Sacerējumu konkursu laureāti, vidējā grupa
Viola Ivanova, 13 gadi
Stāsts par nāriņu un mākslinieka likteni
Mīlu lasīt pasakas, – gan skumjas, gan smieklīgas, gan briesmu pilnas, gan jautras. Man ir svarīgi, lai labais pasakās vienmēr uzvarētu. Vistuvākā manai sirdij ir K.Skalbes un H.K.Andersena pasaku brīnumainā pasaule. Vismīļākā varone – Nāriņa. Ar aizrautību lasot šo pasaku, ir tik viegli iztēloties piedzīvojumus, kas tajā norisinās. Tie mani dažbrīd noved pat līdz
asarām. Neiedomājami, bet šāds manas dzimtās pilsētas stāsts par nāriņu ir licis tuvāk iepazīt manas valsts vēstures lappuses.
Apmeklējot Ludzas muzeju, krāšņā puķu dobē pamanīju nāriņas skulptūru. Pasakainā nimfa rokā graciozi turēja lotosa ziedu. Šai brīdī šķita, ka pasakā redzētā bildīte atdzīvojas. Interesanti, kā šī skulptūra te nokļuva, kāds Latgales nāriņai sakars ar H.K. Andersena pasakas
varoni? Izrādījās, ka Ludzas nāriņai ir savs tikpat aizkustinošs stāsts, turklāt pilnīgi patiess. Man radās vēlmejums izstāstīt šo neticamo stāstu.
Ludzas nāriņas stāsts aizsākās pirms astoņdesmit gadiem. Mākslinieks amatieris, zemnieka dēls Jevģēnijs Ivanovs izveidoja skulptūru un novietoja to vecāku mājas dārzā Ludzas apriņķa Mihalovā (tagad Mērdzene, Kārsavas novads). Rītupes krastā graciozi stāvošā najāda kļuva par mēmo Ivanovu dzimtas likteņa liecinieci, tai skaitā, arī padomju laika represiju laika
noziegumu liecinieci. Viss sākās kā pasakā: lielā divstāvu koka namā reiz dzīvoja trīs brāļi – Fjodors, Jevģēnijs un Aleksandrs. Dzīvoja labi, kopīgiem spēkiem apstrādāja zemi. Pirmais Staļina represiju vilnis neskāra Ivanovu saimi, bet izsargāties no nākamā viļņa neizdevās.
Uz Sibīriju izsūtāmo Ludzas apriņķa iedzīvotāju sarakstos bija arī Fjodora Ivanova ģimene. Kad 1949.gada 25.martā Ivanovu mājā Mihalovā ieradās zaldāti, lai arestētu Fjodoru, viņa sievu Aleksandu un pusotrgadīgo meitu Jeļenu, paša saimnieka mājās nebija. Kad Aleksandru un mazo Jeļenu aizveda no mājām, «Nāriņa palika viena – vientulīgi noraugoties viņām nopakaļ. Likās, ka tūlīt tās acīs sariesīsies asaras». Taču tikai sievas un meitas arests neapmierināja varas pārstāvjus. Zinot, ka Jevģēnijs strādā Kārsavas dzelzceļa stacijā, viņi devās uz turieni meklēt brāli. Fjodora nebija, saņēma un arestēja Jevģēniju. Tā Jevģēnijs tika nosūtīts uz Sibīriju brāļa vietā. Kopā ar mammu Aleksandru un onkuli Jevģēniju aukstajā lopu vagonā uz Sibīriju devās arī mazā Jeļena. Par to, kā viņi ceļoja uz Sibīrijas plašumiem, meitene uzzināja no mammas un onkuļa stāstiem. Bet tie viņas sirdī iegūlās uz mūžiem. Jeļena var izstāstīt par katru viņu šaušalīgā ceļojuma dienu, tāpēc es varu tik smalki aprakstīt viņu ceļu uz Sibīriju.
