Category: Grāmatas

 

 

1949. gada deportācija ir viens no traģiskākajiem punktiem Latvijas jauno laiku vēsturē. Uz mūža nometināšanu Sibīrijā tika izsūtīti 43 tūkstoši cilvēku, viņu vidū 10 tūkstoši bērnu un zīdaiņu, vecu un pat no nāves gultas pieceltu cilvēku. Daudzi no deportētajiem mira, citi pavadīja garus un mokošus gadus Sibīrijas ziemeļu apgabalos, necilvēcīgos apstākļos, cīnoties par savu un bērnu dzīvību. Tiem, kam izdevās atgriezties, bija sabeigta veselība, pazaudēts īpašums, pazaudēts jumts virs galvas, cilvēki bija morāli un fiziski sagrauti. Režīms arī pēc tā saucamās atbrīvošanas pret viņiem izturējās ar aizdomām, nedeva iespēju iegūt izglītību, nedeva iespēju veidot karjeru vai izvēlēties dzīvesvietu. Un to varēja uzskatīt par genocīda turpinājumu. Jau ilgi pirms paša deportācija datuma tika rūpīgi gatavoti izsūtāmo latviešu ģimeņu saraksti. Ar Maskavas norādījumu un vietējo pakalpiņu aktivitātēm. Tas konkrēti būs redzams arī šajā filmā.  Izsūtamo īpašumi tika nolaupīti un izdalīti kolhoziem un sovhoziem, bet daļu no īpašumiem piesavinājās tie, kas deportācijas veica. Arī tas būs redzams šajā filmā. Par deportāciju veikšanu kopumā, par necilvēcisku noziegumu izpildi 1949. gada genocīda realizētājiem tika piešķirti 75 Sarkanā Karoga ordeņi. No 1949. gada deportētajiem 52% bija zemnieki, bērni un sirmgalvji 18%, skolnieki – 16%. No 1949. gadā izsūtītajiem bojā gāja 12% vai 4941 persona. 1949. gada deportācijas savā ziņā bija nežēlīgākas pat par 1941. gada deportācijām. Jo, katrs ceturtais uz mūžu deportētais bija bērns. Katrs sestais bija vecāks par 60 gadiem. 1941. gada deportācijas bija mēģinājums nocirst galvu Latvijas inteliģencei. 1949. gada deportācijām vajadzēja iznīcināt zemniecību un tieši darbīgākos un čaklākos latviešu zemniekus, no kuriem totalitārais režīms baidījās visvairāk, jo uz tiem balstījās Latvijas brīvvalsts.