība, ka tas nevarētu vēl kādreiz notikt, nebija. Tā biji nobaidīts, ka tas palika visam mūžam. Arī atmiņas ar laiku nosēdās. Bet tagad, kad sākās Atmoda, atkal visu uzjundīja, kļuva atkal grūtāk. Bērnu nav… Varbūt, ka tas arī bija baiļu rezultātā… 1949.gadā vecmāmiņa ar veco tēvu arī bija ļoti uztraukušies, bijām sapakojušies… Bet tad cilvēki jau kaut ko manīja, kaut ko tā kā jau zināja… Mēs bijām jau maizīti sakaltējuši, gaidījām, baidījāmies, bet tas, paldies Dievam, gāja secen.

Vineta Auziņa (tagad Viļumsone)

1948. gadā Latvijā atgriezās arī mammiņa. Viņai jau bija atklāta tuberkuloze, taču 1949. gadā viņu paņēma otrreiz un izsūtīja uz Krasnojarskā. Mūs ar brāli otrreiz pat neizsūtīja. 

1952. gadā mamma svešumā slimnīcā mira. Viena latviešu māsiņa mums atsūtīja viņas laulības gredzenu. 

Baiba Bērziņa (tagad Gaisa)

Kad bērnus veda, piedāvāja braukt arī mums, bet mamma atteicās, viņa negribēja mūs laist mājās. No tā nebūtu nekāda labuma, jo abas tantes, kas mums bija te, tās aizveda 1949. gadā, un mūs būtu aizveduši otrreiz kopā ar viņām.

Astrīda Baumane (Miške)

Pienāca 1949. gads. Dzīvoju pie onkuļa, mācījos pamatskolā – klasē bija vēl trīs Sibīrijas bērni. Atceros Rimeiku Ritu. Pavasarī mums bija kontroldarbs, un audzinātāja ievēroja, ka Rita nav klasē. Viņa lika kādam puisim skriet pie Ritas, lai uzzinātu, kas ar meiteni notiek. Puisis atnāk un saka, ka Rita ir aizvesta. Bija nakts – es dzirdu, ka lejā pie parādes durvīm dauzās cilvēki. Durvis pa nakti slēdza ciet. Mēs ar onkuli stāvam istabiņā, dzirdam, ka smagi soļi kāpj augstāk… Paldies Dievam, mani toreiz nepaņēma, un arī vēlāk man briesmas nedraudēja. 

Māsa atgriezās 1951. gadā. Mamma bija pārcēlusies uz Parabelu, un no turienes māsu aizsūtīja ar lidmašīnu uz Novosibirsku. Kad māsa tika līdz dzelzceļa stacijai, naudas pietika tikai līdz Zilupei. Viņa nopirka biļeti un domāja, ka no Zilupes līdz Rīgai sliktākā gadījumā aizies kājām. Vagonā māsa iepazinās ar krievu puišiem, zaldātiem. Puiši, uzzinājuši, ka māsai jātiek uz Rīgu, paslēpa viņu, un tā viņa atbrauca. 

Izolde Baltakmens

1949. gada 5. martā, nevis 25., kad izveda visus, viņai pienāca paziņojums. Atsūtīja šķūtnieku un paziņoja, ka jābrauc izsūtījumā. Nekur jau viņa tajā laikā nebēga. Es zinu, ka mēs ļoti baidījāmies no izsūtīšanas, un vecmamma mūs ieslēdza bēniņos, no ārpuses piekāra klāt atslēgu. Bet kad vajadzēja, mammu tik un tā saņēma, mani atstāja.

1949. gadā?

1949. gada 5. martā viņu otrreiz paņēma ciet. Tā kā izsūtīšanai. Izrādās, ka viņu aizveda uz Alūksni, no Alūksnes pārsūtīja uz Rīgu. Kad jau zināja, kāds bads bija pirmoreiz, bija nokāvuši sivēnu un mammai salikuši gaļu. Skolotāji bija mammai metuši naudiņu. Cilvēki tajā laikā bija ļoti līdzjūtīgi. Viņai bija liels, strīpains gultas maiss. Konvojieri smējušies: «Gultu arī varēji paņemt līdzi, ko tad tu tikai matraci ņēmi līdzi.» Tā viņa nokļuva Rīgas Centrālcietumā. Tur diez cik slikti nebija, tur viņa ir strādājusi par veļas mazgātāju. Režīms ir bijis, pāris reizes viņa ir bijusi arī karcerī. Tāpēc, ka cietumā nedrīkst dziedāt, bet kamerā kāds ir klusu dziedājis, un viņa nav to nodevusi. Mamma gandrīz gadu bija Centrālcietumā, un pēc tam viņu nosūtīja uz Volgas–Donas lāgeri. Celt komjauniešu celtni. Tur bijusi tāda epizode, ka viņus nostāda rindā, izsauc un prasa: «Pēc kāda panta tu esi notiesāta?» Viņa saka: «Man tiesa nav bijusi, es pantu nezinu». Viņi saka: «Politiskiem ir divi panti: 58. un 58.a». Jeb kāds tur. Viens ir, ka tu esi mežabrālis, un otrs, ka tu esi mežabrāļiem palīdzējis. Mamma saka: «Mežabrāļiem es palīdzējusi neesmu, nu tad es laikam pati esmu mežabrālis.» Kad viņu izsauc: «Baķis!» jāatsaucas un jāsaka pants. Viņa saka: «Piecdesmit astotais!» Viņi paskatījušies savos papīros, nosmīnējuši un neko nav teikuši. Viņa vēlāk dabūjusi zināt, ka viņai ir pants par bēgšanu, bet uzreiz viņa to nav zinājusi. 

Māra Baķe (tagad Loite)

Es pati brīnījos, kā es tiku cauri. Faktiski es apprecējos… es jau neapprecējos 1951. gadā. Bet es braucu no vieniem radiem pie otriem radiem, jo arī tantei draudēja izsūtīšana 1949. gadā. Es zinu, ka no vidusskolas Madonā tieši no klasēm veda ārā. Tikai pasauca, un tad zināja, ka tas ir prom. Bet tur bija savādāk.

Helga Mudīte Bajāre (tagad Parfena)

1951. gadā – brīnos, kā tiku cauri. Braucu no vieniem radiem pie otriem, jo arī tantei 49. gadā draudēja izsūtīšana. Madonas vidusskolā veda ārā tieši no klasēm. Pēc tam apprecējos, bērni. 

Mani izsauca. Biju uzrakstījusi lūgumu, ka ņemu pie sevis mammu. Prasīja, vai mums esot bijusi liela fabrika? Teicu, ka tikai četri strādnieki bija. Viņš brīnījās – kāpēc es neesmu izsūtīta otrreiz. Neko neteicu. Tā trīs vai četras reizes. Neko nesapratu. 

Helga Bajāre

Mamma strādāja Slokas skolā par skolotāju. Bet1949. gadā man paziņoja, ka mamma ir arestēta. Aizskrēju uz Dubultu miliciju, gribēju nodot paciņu. Aiz mazā lodziņa ieraudzīju viņu un man sāka birt asaras. Mamma teica: «Atceries, ko kādreiz teica tētis…” Viņa bija pārliecināta, ka otrs izsūtījums būs savādāks. Milicijā ienāca stalts vīrietis formas tērpā, un prasīja dežurantam kaut ko par mani. Tad viņš pagriezās un, sapratis, ka esmu meita, klusu teica, lai es ātri pazūdot no turienes. Tā arī darīju. Pēc tam vairāk nekā piecpadsmit gadus Jūrmalā katru rītu gājām viens otram garām uz darbu. 

Helēna Olga Bergtāla (tagad Koziorova)

Arī izsūtīšana 49. gadā mūs neskāra. Mamma jau strādāja Cieceres skolā par saimniecības strādnieci. No mantām mums absolūti nekā nebija. Atbraucām Rīgā, tālāk ar motociklu mūs visus trīs par samaksu – mātes brālis ar produktiem kaut ko tur… samaksāja – mūs no Rīgas uz Saldus rajonu atveda. Tādi mēs bijām arī 49. gadā, nekāda interese acīmredzot par mums nebija – mēs palikām… 

Kārlis Beljānis

Mamma bija iedomājusies, ka tagad viņa atkal būs pilntiesīga Kalēju saimniece, bet viņa nesaprata, ka viss toreiz gāja uz citu pusi – kolhozi un nezin kas, un mamma nonāca konfliktā ar Anša onkuli. Bet varbūt, ka tas bija likteņa pirksts – varbūt, ja būtu sēdējuši Kalējos, 49. gads būtu bijis pavisam slikts. 

Es 7. klasi beidzu ar visiem pieciniekiem, izņemot latviešu valodu, kur man īsti nesanāca piecinieks, bet, lai nemaitātu liecību, tomēr ielika, tā es teicami beidzu 7. klasi. Tad Ievas tante aizveda mani uz Rīgas industriālo politehnikumu, iegāja uzņemšanas komisijā, tad iznāca ārā un teica: tagad es tev diktēšu biogrāfiju, tu aizmirsti visu, kā ir bijis, raksti, kā es teikšu. Mani pieņēma kā teicamnieku. Atceros, ka 49. gadā mācību laikā ienāca cilvēki, nosauca audzēkņus un aizveda, – vēlāk es sapratu, ka aizveda atpakaļ uz Sibīriju. Mani neaiztika, jo ne man bija tēvs izsūtīts, ne māte – puika pa pirmo zorti. 

Mamma Kumermaņos palīdzēja dārzniecībā, bet Ievas tante braukāja pa tirgiem – Kumermanis audzēja, un viņa tikai tirgoja, vēlāk es arī braucu pa tirgiem. Ievas tante toreiz bija īsta spekulante. 1949. gads – visi baidās. Ievas tante sajūdz zirgu, aizbrauc uz Talsiem, aiziet uz iestādi un saka mammai: tu pagaidi. Tad mammu iesauc iekšā, un mamma uzrakstīja, kas tur jāuzraksta, un saņēma pasi – viss pa jaunam un viss kā nākas. Cik Ievas tante samaksāja, es nezinu. 

Zigurds Bētiņš

Es pārcēlos uz Novikovas kombinātu. Tur bija Liepiņu ģimene ar 3 bērniem, kas savus bērnus bija aizsūtījusi uz pie brāļa uz Latviju, bet 1949.gadā brāli izveda, bet bērni nonāca bērnu namā, viņa sajuka prātā.

Lūcija Bērzkalna

1949.gads bija traks gads. Mūs slēpa pie krustmātes, atklājās, ka viņi paši ir sarakstā. Tad mūs slēpa mājās kambarītī. Laimīgi,ka mūs  neaizveda.

Mamma tur apprecējās ar krievu, jo viņu mīlēja.

Inta Bērzkalna (tagad Ose)

Mācījos līdz 1949. gada 25. martam. Ziemā es ne visai kārtīgi apmeklēju skolu, jo bija jāpalīdz mežu darbos. Mammas māsa bija viena pati. Dēls strādāja MTS, meita mācījās Stāmerienā. Tā es palīdzēju mammas māsai. 25. martā es biju sagatavojies doties vest granti, bija zināms gabals, kur jālabo ceļš. Nepaspēju aizbraukt. Pagalmā iebrauca ciema partorgs Taņiševs un vēl kaut kāds. Teica, ka jātaisās, ka atkal jābrauc… Man neko nesaka, es nesaprotu, vai man arī jātaisās. Man tad bija gandrīz 18 gadu, es savācu maizīti, gaļu, drēbes, segas. Neviens nesteidzināja. Es visu saliku, un tā mammas māsu aizveda vienu, mani, paldies Dievam, tad nepaņēma. Mammas māsas dēls strādāja Alūksnes MTS. Otrā dienā es aizbraucu pie viņa. Ar viņu kopā bija tāds Baltiņu Paulis, kas bija paņemts jau naktī. Mans brālēns nebija paņemts, un mēs braucām prom – kas to zina, varbūt viņu meklēs… Braucām atpakaļ uz Pededzi, bet pusceļā viņš izkāpa ārā pie draudzenes. Es ierados “Mežmaļos” – tur jau “istrebiķeļi” ar plinti plecos: vai es esot atvedis? Prasu: “Ko atvedis?” – “Nu – Ēvaldu Kubuliņu.” Saku, ka neesmu tādu redzējis. Prasa man, kur es biju? Tā manu brālēnu neizveda.

Tad es sāku strādāt Alūksnes MTS, vispirms par piekabinātāju, vēlāk pie kulšanas darbiem. 

Gunārs Bērziņš

1949. gadā mammu paņēma uz cietumu. Sieviete, kas bija mantiniece dzīvoklim, bija paziņojusi uz drošības pārvaldi, ka te tādi kulaki atbraukuši, bet strādniekiem nav kur dzīvot, atbēguši no Sibīrijas un ieņēmuši viņas vietu. Var jau būt, ka paši krievi mūs nemeklēja, jo Ventspilī visi bija nobijušies. Atceros, 1949. gadā mežabrāļi atbrauca uz veikalu, paņēma veļu, drēbes, apģērbu. Noteica, ka pēc pusstundas par viņu uzbrukumu varot ziņot milicijai. Tā bija pilsēta, kur mežabrāļi kādu gadu turēja virsroku tā, ka visi baidījās. Tur bija arī krievu skola. Man bija draugs, kurš mācījās skolā kopā ar virsnieku bērniem. Bijām puikas ar nebēdnībām. Mums bija arī barveži. Virsnieku bērnus mēs palaidņojoties nelaidām ārā uz ielas. 1949. gadā mammu paņēma uz izmeklēšanu, bet neko nevarēja pierādīt, un tad mammu atkal atlaida. Es pa to laiku dzīvoju pie radiem. 1949. gadā, es biju skolā, stundas laikā ienāca, teica, lai es ģērbjos un eju viņiem līdzi. Atnācu – mamma mājās raud, ka atkal vedīs, bet es kā bērns biju pat priecīgs – dabūs vecos draugus satikt. Es braucu līdzi ar prieku. Atceros, pie ministrijas (mums līdzi bija virsnieks) mamma raud, saka, lai es prasu virsniekam, lai laiž mūs vaļā. Es neko nesapratu, bet tas jau viss, protams, būtu bijis par velti. Mamma bija tādā bezizejas situācijā – tur jau bija būts, un nu atkal atpakaļ… 

Otro izvešanu atceros pilnīgi. Atmiņas saistās ar krievu cilvēku labajām īpašībām. Veda lopu “vāģī” aiz restēm. Mūs apsargāja mongoļi. Atceros, pēkšņi atnāk krievu zaldāts, kam beidzies dienests, pagrūž mongoli malā, liek atvērt durvis. Mongolis saka, ka nedrīkst. Zaldāti apsargu pastūma malā, lai es nākot ārā no būra un ejot pie viņiem. Tur bija kādi 3 vai 4 zaldāti, kas teica: pacan ņe vinovat. Nosēdināja mani pa vidu. Viņi zināja, ka dēls neatbild par tēva grēkiem, tas viņiem bija iestāstīts. Viņi mani paēdināja, tad atveda atpakaļ un vēl tam mongolim piedraudēja, sak, ja kaut kas notiks ar puiku, sargies. Atceros – veda mūs pa Novosibirsku, bijām vairāk nekā 1000 cilvēku. No visām pusēm ar suņiem gāja apsardze, iela bija vecais Kolimas trakts, kur jau no cara laika gāja izsūtītie. Atceros – ielas malā stāvēja vecas sievietes un meta krustus. Visa kolonna apstājās, laikam vajadzēja doties uz citu pusi. Mamma stāstīja, ka es esot droši gājis klāt pie apsarga suņa, domādams, ka tas ir parasts suns. Labi, ka apsargs suni parāva malā. Es pat neesot bijis izbijies, bet gan tāds flegmatisks. Vēl citas atmiņas – notiek kaut kāda pārvietošana, suņi rej, sievietes nošķir, es skatos – mamma jau atrodas mašīnā, bet es palieku pie vīriešiem. Mamma raud, kliedz, es palieku un nezinu, kas notiek! Es sapratu, ka esmu viens palicis kopā ar vīriešiem. Pār mani uzņēmās “šefību” kāds 20–25 gadus vecs vīrietis – viņš mani mierināja, ka mamma atradīsies, acīmredzot ne pirmo reizi tādas lietas notika. Vēl atceros – tualete bija tāda – ja es tur iekristu iekšā, tad noslīktu. Drausmīgi augstu bija pa kāpnēm jākāpj, vienreiz dienā visus veda uz tualeti – gribi vai negribi, bet bija jāiet. Gājām kustībā pa laipu, mūs veda rindā. Tad atkal pēkšņi mamma atradās. Tas bija tādā lielā haosā, nevaru atcerēties, kā tas notika. Citas atmiņas – apsardzes sievietes pārbaudīja mammu, vai nav kas neatļauts līdzi, un vēlāk mamma man atzinās, ka manā cepurē bija iešuvusi 2 vai 3 zelta gredzenus, jo mani nepārbaudīja. Vēlāk cepure mums ļoti “palīdzēja” – par gredzentiņiem varēja iemainīt pienu un citu pārtiku. 

Pēc otrās izsūtīšanas visas sievietes tika ievietotas cietumā, bet lielākā daļa bērnu – bērnunamā. Mani un mammu aizsūtīja uz to pašu vietu, no kurienes mēs aizbēgām. Saviem draugiem Sibīrijā stāstīju par dzīvi Latvijā, no mājām mums sūtīja paciņas. Vietējie bērni nekad nebija redzējuši īrisus. Kad stāstīju par āboliem, krizdolēm, viņiem bija mutes vaļā. Sibīrijā no mājām drīkstējām saņemt pusgada laikā vienu paciņu. Mājās mammai bija palikušas drēbes, glezna, lūdzām radiem, lai to visu pārdod un sūta naudu. Tad bija vieglāk. 

Valdis Blūms

1949. gadā notika otrā izvešana. To paredzot, mēs, pieci, iegājām mežā. Nomira mājas saimnieks, gāju palīdzēt – kapāju skujas, kad māju aplenca. Labi, ka šaujamo biju atstājis pie kūts. Patronas sabēru veļas grozā. 

Paņēma mani un tēva māti, viņai bija astoņdesmit seši gadi. Brālis gan palika Latvijā. Mūs aizveda uz Inčukalna staciju. Tālāk nonācu Tomskā, kur iepazinos ar savu nākamo sievu. Komandatūrā baidījās, ka atkal nesagāžu kādus „podus”, tāpēc man bija katru rītu viņiem jāpiesakās. 

Miervaldis Buks

1949.gada izsūtīšana atkal bija traģēdija. Mūsu skola atradās turpat, kur pagastmāja. No rīta skatāmies – brauc smagās mašīnas, mums neļauj pie logiem iet. Nāk zaldāti, un pagasta vecis izsauc pa vienam… Abas ar māsu nolēmām, ka bēgsim projām, bet atpakaļ uz Sibīriju nebrauksim. Vakarā internātā durvis pavēra vecātēva brālis Rudītis. Viņš sauca: „Meitenīši!” Māsa sāka kliegt: „Nē, mēs nebrauksim!” Izrādījās, vecāmamma atsūtījusi mums pakaļ, lai mēs visi būtu kopā.

Nākamajā rītā atbrauca pagastvecis Paeglītis un krievu virsnieks. Mūsu vecaimammai bija uzvārds Zaķis. Bet Inta paskatījās virsniekam pār plecu uz virtuves galda noliktajos papīros un teica: „Šitie nav tie Zaķi! Te ir «Sīļu» Zaķi”. Bet tālāk dzīvojošie «Zaķīšu» Zaķi jau bija izbēguši. Taču Paeglītim par katru cenu vajadzēja skaitu… Tad Inta savu sakāmo atkārtoja krievu virsniekam, un viņš norādīja Paeglītim, ka tas kļūdījies. Paeglītis gan dūra ar elkoni Intai ribās: „Skuķi, turi muti!” bet mūs tomēr neaizveda. Tā mēs izglābāmies.

Beidzu Cēsu 1.vidusskolu un nolēmu stāties augstskolā — juristos. Aizgāju uz Universitāti, glīti uzrakstīju visu, kā ir, neslēpu, ka esmu Sibīrijā bijusi. Un prodekāns Oto Grīnbergs teica: „Nē, nē, meitēn! Juristos tu ar tādu biogrāfiju netiksi. Es tevi lieku pie ekonomistiem”. Viņš arī nodiktēja, kādai jābūt manai biogrāfijai. Tā es pabeidzu ekonomistus.

Ilze Broka (tagad Krūmiņa)

Domājām, ka esam glābti, bet 1949. gadā jau daļu veda atpakaļ uz Sibīriju. Man ir saraksts: bijām seši sibīrieši, divus aizveda atpakaļ, arī caur pārsūtīšanas cietumiem. 

Haralds Brizga

1949. gadā nodibinājās kolhozi, mēs iestājāmies, un mani sūtīja uz šoferu kursiem Liepājā. Tā 1949. gada izsūtīšana mums gāja garām. Mēs palikām mājās. 

1949. gadā mammu aizsauca uz Liepāju un sacīja, ka mēs esam atbraukuši nelegāli. Mamma saka, ka mūs no darba vietas atlaida. Tas neesot nekāds dokuments, saka, lai braucam paši ar labu atpakaļ. Mamma teica, ka pati – ar labu – atpakaļ nebrauks, bet tāds kapteinis Jeļenkovs mēģināja iestāstīt, ka būs labāk, ja mēs tā darīsim. Vienu dienu mums atbrauca pakaļ… Sarunājām, ka pārdosim govi un pēc pāris dienām paši aizbrauksim uz Liepāju. Mantas nodevām bagāžā, paši iesēdāmies vilcienā. Viņš tikai mūs pavadīja, un es domāju, ka braukšana būs jauka… Nekā, Rīgā mūs sagaidīja Melnā Berta un aizveda uz Centrālcietumu, tur kapteinis teica, ka viņa misija beigusies. 

