Nodibinājums “Fonds Sibīrijas bērni”
Reģ. Nr. 40008057169
a/s SEB banka
kods: UNLALV2X
Konts EUR: LV47UNLA0002058469357
Konts USD: LV68UNLA0002058469658
Adrese: Graudu iela 41A, Rīga, LV-1058, LATVIJA
Kontakti: Dzintra Geka (+371)29273016, e-pasts: dzintrag@inbox.lv
Aivars Lubanietis (+371) 28643979, sibirijasberni@gmail.com
Par grāmatu un dokumentālo filmu iegādi, lūdzu, zvaniet uz (+371) 28643979 vai rakstiet uz sibirijasberni@gmail.com
1941. gada 14. jūnija deportāciju rezultātā cieta 15425 Latvijas iedzīvotāji (latvieši, ebreji, krievi, poļi), tajā skaitā vairāk 3750 bērni vecumā līdz 16 gadiem. Izsūtīšanas laikā vīriešus atšķīra no ģimenēm un aizdzina uz Gulaga nometnēm, kur tēvi un brāļi mira no bada un slimībām
Sievietes un bērnus specnometinājuma apstākļos izvietoja galvenokārt Krasnojarskas novada un Tomskas apgabala sādžās. Viņiem īpaši smags bija izsūtījuma pirmais posms – 2.pasaules kara gadi, kad smagā darba un slimību dēļ daudzi nomira.
Kāda krievu dziesma vēsta, ka tas bija svētais karš, melīgas propagandas rezultātā izsūtītie tika dēvēti par fašistiem, attiecīgi pret viņiem izturoties. Jeņisejas upes lejastecē ir vieta, kuru dēvē par Nāves salu – Agapitova. 1942. gada rudenī tur izsēdināja 700 cilvēkus, to starp latviešu mātes ar bērniem. Pavasarī dzīvi bija palikuši 70, izglābās 6 latviešu bērni, kuru intervijas ir grāmatā.
1946. un 1947. gadā, pateicoties Latvijas Izglītības ministrijas Bērnu nama daļas darbinieku uzņēmībai un pūlēm, vairāk nekā tūkstotis 1941. gada 14. jūnijā aizvestie bērni – galvenokārt bāreņi un pusbāreņi vecumā līdz 16 gadiem tika pārvesti uz Latviju, atdoti audzināšanā viņu radinieku ģimenēs vai ievietoti bērnu namos. Taču, diemžēl, ar to viņu moku ceļi nebeidzās. Daudzus no viņiem varas orgāni vēlāk pa etapu atkal nosūtīja uz agrākajām nometinājuma vietām, no kurām Dzimtenē varēja atgriezties tikai piecdesmito gadu vidū. Arī tagad Sibīrijā dzīvo 1941. gadā izsūtīto pēcteči.
Esam mērojuši tūkstošiem kilometrus sešu gadu garumā. Krasnojarskas, Tomskas, Jeņisejskas un citos apgabalos palikušie bērni šobrīd ir sirmgalvji un invalīdi. Viņiem nolaupīta ne tikai Dzimtene un tuvinieki, pārkrievošanas politika viņiem atņēmusi arī dzimto valodu,daudzi no viņiem vairs nespēj latviski sazināties. Dažs no viņiem ir dzīvojis ar cerību, ka vecumdienās nokļūs vismaz kādā Latvijas nabagmājā, šis sapnis kļuvis tikai par sapni, jo viņus no Dzimtenes šķir robeža, kas vairs nav tik vienkārši pārejama. Braucot mājup no Sibīrijas, ikreiz bijām iespaidu pilni par šīs zemes dabas krāšņumu, mums bija uzfilmēti materiāli,intervijas, taču vienmēr mēs vedām līdz arī kādas ceļojumā iegūtas dziļas personīgas izjūtas. Un tās bija skumjas un neizzūdoša vainas sajūta… Tie,kuri atgriezās,ir laimīgi,jo viņi ir Dzimtenē, bet vientulību, ciešanas, badu un postu, tuvinieku zaudējumu nekas nevar aizstāt. Tas atstājis sekas daudzu paaudžu garumā. Katrs stāsts ir liecība un piemiņa par brāļiem un māsām, kuri palika mūžīgajā sasalumā.