Mammu un māsu ielika atsevišķā sieviešu kamerā, mani – vīriešu. Tad sākās braukšana uz Sibīriju pa etapiem. Aizveda uz Maskavu, uz kaut kādu lielo cietumu. Par māti un māsu es neko nezināju. No Maskavas – uz Gorkiju, tur režīma cietumā jāguļ pie gaismas un ar izstieptām rokām. Tiklīdz pieliec rokas pie krūtīm, tā tevi bukņī augšā – tā nedrīkst… No Gorkijas – uz Kirovu, tur bijām veselu mēnesi, tad uz Krasnojarsku, tur ilgi nebijām. Tad aizveda uz sovhozu, bet mēs gribējām uz to pašu vietu, kur bijām, jo sovhozā tie apstākļi ir daudz sliktāki nekā MRS. Tad jau es strādāju par šoferi, tas bija 50. gados, valsts darbs. Tur samērā labi maksāja, salīdzinot ar lauksaimniecību. Es biju beidzis šoferu kursus, tur otrreiz noliku tiesības, sāku strādāt uz auto – nopelnīt un iztikt. 

Ilgonis Brikmanis

Tad atkal sākās 1949. gads. Mēs ar Gunāru Klūģi, ar otro bērnu šajā ģimenē, mācījāmies vienā klasē. Viņš gan bija par mani gadu vecāks, bet ar Sibīrijas izsūtījumu viss bija sajucis. Vienu dienu klasē ienāca cilvēks un palūdza Gunāru iziet. Pēc stundām mēs uzzinājām, ka arī Eduards, Māra ir paņemti. Tad sākās šausmas. Es aizgāju mājās, un onkulis salika vienā maisā drēbes, otrā maisā pārtiku, un naktīs es nevarēju gulēt. Man šķita, ka atkal brauc mašīna, es biju tik nervoza… Klasē stundu laikā es tik uz durvīm vien skatījos, satrūkos pie katras durvju virināšanas… Liktenis, sargeņģelis vai kāds labs cilvēks par mani aizlika vārdu, bet es tiku pasargāta… Klūģi teica – ka tās bija šausmas – caur nezin cik cietumiem viņus veda… Lai viņiem nenozagtu to, kas viņiem bija sadots līdzi, Eduards teica: “Es tos maisus turēju zobos!” Viņus veda atpakaļ pie mātes. Viņu māte izbrīnījās, saņemot savu bērnu drēbes. Mana māte arī gaidīja, kas būs ar mani, bet paldies Dievam, mani otrreiz neveda. 

Valija Cīrule (tagad Nuķe)

1949. gadā mamma vecāki dzīvoja savās lauku mājās Trikātas “Lielmaņos”. Mammai bija brālis Edgars, tas ar savu ģimeni jau pa kara gadiem bija aizbraucis pie mamma vecākiem dzīvot. Manu vectēvu, par to, ka viņš nebija spējīgs samaksāt nodevas, toreiz jau bija nesamērīgas uzliktas, ielika cietumā. Es zinu, ka mamma toreiz tik šausmīgi uztraucās, ka vecaistēvs ielikts cietumā par nodevu nesamaksāšanu.

Kad 1949. gadā no Trikātas “Lielmaņiem” izsūtīja manu vecomāti un mammas brāli ar ģimeni, sievu ar diviem bērniem, vectēva nebija, viņš bija cietumā. Tos, lūk, aizsūtīja uz Tomskas apgabalu. Mēs tur nesatikāmies. Pēc kāda gada mana vecāmāte smagi saslima un viņa tur mira. Viņas kapa vieta mums nav zināma. Tas ir traģiski. Atgriezās mamma brālis ar savu ģimeni, bet vecmāmiņa… viņas kapa vieta mums nav zināma.

Velta Cifersone (tagad Zalcmane)

Labi atceros, ka 1949.gadā  visās malās šāva. Redzējām, kā atkal ved prom cilvēkus. Sapratām, ka sākas jauna izvešana. Es uz skolu neaizgāju, ielīdu šķūnī un paslēpos. Mūs nepaņēma, kaimiņus paņēma.

Arnis Ceplītis

1949. gadā sāka organizēt kolhozus, mamma iestājās un mani pierakstīja uz traktoristu kursiem, bet pienāca 1949. gada 25. marts – atkal kareivji un viens vietējais. 

Trakākais, ka mani nosēdināja pie galda zaldātiņš ar plinti blakus, man jau bija 18 gadu, māte uztraukusies, nu, man runāt atļāva, un es saku, kas ir jāņem līdzi – siltās drēbes un ēdamais. Lika sajūgt zirgu, sakrāmējāmies un braucām ārā, tur bija citi kaimiņi, mana krustmāte un otra tante, brālēna mamma arī. Lika braukt uz pagastmāju, jo, izrādās, vēl viena ģimene nebija sadabūta rokā, tad braucām uz Tukuma staciju pievakarē. Es biju visvairāk nobēdājies, jo zināju, kā tur būs. Krustmāte mani mierināja: gan jau kaut kā izdzīvosim. 

Kādā 10. aprīlī mēs jau bijām pie Tomskas, stacijā nelaida. Tomas krastā bija piestātne Čeremošņiki, upe aizsalusi, visus izkrāmēja krastā zem klajas debess, tad salikām mantas kaudzē un paši riņķī. Pa naktīm sāka vietējie krievi zagt mantas, tur nozagts un tur nozagts. Tas bija ārprāts, sāka daudzi slimot, vecie sāka mirt, un mūs, jaunos, tikai izsauc pēc vagona, tad tie mirušie bija jāved uz Tomsku, uz morgu, tas bija traki. Pa nakti salasās kādi 3 līdz 4 mirušie. Vistrakāk bija ar mazajiem bērniem: tev iedod tādu bērniņu 2 vai 3 gadi. Vecākiem nav brīv braukt līdz, jāaizved uz slimnīcu. Atceros, mēs izņēmām no vienas slimnīcas kādu meitenīti, un viņa nezina ne kā sauc tēti, ne mammu, ne uzvārdu. Es atvedu pie sava ešelona priekšnieka, tas saka: meklēsim, izziņo pa radio visos ešelonos, neviens neatsaucas. Mana māte saka: ko nu darīsim – bērns atrasts. Beidzot otrā dienā no Vidzemes ešelona atradās vecāki. 

Mēs dzīvojām zem klajas debess, ugunskurus kurinājām, naktī bija 250 – 300, bet pa dienu jau ledus sāka kust, un ledus gāja. Vēl jau upē bija ledus gabali, kad mūs sāka krāmēt liellaivās un vilka no Tomskas uz Obu un veda prom, kur kuro. 1. maijā mūs izsēdināja Muzšekaskas kuģu piestātnē, tur pēc plūdiem vēl bija dubļu jūras. Mantas salika kaut kādā šķūnī. Tur sievietes ar maziem bērniem un vecos ielika kaut kādā ēkā, kura bija kurināma, bet mēs jau siltumā netikām. Tad sākās atkal tirgus: brauc no kolhoziem, izstaigā, nosauc vagona numuru, nosauc – līdz tik gadiem tik un tik vīriešu, tik bērnu un tik sieviešu, tik veco. Mūs kolhozs paņēma ātri, bet nekāds transports nevar izbraukt – jāgaida, kamēr apžūs ceļi. 

Artis Bušs

Nāca 1949. gads. Izvešanas diena. Onkulis sēdēja, lāpīja kurpes. Iebrauca miliči, zaldātu drēbēs. Toreiz tā sauca: «augšā puļķītis…» , tādas formas viņiem bija. Viņi sita onkuli, salauza ribas, pārsita galvu: «Pasaki, kur tavs brālis!» Viņš gulēja bezsamaņā. Man no bailēm valoda bija aptrūkusi. Tante aizskrēja uz Rugājiem pēc palīdzības. Onkuli sasita, bezsamaņā atstāja gulošu un aizbrauca. Tāds bija 25. marts 1949. gadā. 

Viņi gribēja atrast jūsu tēvu?

Jā, viņi gribēja atrast manu tēvu. Kur mans tēvs? Un brālim jāzinot, kur ir brālis. Viņu sita, viņam salauza ribas, galva bija pārsista. Viņš vecs, sirms bija. Viņam toreiz bija jau daudz gadu. Tas bija šausmīgi – to visu redzēt, visu pārdzīvot. Kad es vēl gāju skolā, bija tāds moments. Atnāk  kāds zaldātu vai miliču drēbēs ģērbies, nezinu vairs, ar automātu rokā, ienāk klasē, un man bija jāiet uz miliciju parādīt, vai nošautais cilvēks, ar striķi kaklā piesiets pie smagās mašīnas, pa zemi pie milicijas atvilkts – vai tas nav mans tēvs. Nu, protams, tur nebija mana tēva. Bet tas ir šausmīgi, ja tādu pusaudzi kā noziedznieku vadā uz priekšu un  atpakaļ. Ko es biju noziegusies, par ko man tāds sods? To visu mūžu es esmu jutusi līdz šai dienai. Šausmīgi. Tās atmiņas ir šausmīgas. Es nevienam, pat vislielākam ienaidniekam to nenovēlu.

Dauka Inta (tagad Turka)

Manu mammu 49. gada beigās paņēma otrreiz un pa etapu aizsūtīja atpakaļ un 1950. gada janvārī viņa jau bija Krasnojarskas apgabala Bogotovā, tur viņa bija no 50. līdz 52. gadam, kad viņu apcietināja un tiesāja Zapadnosibirskij vojennij tribunal. Piesprieda 25 gadus plus 5 gadi izsūtījumā… 

Man tie dokumenti ir, bet nav uzrādīts par ko, ziniet, tas bija 52. gads, tas bija tas drausmīgais gads, kad cilvēkus apcietināja un lika cietumā par katru nepareizi izteiktu vārdu, tad katrā nometinājuma vietā bija upuri, kuriem bija jāatrod vaina un par kuriem bija jāliecina, un liecināja paši latvieši… Mamma lasīja krievu avīzes un noteikti tās apsprieda grupiņā… Mammai ir pants 58.8.10… vai nu dzimtenes nodevība, vai kaut kas tāds.

Viņu aizsūtīja uz lāgeri… No sākuma mēs nevarējām sarakstīties, tad atļāva vienreiz, divreiz gadā, tad atļāva sarakstīties katru mēnesi, protams, krievu valodā… Līdz 55. gadam viņa bija lāgerī… Es rakstīju 54. gadā, ka mana mamma ir nepatiesi apcietināta, lai viņu atbrīvo, bet man atnāca atteikums… Bet 55. gadā viņa tika atbrīvota kā nepatiesi apsūdzēta, man vajadzēja aizsūtīt dokumentu, ka es apņemos gādāt, lai viņai būtu kur dzīvot, un tikai tad viņu atlaida mājās… Mamma atbrauca 1957. gadā.

Mirdza Danne

To nevar aizmirst. Kamēr dzīvošu, tikmēr atcerēšos. 1941.-1949.gadi bija visārprātīgākie. Un kā bija šķirties no mājām? Krievs mūs ietrieca mašīnā, tev vairs nepieder nekas. Bet mums bija kažoki, aitādas un viss kas cits. Viss tika noņemts. Krievi sargāja mašīnu. Teica, ka drēbēm vairs nav vietas. Mammiņa tā raudāja! Sibīrijā viņa teica- ja viens kažoks būtu bijis līdzi, nebūtu jānosalst. Tas bija kā murgs. Neticas, ka pagājuši 60 gadi, liekas, nupat tas notika. Tas ir kaut kas neiedomājams. Cerams, ka tas vairs neatkārtosies. 

Velta Dalītis (tagad Namavīra)

Viņu izsūtīja 1949.gadā. Visām sienām bija ausis, labākais draugs varēja nodot. 

Ilze Dzērve (tagad Priede)

Tad 1949. gadā mani arestēja. Tiku Valmieras cietumā, un man iedeva 5 gadus par bēgšanu. Es pārsūdzēju, ka man ir oficiāli dokumenti no Iekšlietu ministrijas, ka varu braukt uz Valmieru. Sodu noņēma, bet atstāja izsūtīšanu. Tad mani pa etapu Stolipina vagonos pārsūtīja uz Maskavu, Krasnojarsku. 

Bija ziema, mani aizsūtīja uz Kanskas cietumu, tad – Tasejevas kolhozu. Tur strādāju, deva tikai puskilo maizi dienā un 2 kg zirņus mēnesī. Pelnīju ar zīlēšanu, pats izgatavoju kārtis. Publika bija tāda, kam tas patika. Ievācu ziņas par tām personām un arī stāstīju. Gribēja zināt par kavalieriem. Parādījās Flandrijas laimes ķēdes vēstules, bija tās jāpārraksta desmit eksemplāros. Labi nopelnīju. 

Romāns Dūnis

1949. gadā mani atkal gribēja izvest, bet vectēvam bija draugs, teica, lai brauc uz Ogri un griežas pie latvieša. Tas pateica – ja bērns ir atbraucis, lai dzīvo. Tā paliku. 

Nellija-Astrīda Dumpmane (tagad Circene)

Tāds liels pārdzīvojums bija 1949. gadā, kad no klases izveda skolēnus ārā, arī tādus, kuri bija atbraukuši ar atļauju.

1946. un 1947. gadā pašai bija tāda savāda sajūta un nezināju, vai var mājās iet. Es dzīvoju un gulēju ārpus Liepājas, dārza mājiņā pie paziņām. Dievs pasargāja, nepaņēma mani tajā reizē. Tad jau arī turpināju mācības un dzīvoju.

Laimdota Dūksteniece (tagad Baumerte)

Tikai 49. gadā gāju 1. klasē. Krieviski mācēju labāk nekā latviski. 

1949. gadā saņēma ciet vecomāti un mani. Vecomāti aizveda uz Rīgas cietumu. Divas nedēļas nodzīvoju pie miliča, tad mani paņēma vecāsmātes māsa. Vecomāti aizsūtīja pie mātes – tēva māte tā bija. Es paliku Latvijā – bija kolhoza laiki, vecāsmātes māsa bija veca. Sibīrijā palika labāk, un māte gribēja mani atpakaļ. Teica, ka atvedīs mani. Pēc diviem gadiem atnāca ziņa, ka mani vedīs atpakaļ. Izstājos no skolas. Neaizveda. Sāku rudenī atkal iet skolā Laucienā. 

Guntis Donskis

1949. gadā jau zinājām, ka būs izvešanas. Mācījos 3. klasē, Daina — otrajā. Vakarā atnāca un pateica, ka naktī izvedīs. Māte jau bija sagatavojusies — kur tu muksi… Mašīnas rūca visu nakti, bet pie mums nebrauca. Paņēma sešus tuvākos kaimiņus. 

No rīta gājām uz skolu, bet nebijām pārliecināti, vai arī mūs nepaņems. Klase bija pamatīgi „patīrīta”. 

Aizveda mātesmāsu, citus radus. Mēs izsprukām. Līdz 1950. gadam mūs neviens nemeklēja un nearestēja. Tad — martā — mammu izsauca uz Talsu čeku, un mājās viņa vairs nepārnāca. Viņu aizveda uz Jelgavas cietumu. Tēvamāsa sāka kārtot „papīrus”, lai bērnus atstāj viņai. Priekšnieks apsolīja. 

Uz Jāņiem aizbraucām pie vectēva uz „Pļavām”. Nosvinējām Jāņus, un 26. jūnijā vectēvs ar zirgu veda mūs mājās. Pie kapiem satikām kaimiņieni Rozīti, un vectēvs mūs tur atstāja. Rozīte brīdināja, ka mājās esot bijusi čeka — mums pakaļ… Gājām pa taisno- pāri laukam. 

Brauca mašīna, mums pavēlēja tajā iekāpt un aizveda uz Talsiem. Tur priekšā jau bija arī Gaida Krauja. Čekā izgulējāmies, un no rīta mūs veda uz Jelgavu. Tur paņēma mātes un visus mūs nogādāja Rīgā — Centrālcietumā. Mūs ievietoja kopējā sieviešu kamerā. 

Jūlija beigās jau bijām Brasas cietumā. Mātes, kurām bērni bija vecāki par 13 gadiem, sūtīja pa etapu. Man bija vienpadsmit.

Ešelons (40 vagoni) bija pilns augusta sākumā, un mūs atkal veda prom. Mana vieta bija pie loga, ceļā lasīju staciju nosaukumus. Apstājāmies Omskā, kur visus dzina uz pirti, bet drēbes atutoja. Pirtī bija auksts. Pēc tam – atkal vagonos…

Indulis Eglājs

25. februārī man piedzima Jānītis, un 25. martā mūs veda atpakaļ uz Sibīriju. Braucu ar mazu bērniņu… Man bija valodas zināšanas,tāpēc biju par tulku. 

Sibīrijā kolhozā mazliet pastrādāju uz lauka,pēc tam  biju jau brigadiera palīgs. Nokļuvām Tomskas apgabalā. Ar baržu mūs veda līdz Krivošeinai, tad 40 km tālāk, uz ģerevņu

No Latvijas mums bija līdzi 2 maišeļi ar kviešiem, tos tad arī vārījām. Vēlāk vīrs strādāja dzirnavās pie labības žāvēšanas. Tur uztaisīja visādas mašīnas. 

Kolhoza priekšsēdētājs neprata ne lasīt, ne rakstīt, un jau no rīta bija pillā. Man bija sava grāmatvedība.

Vēlāk mamma sūtīja naudu no Krasnojarskas, un mēs nopirkām govi. Tad jau vairs  bads nebija. 

Doma bija tikai un vienīgi par Latviju. Līdzko dabūjām brīvību, bijām vieni no pirmajiem, kas brauca mājās. Vairāk kā 200 km braucām decembrī ar vaļēju mašīnu, uz metāla lūžņiem. Vilciens brauca tikai otrā dienā, gulējām uz grīdas stacijā. Līdzi bija kaltēta cūkas gaļa. Tas bija 1956. gads, decembris.

 21. janvārī piedzima Dainis. Jānītis nomira gadu un 9 mēnešus vecs, viņam bija plaušu karsonis…. Tēvs ir miris Vjatlagā 1942. gada trešajā mēnesī 49 gadu vecumā… 

Hilda Ēgendorfa (Kārklvalka)

1949.gadā izsūtīja mammas tēvu un māti. Es jau biju beigusi 4.klasi un man bija jāiet tālāk. Mamma mani aizveda uz pilsētu, uz skolu. Divus  gadus es nelegāli mācījos meiteņu skolā. Tad, kad izsūtīja vectēvu un vecmammu, viņus izveda uz Kanskas novadu. Mamma rakstīja uz Maskavu, lūdza, lai viņas vecākiem atļauj braukt pie mums. Atļauju dabūja, un viņi ieradās Krasnojarskā. Vecmammai no kreņķiem bija vēnu čūlas, viņa gandrīz nestaigāja. Es viņus sagaidīju Krasnojarskā, aizvedu uz mūsu mājām. Pēc 2 gadiem mani pamanīja, ka esmu pilsētā, bet mammai bija aizliegts…Mamma ar savu ģimeni gribēja no māsas ģimenes atdalīties, un mums piešķīra mazu istabiņu, kur varēja nolikt divus topčanus, vairāk neko arī nevajadzēja. Mēs varējām gulēt. Mēs gulējām, māsa kā mazākā gulēja mammai pie galvas, es- mammai pie kājām.  Mēs visi gulējām vienā gultiņā. Otra istaba bija vācietei ar meitu. Tad atbrauca priekšnieks, viņam iepatikās šis dzīvoklis, viņš gribēja, lai mamma iet prom. Mamma to nevēlējās. Vienā dienā mamma nāk no darba, topčans pa logu bija izmests ārā, un viss… Mamma iet pie komendanta un saka, ka nav kur dzīvot. Mammai ierādīja vietu pie kādas sievietes, kas bija slavena zagle. Onkulis bija uztaisījis nazīti un topčanu, bet kaimiņiene nazīti nozaga. Mamma aiziet, nazis viņai ir. Mamma paņem nazīti atpakaļ, bet šitā nāk prasīt! Tad arī bija…

Ausma Feldberga (Krivenkova)

Atceros 1949. gada otrās izvešanas nakti, kad mēs, visi trīs bērni, audžumāte Anita un audžutēvs, sēdējām uz sakravātām paunām, klusu tumsā klausījāmies pie akumulatora kaut kur dabūto un pieslēgto radio un gaidījām zvanu pie durvīm. Taču Dieviņš pasargāja. 

Gunta Eiduka (Pāvuliņa)

1949. gadā, dažas dienas pirms 25. marta izsūtīšanas, mājā ieradās pagasta pārstāvji un izprašņāja, kur kas atrodas, jautāja par iedzīvi. 

Mēs dzīvojām netālu no lielceļa un 25. martā redzējām, ka visu dienu pa to brauc pajūgi un mašīnas, vedot cilvēkus. Skatījos ar binokli un pazinu daudzus no tiem, ko aizveda. 

Sāka jau tumst, kad aizgāju pie kaimiņu puikām. Atceļā uz mājām sastapu sievieti, kura tolaik mita mūsu mājas. Viņa izstāstīja, ka mani meklējot, jo mums atkal jādodas uz Sibīriju. Atcerējos, cik «labi» mums tur gāja, kā ēdām nātres, un teicu, lai nestāsta, ka mani redzējusi, es līdzi nebraukšu! Aizgāju līdz siena kaudzei uz lauka, stāvēju un skatījos, kā viss notika – kā vecomāti, segās ietītu, iesēdināja mašīnā… 

Naktī aizgāju uz mūsu māju, paņēmu savu velosipēdu (tur jau bija nolikta apsardze, taču velosipēdu viņi man atļāva ņemt) un devos atpakaļ pie draugiem. Vēlāk aizgāju pie tantes. Viņa izpildkomitejā bija jautājusi, ko darīt, ja radinieks palicis, bet pārējie aizvesti. Viņai atbildēts: ja palicis, lai dzīvo! Taču par savu māju nedrīkstēju celt nekādas pretenzijas, jo jau nākamajā dienā tajā bija citi iemītnieki.

Vilnis Eglītis

Pienāca 1949. gads. Izdzirdēju, ka Bērzainē paņemti jaunieši, kuri mācījās Skolotāju institūtā. Tāpat mūsu skolā viens otrs bērns tika izrauts no klases… Domāju: mani taču neņems, esmu «Nopelniem bagāts izsūtītais»… 

Bija piektdiena. Nācu mājās un pagalmā ieraudzīju iejūgtus zirgus. Redzēju arī milici ar šauteni. Viss bija skaidrs uzreiz. Kāda sieviete man jautāja: 

– Ko jūs te meklējat? 

– Savu vecotēvu… 

– Varbūt gribat braukt līdzi?

Visai bravūrīgi paziņoju: 

– Ja par brīvu vedīs, braukšu. Jau otrreiz. 

Tagad sāku analizēt, kur man, toreiz divpadsmitgadīgam puikam, radās tas gaišais prāts braukt līdzi, jo mana palīdzība (valodas zināšanas un rūdījums arī) vecvecākierm noderēja. 

Sakāpām visi ratos. Vecaistēvs pieturēja svētākajā vietā, un vārdi, kurus viņš tobrīd pateica – «Paliec sveika, mīļā tēva sēta!» – vēl tagad tur iekalti. Braucām uz Cēsīm, bet vagonos mūs lādēja Amatā, nelielā stacijā, lai citi nezina, kas notiek.   

Atkal sākās «ceļojums». Vecvecākiem stāstīju, ka būs grūti, bet mēs izturēsim. Mēnesi braucām, līdz nonācām Tomskā – protams, lēģerī, aiz dzeloņdrātīm. Taču man joprojām acu priekšā tas šausmīgais skats, ka divi vai trīs veci, nespēcīgi cilvēki tika atstāti vagonos. Kad taujājām, kur vagoni ies tālāk, mums atbildēja, ka tajos bēršot iekšā cementu… Sapratām, ka nevienam šie garu mūžu nodzīvojušie cilvēki, slimas, sirmas latviešu tantes, sastrādātām rokām, nebija vajadzīgas…

Lēģerī dzīve bija smaga. Taču pavasaris nāca vēlu, ledus negāja, un 

nekur tālāk ar baržām tikt nevarējām. Biju norīkots pie kāda virsnieka par tulku, jo daudzi vecie cilvēki neprata krievu valodu. Tiku virsnieku ēdnīcā, zagu maizīti un nesu slimiem cilvēkiem. Sākās epidēmijas, cilvēki mira, gandrīz katru rītu mirušos lādēja smagajā mašīnā… Par laimi, vecomāti izglābām no nāvinieku istabas. Viņa vēl atgriezās Latvijā. 

Kad tikām uz kuģa, braucām uz ziemeļiem. Lai no baržas nokļūtu krastā, tika uzmesta šaura laipa – un vismaz divi cilvēki iekrita upē, kur straume viņus aiznesa prom. 

Arī šajā «galapunktā» vecie cilvēki nevienam nebija vajadzīgi. Kolhozu pārstāvji brauca un brīnījās: «Kas jūs tādi?» Kad atbrauca kolhoza. «Ļeņina ceļš’ priekšsēdētājs, stāstīju, ka mans vecaistēvs ir kalējs, bet vecāmāte – pavāre, viņi abi varētu noderēt. Tikām līdz sādžai. Mūs sadalīja pa vietējām mājām, un krievi nemaz tik nelabvēlīgi neizturējās. 

Pienāca septembris, bet komandants paziņoja: «Tu nevarēsi iet skolā». Ļoti pārdzīvoju. Taču 10. septembrī viņš teica: «Andrej, noticis pārpratums.» Priecīgs sāku mācīties. 

Mamma sāka kārtot dokumentus, lai mūsu ģimeni apvienotu, un tas viņai izdevās. 

Andris Eglītis 

Biju arī 1949. gada izvedamo sarakstā, taču labi mācījos, dziedāju, sportoju, un mani neaiztika. 

Velta Freiberga (Geceviča)

Vēlāk uzzināju, ka pēckara gados mamma esot brīdināta: mēs esot sarakstos. Tāpēc arī 1949. gada 25. marta izvešanas nakti pavadījām bērnudārzā, kur strādāja mana krustmāte. Atceros, ka nakts bija tumša, bet laiku pa laikam brauca mašīnas ar uguņiem un piestāja pie vienas, tad – citas mājas. Māte visu nakti negulēja.

No rīta vecāmāte gāja uz māju, kurā dzīvojām, bet dzīvoklis jau bija noplombēts. Viņa gāja prasīt, lai ielaiž dzīvoklī. Taču viņu arestēja, un tādu, kāda bija (bez mantām, apģērba, ēdiena), aizveda. Tā viņa aizgāja – uz ilgiem gadiem. 

Mēs ar mammu izglābāmies. Taču mūsu dzīvoklī ievācās krievi. Labi, ka saimniece mums vismaz iedeva nelielu istabiņu – 16 kvadrātmetrus. Neko no savām mantām arī nedabūjām. Vienīgi ārā izsviesto ģimenes albumu, bet to mamma pati iznīcināja. 

Valdis Filipsons

1949. gadā, protams, vecmammai atbrauca pakaļ, un meita viņu vienu tādā vecumā nelaida. Tad arī mums ar brāli bija jābrauc līdzi… Mums uz skolu atbrauca pakaļ ar smago mašīnu… Es nevarēju saprast, kāpēc visi raud… 

Mūs salika vagonos. Mēs lasījām Krilova fabulas un smējāmies. Un es brīnījos, ka vecāki visi ir noraudājušies. Padrūmas bija visas tualetes būšanas. Kad pieturēja, visi tupēja, kā nu mācēja. Vienalga – vīrieši, bērni vai sievietes… Tas skats man vēl tagad prātā. 

Mūs aizveda līdz Omskai. Un atkal neviens mūs negribēja. Krustmātei bija 47 gadi, vecāmāte un mēs, divi bērni… Bet beigās mūs paņēma. Tas bija Šerbakuļskas rajons, Largas sādža. 

Mūs iemitināja tādā interesantā mājā, kurai nebija vienas sienas – Omskā visas mājas bija celtas no govju mēsliem ar salmiem. Mums bija līdzi diezgan daudz segu un spilvenu, un mēs to vienu sienu uztaisījām no tiem. Un vasarā es ar brāli un krustmāti mīcījām samanu un to sienu paši uzmūrējām. 

Vija Gaisiņa (Strēle)

Bet 1949. gadā izsūtīja manu māsu, māti un abus manus bērnus. Māsa bija pa ceļam iemetusi atklātnīti: «Mēs braucam pie jums.» Vairāk nekā nebija rakstīts, bet es sapratu. 

Gāju uz Atamonovu (kādus 10 km) un komandantūrā palūdzu, 

lai atļauj maniem piederīgajiem braukt pie manis. Jo man jau bija sava būda, kur mēs varējām palikt. Atļāva. Turklāt mamma jau bija veca un darbā negāja – tikai piepalīdzēja mājās. Tad man bija atspaids. 

Bērni Sibīrijā izgāja skolas, vecākais dēls mācījās augstskolā Krasnojarskā, jaunākais – arodskolā (izmācījās par kombainieri, traktoristu un šoferi) arī meita izgāja augstskolu. 

Gaisiņa Leonora 

49. gadā, kad bija otra izsūtīšana, māsu no Daugavpils atsūtīja pie mums – bija drošāk. Vēl gadu pēc tam mēs nodzīvojām. Pēc tam mūs ar māsu tomēr atrada un atkal saņēma ciet.

Vakarā atnāca miliči un teica, lai kravā mantiņas. Vīrs arī bija mājās. Mēs nebijām oficiāli reģistrējušies, viņš nebija šķīries no pirmās sievas. Mūs abas divas ar māsu saņēma un aizveda uz miliciju.

Bērni palika pie vīra. Viņš nedeva bērnus man līdzi, teica, ka nav ko viņus mocīt.

Vīrs mēģināja. Viņam mazliet bija pazīšanās, viņš mēģināja mūs izpestīt – teica, ka mēs paši aizbrauksim, bet nekādās runās neviens neielaidās. Mūs aizveda uz pārsūtāmo cietumu. Nosēdējām trīs nedēļās, kamēr savāca cilvēkus, tad mūs veda atkal prom. Maskavai pabraucām garām, tad – kādas 28 dienas – bijām Kirovā, cietumā. Es uz mājām rakstīju vēstuli, tad tās sievietes, kas pēc mums palika, no vīra bija saņēmušas atbildi. Es jau par to tikai dzirdēju. Sverdlovskā mēs sēdējām atkal, Novosibirskā arī uz vairākiem mēnešiem atradāmies cietumā. Sešus mēnešus mēs ceļojām, pēc tam atkal bijām atpakaļ tajā vietā, no kuras bijām aizmukuši. Lika parakstīties, ka tagad mūs izsūta uz mūžīgiem laikiem.

Kad izlaida no vagoniem, es neatceros, vai aizveda, vai pašiem bija jābrauc uz Krasnojarsku. Sāku strādāt sakņu rūpkombinātā – tur žāvēja kartupeļus. Drīz atbrauca vīrs ar bērniem, tad sākām tālāku dzīvi. Gājām malku zāģēt, bērnus iekārtojām bērnudārzā. Tad vienā dienā atbrauca tēvs.

Beāte Grišāne (Jonuša)

Martā dabūjām zināt, ka atkal būs izvešana, bet kur bēgsi, kur paliksi? Kad vienu nakti bijām nogulējuši mežā, mamma teica — pietiek, vairs pa mežu viņa neblandīsies. Tad dabūjām zināt, ka nākošajā dienā no pagasta būšot izvešana. Tur dzīvoja mammas māsa, tā pateica, ka mēs esam sarakstā. Vecāmamma jau bija apglabāta, viņa nomira februāra beigās. Labība bija izvesta, govis aizvestas, šķiet, viena govs atstāta un zirgs. Mūs pieskaitīja kulakiem, jo mums piederēja 30 hektāru zemes. Paņēma mūs. Pirms tam nāca izlūki, staigāja un prasīja, vai mums ir zirgs, vai mums ir rati. Mamma izjauca šujmašīnu paņēma līdzi. Viss risinājās tāpat kā pirmo reizi. Saveda ap divdesmit ģimenēm pagastmājā. Mammas māsa savārīja veselu spaini ar klimpām, atnesa visiem ko paēst. No mūsu skolas septītās klases piecus bērnus paņēma. Klasē mēs bijām piecpadsmit — uz izlaidumu palika desmit. Viena veikalnieku ģimene kaut kā izpirkās, jo viņus atveda un vakarā palaida mājās. Divas dienas pagāja, kamēr visus saveda. Pēdējā dienā paņēma mūsu kaimiņus, kas bija par šķūtniekiem, visus. Viņiem kropls bērniņš bija, paņēma ar visu bērnu. Salika mūs mašīnās, aizveda uz Tukumu, tur vagonos iekšā. Kur bija vīrieši, tos nešķāra nost. Vienu kaimiņu ar nestuvēm atnesa, tas ceļā mira. Vagoni tādi paši, tas pats caurums. Ēst deva tāpat kā pirmo reizi, putras un ūdeni. Vagonā bija čuguna krāsniņa, to kurināja, jo bija auksts. 

Tomskā mūs izlādēja Obas krastā kaut kādā ieslodzīto nometnē. Mūs dzina uz pirti, bija jāiet cauri garām istabām, tur sēdēja policija un lika parakstīties, ka mēs labprātīgi un uz visu mūžu tiekam pārcelti dzīvot Sibīrijā. Izģērba kailus, iedzina pirtī nomazgāties. Tomskā plosījās dizentērija. Tur dzīvojām līdz maijam, kamēr upē izgāja ledus.Tad baržās iekšā un pa Obu prom 

līdz vecajai Šegarkai. Tur cilvēkus šķiroja: tos, kuri kaut ko mācēja, atstāja Šegarkā rajona centrā. Kas neko nemācēja, tos izdalīja pa kolhoziem. Mūrnieki, bija arī amatnieki, mamma mācēja šūt, pieteicās par šuvēju. Mūs ielika klubā, mēs palikām centrā, bet krievi pukojās: 

Austra Grīnfelde

Latvijā dzīvoju Kurzemē, mācījos Valgales septiņgadīgajā skolā. Vasarā ganīju govis. Mammas māsa mani skoloja. Viņi skaitījās lielsaimnieki. Pienāca 1949. gads, un viņus saņēma ciet. Bija agrs rīts 25. marts, migla, es gāju uz skolu. Man pretī nāca draugs un saka: “Ziedoni, šodien uz skolu neej.” Es gāju mājās. Arī mana mamma bija 1947. gadā aizmukusi no Sibīrijas, viņai bija Latvijas pase, dabūja pierakstu. Viņa arī bija Kurzemē pie māsas. Mana mamma saka: ej, māsiņ, uz mežu, būs izvešana. Mammas māsas vīrs bija Ugāles mežos, veda malkas normas. Mammas māsa ar bērniem aizgāja uz mežu. Pēc kāda laika pagalmā iebrauc pajūgs – divi čekisti un vietējie aktīvisti. Ienāca, aprakstīja mantu un paņēma līdzi saimnieka brāli ar sievu – viņam neskaitījās ne saimniecība, nekā. Viņš kā puisis strādāja pie sava brāļa. Tā kā saimnieku mājās nebija, tad paņēma viņus. Skrandainis ar automātu iegāja guļamistabā, uzreiz klāt pie naktsskapīša. Mani iztrieca ārā no istabas, un viņš paņēma naudiņu. Bija pārdots kumeļš. Es pat nezināju, ka mammas māsai tur stāv naudiņa – bet skrandainais krievs “izšuherēja” visu. Izsūtīšana beidzās, no meža atnāca mammas māsa, bērni. Paši palika mājās, otrā dienā bija jāved nodot graudi. Tā viņi palika pliki un nabagi, bet – vismaz Latvijā…

Ziedonis Hagemanis

1949. gada martā vecotēvu un vecomammu aizveda, un mēs ar brāli palikām divi vien. Atnāca aprakstīt mantu, un es apķēros vienai ap kaklu un lūdzu, lai mums atstāj pārtikai, atstāja arī. Mēģinājām ko iesākt. Nolēmām turpināt iet skolā, jo bijām pieraduši iztikt ar mazumiņu. 

Vasarā gājām kolhozā strādāt, pļāvām labību. Biju maza, bet visu izturēju.

Alma Ģiga (Ozola)

— Kā tad 1949. gadā izsūtīšana notika? Jūs jau bijāt klāt tad?

— Es ciema padomē nebiju, es biju tajā mājā, kurā saimniekus izveda.

— Kā tas izskatījās?

— Nu briesmīgi, nu briesmīgi. Manam vecākajam dēlam bija kādi divi gadiņi. Nu, vēl divi nebija, viņiem pusotra gada, bišķu vairāk ir starpība, bet šitais vēl nebija piedzimis. Rūdītis bija ieķēries Priedes tantes brunčos un briesmīgi kliedza un raudāja. Es centos vezumā salikt viņiem visu pārtiku. Viņiem sivēns bija nokauts, maize bija. Putraimus, un gaļu saliku, drēbes saliku. Tūlīt čekisti aprakstīja mantu, lopus, kas palika. Vecītim, vecajam, no uztraukuma rozā seja piemetās. Māte bija stingrākā, vecītis bija švaks. Izsūtīja viņus uz Omskas apgabalu. Ar viņu pašu zirgu viņus aizveda uz ciema padomi un tālāk gāja vakarā vesela rinda to zirgu pajūgu mūsu mājām garām. Es stāvēju un skatījos. Ap 150 pajūgu aizgāja. Visi nevarēja būt no mūsu ciema padomes, jo mums bija tikai ap 300 saimnieku. Lielo saimnieku Skujienē nebija. Bija viņi visi sīkzemnieki. Lielākā platība, kas bija saimniekiem – 30 ha, 4,5 govis, pāris zirgu… Es, nodokļu aģente būdama, visas saimniecības labi zināju, tikai man nebija lemts tur būt un piedalīties.

Ernestīne Grūberte (Ļebeģedeva)

Čeka mammu izsekoja un 1949. gadā saņēma ciet un aizsūtīja otro reizi – uz lēģeri. Tur mamma smagi strādāja mežu darbos – cirta mežu līdz ceļiem ūdenī. Tad viņu aizsūtīja uz mūža nomitinājumu aiz Krasnojarskas. Viņa varēja atgriezties tikai 1956. gadā. Viņa ar steigu brauca mājās, un tad mēs atkal satikāmies.

Inārs Helmūts

1949. gada sākumā mani un vēl 5 cilvēkus ieslodzīja. Sacīja, ka mums esot cionistiska organizācija, un ka, kā viņi teica “mūs vaino par aktīvu piedalīšanos pretpadomju buržuāziski nacionālistiskā grupā, kas, tēlojot ebreju nacionālo un reliģisko svētku svinēšanu, pulcējās, lai pagrīdes cionistiskajā organizācijā, nododot savu sociālistisko dzimteni, aizbēgtu uz Izraēlu, lai cīnītos pret arābu nacionālās atbrīvošanās kustību.” Par ko mani vēl ieslodzīja? Tādēļ, ka es teicu, ka Latvijas laikā, Ulmaņa laikā bija daudz vairāk, es pateikšu krieviski: svobodi bilo namnogo boļše čem tut*. Tas bija pareizi. Viņi saka, ka 1934. gada 15. maijā bija fašistisks apvērsums. Bet mēs jau zinām, kā bija. Viss jau palika. Ebreju draudze bija, ebreju skolas bija, viss ko mums vajadzēja, Latvijā, Rīgā bija. Mums bija ebreju un arī jidišā laikraksti, mums bija ebreju klubs un ebreju teātris bija. Bija ebreju skolas un viss, ko jūs gribat. Kā demokrātiskā valstī. Tikai Krievijā tas nebija, viņi jau nezināja par to. 

Jāzeps Jedeikins

Kā izskatījās 1949. gadā?

Tumšs. Mūs tik lādē vagonā iekšā, neko nevar redzēt, tā braucām. Tad būtu varēts pa ceļam izmukt, bet mums jau nebija dokumentu, tos atņēma. Stacijās apturēja, gāja pēc ūdens, deva zupas, daudzmaz baroja. Tik drausmīgi neuzraudzīja. Stacijā pateicām sargam, pēc cik ilga laika būsim atpakaļ. Kādu kastroli nopirkām. 

Tie, ko pirmo reizi izsūtīja 1949. gadā, nebija šķirti, visas ģimenes brauca kopā ar vīriem. 

Stacijās iebrauca kolhozu priekšsēdētāji, skatījās, kuru ģimeni ņemt. Vecus un slimus pašās beigās. 

Mēs atbraucām pavasarī, tur bija sovhozs. Tur tu strādāji un pelnīji naudu. Tas bija Nižņijomskas rajona Poltovskā. Mēs visi jau bijām lielāki, strādāju. Skolā negāju. Vecākais brālis izmācījās par traktoristu. 

Ilma Jaunciema (tagad Role)

Institūtā bija šausmīgs koris, un es palūdzu atļauju izveidot citu kori. Direkcija atvēlēja naudu, un es nopirku pūtēju orķestra instrumentus: saksofonus, klarnetes, akordeonus, klavieres. Tik daudz naudas gulēja neizmantotas, un izveidoju četrbalsīgu kori. Tas mani izglāba, jo 1949. gadā atkal sākās latviešu izvešana un meklēšana, un 1950. gadā latviešus izslēdza. Mani atstāja, jo es biju vajadzīgs, atstāja Margaritu Kubaliņu, jo viņa spēlēja klavieres manā korī.Atstāja Jāni Broku, profesoru, jo viņš spēlēja institūta volejbola komandā un korī spēlēja akordeonu, – tādi cilvēki ir vajadzīgi.

Juris Jankovičs

Tā līdz 1949. gada 25. martam. Mēs bijām skolā. Brālis strādāja uz mazbānīša, gulēja mājās pēc darba. Mūs paņēma skolā un veda pa ceļu, istrebiķeļs ar šaujamo aiz muguras. Paņēma arī skolotāju. Paņēma arī vecāko brāli un auklīti. Aizveda uz Daugavas staciju un atkal vagonos iekšā. Atkal esi cietumā! Nevarēju gulēt. Trīs dienas stāvējām.

Ināra Kalniņa (Grantiņa)

1949. gadā izsūtītajiem jau bija vieglāk- viņiem bija pieredze, kaut kas vairāk tika paņemts līdzi.

Ruta Jēkabsone (Birkmane)

Pienāca 49. gada 25. marts. Bija kaut kāda nojauta, nezināju, vai atnākšu no skolas mājās. Ciema padomē bija apmetušies zaldāti. 

Starpbrīdī ienāca viens bijušais skolnieks un pateica, ka brālis un auklīte ir mašīnā aizvesti. Pases man līdzi nebija, domāju – kā notiks, tā notiks. Nāca zaldāti uz skolu. Aizveda vienu skolotāju, pēc stundas mani sagaidīja. Aizgāju pakaļ māsai. Aizveda mūs uz Viesītes pirti. Tur jau bija pilns. No klases bijām 4 gabali. 

Aizbraucām līdz Omskas apgabala stacijai Ļubino. Bija jau pretī no kolhoziem, meklēja speciālistus. Braucām tālāk ar zirgiem un vēršiem kādus 50 km. Bija kādi 10 pajūgi, braucām visu nakti. 

Nonācām Pavlovkas sādžā. Sadalīja mūs pa dzīvokļiem. Tikām brīvā mājā ar divām istabām. Bijām trīs ģimenes no Viesītes. Bija uzreiz jāiet strādāt kolhozā pavasara darbus. Ar vēršiem bija jāecē lauki, tad siena pļavā. Iestādījām kartupeļus. No Latvijas pat mazpazīstami cilvēki sūtīja paciņas un naudu. 