Skaita ziņā otra lielākā tauta, kas cieta 1941. gada deportācijā, ir ebreji. Tie, kuri izglābās, atgriezās Latvijā, bet viņu tuvinieki bija iznīcināti 2. Pasaules kara laikā. 70. gados lielākajai daļai izdevās izbraukt uz Izraēlu. Mēs intervējām Sibīrijas bērnus arī tur.
Esam intervējuši 740 cilvēkus Latvijā, Krievijā, Izraēlā, Amerikā. Esam saņēmuši daudz gaismas, mīlestības un cerības apliecinājumus mūsu Latvijas nākotnei. Gribam to nodot nākamajam paaudzēm.
Dzintra Geka
Fonda «Sibīrijas bērni» dibinātāja
smu dzimusi 1954.gada 25.augustā, Omsakas apienotiesgabalā, Novožejevskas sādžā, gribu pievienoties jūsu kustībai.
Labdien!
Vai Jums ir informacija,kur var iegadaties filmu “Sibirijas berni”(velams ar titriem anglu valoda)? Jau ilgaku laiku mekleju, bet vel joprojam neesmu atradusi.
Gaidisu atbildi.
Paldies,
Inga
Jā! Es arī labprāt iegādāšos filmas un grāmatas, lai ir ko parādīt arī saviem bērniem par to, ko piedzīvojis arī viņu vectētiņš. Galu galā – tā ir vēsture, kas ir jāzina mums un arī mūsu pēcnācējiem.
arī es esmu Sibīrijas bērns,dzimusi 15.08.51.Tomskas apg.Cajas raj.Kolominskas grīvā.Tur palika mans brālītis uz visiem laikiem.Paldies Jums par piemiņas iemūžināšanu Tomskā. Vēlētos iegūt vairāk informācijas par 2010.gada braucienu uz Sibīriju,jo saprotu,ka maršruts šoreiz ir vedis pa manas ģimenes sāpju ceļu. Lai Jums Dieva svētība …
Labdien, es interesejos par mana veca teva gaitam . Vins nokluva sibirija savadak, jo bijis laikam ieslodzits un tad parsutits. Lidz ar to 1949 gada sarakstos neredzeju.
Vins bija dzelzcelnieks, tadel skaitijas ka militara dienesta, jo kara laika automatiski vinus tur ieskaitija Vel kara sakuma vaciesi nokera un aizsutiju uz Salaspils KN. Tad Atgriezas padomju vara un aizsutiju vel talak uz Krasnojarsku, jo tad bija kluvis par dezertieri vai nodeveju. Neskatoties ne uz ko vins atgriezas pec 10. Gadiem. Mana mamma ar masu un vecomati, bija tuvu tam lai butu izsutitas, bet vinam palaimejas….. Bet par to nacas izklausit ka vinas ir fasistes un fasistu izdzimteni. Mana gimene bija parbiedeti tik briesmigi, ka gruti no viniem bija ko izdibinat.
Tad kad jau vara atkal nomainijas , mamma palika slima pec insulta. Bailes vinai bija visu muzu, ta ka mes pecnaceji palikusi bez riktigam zinam. Jo Parejie visi jau mirusi.
Kur lai mekle tadus, kas skaitijas politiskie ieslodzitie. Zinu tikai cietums tas it bijis, bet vini stradaja meza. Kaut gan vinam paveicas ar to ka maceja vadit vilcienus, vinam uzlika to pienakumu, tas laikam vinu izglaba Sibirija.
Busim pateicigi par padomu. Nessam pasas Latvijas teritorija, gruti ierasties personigi.