Valdis Kalniņš

Pēc tam – tas sākās 49., 50. gadā – visus, kuri bija atbraukuši ar šiem bērnu vagoniem, aizsūtīja atpakaļ. 

Man pateica labi cilvēki, ka par mani interesējas. Biju 1. kursā konservatorijā. Kāpēc man, profesionālam vijolniekam, braukt uz sādžu? Aizbraucu pats – kuriozi skan. Vienas dienas laikā to, kas bija dzīvoklī, nopārdevu. Biju precējies, arī sieva, pianiste, brauca līdzi. Aizbraucām uz Novosibirsku. Zināju, ka tur ir opera. Trešajā dienā jau strādāju operā un simfoniskajā orķestrī. Sieva iekārtojās darbā par pianisti. Bijām labi situēti, labi pelnījām. 

Ojārs Kalniņš

Bet mūs 1949.gadā saņēma un aizveda otrreiz. Mūs, trīs  bērnus, un arī auklīti paņēma līdzi. Nezinu, kāpēc viņu ņēma. Viņa tur nomira.  Šī izvešana ne ar ko neatšķīrās no pirmās. Bija mašīna, karavīri, līdzi bija tie paši divi vai trīs privātie. Bija arī viena sieviete no dzelzceļa. Nolasīja spriedumu, teica, lai ņem mantas. Aizveda uz Daugavas staciju — ir tāda nomaļa stacija pie Jēkabpils. Trīs dienas stāvējām, tad sākām braukt. Iekšā vagonā bija krāsns, to kurinājām. Malkas nebija, stacijās laida pakaļ oglēm. Mums jau martā bija gatavais slapjdraņķis, bet Krievijā aiz Urāliem – īsta ziema. Bija liels sniegs.  No stacijas 90 kilometrus visu nakti mūs veda ar vēršiem uz Sargatkas rajonu, Omskas apgabalu. Nekad nebiju ar tādu transportu braucis. Pārsvarā jau gājām kājām — vēršiem arī vajadzēja atpūsties. Tad kādā sādžā uztaisījām atelpu. Auksti bija sēdēt pajūgos. Otrā dienā ap pusdienlaiku ieradāmies galā. Visiem meklēja, kur apmesties. Atkal mēs bijām trīs ģimenes kopā pie vienas vecas sievietes mājā, viņa mums atvēlēja vienu istabu. Tur dzīvojām kādu gadu. Strādājām kolhozā. Sākās pavasara darbi, ecēja ar vēršiem. Siena laikā braucām no mājām prom uz pļavām uz nedēļu, jo tās bija tālu. Uz vietas vārīja zupas, putras. Bija arī maize.

Arnis Kalniņš

1949. gadā mēs dzīvojām pie sava onkuļa Kaltiņos, bet mans onkulis strādāja Rīgā, viņš bija kaut kur par optikas meistaru kara rūpniecībā. Viņu neskāra šī izsūtīšana. Pie viņa brauca pēc kartupeļiem, bija jādala kartupeļi – viņu neizsūtīja, bet izsūtīja mātes tēvu, māti, māsu un brāli. Es atceros, ka ar māsu vairs netikāmies. Mēs satikāmies iepriekšējā dienā, un nākošajā dienā bija tāds satraukums, jo ļoti daudzi no klases biedriem nebija atnākuši, un tad mēs uzzinājām, kas ir noticis – visi bija izsūtīti!

Otrreiz izsūtīja Intu un Māri. Tā pirmo reizi Inta Latvijā nodzīvoja trīs gadus un pēc tam atkal tika izsūtīta. Māri izdeva pa vilciena logu ārā, viņam bija deviņi mēneši. Māri izsūtīja – tas bija sakarā ar kolhoza laiku, vecaistēvs un vecāmāte nestājās kolhozā. Brauca viens paunu žīds, brīdināja – visu jums ņems nost! – viņš ievāca informāciju, kāds ir noskaņojums. Viņi bija teikuši – kolhozā neiesim, nekādus zirgus un lopus, un zemi neatdosim. Tā ir mūsu zeme, to esam izpirkuši.

1949. gadā viņi bija sarakstā iekšā. Viņi sākumā dzīvoja Tomskas apgabalā, vēlāk Māris aizbrauca uz Kansku, un Inta arī pie mātes. 1956. gadā es biju aizgājis uz Iekšlietu ministriju un iesniedzu iesniegumu par manas mātes lūgumu – rakstīju, ka neredzu nekādu pamatojumu, ka viņa vēl aizvien tiek turēta apcietinājumā, ka viņa nedrīkst izbraukt. Drīz pēc tam viņu atbrīvoja, varbūt pēc gada. Mēs jau tajā laikā, kad bijām mazi, zinājām, ka mums ir milzīga netaisnība, pārinodarījums nodarīts. Mēs arī zinājām, kas mums to ir nodarījis. To mēs visi zinājām – mazi bērni. Tas jau ģimenē. Tas ir smagi – kādu iespaidu tas atstāja – visa dzīves uztvere ir savādāka. Kādas vien var būt gudrības – tām mēs bijām cauri izgājuši. Tās mūs bija norūdījušas. Otrs – mēs zinājām, kādā režīmā mēs dzīvojam. Nepārtraukti iekšā bija protesta gars. Visu laiku ir bijis. Man ir sieva. Es mācījos mākslas vidusskolā. Mans onkulis bija juvelieris. Viņš arī mūs virzīja. Tad, kad es beidzu pamatskolu, viņam likās, ka man ir dotības kaut ko veidot, zīmēt. Viņš ievirzīja, atrada, ka ir mākslas vidusskola, un man laimējās tur iestāties. Jau vidusskolas laikā apguvu strādāšanu ar metālu. Man likās, ka tas ir par maz – tāds amatnieka darbs. Ir dzīvē kaut kas vairāk jāizsaka, ko jūti un zini.

Jānis Karlovs 

1949. gadā nācām no skolas mājās un redzējām pajūgus braucam uz staciju. Bijām nobijušies. Negājām tieši uz māju, bet ar līkumu. Mums ir liela mīlestība savā starpā un nav bijušas domstarpības. Man bija tēva brālis – labs un sirsnīgs, viņš aizvietoja tēvu. Es izmācījos par juvelieri pie onkuļa. Viņš vēl joprojām strādā. Viņam ir 84 gadi. Es apprecējos, ir sieva, divi bērni – ļoti laba ģimene.

Ja nebūtu izsūtījuma, es būtu uz laukiem strādājis. Dzīve noteikti būtu savādāka. 

Par Sibīrijā pārdzīvoto nedomāju. Kādreiz atceros.

Bērni zina, bet īpaši nekas nav stāstīts. Mazbērniem tagad šad tad pastāstu.

Dainis Karlovs 

Vēlāk, kad 49.gadā sāka sūtīt no laukiem, tad mēs aizbēgām uz Ļeņingradu, tur, kur mums bija radi. Tad mēs pie tiem radiem nodzīvojām kādu laiciņu, pēc tam es apprecējos Ļeņingradā, apmainīju pasi, jo man jau bija cits uzvārds, un atbraucu uz Rīgu. Tur es dzīvoju ar vīru, bet māsa palika Ļeņingradā dzīvot.

Ruta Kāme (Pjatova)

Vienreiz viens vīrietis atbrauca un gribēja satikties, jo esot ar tēvu strādājis meža darbos, bet es nesatikos, es visu dzīvi ļoti baidījos, varbūt viņš ir izsūtītais, jo vienmēr pastāvēja iespēja, ka var aizsūtīt atpakaļ, jo mēs atbraucām puslegāli. Jo 49. gadā tanti gribēja izsūtīt, bet nejaušības dēļ viņa palika. Viņi brauca uz pilsētu, bet izvedēji uz viņu mājām, un tā viņi palika – tas bija ārkārtīgi liels pārdzīvojums, jo mamma jau tur apgūlās. Es tagad esmu atradusi mājas un man ir mīļš cilvēks, bet viņai būs tas pats Golgātas ceļš… Bet, kad viņi atbrauca mājās, viņus vairs nepaņēma.

Līvija Krama (Kagaine)

Kad pieņēma darbā, izdeva apliecību, derīgu tikai Rīgā, no Rīgas nedrīkstēja izbraukt. 49. gada slapstījos dažas dienas. 49. gada augustā izsauca, teica: liksim tev braukt atpakaļ. Poļakovs, jauns leitnants, izturējās cilvēcīgi. “Nauda ir, brauc pats atpakaļ”. Nav. “Raksti lūgumu,” – pāris dienas laiku deva, tad saņēma ciet. Tolaik Maskavā vāca atkal kopā tos, kas 37. gadā bija apcietināti, krievus. Iemesls laikam bija kādas maģistrāles celtniecība, Staļina būves. No Staļikamskas uz Igarku. 

Aizsūtīja no Krasnojarskas kuģī uz Torokansku. Es rakstīju mammai. Mamma rakstīja uz komandantūru, es rakstīju, tad man atļāva aizbraukt līdz Igarkai. 49. gadā Igarkā bija Ziemeļu pārvaldes galvenā rezidence, tur strādāju. Beidzu kurinātāju kursus. Strādāju par kurinātāju, santehniķi. Uzcēla jaunu pilsētu Jermakovu uz Polāra loka, tā tagad stāv tukša. 

Ilmārs Knaģis

1949. gadā gaidījām otru izvešanu, mājās negulējām, baidījāmies, bet mūs nepaņēma. 

Konstantīns Kauliņš

1949. gadā baidījāmies, ka mūs izvedīs, tad mēs staigājām pie kaimiņiem, visa ģimene pa nakti gulējām. Vienu nakti pārgulējām, mamma un tēvs saka: gulēsim mājās, kas būs, tas būs. No rīta dzirdam, ka to kaimiņu aizveduši, pie kura mēs gājām glābties. Viņiem bija savas dzirnavas.

Jevgeņija Kauliņa 

Tad bija 1949. gads, kad no rīta modās un nevarēja saprast, kurš kaimiņš ir, kura nav — ap to laiku no mūsu novada izveda faktiski visus… Bija tukšas mājas, arī tagad ir pilnīgs tukšums, no vecām dzimtām nekas nav palicis. No 1941. gada nezinu nevienu, kas tur ir atgriezies… Tagad ir pārpircēji, jā, bet no vietējiem — nav. 

Vija Ķērpe.

Mamma atbrauca 1947. gada sākumā. Mums paziņoja, ka mamma brauc. 1949. gada 25. martā viņa muka, jo viņai bija aizdomas… Mēs ar brāli bijām skolā, bet laikam 29. martā – mammas vairs nebija, vecāmāte raudāja. Mamma Latvijā nepabija pat divus gadus. Vecaimātei bija govs, zirgs, cūka, mamma nekur nestrādāja, jo bija bail. Mums šķita, ka mūs visu laiku uzmana, bija bail sagādāt otram kreņķus. Mēs dzīvojām tālāk, vecāmamma palika mīļāka, un nebija jau arī nekāda labā dzīve. Mēs ar brāli strādājām kolhozā. Atņēma zirgu, govi (jo mums bija 2 govis), vienu no tām mēs visu laiku slēpām. Krievs jau paņēma visu! Vai gan citādi krievi būtu tik ātri tikuši uz priekšu, ja nebūtu apzaguši latviešus? Visa iedzīve pēc izsūtīšanas tak palika viņiem! No tēva mājām pāri bija palikusi pelnu kaudze. Mammas brālis paguva izglābt klavieres. Runāja, ka māju nodedzināja vācieši, jo tur iekšā bijuši krievi. 

Mammu divu nedēļu laikā aizveda atpakaļ uz Krasnojarskas novadu, uz Kazačinas rajonu. Tur viņa viena pati dzīvoja līdz 1950. gadam. Tad pie viņas palaida papu. Mamma palika priecīgāka, bet rakstīja, ka par mājām pat nav ko sapņot, jo papam ir dokuments, ka viņš ir izraidīts no Latvijas. 

Sniedze Ķemere (Balbārzda)

Tiem, ko 1949. gadā izsūtīja, varbūt bija citādi, visas ģimenes bija kopā, bet tad bija karš. Arī vietējiem bija smagi, viņiem nebija viegli. Nāca paziņojumi par tiem, kas ir krituši karā.  Vīrieši bija projām, viss bija uz sieviešu pleciem. Atceros, ka krievietes raudāja, ka visa sādža skanēja. Viņas jau tā klusu nemāk.

Rasma Kvēpa

Tad bija 1949. gads, kad no rīta modās un nevarēja saprast, kurš kaimiņš ir, kura nav — ap to laiku no mūsu novada izveda faktiski visus… Bija tukšas mājas, arī tagad ir pilnīgs tukšums, no vecām dzimtām nekas nav palicis. No 1941. gada nezinu nevienu, kas tur ir atgriezies… Tagad ir pārpircēji, jā, bet no vietējiem — nav. 

Vija Ķērpe.

1949. gadā bija atkal izvešanas. Dzīvojām Sidgundā, biju skolā. Visi bija tramīgi. Ienāca zaldāts un paņēma Arturu Apsīti. Mūs pārējos palaida mājās. Onkuli un vecomāti aizveda, meklēja arī mani. Gājām pa mežiem, tur bija vīri, kas slēpās. Tur nodzīvojām pāris dienas, tad atnācām mājās. Bija palikusi mammas māsa – pusinvalīde. Vēlāk mūs visus trīs aizveda uz “Krastkalniem”, sākām dzīvot. Mamma šad tad atrakstīja. 

Juris Lauva 

Mani pieņēma tēva māsas dēls, jo tēva māsa jau bija veca, viņa kopā ar savu dēlu dzīvoja Allažos, bet viņus 1949. gadā izveda. Viņi zināja, ka vedīs, es tajā dienā neaizgāju uz skolu. Kad viņiem pakaļ atbrauca mašīna, manis sarakstos, par laimi nebija. Viņi prasīja: ‘’ Kas tas tāds?’’ Tad saimnieks teica: ‘’ Viņš atnācis ciemos.’’ ‘’Lai tūlīt pazūd!’’ Stundas laikā viņiem lika sakrāmēties, viņi piekrāmēja pilnu mašīnu ar pārtiku, drēbēm, mājās palika tukši skapji. Viss bija sagatavots, jo viņi zināja, ka viņus vedīs. Es nācu uz Sidgundu pie mātes brāļa, kur dzīvoja Juris. Atnāku – māja tukša, neviena nav. Tad no tumsas, no meža nāca Juris. Mājās neviena nebija, ne mammas brāļa, ne vecmammas. Mammas māsai bija bērnu trieka, viņa bija nepilnvērtīgs strādnieks, viņu nepaņēma. Vecomāti, kam bija astoņdesmit gadu, paņēma, mammas māsu nē. Kad es biju atnācis, tad atnāca viņu kaimiņš, krievs, kopā ar ciema padomes pārstāvi aprakstīt mantu. Es redzēju, kā viņi mantu šķiroja – viss, kas bija ieliekams kabatā – vecāsmātes zelta pulkstenis, mammas brāļa zelta pulkstenis ar ķēdi – visu viņi sadalīja un tas ieslīdēja viņiem kabatā. Vēl tāds jocīgs gadījums – mammas māsa slimoja ar bērnu trieku, viņa bija arī drusku prātā atpalikusi. Viņa no ķēķa atnesa četrus ūdens spaiņus un teica: ‘’ Reku, te vēl ir. Vai šos arī ņemsiet?’’ Nē, nē, tos viņiem nevajagot, lai nesot atpakaļ.

Tā mēs palikām trīs vien. Man kā jaunākajam bija jākopj saimniecība, abi vecākie gāja darbā kolhozā. Izpeļņa bija milzīga, tā kā mēs bijām priviliģētie — Juris bija traktorists. Gada beigās viņš atveda divus vai trīs maisus ar labību, tā bija visa viņa gada peļņa. Lielākā daļa kolhoznieku palika parādā, bet viņam kā traktoristam bija nopelnīti daži maisi labības. Arī es, pabeidzot septīto klasi 1954. gadā, aizgāju uz celtniecības arodskolu, izmācījos par apmetēju un sāku strādāt. 

Jānis Lauva

Mamma jau bija atbraukusi, pa ceļam apzaga, arī to izdoto papīru, apliecību. 1949. gadā zināja, ka vedīs. Runas tādas klīda. Gatavojāmies. Kaltējām maizi. Mūs toreiz neaiztika, pateicoties tam, ka ciema priekšsēdētājs Mežgalē bija Jānis Minavičs, Štāls bija kolhoza priekšsēdētājs, Štāls vēl tā, bet Minavičs bija vienreizēji labs cilvēks. No Mežgales viņi nenodeva nevienu. Nē, tomēr vienus izdeva – Binderus, “pateicoties” viņu kaimiņam Stundiņam – tāda runa bija. Bet vairāk nevienu. No nākošās ziemas gan sāka mūs “apciemot”, kaut kādā uzskaitē jau mēs bijām. Bija viens milicis, otrs – kursants, tāds Brands. Labi iedzēris bija. Mūs aizveda ar zirgu uz Kalnciema, toreiz Biržu, pagasta māju un no turienes uz Viesīti ar mašīnu. Kad atbraucām Latvijā, ciema sekretārs Kalvītis teica, lai saglabājam apliecību, ko NKVD izdevis. Kad veda uz Viesīti, Solovjovs pratināja, kā esam atbraukuši. Es parādīju to zīmi, uz kuras pamata. Viņš uzreiz prasa, cik mēs samaksājām. Bet es viņam pretī: “Vai tad padomju Savienībā NKVD ar spekulācijām nodarbojas?”. Pati brīnos, kā man tas ienāca prātā. Un tad viņš otrā dienā mūs atbrīvoja. Tur mēs ar Laimoni bijām. Viesturs un Vija bija mājās. Vēlāk mammu bieži sāka saukt uz ciema padomi. No Jēkabpils brauca policija. Beidzot viņu arī paņēma. 

Skaidrīte Lapsa (Kalvīte)

Izgāju pie vīra, un tad sāka dibināt kolhozus, tad jau nāca četrdesmit devītais gads. Mēs braucām uz Rīgu. Sarakstījušies mēs bijām, bet, kā jau vecākā paaudze saka, – kas tā par sarakstīšanos, neesat ne salaulājušies, nekā. Mēs braucām uz Rīgu, jānopērk gredzeni. Tā kā es strādāju, man bija nopelnīts kaut cik naudas. 25. marta rītā ejam uz staciju, un redzam, kas notiek. Pajūgi brauc pa ceļu, stāv istrebiķeļi – nav jau tāda vārda latviski. Tie vairs nav armijas piesūtītie, bet mums jau pašiem tādi drošībnieki bija noorganizēti, kas ar plintēm stāv pie durvīm, nelaiž ārā, gaida pajūgus. Tas bija ziemas laiks, brauca ar zirgiem, nevar vairs piebraukt ar mašīnu kā vasaras laikā. Lai tie cilvēki, kas jāved projām, neaizmuktu, nosūta apsargus. Skatāmies, ka cilvēki ir iekšā, pie logiem skatās, durvis ciet. 

Kas tagad notiks? Es saku tā – labi gan, ka es esmu cauri šitai ellei, mani jau otrreiz nesūtīs. Turpat seši gadi es esmu nokalpojusi. Ja arī būtu bijusi kāda vaina. Kāda tad man varēja būt vaina? Par ko tad es biju vainīgs? Tad es jau esmu izcietusi. Tā norunājām. Un domājām, vai braukt uz priekšu, vai braukt atpakaļ. Nē, atpakaļ nebrauksim, brauksim uz priekšu. Rīgā nemaz nevar iet pārgulēt pie radiem. Viņi saka – mēs paši vairs neguļam mājās. Aizbraucām uz jūrmalu, tālāk nost. Izdarām, kas jādara, un tagad zinām, ka viss ir sacelts kājās, ka ir izvešanas un aresti. Braucam mājās, brauc atkal pajūgi ar izvesto mantību, ved kopā, kas nu kuram palicis. Domāju – tā, nu man tas ir cauri. 

Četrdesmit devītā gada novembrī mani arestēja. Vīrs bija meža darbos Launkalnē. Mammu arī, sūtīs atpakaļ. 

Rasma Liepiņa (Līne)

Pienāca 1949. gads, redzēju, kā ved nelaimīgos zemniekus. Par mums nedomāju. Viss bija kārtībā. Nedomāju, ka pēc gada gaida tāds pats liktenis. Skolā neieradās daudz skolnieku. Atveda bandītus pie izpildkomitejas. Aizgāju, un ko es ieraudzīju? Izkropļoti! To izdarīja speciāli, lai uzzinātu, kas viņiem palīdzēja. 

1950. gads. Sēžu klasē, ienāk direktors un izsauc mani. Skolotāju istabā mamma sēž, stāv milicis – mūsu draugs Piragovs – un zaldāts. Uzreiz sapratu. Eju uz tualeti, zaldāts pakaļ. – Tūlīt jūs brauksiet. Ņemiet mantas tik, kā panest rokās. 

Paņēmām drēbes pauniņās, iekrāva mūs bobikā. Man bija tāds kauns – par ko mūs paņēma? Visi skatās. Tāds kauns! Domā, ka mēs esam noziedznieki. 

Ievietoja mūs izolatorā, tad iesēdināja ratos un aizveda mūs. Biju izmisumā – par ko? Visi klusē. Braucām pa tiltu – gribēju lēkt upē. Ļoti ņēmu pie sirds – dzīvot negribējās. Nē – mamma paliks viena, nevar. 

Cietumā vienā kamerā. Pēc dažām dienām atnāca čekists. Metos pie viņa – Kāpēc? Paskaidrojiet! 

Klusēšana. Aiziet. 

Izveda mūs kā cietumniekus pastaigāt. Pēc nedēļas atnāk priekšnieks, atkal klusē. Vienu dienu – ņemiet mantiņas, brauksiet. Izveda pagalmā – 20 vīriešus un mēs vienas. Zaldāti ar suņiem veda uz pilsētu. Aizveda līdz sliedēm, noņēma pirkstu nospiedumus. Laida pa vienam – domāju, ka šaus. Pienāca vilciens, speciālā vagonā. Tur bija kupejas, kopā ar zaglēm. Skatījās uz mums, smējās. Mammai bija līdzi desa – visu atdevām tām 10 sievietēm. Baidījāmies. Naktī negulējām. Atveda uz Ļeņingradu. Iepatikāmies urkām. Iesēdināja “bertā”, aizveda uz pārsūtīšanas cietumu, ievietoja lielā kamerā. Sievietes bija no Lietuvas un Igaunijas. Tur uzzināju – kāpēc un kas. Palika vieglāk. 

Beatrise Lielā

Kā jūs atceraties 1949. gadu?

Izvešanas atceros labi. Es sēdēju klasē, kad ienāca skolas direktore, viņai līdzi kāds vīrietis. Izsauca no klases tādu Gulbi, no manas klases izsauca pavisam četrus bērnus. Mēs bijām uztraukušies, ka arī mūs ņems. Mana tante nebija precējusies, un mums arī nebija saimniecības, par bagātiem mūs neuzskatīja. Mūs nepaņēma. Bailes bija. Izvešana notika trīs dienas. Atceros, ka vienu vakaru sēdējām kapos, negājām mājās. Kapiem pretī atradās dzelzceļa stacija, un cilvēku kliegšana un raudāšana man vēl joprojām skan ausīs. Tas bija briesmīgi. Un mantas izvestajiem ņēma ārā no dzīvokļiem un Skrundas centrā uztaisīja ūtrupi. Tās varēja iegādāties par lētu naudu. Vecāmāte un tante teica – jūs, bērni, neejiet uz to pusi, tur nedrīkst iet, tur plosās nelabais. 

Pēc tam mums stāstīja, ka tie cilvēki ir izvesti uz turieni, no kurienes mēs esam atgriezušies, un, Dieva dēļ, neņemiet neko no šīm mantām… Kad ūtrupe bija galā, mani sūtīja pēc siļķu sālījuma, un es redzēju, ka tur bija vesela kaudze ar mantām – gultas veļa, porcelāna zilonīši, vāzītes, karotītes – tas viss tur mētājās. Cilvēki cilāja, skatījās, bet neņēma. Tad, kad bija ūtrupes sākums, vecāmamma mūs pat skatīties nelaida. Mans brālēns kapos to bija nofotografējis. Kad viņš pateica, ka to ir izdarījis, no tēva dabūja pērienu – vai tu gribi, lai arī mūs izved? 

Mūsu mājiņu nojauca, zemi es dabūju atpakaļ. Es biju neatlaidīga, teicu – iešu, rakšu visu augšā, jo mums pie radiem bija saglabājušies dokumenti. Tagad ir 10 sertifikāti, kas iedoti bāreņiem… Tā ir tāda kauna lieta… 

Zenta Lieģe (Irbe)

Pa vidu bija arī izvešanas, 1949. gads. 25. martā mani izņēma no skolas, un veselu dienu noturēja pagastmājas tukšajā telpā kā arestētu, jo meklēja manu audžutēvu – tēva brāli. Viņš bija uzzinājis, ka būs izvešana, un bija aizbēdzis. 

Bērna vientiesībā es skatījos uz sienām tukšajā telpā, kurā atradās tikai galds un krēsls… Telpa bija tukša, vecā pagastmāja…

Es nezināju, ka audžutēvs nav mājās. 

Vakarā mani atbrīvoja. Bija saulains ziemas vakars, es atgriezos skolā. Skola atradās vecā muižas majā, un daudzi uz lieveņa mani sagaidīja ar asarām acīs, kā jau tajā dienā…

No klases bija izsūtīti, es nevaru konkrēti nosaukt, cik, bet bija, kas neatgriezās. Bija arī no jaunākām klasēm paņemti. Mūsu ģimenes vietā paņēma mūsu radus no citām mājām – no kaimiņos esošajām mājām, kur dzīvoja tēva māsa.

Sajūta jau nu bija tāda, kāda tā bija… Domāju, ka ir pienācis laiks, ka būs jābrauc atkal… Bērna apziņā tas tik dziļi neiespiežas, un šīs sajūtas nebija kā pieaugušajiem. Tādu briesmu sajūtu es neapzinājos. Es jutu, ka man priekšā būs tāls ceļš. 

Kārlis Līde 

Bet 1949. gadā sāka visus vest otrreiz, arī viņus, kuri paņēma mūs, aizveda. Es biju pabeigusi 4. klasi, un tad mēs braucām uz Burtniekiem pie mammas māsas, uz «Seķiem». Tur sāku iet Ausekļa skolā. Mamma šad tad atrakstīja, bet tas jau vēl bija 1949. gads, tad nedrīkstēja nevienam stāstīt, ka saņemam no Krievijas vēstules, tās bija slepus jālasa. Es tur dzīvoju pusotru gadu, bet kaut kā lāgā tur negāja. Man bija ļoti daudz jāpalīdz govis slaukt. Elektrības nebija, bija tikai petroleja. Man teica, ka petroleja jātaupa, neļāva mācīties.  Mammas draudzenei brālis ar savu ģimeni vēl bija, un tad es rakstīju viņiem. Tie teica, lai braucu atpakaļ, un es aizbraucu atpakaļ uz Cēsu rajonu, tur pabeidzu skolu. 

Ilze Lūkina (Lūse)

-Un 1949.gads?

-Brālis skolā bija ‘’sasējies’’ ar tādu vieglprātīgu puiku – ‘’istrebiķeļa’’ dēlu. No turienes mums pienāca informācija, ka mūs neaiztiks. Mēs nācām mājā, paprasījām skolotājam liecības, tas bija vienīgais dokuments, jo mums ar to ziņu nepietika. Mēs silti saģērbāmies un devāmies nakšņot uz krūmiem. 1949.gada martā sagaidījām tumsu, aizlavījāmies pie tēva brāļa rijā. Vēl mazliet slapstījāmies kādu nedēļu. Pēc tam dabūjām zināt, ka no kaimiņiem, no Birznieku  mājas, Ermansoni arī bija slapstījušies. Tanī pat laikā Baltiņu Egīlu, Maigu Ulmani, ar kuriem braucām kopā, aizsūtīja vēlreiz. 

Mūs vairāk neviens nemeklēja. Čekai laikam nebijām interesanti. Armijā mani iedalīja Krimā speciālā radiotehnikas pulkā, radio remonta darbnīcā. Jo es biju sācis iet elektrotehniskajā kursā. Bija speciāli kursi. Domāja, ka no manis kaut kas var iznākt. Bijām daudzi latviešu zēni. Es biju ticis par meistaru, man bija atļauja rīkoties ar slepenajiem dokumentiem. Bet tā laika uztverē es taču biju ‘’kaitīgs’’! Ārzemju raidstacijas, lokatoru dokumenti, aparatūra! Daudz ko amerikāņi bija sasūtījuši. Iedeva shēmu, un tos es laboju. Brālis dienēja zenītniekos Aizbaikālā. 1949.gadā viņš iesaistījās planieru klubā. Tur viņš darbokjās līdz Latvijas brīvības atgūšanai. Mācījās Kalugā. 

Tālivaldis Malks. 

1948. gadā atbrauca mamma, bet viņu atkal saņēma 1949. gadā, jo viņa bija atbraukusi patvarīgi. Viņu trīs mēnešus noturēja Rīgā, Centrālcietumā, jo lieta bija nosūtīta uz Maskavu, ‘’ troikai’’ izskatīšanai. Tā nolēma — trīs gadi lēģerī. Pēc trim gadiem izlaiž un nosūta atkal uz ‘’ Krasnojarskij kraj, Severo Jeņisejskij rajon na večnoje paseļeņije ‘’ – bez tiesībām atgriezties.

Tikai pēc Staļina nāves 1956. gadā viņa tika vaļā.

Ļuļaks Edmunds

Bet tad, kā jau tas dzīvē notiek, bija 1949. gads, un manu krustmāti aizveda uz Sibīriju. Bija jādomā, ko darīt tagad. Man jau gribējās mācīties tālāk, es atnācu uz Valmieru un iestājos Valmieras vidusskolā, kas tajā pašā gadā tapa par 11. Komjauniešu vidusskolu, tā es ar sekmēm palīdzēju šo nosaukumu nopelnīt.

Taču bija no kaut kā jādzīvo. Un, lai kā arī nekritizētu un nenopeltu Kirhenšteinu, man tomēr viņam jāsaka liels paldies. Manas mātes brālēns bija Ulmaņa adjutants, un Kirhenšteins bija manas mammas onkulis. Es saņēmu dūšu un griezos pie viņa pēc palīdzības. Viņš bija ar mieru, lai gan kā Augstākās padomes loceklis nevarēja to darīt tieši. Viņš caur citiem sūtīja man ikmēneša pabalstu. Arī mamma Sibīrijā strādāja un varēja man palīdzēt. Pa vasaru es strādāju Burtniekos, kolhoza kantorī. Par to gan nemaksāja naudā, bet tantei vismaz tika tie graudi, ar ko man maksāja. 

Ināra Lūkina (Dreimane)

1949.gadā izvešanu rītā tante jau bija sakrāmējusi mantas. Atceros, arī mūsu mājā bija ienākuši armijas cilvēki, tante viņus pacienāja, un viņi aizgāja. Visu dienu pa ceļu brauca smagās mašīnas, es stāvēju un skatījos. Pēc tam stāstīja, ka Kauliņš nebija atdevis nevienu cilvēku no Lielvārdes pagasta.

Rudīte Melbārde (Strēlniece)

Četrdesmit devītajā gadā pirms divdesmit piektā marta čekisti parādījās laicīgi, jau bija pamanāmi. Un onkulis, to juzdams, aizlaidās projām, no manis neatvadījies. Es paliku viens. Nu, te vēl dzīvoja dažādi kalpotāji. Piemēram, vienā galā bija skolas palīgsaimniecība. Bet no Meistariem es paliku viens. Pēc vairākām dienām onkulis tikai piezvanīja man, darot zināmu, ka viņš ir aizlaidies. Ā, un divdesmit piektajā martā es gāju uz skolu. Onkulis man atstāja žūksni naudas, tā man bija iešūta kabatā, kas būs, būs. Un es gāju uz skolu. Pretī jau veda kaimiņmājas saimnieci, tā bija aizgājusi pie savas māsas, bija sameklēta rokā. No skolas tur veda ārā. Un, kā vēlāk izrādījās, skolotāji un personāls manu mazo māsu bija kaut kur slēpuši. Bet mani neviens, es jau liels vīrs, liela galva, kas būs, būs. Un tā es paliku. Paliku, nobeidzu skolu, noliku eksāmenus. Un, kā noliku eksāmenus, tā prom, ātrāk no šejienes. Un labi vien bija, jo tālāk no šejienes. Jo tur – reizē atbraucām ar brāļiem Dančiem no blakus pagasta. Vecākais brālis palika Sibīrijā, tas jau bija pāri gadiem, un divi jaunākie vienā vagonā braucām šurpu. Un tie apmetās arī pie radiem tepat, savā pagastā. Tagad četrdesmit devītajā gadā, paņēma viņu tanti ar visiem brāļiem otrreiz. Un tādi, kad apskatās papīrus, ir ļoti daudzi, dažs labs tika aizvests otrreiz. 

Andris Meisters 

Nāca 1949. gads, draudēja izvešana. Jā, un tad es saslimu. Laikam to pašu tie apavu dēļ. Man kaut kas notika vienai kājiņai. Bija jāiejaucas ķirurģiski, jāoperē kāja. Gulēju Viļakas slimnīcā. Lūk, tā ir interesanta epizode. Biju slimnīcā, un viena meitenīte bija tāda pati kā es. Viņai aklo zarniņu operēja. Bērni iepazīstas ātri. Pēkšņi ienāk viņas tēvs. Es tā sabijos no viņa, bet viņš uz mani tā skatās tik ļaunām acīm, ka man paliek bail. Tai brīdī ienāca mana tante mani apraudzīt. Viņa aizstājas man priekšā. Viņš aizgāja prom, un tante teica: «Es gribu tevi vest mājās.» Izņēma no slimnīcas, sarunāja zirgu un aizveda manui prom. Mājās viņa man stāstīja: «Šis ir tas onkulis, kas lika jūs izvest. Kas parakstīja dokumentu par jūsu papa izvešanu.» Bet onkulis nepalika mierā, viņš darīja zināmu uz CK vai kur, ka Muskara meita, tautas ienaidnieka meita ir šeit Latvijā, ka viņa ir jāizved. Par laimi, viņam atbildējuši, ka tik mazs bērns nevar atbildēt par tēva grēkiem, un mani neaiztika. Bet bija apdraudēta tā ģimene, kurā es dzīvoju. Tuvojās 1949. gads, visi jau zināja, ka atkal vedīs ārā. Ko tagad darīt? Annas tante ar vīru un četriem bērniem dzīvoja purva malā. Viņi martā iztaisīja bunkuru purvā. Mēs visi tur bijām salīduši. Tur iekšā bija kartupeļi, tur visa bagātība bija iekšā. Zināja, ka vedīs, bet neviens jau nezināja datumu, nezināja, ka tas būs 25. marts.

Janīna Muskare (Timmermane)

Izsūtīšana bija šaušalīga mežonība. 1949.gadā izsūtīja visus mūsu kaimiņus, bet tad ģimenes bija kopā un cilvēki jau zināja, ko tas nozīmē. Viņiem liktenis bija jēdzīgāks.

Vita Neilande (Vaivode)

1949.gadā no klases daudzus atkal izsūtīja. Izdeva liecības un sarīkojumā aizveda.

Mēs arī bijām sarakstos, bet dzīvojām jau Tukumā. Vecotēvu apcietināja un aizsūtīja uz Ventspils cietumu.

Dzidra Meldere (Valdmane)

Tad tuvojās 49.gads – tas, var teikt, mūs neskāra, lai gan mēs arī tam gatavojāmies – bija visas mantas jau saliktas maisos un gaidījām, kad ieradīsies arī „Zemzaros” mašīna. Arī vecāki – tēvs ar vecāko brāli centās nozust no mājām, lai izglābtos, bet marts mums gāja secen.

Gunta Ozoliņa (tagad Grosbārde)

. 1949.gadā paņēma Mildas tanti un onkuli. Viņus kopā ar visiem bērniem aizsūtīja uz Omskas apgabalu. 

Mammu aizveda uz Cēsu cietumu, no turienes uz Krasnojarskas apgabalu, Usjkemu. 

Mani pieņēma tēva māsa, līdz 10.klasei mācījos Tukuma vidusskolā. 

Baiba Ozoliņa (Zambare)

1949. gadā gribēja mūs izsūtīt vēlreiz, tante priekšniekam atdeva zirgu un sienu. Ko paņēma mūsu vietā, nepateikšu… 

Ozola Rita (Jirgena)

1949.gadā mani kopā ar māsu atkal izsauca uz čeku, kopā ar vecākiem, kas tajā laikā jau bija atgrizušies no Sibīrijas. Tēvs bija atgriezies no Soļikamskas, un mums teica, ka  mēs esam nelikumīgi aizbraukuši no Krasnojarskas apgabala, ( un tas ir pilnīgi nepareizi, jo mēs visi bijām noņemti no uzskaites, un mums bija pases) mums savāca pases un iedeva jaunas pases ar 38.pantu. Tas man lika 1950.gada februārī atstāt Rīgu. Es varēju doties uz Ivanovo. Es braucu uz turieni, jo tā bija tālāk no lielajām pilsētām. Vecāki devās uz Arzamasu. Manu māsu Rivu piemeklēja sliktākais liktenis. Viņa bija stāvoklī. Viņai atļāva palikt, bet tad, kad bērnam palika 2 mēneši, viņu arestēja, un kopā ar bērniņu bez jebkādas žēlastības sūtīja pa visiem PSRS pārsūtīšanas cietumiem, līdz viņa atkal nonāca Jeņisejskā.

Otra māsa Esja nonāca geto. 

Ļevs Notarevičs

1949. gads nāca ar jauniem pārbaudījumiem. Vecāki nervozēja, jo viņiem neizsniedza pases, nedeva pierakstu, visapkārt notika izvešanas. Bija jūtama nelāga spriedze. 1949. gada izvešana skāra mammas brāļus neskatoties uz to, ka visa viņu saimniecība bija apvienota kolhozā. Tā kā viņu saimniecības teritorijā bija iekārtota jaunlopu ferma, bet mājas palika tukšas, mūsu ģimene pārcēlās uz turieni. Bija 1950. gads. Mans tētis bija aktīvs kultūras dzīves atbalstītājs, nodarbojās ar deju kolektīvu, iestudēja lugas, vadīja dramatisko pulciņu. 1950. gadā biju tikko atnākusi no skolas, mamma fermā kopa teļus, kad zvanīja telefons – kantora uzskaitvede lūdza pie tālruņa mammu. Mamma runāja un pēkšņi sāka vaimanāt. Man tanī brīdī kā strāva caur kauliem izskrēja… Mamma nolika tālruņa klausuli un sauca, lai es bēgu prom, jo mums atkal brauc pakaļ, lai izvestu uz Sibīriju… Es skrēju pie krustmātes, raudāju, kliedzu, lai glābj, ka mūs atkal ved prom! No krustmātes mājas varēja redzēt, ka mūsu mājas pagalmā atkal iebrauc smagā mašīna. Tētis bija darbā, vēlāk aizbrauca pakaļ arī viņam. Vēlāk pie krustmātes man pakaļ atskrēja mana māsa Daina, jo tētis bija teicis, ka ģimenei jābūt kopā un kopā arī jābrauc. Tā mūs salika mašīnā, aizveda uz Talsiem. Pirmo nakti pavadījām arestantu telpā. Atceros, kad biju maza, es bieži naktīs murgoju, ka pazaudēju savus vecākus. Arī tajā naktī šis sapnis bija klāt. Tad, kad mūs otrreiz izveda, es nespēju tam noticēt. Man šķita, ka tas ir tas pats murgs, ka tā nav īstenība. No rīta mūs aizveda uz šķirošanas punktu Rīgā, tēti ielika citā kamerā. Mūsu kamerā bija sievietes, bērni, jaunieši, valdīja cietuma režīms: pēc komandas veda uz tualeti, dienā konvoja pavadībā veda pusstundu pastaigāties. 

Ārija Peilāne (Ozola)

Gāju skolā 1949. gadā. Otrreiz 1949. gadā aizveda manu istabas biedreni Annu Veinšeli. Bērni skrēja man pretī, teica, lai uz skolu neejam, tur esot zaldāti ar durkļiem. Brālis aizgāja apskatīties, atskrēja un izstāstīja vectēvam.

Bija tādi – ‘’istrebiteļi’’ (iznīcinātāji). Ar vienu cilvēku, nenosaukšu uzvārdu, no varas iestādēm viņš bija pazīstams. Vectēvam bija alus. Deva, cik gribēja dzert. Zinu tik, ka otrā dienā vecāmāte raudāja un aizveda prom govi. Es sapratu, ka to govi aizveda tam valstsvīram. Rezultātā mūs ielika ratos – tas bija marts – un noklāja ar sienu. Vienvārdsakot, viens vectēvs aizveda pie otra vectēva Rūženē, arī pie Rēzeknes.

Pēc tam es redzēju to papīru – es godīgi saku, paldies tam cilvēkam, kas man parādīja. Es izlasīju visu lietu. Tur bija rakstīts – ‘’soveršenno sekretno’’( pilnīgi slepeni), lai atrod mani un Andri, un aizved atpakaļ ‘’dļa vosstanovļeņija semeinih uz’’ ( ģimenes saišu atjaunošanai ). Domājot par cilvēku, kas to rakstīja, es negribu viņu nolādēt, bet lai Dievs nedod viņam nokļūt tādos apstākļos. Te vismaz bija maizīte.

Valstsvīrs, kam aizveda govi, atbildēja, ka Andris un Juris pēc tādas adreses, pēc kuras likāt viņus apcietināt, nav atrasti. Tā arī palika, 1949. gadā mēs izglābāmies.

Brālis aizgāja uz Rūjienu, dabūja elektriķa diplomu, strādā par elektriķi. Es gāju jūrā uz visa tipa kuģiem – no zvejas līdz pat pašiem jaunākajiem.

Ēvalds Juris Paugurs 

1949. gadā bija bail, pateicoties tantes vīram, neizveda. Vācieši visu māju bija nodedzinājuši, palika tikai būda. Tajā dienā biju skolā. Aizveda gandrīz visus radus pajūgos. Tantei bija lieli nodokļi valstij jānodod. 

Atis Ozols

Nāca 1949. gads, un 25. martā izsūtīja manas tēva māsas, tantes Matildes Ploriņas ģimeni. Atceros kā šodien, es biju skolā, mēs gulējām internātā. Es biju skolā un mana māsīca Mirdza bija skolā, māsa bija mājās. Tā nakts pirms 25. marta bija briesmīga nakts. Noskaņojums bija drūms. Mēs, bērni, nekā nezinājām, bet mēs nojautām, ka notiek kaut kas briesmīgs. Skolotāji bija aizsaukti uz vietējo tautas namu, kā toreiz teica, uz kaut kādu sapulci. Mēs neviens nekā nezinājām, kas notiek. Aizgājām gulēt, un tagad nakts vidū mūs ceļ augšā. Ienāk skolotāja un sauc bērnus pēc uzvārdiem, un liek viņiem ģērbties un savākt personīgās mantas. Izsauc manu māsīcu Mirdzu Ploriņu, bet mani nesauc. Bet es taču dzīvoju kopā ar viņiem, un es nevaru saprast, kāpēc mani nesauc. Un es arī ceļos augšā un ģērbjos, un pienāk mana skolotāja Strazdiņa – viņa tagad ir pensionāre, ļoti labs cilvēks. Un viņa man saka – tev nav jābrauc, tu necelies, tu neģērbies, tev nav jābrauc. Es nevaru saprast. Es noklausos un pēc laika atkal sāku ģērbties. Viņa man vēl vienu reizi saka – tu saproti, tev nav jābrauc. Beidzot mani pasauc skolas direktors – tajā laikā bija Roberts Dandens, viņš jau ir zem zemes, arī ļoti labs cilvēks. Viņš pasauc mani un saka – tu zini, ka jums ar māsu nav jābrauc. Kur jūs paliksiet? Ploriņu ģimeni visu ved projām. Kur jūs paliksiet? Es saku – es nezinu. Man kaut kur Ropažu pagastā dzīvo krustmāte, bet ne es zinu, kā tās mājas sauc, ne es zinu, kā aiziet. Vairāk es nezinu neviena tuva cilvēka. Es tagad lūdzu, lai viņš man ļauj aiziet uz Sēliešiem. Tajā laikā jau skolas somas arī nebija tādas kā šodien. Es iesienu savas grāmatiņas vienā lakatiņā, otrā iesienu māsas un māsīcas grāmatiņas un tagad es došos uz Sēliešiem, 6 kilometrus. Bet vieniem bērniem vecāki bija atbraukuši pakaļ, viņi mani pusceļu paņēma savos ratos, izlaiž ārā, vēl kādi 3 kilometri jāiet. Es tagad eju pa to ceļu. Tajā gadā bija ārkārtīgi dziļš sniegs, un nebija ne ragavu ceļš, ne ratu ceļš, bija briesmīgi dubļi. Es esmu apmēram divus kilometrus no mājām, kad pretī nāk vietējais mežsargs Sloka. Viņš bieži nāca pie onkuļa. Viņš man saka tā – sīkais, ja tu negribi braukt uz Sibīriju, mūc mežā! Mašīna pašreiz ir mājās. Man vēl spilgtā atmiņā tas, ko es Sibīrijā pārdzīvoju. Man nebija divreiz jāsaka – es kā zaķis ceļam pāri un mežā iekšā. Tajā laikā jau nebija zābaciņu. Tā kā es biju ģimenē vismazākā, man bija visi apaviņi jānovalkā, un man bija kājās tikai tādas siksniņu kurpītes. Un es pa to sniegu, kas mežā ir līdz ceļiem, brienu, brienu, brienu, kamēr man pietrūkst spēka un es apsēžos uz kāda celma. Man ir vienas bailes – ka ieraudzīs manas pēdas un nāks man pakaļ. Es sēžu uz celma un dzirdu, ka mašīna aizrūc garām, tātad es varu doties uz Sēliešiem. Cik dziļi mežā es esmu, to es nesaprotu, bet es dodos uz māju pusi. Es aizeju uz māju. Protams, manas zeķes ir cauras, kurpes ir slapjas, es pati esmu slapja, bet nosalusi es neesmu, es vienkārši esmu pārbijusies. Es ieeju mājās. Tur stāv cilvēks ar šauteni. Istabā galds pilns ar zaptes burciņām, ar maizītēm. Cilvēki ir ēduši, steigā ir posušies projām. Otrā istabā savā gultā guļ vecāmamma, tēva mamma. Viņai jau bija pāri par 70 gadiem, viņa bija ļoti slima, ļoti vāja, un viņa bija atstāta, nebija paņemta līdzi. Un tagad es tur esmu. Kā jau es teicu, Sēliešos tajā laikā dzīvoja vēl otra ģimene, uzvārdā Zviedri. Tie Zviedri ieaicināja mani pie sevis. Tā kā es varētu pie viņiem pārnakšņot. Bet onkulis nebija ar ģimeni kopā. Tagad atbrauc onkulis. Tas pilnvarotais, tas cilvēks ar šauteni, viņu sagaida. Nezinu, kā viņu sauca, to cilvēku. Onkulis man saka – posies, brauc man līdzi! Es saku – es nebraukšu. Kur tu paliksi? Kur tu dzīvosi? Ko tu ēdīsi? Es saku – es nezinu, ko es darīšu, es nezinu, kur es dzīvošu, es nezinu, ko es ēdīšu, bet es nebraukšu. Un viņš man vairākkārt… Viņš bija iesācis saukt mani par Pintiķi, jo es biju ļoti liela lasītāja un beidzamā grāmatiņa, ko es lasīju, bija Margaritas Stārastes «7 pintiķu ciems», un viņš bija iesaucis mani par Pintiķi. Viņš saka – nu, Pintiķi, ģērbies! Es saku – es nebraukšu, es ne par ko nebraukšu! Vienalga, kur es palikšu. Ar varītēm jau mani neviens tajos ratos nelika.

Jūs nebijāt sarakstā?

Es nebiju sarakstā, bet mana māsa nezināja, ka viņa nav sarakstā. Viņai to neviens nepateica. Man pateica, bet es jau māsu nesatiku. Tā onkuli aizveda, ģimene jau bija Ropažu stacijā. Kā man māsa stāstīja, tad, kad mašīna piebrauca pie Ropažu skolas, meklēja mani. Kur ir Rasma? Kā? Rasma aizgāja uz māju. Bet ceļš ir tikai viens, nav divu ceļu. Kur es paliku? Caur zemi izlīdu vai kur? Nevienam jau neienāca prātā, ka es varu būt iemukusi mežā, neviens jau nezināja, ka patrāpīsies tas mežsargs. Es jau būtu aizgājusi taisnā ceļā uz māju, un tad jau droši vien es būtu iekāpusi tajā mašīnā. Tad jau es būtu aizmirsusi to, ko man teica, – ka man nav jābrauc. Grūti pateikt. Mans klases audzinātājs, skolotājs Strazdiņš, bija prasījis manai māsai – vai tu gribi, lai Rasma brauc uz Sibīriju? Tad mēs brauksim viņai pakaļ. Viņa bija padomājusi, ka es knapi dzīva atgriezos pirmo reizi, kas tad notiks ar mani tagad, ja es vēl vienu reizi nokļūšu Sibīrijā. Un viņa bija teikusi – nē, nevajag. Tā arī neviens mani vairs nemeklēja. 

Es nonakšņoju to nakti pie Zviedriem. Man liekas, ka vienu nakti. Vecāmamma savā istabā. Un tad otrā vai trešā dienā pēkšņi mums atnāca pakaļ viena ļoti tāla mūsu radiniece – Jete Pētersone. Es tajā laikā nezināju to radniecību, kāda mums ir, mums tikai bija vienādi uzvārdi, bet izrādījās, ka viņa bija mana tēvatēva brāļasieva un es ar viņas jaunāko meitu mācījos skolā, es mācījos 4. klasē, viņa mācījās 1. klasē. Tā meitene bija uzzinājusi, ka es esmu palikusi viena, un mudinājusi mammu, lai nāk man pakaļ. Un tā viņa pa pakrēslu atnāca pakaļ mums abām ar vecomammu. Kaimiņš Zviedrs sajūdza zirgu, jo vecāmamma jau nevarēja paiet, ielika to vecomammu ratos, ielika vēl šādas tādas viņas drēbes, kas bija palikušas. Manas drēbītes jau visas bija paņemtas līdzi, jo domāja, ka mani satiks. Man bija mugurā tikai tas, kas tanī dienā skolā. 

Aizveda mūs pie audžumātes. Tas bija turpat Ropažos, kādus 6 kilometrus tālāk, tādas mājas Puķītes. Tā mēs tur dzīvojām abas ar vecomammu. Protams, es atkal atgriezos skolā. Un tad es atceros tādu epizodi. Tā kā es biju palikusi tikai ar to, kas mugurā, man nebija nevienas pavasara kleitiņas. 25. marts vēl ir ziema, nāk vasara, nav. Audžumāte dzīvoja ļoti trūcīgi, vīrs jau viņai sen bija miris, meitenīte bija vēl maza, viena meita mācījās Rīgā un divas meitas strādāja kolhozā. Tā rocība bija ļoti švaka. Un manas 4. klases bērni sameta pa kapeiciņām un uzdāvināja man 2 metriņus katūniņa. Man uzšuva kleitiņu, lai man būtu ko iet skolā. 

Rasma Pētersone (Krastiņa)

1949. gadā bija slapjš pavasaris, mēs gājām uz skolu kājām, aizgājām līdz skolas kalniņam, skrien meitenes pretī – neejiet uz skolu, tur visus ved uz Sibīriju projām. Mēs pa mežu aizskrējām uz mājām. Māsa gāja pa ceļu, kad mūs veda projām, viņa bija iegājusi mežā un palika mājās. Onkulis arī bija iegājis mežā, bet vēlāk iznāca un aizbrauca ģimenei līdzi. 

Atnācām mājās, visu pekelējām. Krievi tā arī pateica: jums jābrauc uz Sibīriju, ņemiet zāģi, cirvi ņemiet līdzi. 

Tanti ar meitām arī aizsūtīja, onkulis aizbrauca. Aizveda līdz Tomskai, tur tāds sadales lēģeris Asino, diezgan ilgi dzīvojām, kamēr Obā iziet ledus. Mums visiem bija jāparakstās, ka esam atsūtīti uz Sibīriju, lai celtu lauksaimniecību. Mums bija jālauž celmi, jāzāģē baļķi. 

Sākās navigācija, un mūs ar liellaivām veda pa Obu, tad pa Ketu līdz Žigalovkai un tālāk ar zirgiem 10 vai 15 km. 

Tur bija jāstrādā kolhozā, jālauž celmi, jāzāģē baļķi, jābaro lopi, jāsien barība un vakaros jāiet uz rijām – tur kūla labību ar zirgu kuļmašīnu, un mēs ar rokām vētījām. Šitas ārprāts, kā tad miegs nāca. 

Tur nevarēja mācīties. 

Inta Pētersone (Bleija)

Kad 1949. gadā izsūtīja otrreiz, mēs bijām salikuši savas mantas koferos, sēdējām un gaidījām. Tomēr tas pagāja secen. Nākamajā gadā pēc Jāņiem es vēl biju pie draudzenes aizskrējusi, nāku mājās, skatās – sēž no pagasta sekretāre un māte teic, ka mums jābrauc atpakaļ uz Krieviju. Es domāju, ka viņa joko, bet bija no pagasta pienācis paziņojums, ka trīs dienu laikā jāsakārtojas. Pārdot neko nevarēja, tas bija tikai tā, pieklājības pēc. Mamma stāstīja, ka viņai esot nekaunīgi piedāvājuši par savu naudu braukt atpakaļ uz to pašu vietu, kur bijām pirmo reizi. Mamma bija diezgan lepna, teica, ka to nedarīs, lai ved. Otrreiz mēs nokļuvām turpat Krasnojarskas apgabalā, bišķi tālāk uz ziemeļiem, tur bija Biriļusu rajons. Jāteic, ka  otrā izsūtīšana, mūsu nometinājuma vieta un attieksme bija cita, jo tajā sādžā – krievu cilvēki ir dāsni un atvērti, viņi mūs neuzņēma kā fašistus. No rīta pamodāmies, naktī mūs tur nolika gulēt šķūnī, no rīta gājām meklēt aku. Visa sādža bija iznākusi ārā uz ceļa, un katrs mums kaut ko deva – cits divus kartupeļus, cits puslitru piena, kamēr aizgājām līdz akai, spainis jau bija pilns pirmajai ēdienreizei. Par maizi mēs sapņojām, ka varētu kāds atsūtīt kādu sausiņu, bet nebija, kas sūtītu. Palika jau daži, bet tādu bija maz. Tante, pie kuras es dzīvoju, reizēm kaut ko atsūtīja, bet viņa laikam neizprata to, ka mēs gaidām. Reizēm bija tā, ka par darbdienām deva medu, reiz izsniedza spaini ar medu, ko mamma ar brāli bija nopelnījusi, bet maizes nebija. Maizi deva divsimt gramus dienā, kopā ar pelavām.

Biruta Penkule (Ulpe)

49. gadā izveda mūsu Liepājas radus, tēva māsu – viņi bija lauksaimnieki. Divus bērnus paņēma līdz, bet divi palika, jo viņi bija skolā Liepājā. Zentas tante rakstīja tēvam, lai tēvs paņem tos bērnus pie sevis, jo viņas māsa nevarēja ar viņiem tikt galā, bet mamma teica: „Trakais, ja mūs izsūtīs kopā ar tiem bērniem, un kur vēl aizvedīs”. Mamma jau tā kā juta, jo pases nedeva.

Daina Peilāne (Spillere)

1949.gadā mēs, bērni , arī pārnācām uz Jaunsvirlauku, un tur  mācījāmies 2 gadus. 1949.gadā es vēl biju Āsterē. Neko nesapratu- bija tikai zirgi, rati, cilvēku čuksti. Pazuda skolas pārzinis, visi skolotāji… Skolā palikām es un mans brālis. Es biju 3.klasē, brālis- 1.klasē. Mums neviens neatbrauca pakaļ. Kopā ar kaimiņu pa tumsu gājām uz vecāsmātes mājām , bet tur bija tumšs, un mūs ilgi nelaida iekšā, lai visi paspētu paslēpties kūtsaugšā. Vecmamma atvēra durvis, un mēs tikām mājās. Izvešana sākās nākamajā dienā. ‘’Robežniekos’’ bija telefons un tur ierīkoja štābu. No mājas drīkstēja iziet tikai bērni. Vecmāmiņa mani sūtīja pie kaimiņiem pateikt, ka notiks izsūtīšana. 

Māra Pļaviņa (Sinkeviča)

Es brīnījos, kā mani nepaņēma otrreiz 1949. gadā, man bija bail… Tur bija tā, ka atradās radinieks no Gustava puses, viņš bija gājis Rīgā uz Raiņa ielu un bija dabūjis visus datus. Iznāca, ka mana tante ir rakstījusi Kirhenšteinam lūgumu, ka mēs esam bāreņi, lai mūs atlaiž uz Latviju. Tas bija vienīgais glābiņš, ka mūs neizveda otrreiz. Mana mamma gan bija meklēta vēl 80. gados, bet to es nemaz nezināju… 

(..)

1948. gadā mani paņēma strādāt par telefonisti. Nāca 1949. gads- es gāju uz darbu… Grāvmalē dzīvoja Purmaļi. Domāju, ka iešu paskatīties, aizeju, tur durvis vaļā, neviena nav… Pati Purmaliene atnāk pie tantes prasīt, ko lai dara: kad mašīna braukusi viņiem pakaļ, viņa ar visiem bērniem mukusi prom… Beigās Purmaliene gāja un pati padevās. Viņu aizveda. Es aizeju uz pastu – tur divi vīri ar štikiem stāv pie komutatora. Es domāju, ka atbraukuši pakaļ man. Lejā stāvēja arī mašīna. Es sāku raudāt, kliegt. Mašīnā jau bija cilvēki… Paldies Dievam, mani neaiztika…

Mirdza Pļaveniece

1949. gada 10. martā atbrauca brālēns un paziņoja, ka 25. martā mūs neaiztiks, ka mūsu likteni lems vēlāk. 26. martā bija jādibina kolhozs, sieva bija zootehniķe, gāju viņai palīgā. Nodzīvojām līdz rudenim, ziemā strādāju mežā par traktoristu. Rudenī saņēmām ziņu, ka mūs var atkal izsūtīt.

Visvaldis Pilvers

Otrreizējās izvešanas laikā, 1949.gadā, es neatceros, ka būtu īpaši raudājusi. Cik tad es tai Latvijā biju pirms tās Sibīrijas. Mamma bija palikusi tur, ar mammu satikties gribējās. Kaut kāda tāda vienaldzība daļēji pārņēma. Un tur mēs bijām vairāki no Plāņiem, vairākas ģimenes no viena pagasta. Tas varbūt tā kā tuvināja un mierināja. Man atmiņā, ka biju tādas vienaldzības pārņemta. Mūs aizveda ar vilcienu līdz Asinas stacijai. Mamma bija Tjuhtetā un pārmeta mums, ka viņai tomēr bija sarežģītāk tikt laukā no Tjuhtetas, jo tos četrdesmit pirmā gada izsūtītos uzskatīja par lielākiem grēciniekiem. Mammai ilgi gāja tā sarakstīšanās, kamēr viņai iedeva atļauju atbraukt uz Tomskas apgabalu. Mums atkal bija neērti – kā tad mēs pametīsim tēva brāļus, viņi abi bez ģimenēm. Kā tad mēs pametīsim viņus Sibīrijā vienus pašus neaprūpētus un neapgādātus. 

Viss notika tāpat kā 1941.gadā, tikai ar to atšķirību, ka bija pavasaris. Ar zirgiem braucām līdz ceļam, pa kuru brauca automašīnas. Sibīrijā vēl bija šķīdonis. Ar kamanām braucām pa to sniega putru. Mums veca tantiņa no citas ģimenes sēdēja kuražā. Tā tur, nabadzīte kliedz brēc, ka ūdens nāk vezumā un ka viņa ir slapja, bet vedēji jau to neņēma vērā. 

Nekādas atšķirības nebija. Bet gadu gaitā dzīvošanā, salīdzinot četrdesmit pirmo gadu ar četrdesmit devīto gadu – tās nav salīdzināmas Sibīrijas, tās ir divas pilnīgi atšķirīgas Sibīrijas. Jo četrdesmit devītajā gadā tomēr ģimenes bija kopā, un tad jau vairs nebija kara apstākļi, lai gan nekādas bagātības tur sādžā nebija. Mēs tad bijām kolhozā. Tad jau mēs visi bijām pieauguši, strādājām. Brālis… Tur viņus ļoti veikli izveidoja par traktoristiem. Es strādāju kā uzskaitvede traktoru brigādē, bet traktoru brigāde skaitījās valsts uzņēmums, un tiem graudus deva vairāk nekā parastiem kolhozniekiem, tā ka tur mēs bijām iztikuši. Par badu vispār nav ko runāt. Mamma atbrauca, neatceros tikai, cik tālu.  Mēs braucām uz Iļjanku viņai pretī. To es tiešām vairs neatceros, un nav vairs, kam pavaicāt. Bet viņa ieradās. Tādā dziļā kolhozā. Tjuhtetā jau bija pašiem vidusskola. Tur, kur mēs bijām, kādus 20 kilometrus no rajona centra, mums nebija skolas… Pirmās 4 klasītes laikam tur bija gan. Kas tad nu divdesmit gados vairs, tādos apstākļos… Nu, nezinu, bet par skološanos man nebija domas.

Savus kustoņus jau sākām iegādāties. Dzīvojām Tomskas apgabala Zeļanskas rajonā. Mūs izmitināja pa mājiņām, pēc tam ar laiku nopirkām savu mājiņu – tādu mazu būdiņu ar salmu jumtu. Blakus no salmiem uzmeistarojām kūtiņu gotiņai un sivēnam. 

Astrīda Prauliņa  (Stale)

1949. gada 25. martā māsa teica – es Sibīrijā neesmu bijusi, un iespējams, ka mēs brauksim atkal. Atceros to nakti. Brālis paņēma savas drēbes, aizgāja uz ezermalu. Viņš teica – es otro reizi uz turieni vairs nebraukšu. Māsa sakrāmēja čemodānu. 25. marts, man tieši bija vārdadiena, bet es… Man nebija, kur palikt. Vecāmamma bija mirusi, visi radi miruši, neviena nebija. Mēs ar māsu gaidījām visu nakti, kad piebrauks mašīna, bet nepiebrauca. Mēs dzīvojām pirmajā stāvā, un otrajā stāvā dzīvoja partorgs. Kad otrā rītā es aizgāju uz Bēnes skolu, tad māsa partorgam prasījusi – vai mums arī draud… Nē, viņš teicis, esiet mierīgi, jums nedraud. Tad es redzēju, kas notika – ka ņēma no klases ārā. Bet, paldies Dievam, ka mūs neizveda. 

Pone Māra (tagad Prūse)

Tiem, kurus izveda 1949. gadā, tiem tomēr klājās vieglāk, karš bija beidzies, ģimenes bija kopā. Ja  cilvēks bija strādīgs, neviens no bada nenomira.

Harijs Poļevskis

Tāpat brīnos par 1949.gada izvešanu – tā notika, kad vēl bija ziema. Māte stāstīja, ka vagonā kāda meitene kautrējās iet nokārtoties, un viņai plīsa pūslis. Aizgāja bojā. Galapunktā kādai sievietei bija sākušās dzemdības, atsauca ārstu. Ieradās ārsts salāpītās drēbēs, tad nu mēs redzējām to nabadzību. Sievieti iznesa ārā no vagona uz palagiem, zem klajas debess, un sākās negaiss. Tādi bija necilvēcīgie apstākļi. No Krasnojarskas tālāk mūs: latviešus, leišus, igauņus, Pievolgas vāciešus veda ar kuģi uz sādžu. Dzīvojām barakās, vairākas ģimenes kopā. Mātes gāja darbā. Mātēm lika parakstīt 3% Valsts obligācijas, bet nebija naudas, komandants saka, ka viņas laikam slikti strādā, ka naudas nav. Izsauca priekšsēdētāju, skatās — mātei 900 izstrādes dienas. Naudu par padarīto nedeva. Zem ieročiem lika parakstīties. Ēdām lopbarības raušus — tik garšīgi kā konfektes. Bet vēlāk iznāca saindēties, dabūjām dizentēriju. Pievolgas vācieši mūs iemācīja ēst suslikus – garšo kā putna gaļa, nekāda vaina. Arī balandas, nātres. Tās ēdām ne tikai mēs, bet arī vietējie. Cepām nātru raušus, vārījām balandu zupu. Varbūt tas palīdzēja zobiem — man ir jau 65 gadi, bet  vēl visi personīgie zobi. Sibīrijas rūdījums, vitamīni.

Imants Reķis

Manu draudzeni 1949.gadā izsūtīja otrreiz. Paņēma no dzīvokļa. Viņa gan bija grasījusies tajā brīdī izlekt pa logu, bet čekisti bija aizturējuši. 

-Vai jums pašai nebija bail, ka var izsūtīt vēlreiz?

-Man visu laiku bija bailes. 1949.gadā mēs redzējām Uzvaras laukumā… Es nezinu, vai redzēju, vai dzirdēju, vai stāstīja, ka ir atkal transporta koncentrēšanās. Man no 1941.gada bija atmiņas, es teicu mammai, ka jāpazūd. Nakti pavadījām Mārupes pagastā visi nomodā, bet mums nebija nākuši pakaļ. Un tad, beidzot tehnikumu, praksē biju Jelgavā. Bet, ja divi jaunieši ir iemīlējušies, nevar viens dzīvot Jelgavā, otrs Rīgā… Mēs tūlīt apprecējāmies, un es paliku Rīgā. Darba Rīgā man nebija, līdz rudenim es dzīvoju bez darba. Tas bija 1951.gada pavasaris. Mēs jūnijā apprecējāmies. Es paliku Rīgā, nodzīvojām līdz rudenim, tad es dabūju darbu bērnu namā par rēķinvedi.

Zigrīda Reimane (Meždreija)

Man nebija bail, ka atkal aizsūtīs uz Sibīriju. Otras mammas māsas vīrs – mēs visi esam vijciemieši, – mani brīdināja, lai es nerādos nekur acīs. Skolā – jā, vasarā – nekur. Man arī neļāva iet. 1949. gadā vecāmāte salika kulītē pārtiku un teica – nu, ja būs vešana, lai neaizved tā kā toreiz, 1941. gadā, teica, lai es nakti iekšā mājā neguļu. Gulēju sienā. Iepriekšējā dienā mammas māsa no Bilskas bija atnākusi, bet lūdza, lai es viņu vedu uz mājām. Uz “Egļiem”. Aizvedu. Nākamajā dienā braucu atpakaļ un tur, aiz Biteriem, – briesmīga rūkoņa. Skubinu zirgu, skatos – mašīnas – “gruzoviki” – nāk pretī. Mēs bēgām nost no ceļa. Ap 30 smagās mašīnas brauca. Zaldāti tur iekšā. Vecāmāte mājās raudāja, jo saprata, ka kaut kas būs. Izvešanas rītā es braucu uz pienotavu. Tā tukša. Visi tak ir saņemti. Tā es arī dabūju zināt. Es paliku. Arī vēlāk mani neviens nemeklēja. 

Meta Pumpure (Lielkāja)

1948.gadā sāku strādāt Jaunsaules pienotavā. 1949.gadā bija otra izvešana. Redzēju, kā ar zirgiem ved prom cilvēkus ar visām mantām. Gribējās mukt projām, bet kur tu   aizmuksi – katru dienu jāstrādā. Gadījās tādi, ko izveda otrreiz. Dievs stāvēja man klāt. 

Rita Rone (Siliņa)

Bet 25. martā, kad biju jau pārnākusi no skolas, un krēsloja, sētā iebrauca vietējie – atkal izvešana. Aizveda uz Skrundu, salika lopu vagonos un – prom uz Sibīriju. Jutos briesmīgi, visu sapratu un apzinājos – man jau bija četrpadsmit gadu. Brauciens ne ar ko neatšķīrās no 1941. gada. Vienīgi «adrese» cita – mūs izsūtīja uz Omskas apgabala Molotovas rajonu.

Vietējā sādžā mūs nometināja pie krieviem. Bet pēc gada uzcēlām pašas sev nelielu būdiņu, kurā dzīvojām līdz 1956. gada rudenim. Abas ar mammu strādājām kolhozā, pelnījām maizīti, jo tur bija tikai četrgadīgā skola, bet es četras klases jau biju beigusi. Strādāju uz traktora piekabes.

Vectēvs un vecāmāte sūtīja mums paciņas – speķi un žāvētus ābolus. 

Mamma rakstīja vismaz astoņus lūgumus, lai mums atļauj atgriezties mājās, bet to atteica.

Ārija Rezevska (Gobzeme)

1949. gadā, kad sākās otrreizējā Sibīrijas bērnu izsūtīšana, visu laiku turēju sakravātu čemodānu, bet 25. marta nakti pavadīju uz ielas.

Inta Ruka (Prauliņa)

Vecāmamma un vectēvs (mammas mamma un tēvs)– tā bija cita ģimene – viņiem bija cits uzvārds – Bebri, un viņi 1941. gadā neskaitījās izvedamie. Viņus ieskaitīja kulakos, bet 1949. gadā, kad viņus gribēja izvest, viņi izspruka – aizbēga uz purvu, un pēc tam viņus vairs neviens nemeklēja. Mani tad atdeva prom kaimiņu mātei – tie bija nabadzīgi, un viņus neizsūtīja. 

Inta Dace Rudzīte (Eglīte)

1949. gadā 25. martā gaisā juta, ka nupat atkal notiks. Ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, viss bija sakrāmēts. Paldies Dievam, garām. Nu garām – garām, ļoti labi. Brālis jau bija apprecējies, strādāja sešgadīgajā skolā kādus 10 kilometrus tālāk par skolotāju, abi divi ar sievu. Tur bija pa divām klasēm vienā istabā. Vienā bija 1. un 3., otrā 2. un 4. klase. Nāk 15. augusts. Atbrauc piedzēries milicis ar zirgu un aizved mammu. Es biju tajā brīdī aizgājis uz upi zvejot.

— Kurā gadā tas bija?

— Tas bija četrdesmit devītajā gadā. Atskrien audzinātāja, arī latviete, saka – skrien fiksi uz mājām! Es ieskrienu – mammu jau ved pa durvīm ārā uz ratiem. Es saku: ‘’Mamma, ko man darīt?’’ Viņa saka: ‘’Dēls, ej vai nu brāļa vai pie radiem, ko es varu zināt.’’ Šis, tāds galīgi piedzēries kā lops, galīgi pilnā, sabļauj. Viņam cepure nokrita, mamma vēl pacēla, iedeva, tāda «furažka». Parastā viņu frāze: ‘’Pēc divām dienām mamma būs atpakaļ, tu vari nekur neiet.’’ Šito es jau dzirdēju četrdesmit pirmajā gadā, ka pēc divām dienām mēs apvienosimies ar tēvu. Es domāju – te nav ko darīt. Tur bija kādi 10 kilometri, es pie brāļa. Brālim sieva stāvoklī, tas nu nebūtu nekas, ne tur mana vaina, kā saka. Šī saka – brāli arī paņēma tajā pašā dienā. Ko nu darīt? Eju atpakaļ uz bērnunamu. Domāju, pēc kādām dienām būs jāiet uz Ilūksti atkal pie krustmātes. Dažas dienas audzinātājas par mani gādāja. Visas audzinātājas mammu dikti ieredzēja. Direktrise bija krievuška – Ludmila Borisovna, bet tāda ļoti cilvēciska, pret mani, pret mammu ļoti labi izturējās. Pēc pāris dienām taisos, krāmējos iet atpakaļ pie krustmātes. Uzreiz parādās brālis. Viņu atlaiduši. Kur tu iesi? Nāc pie manis. Tā es aizgāju pie viņa. Dzīvoju pie brāļa. Brālis man tagad ir skolotājs, eju 4. klasē. Brālis kādā 13. vai 14. decembrī aizved sieviņu uz Ilūksti uz dzemdībām. Tās mājas saimnieks, kurā bija skola, ienāk, pasauc brāli pie sevis. Ienāk vēl pēc kāda laika – visi pa mājām, lasieties! Ja skolēnus laiž mājās, kurš nepriecājas. Momentā aizbirām visi pa mājām. Brālim bija tāda mājkalpotāja, čakla sieviete. Es atnāku mājās, skatos, brālis brauc ar ratiem un viens milicis līdzi. Man jau tā jocīgi paliek. Mamma arī aizbrauca droškā ar milici. Bet groži ir brāļa rokās. Nodomāju – varbūt, ka ne. Ienāk viņi abi divi iekšā. Brālis saka: ‘’Mani arestē, vedīs prom.’’ Paēda pusdienas, arī to milici pabaroja. Milicis gan visu laiku dievojās. Viņš bija tāds puspolis, puslatvietis. Viņš saka: ‘’Tu man piedod, Romuald. Es neesmu vainīgs. Ja tev izdosies atgriezties, es tev būšu labākais draugs.’’ Vai tas nāca no sirds vai ne, to es nezinu, tas uz viņa sirdsapziņas. Katrā gadījumā paēda, iedeva līdzi, ko varēja iedot, un aizbrauca. 

Teodors Rubenis

-Vai 1949. gada izsūtīšanas jūs neskāra?

-Varēja skart, jo ģimenei, kurā es dzīvoju, gribēja izsūtīt. Tā kā šajā ģimenē audžudēls bija karojis, un viņam bija ordenis par Berlīnes ieņemšanu, tad viņš savu tanti aizstāvēja, un tanti atveda atpakaļ. Viņa bija salīkusi, ar mugurkaula deformāciju… Audžudēls prasīja, par ko tad viņš ir karojis, ja vecu tantiņu grib sūtīt uz Sibīriju… Viņam bija atbildējuši: ‘’Jūs bagāti dzīvojat, jums ir puķes!’’ Viņai bija puķes , visur ziedēja. Kad mēs gulējām dienvidu, viņa gāja ravēt puķes. Viņai māja bija apkopta, visi par to priecājās. Tad mani arī varēja paņemt, bet nepaņēma. Tante pat nevarēja iekāpt tanī mašīnā- viņa gāja salīkusi…Tas bija 1949. gadā.

Velta Sirmbārde

Pienāca 1949.gada 25.marts, kad šeit pilskalnā sabrauca daudz smagās mašīnas ar zaldātiem. Tehnikumā mums katru rītu bija saiešana. Direktors teica runu, ka nacionālisti sākuši pacelt galvas, neļauj dibināt kolhozus, gramdē visus pasākumus, un tagad pret visiem, kas pretojas kolhoziem, vērsīšies ar represijām. Šis teikums skanēja 24.marta rītā, un to es atceros. 25.marta rītā skolā jau valda panika, jo no vecākajiem kursiem viens otrs jau ir pazudis, viens otrs ir aizbraucis uz mājām. Gultā sēdēja Ilona Rutkovska un bija histērijā, ka mamma ir izvesta, un viņai jātiek uz Pāci, uz kaimiņu pagastu. Kas varēja notikt ar mani? Nekas. Es teicu : ‘’Ilona, ejam’’. Stundas nenotika, skolotāji bija panikā. Mēs abas gājām. Vajadzēja iet 10 km. Tur, Ilonas mājās, visi jau bija izvesti. Īrniece vai kalpone mūs stumj ārā pa durvīm, lai tikai ejam prom, ka mums tur nav, ko darīt. Kumodes, skapji vaļā… Mēs gājām atpakaļ, jo Ilonai tur vairs nebija, ko paņemt. Mums garām brauca mašīnas, zaldāti solīja mūs paņemt un aizvest. Aizbrauca garām, nepaņēma, mēs atnācām uz tantes mājām- uz ‘’Olavām’’, viņa pārgulēja pie manis pa nakti, un nākamajā rītā devās uz Rīgu. Vēlāk viņa man atrakstīja- viņa netika izsūtīta. Šo meiteni es vairāk neesmu satikusi. Mani izsauca uz pratināšanu pie tehnikuma komsorga- kas man atļāvis iet prom no tehnikuma, kad visiem vajadzēja tur atrasties. Es neatceros, ko atbildēju, bet biju dusmīga, ka viņš mani pratināja. Beigās viņš teica : ‘’Mēs arī tevi meklējām’’.  

Maija Sirmbārde (Ķiploka)

Man izglītības nekādas nebija, tad es aizgāju uz arodskolu un dzīvoju kopmītnē. 1949. gada martā atbrauca Melnā Berta, tad es šausmīgi uztraucos. Čekisti tur gāja vienā istabā, otrā. Tad tur ir raudāšana, un skaidro, ka jābrauc pie vecākiem. Un arī man bija bail, ka mani atkal neizsūta. Es domāju, ja pavērs durvis, tad līdīšu zem gultas. Bet, paldies Dievam, tas viss aizgāja secen, norūcās mašīnas un aizbrauca. 1951. gadā es pabeidzu Poligrāfijas arodskolu un aizgāju savā dzīvē. Arī bija ļoti grūti. Algas bija mazas. Staļins lika parakstīt aizņēmumu. Arodskolā bija obligāti jāiestājās komjaunatnē, tad mani lika mierā.

Lilija Siļicka (Celma)

Pienāca 1949. gads, agri no rīta man sit pie loga, lai es ģērbjos. Ārā stāv čekists ādas mētelī un vēl kāds svešais – lai es ņemot rakstāmo un nākot līdzi. Domāju, ka mani izved otrreiz. Mani aizveda uz kaimiņu māju. Tur man lika rakstīt visu, ko viņi diktēja, man bira asaras, jo to ģimeni veda prom… Pēc tam visu nakti kaimiņi zaga, nesa prom no tās mājas visu, ko spēja aiznest… lopus, mantas – tāpat kā pie mums, Kalētos. Vēlāk, pēc mūsu izvešanas, tante bija aizbraukusi uz Kalētiem, iedevusi vāciešiem zosi, vācietis nāca tantei līdzi, un no kaimiņiem dabūja atpakaļ visus mums nozagtos sugas lopus, un viens otrs kaimiņš vēl arī kāvienu saņēma.

Vienreiz ierodas pie manis čekists. Prašņāja, vai esmu bijusi izsūtīta, kas bijis mans tēvs. Es teicu, ka tēvs bija zemnieks. Viņš saka, ka es melojot, jo mans tēvs nēsājis formu. Es paliku nikna un teicu – ko tad jūs man prasāt, ja jau visu tik labi zināt? Čekists man lika ievākt ziņas par pagasta priekšnieku – ko viņš darījis vācu laikā… Es atteicos. Teicu – gan jau atradīsies citi, kas zinās visu. Pēc 2 dienām viņu atrada sabrauktu pie mājas – it kā mašīna bija uzbraukusi virsū.

Herta Sedola (Kaļiņiņa)

Mammai viss jau bija salikts, jo viņa domāja, ka mūs izsūtīs jau 1949.gadā. 

Atnāca citas skolotājas, un lūdzās, lai mūs – bērnus- atstāj. Viņi atbildēja, ka ģimenes nedrīkstot šķirt. Man vēl tagad Valmierā dzīvo manas klasesbiedrenes no Bejas skolas. Klasesbiedrenes palika pie loga skatoties. Nevienu bērnu nelaida ārā, bet izvedējiem nebija citas iespējas, kā vien mūs vest gar skolu. Visi bērni skatījās pa logu un manai draudzenei tas palicis atmiņā uz mūžu- kā mēs esam vesti tajā mašīnā…

Mēs bijām ģērbti atbilstoši Latvijas ziemai, jo otrreiz mūs izveda pirms Ziemassvētkiem. Atveda uz Rīgas cietumu, mēs ar māsām vēl bijām skolas formās, ar komjaunieša nozīmīti priekšā, mūs veda pastaigā, bet mēs negājām Tad mums lika nozīmītes noņemt, atceros, ka māsa vēl pretojās. 

Sākās ceļš uz Ļeņingradas cietumu. Tas bija labāks, nekā Rīgas cietums. Cietums Kirovā- lai Dievs pasargā! Šausmīgas barakas, nāras… Man bija jau 16 gadu. Vakaros mums lika mazgāt koridorus, šad tad ar mums parunājās uzraugi, kopā pasmējāmies. Mums neviens neuzmācās. Kāpēc mūs sūtīja pa cietumiem? Kad veda ieslodzītos, tanī pat vagonā veda arī mūs. Kirovas stacijā- vagons ar restēm, iekšā ieslodzītie. Viss vagons drebēja, ka mūs- jaunas meitenes- veda tam garām… Bija baisa sajūta- likās, ja restes nebūtu, nezinu, ko ar mums izdarītu… 

Kad mūs veda no Kirovas cietuma uz staciju, mēs bijām vienā stūrī, ieslodzītie- citā stūrī. Uz vagonu mūs pavadīja zaldāti ar suņiem. Bija ziema. 

Vienā stacijā mamma prasīja- ko esam tādu noziegušies, ka mūs ved ar tādu apsardzi? 

Neatceros, kā mūs aizveda uz Džeržinsku, laikam ar ragavām. Mēs visi bijām vienā istabā. Sākām strādāt. Mēs ar Kārli gājām zāģēt malku. Es biju ļoti trausla, bet man bija jāstrādā fizisks darbs. Vecmāmiņa brīnījās, kā esmu varējusi izturēt bez slimošanas. Mums bija jāzāģē baļķi. Lai sazāģētu, vispirms vajadzēja saskaldīt, jo tie bija ļoti resni. Tur strādājām ar resnu cirvi- to iecirta un pa virsu sita ar ‘’kolotušku’’. 

Tur bija daudz izsūtīto vīriešu, kas it kā bija tiesāti, bet pēc tam izsūtīti brīvajā izsūtījumā. Tur bija zootehniķis, viņš pie mums ar Maigu pienāca un prasīja- cik ilgi jūs tā domājat izturēt? Un tad viņš mūs paņēma par slaucējām. Mācījāmies slaukt, jo nepratām. Sākumā gāja visādi- pampa un sāpēja rokas, vēlāk tas pārgāja. Sibīrijā  visu laiku strādāju par slaucēju. 

Ināra Skuja (Zaharova)

1949. gadā, kad bija nākošā izsūtīšana, to es labāk atceros nekā savu – saveda kolhozu govis mūsu stallī, es tur palīdzēju, jau kārtīgi strādāju. Man bija jāiejūdz zirgi un jāved mana draudzene Austra Ķude prom. Viņa dzīvoja mūsu mājā, jo viņu ēka bija nodegusi. No rīta agri ienāk ciema priekšnieks un saka: “Tu ej tūlīt sajūdz zirgu!” Labi, ka tie krievi bija citādāki nekā mūsējie. Viņa jau taisījās, ka viņu sūtīs, tad jau bija manāms, tā varēja saprast. Viņas vīrs jau bija projām. Mājās viņai nekā nebija. Viņa man teica: “Ja tev atļauj, noskrien pie kaimiņiem un dabū kādu miltiņu un cūku ar’.” Tā bija nokūpināta citās mājās. Labi, ka zaldāts man atļāva to visu izdarīt. Katrā otrajā, trešajā mājā tika paņemti cilvēki, viņas māsas arī vairs nebija. 1941. gadā no Virgas paņēma četras ģimenes: Plāceņus, Žakars, Skābaržus un mūs, bet toreiz paņēma kādus trīsdesmit cilvēkus vai pat vairāk. 

Rita Toma (Karule)

Tas bija Krustpils rajons, bijusī Ungurmuiža, bet pārdēvēta par Medņiem. Tā bija bijusi Krustpils baronu Korfu vasaras rezidence, tur atradās izpildkomiteja, aptieka un dzīvokļi. Sākumā mamma strādāja par  asistenti aptiekā, vēlāk kļuva par aptiekas pārvaldnieci, jo izglītība viņai bija pietiekoša, prakse arī. 1949. gadā mums atkal draudēja izvešana. Tad izpildkomitejas priekšsēdētājs iestājās par mums, par mums rūpējās, palīdzēja mums, tāpēc mūs otrreiz neizveda, bet, vienalga, bija šausminoša sajūta. Priekšsēdētājs palīdzēja arī skolas direktoram, kādai skolotājai. Tie bija viņam pateicīgi, bet… ka tik mūsu vietā neizveda kādus citus: vienus izglāba, citus aizveda, bet tas nu tā…

Ārija Tīce (Upmale)

Laiki mainījās, 1949. gadā atkal bija izsūtīšana, bet mēs tur nebijām. Viņiem bija sastādīti saraksti. 1950. gada martā atkal …Otro izsūtīšanu es jau atceros ļoti labi, to es varu stāstīt ilgi. Tā iznāca, ka mamma pašnāvību neizdarīja, domāju, ka viņu Dievs pasargāja no tāda soļa.

Tātad, par martu – mēs nebijām iekļauti sarakstos, bet māte jau juta, ka kaut kas notiks. Viņa bija izsaukta uz Iekšlietu ministriju, nopratināta, bija pat ierosināta krimināllieta par to, ka viņa aizbēgusi no izsūtījuma vietas. Tomēr netika ierosināta lieta.’

Pirmoreiz bija naktī, otrā reizē- dienas laikā, es jau biju skolā. Māte atnāca un pasauca mani no klases ārā. Es atnācu mājās, viņa lika, lai es aizeju pēc Georga. Bija neliela kravas mašīna, kā džips, vajadzēja pusstundas laikā savākt mantas. Mamma zināja, ka ikviena manta var noderēt. Sagriezām audumus, ātri uzšuvām maisus, sametām visu iekšā, kas mums bija. Māte prasīja konvojam, vai tas jāņem, tas teica: ‘’ Ņemiet līdzi visu! ‘’ mūs aizveda uz Šķirotavas cietumu. 

Kamera bija pilna, nebija, kur nogulties. Tur bijām ilgi, vismaz nedēļu. Mēs bijām kopā ar sievietēm. Cilvēki bija laimīgi, kad viņus izsauca, ka brauks tālāk, jo tur gaisa nebija.

Mūs iesēdināja restotā vagonā,- speciāli noziedzniekiem. Kupejas pārtaisītas, logs slēgts. Kur ir koridors, tur logi ir, bet staigā konvojs,. Durvis bija slēgtas un restotas, ja tās aiztaisa, tad vispār neko neredz. Konvoji bija dažādi.

Vagoni tika iekļauti visādos sastāvos. Pirmā pietura bija Maskava, atkal ārā, iekšā cietumā, gaidi savu kārtu. Vienreiz dienā ieslodzītos izveda uz pastaigu, es pirmo reizi redzēju Maskavu no jumta. 

Otrā pietura bija Sverdlovska. Tur bija liela kamera. Tur tā baroja, ka neviens neko nevarēja ieēst, produkti bija bojāti. Logi bija uz sētas pusi, ciet nebija, varēja paskatīties. Es redzēju pa sienām, bet sākumā nesapratu, kas tas ir – bija papīrīši, ko vilka uz leju un uz augšu, tikai pēc pāris gadiem sapratu, ka tā ieslodzītie apmainījās ar informāciju. 

 Tad bija ļoti īsa pietura Omskā, tad Novosibirska. Tur bija lēģera tipa cietums, milzīga platība, līdzenums kā stepēs. Tā bija līdzena vieta, koku nebija. Bija nožogojumi zonās, katrs bija savā. Mums bija zona, kur bija sievietes ar bērniem. Pa nakti laikam pat netaisīja ciet, mēs staigājām, kad bija labs laiks, mēs pēc tām vietām jutāmies patīkami.

Pēdējā pietura bija Tomska, vietējais cietums. Pēc tam bija galapunkts.

Restotajos vagonos bijām atkarīgi no konvoja, no tā, kāda viņam attieksme. Atceros, ka konvojam nepatika – brālis skatījās logā. Viņš vienreiz pateica, kad neklausīja, tad aizcirta durvis. 

Vissliktāk bija pieturvietās, kur ilgi stāvēja. Saule cepināja, bet bija jāsēž. Gan vilcienā, gan cietumos bija ļoti stingrs režīms. Tomskā – katru reizi vajadzēja nodot mantas – mātei atrada pāris rubļus naudas, viņai draudēja, ka liks karcerī. Režīms bija stingrs.

Bēni to dzīves realitāti neuztver tā, kā vecāki, viņiem bija grūtāk nekā mums. 

Sergejs Vahramejevs

Kad bija 1949.gada izvešana, tad es biju skolā, atceros, ka no mūsu klases citus paņēma… es tūlīt pēc stundām gāju uz mājām, jo nezināju, kas tur notiek… kad es gāju uz mājām ešelons gāja pa mūsu ceļu un pa logiem tika izsviestas vēstules… es tās salasīju, iemetu pastā. Mūsu mājās viss bija kārtībā… lieta tāda, ka 1947.gadā mamma nelegāli atbrauca mājās un tā kā viņa nebija nodevusi pasi, tad dokumentus apmainīja un viņa saņēma pasi, protams vietējie zināja, bet to kas tieši piedalījās izsūtīšanā, to vairs nebija, tā līdz 49.gadam viņa nostrādāja slimnīcā par sanitāri, bet 49.gada 29.martā milicis atnāca viņai pakaļ, es ar riteni pavadīju mammu līdz Vaiņodei… Liepājā mammu notiesāja uz 3 gadiem par nelegālu izsūtījuma vietas pamešanu… pēc tiesas mēs vēl tikāmies un tad viņu nosūtīja uz  Kandalakšu… tur viņa bija no 49.gada līdz 51.gadam, tad bija amnestija, kurā tika pilnīgi amnestēti visādi zagļi, bet izsūtītos nosūtīja uz izsūtījuma vietu… tā viņa nokļuva Krasnojarskas novadā.

ARVIS VALTERS

Pienāca 1949. gads, sāka sūtīt atpakaļ uz Sibīriju. Dzīvoju vienās bailēs. Bija bezgala žēl pamest bērnu, bet citas izejas nebija, sarunāju ar Lidiju, lai audzina Brigitu un aizgāju pagrīdē. Tikai ne atpakaļ uz Sibīriju.

Man sākās briesmīgs laiks, kad nebija jumts virs galvas un savs kaktiņš. Kā meža zvērs es klīdu no vienas vietas uz otru, bija jāstrādā, lai izdzīvotu, bija jādzīvo melos.

Brigita Valda Venšau

Naktī no 24. uz 25. martu, kā jau čeka visu dara naktī, atkal naktī vienos ienāca mūsu istabiņā čekists Galkins ar lielām pagonēm, Erna Korba un divi šķībacaini zaldātiņi ar štikiem. Tūdaļ lika saģērbties. Man tā bilde nostājās priekšā: viss, ko es esmu izgājusi. Es biju 7 mēnešus stāvoklī. Es zaudēju samaņu. Korba bija likusi izvilkt mani virtuvē. Vīrs bija izvilcis mani virtuvē, nolicis uz krēsliem un iznesis manas drēbes, savas drēbes un vienu segu un spilvenu. Laikam, kur mani uzlikt. Kad es nācu pie samaņas, viņš man āva kājas. Korba līmēja ar baltiem papīriem ciet istabas durvis. Es paskatījos apkārt – it nekā vairāk. Es teicu: «Dieva dēļ, atļaujiet man paņemt bērnam drēbītes! Man būs bērns.» Korba teica: «Tavam kucēnam drēbīšu nevajadzēs.» Galkins jau stāvēja pie ārējām durvīm un teica: «Korova očnulasj.» Korba atbildēja: «Tādas nesprāgst.» Atstāja mūs zaldātu uzraudzībā un paši aizskrēja pēc nākošiem upuriem.

Un tā 1949.gadā atkal sākās mans ceļš uz Sibīriju, šoreiz uz Tomskas apgabalu, un aizveda mūs atkal ar kuģi uz Parabeļu. Tur piedzima mana meita Taiga. Tur mēs nodzīvojām 8 gadus un atkal braucām atpakaļ uz dzimteni., kaut mūs neviens šeit negaidīja. Man nebija neviena tuvinieka.

Jausma Zaķe (Podegrade)

Nāca 1949.gads. Mūs skolā jau sāka pratināt- kur, ko, pratināja mani, brāli. Vidējais brālis Ivars iestajās Industriālajā. Politehnikumā, mēs ar mazāko brāli bijām Limbažos. Mani sāka saukt uz Limbažu čeku, un mana krustmāte teica, lai labāk  braucu pie mammas māsas uz Viesīti, ja jau reiz par mani ir sākta izrādīt interese. Es aizbraucu, ne jau pierakstījos, nekā, sāku tur dzīvot. Gāju 9.klasē. 

Pienāca ziņa, ka Rīgā ir apcietināts mans brālis.

Bija darba diena, bet es nebiju skolā. Sēdēju pie loga un šuvu, kad pie durvīm klauvēja, un dzirdēju, ka kundzei, kas pieskatīja tantes bērnus, jautāja, kas šeit dzīvo. Viņa atbildēja: ‘’Zobārste un viņas ģimene’’. Viņi jautāja: ‘’Bet kas vēl šeit dzīvo?’’ To dzirdot, es vairs nedzirdēju neko, metos ārā pa durvīm un muku. Toreiz nebija tik daudz prāta, ka vajadzētu skriet uz mežu. Es skrēju ārā pa vārtiņiem, un pie vārtiņiem mani saķēra, un tādu, kāda es stāvu, aizveda uz Neretas miliciju, Es pat nepaguvu atvadīties. Milicijā jau priekšā bija trīs tādas pat jaunas sievietes kā es, līdzīgiem likteņiem. Tas bija 1950.gada oktobris. 

Milicijā mēs pārlaidām nakti, un tad mūs vaļējā kravas mašīnā sešu miliču pavadībā veda uz Rīgu. Tas brauciens bija briesmīgs, briesmīgāks par visiem etapiem, caur kuriem mēs gājām… Miliči gribēja mūs iznīcināt, izvarot, bet mēs pretojāmies, viņiem nekas nesanāca- tas nav aprakstāms…

Rīgā mūs aizveda uz Stabu ielas čeku pie Avotu ielas. No turienes- uz Brasas cietumu, tad – uz Centrālcietumu, tad atkal atpakaļ uz Brasas  cietumu. No turienes- naktī, suņu pavadībā, ielika vagonā un veda. Pateica, ka mamma mani gribot redzēt un mūs gaidot. Es jau nebiju tāda muļķe, ka es noticēju…

Mani no pārsūtāmā cietuma veda uz Molotovu, no turienes uz Krasnaja Presņu Maskavā

No Presņas ar ‘’melno bertu’’ naktī mūs veda un ‘’pulmanī’’- vilcienā, kas pārvadā noziedzniekus. Mūs veda uz Sverdlovsku, cietumā bijām ilgi. Ceļā es jau sāku prasīt par brāļiem, bet man nebija atbildes. Man šķiet, ka es pat Staļinam uzrakstīju, bet atbildes nebija.

Tomskā biju divos cietumos. Otrā cietumā man teica, ka tur esot brālis, un vidējo brāli tur satiku. No turienes mūs ar vilcienu veda uz Asino- Tomskas apgabalā. Tur bija tiešām drausmīgi- mūs ielika mazā būdiņā, kur bija auksts, nevarēja piekurināt. Man pat mati piesala guļot. Bijām es, brālis un viens igaunis. Mums lika strādāt zagotzerno, lādēt vagonus- pa dēlu trapu nest maisus. Ne spēka, nekā, maisu divi cilvēki uzlika uz pleca, kājas ļodzījās, es kritu. Tur nodzīvojām ziemu, un pavasarī sāka dalīt, vest atpakaļ pie mammas. Mūs atveda uz Tomsku.

Asinā es atradu jaunāko brāli. Viņš bija pilns ar utīm, ka varēja grābt ar saujām. Tas, ko viņš stāstīja, kā viņš ir mocīts- viņš bija viens starp recidīvistiem, kas viņu bija terorizējuši. Tas bija Ļeņingradā ‘’Krustos’’… 

Mūs veda uz sādžām, no kurām mēs aizmukām Tas bija 1951.g pavasarī. Mūs aizveda ar vilcienu uz Tomsku, un jābrauc uz sādžu. Uzradās viens ‘’melnais’’ no KGB, UN viņam vajag celtniekus- būvēja jaunu KGB ēku Tomskā.

Tā es netiku aizvesta uz sādžu.

Ināra Zeidmane

1949.gadā vienā rītā ieradās arī pie mums mājās. Mamma bija 7.grūtniecības mēnesī, man tad bija 10 gadu. Viņi atnāca saņemt tēti. Bija kratīšana, protams, ka neko neatrada. Tēti saņēma. Mēs dzīvojām mazā miestiņā, visi viens otru zināja, un zināja arī to milici. Kad mēs jautājām: ‘’Par ko? , tad viņš atbildēja’’ Par vecajām lietām’’. Tēti saņēma, un mēs nezinājām, kur viņš ir un kas ir ar viņu. Mamma dzemdēja, es biju ar viņu kopā, mamma pēc tam strādāja un mēs audzinājām mazo māsiņu. Nebija, kur viņu likt, mammai bija jāstrādā. Tur bija vēl viena ģimene, kurā bija arī vecmāmiņa, un viņa piekrita mazo pieskatīt. Es, desmitgadīga meitene, mazo piesēju pie sevis ar divām šallēm, Sibīrijas lakatiem, un gāju sniegā, salā, putenī, nesu mazo vecmāmuļai, pēc tam, pēcpusdienā gāju uz skolu. Atkal mēs neko nezinājām par tēvu- kur viņš ir, uz kurieni rakstīt vēstules… Vienā dienā mēs saņēmām atklātnīti,  ko rakstīja mums nepazīstams vīrietis, ka viņš ir iznācis no Kirovas cietuma un viņu atkal sūta izsūtījumā uz Sibīriju, un, ka viņš ir bijis kopā ar manu tēti. Tā mēs atradām tēti tur. Pēc kāda laika mēs saņēmām ziņu, ka viņu sūta uz Sibīriju, šoreiz uz Novosibirskas apgabalu. Nebija zināms, uz cik ilgu laiku. Tas bija sovhozs Ustj-tarskas rajonā, Novosibirskas apgabalā, ļoti tālu no dzelzceļa, nekādu sakaru ar ārpasauli. Viņš bija tur. Kad paaugās mana māsiņa, kad viņai bija gadiņš vai mazliet vairāk, mēs devāmies pie viņa. Sākumā braucām līdz stacijai Tatarskaja, pēc tam kravas mašīnās, kamēr atbraucām pie tēva. Mēs viņu satikām- viņš izskatījās vecs, briesmīgs, viņu bija grūti pazīt… Mana mazā māsiņa, kad viņu ieraudzīja, sāka kliegt: ‘’Ej prom, onkuli!’’ Mēs to atceramies visu dzīvi. Tētis stāstīja, ka tad, kad viņš bijis cietumā, viņš ir zinājis, ka mammai piedzimusi meitiņa. Kā viņš to zināja? Tur bija sieviete, kas viņu pratināja. Viņa pratināja un visu laiku pieprasīja, lai viņš paraksta, ka ir nodarbojies ar pretpadomju darbību. Tēvs ar tādu nenodarbojās, ne ar ko tādu rūpnīcā nodarboties nebija iespējams. Mūsu mājās atrada šādu literatūru: ‘’Stāsts par īstu cilvēku’’, ‘’Kā rūdījās tērauds’’, ‘’Jaunā gvarde’’. Tie, kuri viņu saņēma, paši bija primitīvi cilvēki. Viņi uzrakstīja, ka mājās atrasta pretpadomju literatūra. Tā mēs atkal nonācā, Sibīrijā, no sākuma sākām dzīvot jaunu dzīvi, visas lietas un nosacījumi mums jau bija pazīstami. Tētis vēl stāstīja, ka zinājis, ka bērns piedzimis dzīvs. Tā, kas viņu pratināja, bija sieviete, viņa sēdēja pie loga, tētis- viņai pretī. Viņš neko neparakstīja, jo neko no tā nebija darījis. Viņa bija paņēmusi vēstuli un teikusi: ‘’Redz, kur ir tavas sievas vēstule, kur viss rakstīts par viņu dzīvi. Ja gribi zināt- paraksti!’’ Viņš neparakstīja. Viņa sēdēja, saules stari krita uz lapas. Viņš sēdēja pretī, un spoguļrakstā salasīja vārdu ‘’meita’’. Viņš saprata, ka ir piedzimusi meitene, un viņa ir dzīva. Pēc tam, kā jau teicu, viņš aizbrauca uz Novosibirskas apgabalu. Mēs dzīvojām tur, kā vienmēr, vajadzēja iet atzīmēties katru mēnesi, ka esam tur, un reiz kādā dienā atnāca un tēti saņēma no jauna. Mamma teica, ka laikam tās ir beigas… Cik gan ilgi to var izturēt? Taču viņš pēc dažām stundām atgriezās mājās un teica: ‘’ Es parakstījos, ka mēs te esam uz mūžīgiem laikiem.’’ Vecāki sāka iekārtot dzīvi no jauna. Es augu, man jau bija 14 gadu. 16 gados man vajadzēja saņemt pasi, bet pasē būtu rakstīts, ka es nedrīkstu izbraukt ārpus rajona robežām. Tad mani vecāki pieņēma izmisuma lēmumu- viņi nolēma, ka man nelegāli jābrauc prom tādā vecumā, kamēr man vēl  nav pases. Man bija tikai 14 gadu, kad viņi mani nolēma sūtīt uz Rīgu.

Atida Zussere (Zilbere)

Ja būtu atbraukusi, 49. gadā brauktu atpakaļ, jo 49. gadā izsūtīja vecotēvu un vecomāti – septiņdesmitgadīgus, uz kruķiem. Vajadzēja skaitu, un kaimiņi atpirkās.

Ina Ziemele (Dolace)

Es latviešu valodu jau biju praktiski aizmirsusi. Es atgriezos, nonācu bērnu namā. No turienes mani paņēma mammas māsa. Tad- 1947. gadā- mamma, drosmīga būdama, atmuka uz Latviju. Es varu tikai apbrīnot, kā viņai tas izdevās, viņa dzīvoja bez dokumentiem , nelegāli. Tad viņas māsa atdeva mammai savu pasi un ar viņas pasi mammai laimējās te nodzīvot divus gadus. 1949. gadā latvieši viņu nodeva, un mamma kopā ar māsu nonāca cietumā, viņu notiesāja uz trīs gadiem,un  gan mammas māsas bērni, gan es praktiski palikām uz ielas. Tad mammas māsīca Gustiņas tante paņēma mani audzināt, mamma tika notiesāta, bet, paldies Dievam, sodu izciest viņa varēja tepat, Latvijā. 1950. gadā bija amnestija un mammai cietumsodu anulēja un viņai bija jāatgriežas Sibīrijā. Bija doma, ka mamma atgriezīsies, bet es palikšu pie tantes. Es jau biju atvadījusies no mammas, bet vienā jaukā novembra rītā pulksten septiņos- tante jau bija darbā, kad bija zvans pie durvīm un divi onkuļi ar revolveriem ienāca iekšā, teica, lai taisos, ka man jāiet līdzi, un es kopā ar mammu braukšu uz Sibīriju. Paldies, ka viņi man atļāva sameklēt tanti, un divu stundu laikā mēs savācām mantas, uzlika tās uz ragaviņām. Mājas iedzīvotāji mani pavadīja uz Matīsa cietumu. Toreiz man bija 12 gadu, un to es atceros ļoti spilgti- kā aiz  manis aizcirtās smagie cietuma vārti, vienā pusē palika raudošie radi, bet es- maza meitiņa ar ragaviņām paliku iekšpusē. Esmu pateicīga sargiem, kas mani uzreiz neveda uz kameru, bet atļāva palikt uzgaidāmajā telpā, līdz atveda mammu. Mammu atveda vakarā, un es visu dienu gaidīju, ne ēdusi, ne dzērusi. Bija jau krēsla, kad atveda mammu. Līdz šim brīdim es naktīs uztrūkstos no zābaku rīboņas pa dzelzs kāpnēm, smago dzelzs durvju trokšņa, man acu priekšā mazie dzelzs lodziņi, pa kuriem ielūkojās sargi. Kamera- tumša, drūma, divstāvu nāras un šausmīga smaka, jo stūrī stāvēja ‘’paraša’’. Kamera bija pilna ar cilvēkiem, pa lodziņu varēja redzēt tikai debesis. Mūs dzina uz tualeti, reizi dienā mums pusstundu bija pastaiga. Tā mēs tur bijām divas nedēļas. Pa etapu mūs sūtīja uz nākošo apmešanās vietu. Nezin kādēļ mūs sūtīja uz Orlu. Mūsu  ‘’kompānijā’’, ar kuru kopā mūs nemitīgi pārsūtīja, bija 4 sievietes un 2 bērni. Parastā pārsūtīšana notika naktī –izsauca ar mantām un naktī speciālos vagonos- ‘’Stolipina vagonos’’ mazās kameriņās, sablīvēti sēdēja ieslodzītie. Par gulēšanu nebija ne runas, bērni bija mammām klēpī. Orlā iebraucām no rīta. Cauri pilsētai mūs veda vaļējā mašīnā, stūros sēdēja sargkareivji ar suņiem. Visi cilvēki atskatījās, nevarēja saprast, kas tie ir par fašistiem, ko tur ved… Orlā mēs nonācām vecā, sabombardētā cietoksnī. Tur mēs satikāmies ar latviešiem- politiski tiesātajiem vīriešiem. Tā bija dramatiska tikšanās, viņi raudāja, redzot bērnus. Mēs bijām kopā kādu pusstundu, tad mūs izšķīra. Orlā dzīvojām, mēs, četras sievietes un divi bērni, kopā milzīgā kamerā, mēs tur bijām vieni. Tur bija mazliet brīvāk, bērnus laida pastaigāt pa cietuma pagalmu. No Orlas uz Maskavu, tālāk uz Sverdlovsku. Tur bijām kopā kamerā ar kriminālnoziedzniecēm, bet, paldies Dievam, šīs sievietes pret mums izturējās labi. Viņas bija pat atsaucīgas. Tālāk nokļuvām Čeļabinskā, Novosibirskā, Krasnojarskā, Kanskā. Katrā pieturas punktā mēs pavadījām ap divām nedēļām, pilnībā izbaudot cietumnieku dzīvi. Kanskā mūs aizveda uz NKVD, noformēja dokumentus, un teica, ka nu mēs varam iet un meklēt, kur palikt, kur dzīvot. Tas bija 30. decembris, ārā bija mīnus 50 grādi, tā bija maza pilsētiņa, un mēs nezinājām, kur iet, ko ēst, bijām visu dienu nostaigājušās un izmocītas. Es apsaldēju vaigus, mamma tad teica: ‘’viss’’. Mēs atgriezāmies NKVD, un mamma teica, lai dara ar mums, ko grib, bet mēs nevaram  atrast, kur palikt. Tad mums iedeva vienas izsūtītās adresi. Ar viņu mēs bijām kopā 1941. gadā, vienā vagonā, tā bija Lidija Pētersone. Devāmies pie viņas. Mani viņa pazina uzreiz, un kaut arī viņai bija maziņa, maziņa istabiņa ar vienu gultiņu un skapīti, viņa mūs visus pieņēma, un tur mēs mitinājāmies, kādu nedēļu, kamēr atradām, kur palikt. Sākumā bija grūti, jo mammai nebija darba, bet pēc tam jau mamma sāka strādāt. Viņa bija enerģiska un nekad ‘’nenokāra degunu’’. Otrreiz mums bija daudz vieglāk nekā pirmajā reizē. No pirmā izsūtījuma, no savas bērnības, atceros, ka vienmēr es biju izsalkusi, man vienmēr gribējās ēst. Otrreiz, lai arī nebija nekā cita, bet maizīte mums bija. Cita lieta, ka pēc šī ‘’ceļojuma’’ es biju sagrauta morāli, es gadu nevarēju pasmaidīt. Sapratu, ka viss, kas man bija dots- Latvija, Dzimtene- viss man ir atņemts. Mums jau arī teica, ka mēs parakstāmies par mūža izsūtījumu. Man bija skaidrs, ka es Latvijā diez vai atgriezīšos. Cerība neatstāja nekad, bet tā bija vāja… Pārdzīvojums, pazemojums, brauciens, morāli sagrāva.

Inese Studāne (Lele)

Добавить комментарий

Этот сайт использует Akismet для борьбы со спамом. Узнайте, как обрабатываются ваши данные комментариев.