Jevģēnija sibiriāda iesākās Ludzas stacijā, kur viņu kopā ar visiem izsūtāmajiem ievietoja lopu vagonos. Aleksandra ar meitu Jeļenu brauca citā vilcienā. Saprotot, ka ilgais ceļojums uz austrumiem cilvēku pārpildītā vagonā nebūs viegls, īpaši mātei ar mazu bērnu uz rokām,
2
Jevģēnijs nolēma, lai ko tas viņam maksātu, sameklēt brāļa sievu un meitu. Katrā pieturvietā viņš izkāpa no vagona, skrēja gar vilcienu ešeloniem, kuri gaidīja atiešanu, un sauca: “Ivanovi ir?”, – un cerēja, ka viņam paveiksies. Velikiji Lukos viņam uzsmaidīja veiksme. Kārtējo reizi ejot gar ešeloniem, Jevģēnija saucienu izdzirda viņa novadnieks Ivans Belokurovs. Viņš izskrēja no vagona un pastāstīja viņam, ka Aleksandra un Jeļena brauc šinī vilcienā. Jevģēnijs, neskatoties uz apsardzes draudiem, pārnesa savas mantas uz vagonu, kurā brauca viņa radinieki un turpmāko ceļu viņi bija kopā. Ceļš uz Sibīriju bija ilgs un smags. Pieticīgā ēdiena un elementārās higiēnas trūkuma dēļ vilcienā uzliesmoja dizentērijas epidēmija. Katrā stacijā no vilciena izlika līķus. Jevģēnijs darīja visu, lai pasargātu Aleksandru un Jeļenu no draudošām slimības briesmām.
Sverdlovskā, kārtējā vilciena pieturvietā, Jevģēnijs nopirka degvīna pudeli un ķiplokus, uztaisīja uzlējumu un katru dienu profilaksei lietoja pa karotei dziras. Īpaši smagi klājās apstāšanās laikā Tomskā, kur visi vilciena pasažieri nedēļu gaidīja, kamēr Obas upe kļūs kuģojama. Par īstu pārbaudījumu izsūtītajiem kļuva pavadītā nakts Tomskas klubā. Cilvēki, kas gulēja burtiski galva pie galvas, telpā, kur logus nevarēja sasniegt ar roku, sāka smakt no gaisa trūkuma. Bez asarām nevarēja noskatīties kā bēdu ārprāta pārņemtais divu mazuļu tēvu kliedza un lūdza apsargus
atļaut viņam pašam apglabāt savus bērnus. Kad Oba atbrīvojās no ledus, visus izsūtītos izvietoja baržā un viņi devās lejup pa upi līdz Krivošeina ciemam. Šis lielais ciems kļuva par Ivanovu ģimenes izsūtījuma vietu. Krivošeinā Ivanovus izmitināja zirglietu šķūnī. Tur bija tik auksti, ka
sasala ūdens. Jevģēnijs uzbūvēja augstas lāvas pie pašiem griestiem, lai naktī nenosalt. Aleksandra strādāja par apkopēju rūpkombinātā, Jevģēnijs patstāvīgi apguva kalēja amatu. Negaidot Ivanoviem uzbruka jaunas nelaimes. Jevģēniju sāka izsaukt uz komendatūru. Katru nakti viņu nopratināšanai veda uz vienu no komendatūras kabinetiem. Pieliekot pie deniņiem pistoli, lika viņam rakstīt par ko savā starpā runā izsūtītie, kādi noskaņojumi valda. Jevģēnijs izmantoja viltību un teica, ka viņš ir analfabēts, nemāk rakstīt. Taču pratinātāji nepiekāpās.
Nepiekritīsi mums palīdzēt – aizsūtīsim pie baltajiem lāčiem. Starp izsūtītajiem bija latvieši, krievi, lietuvieši, igauņi, pievolgas vācieši. Ar daudziem Jevģēnijs uzturēja labas attiecības un, protams, nevarēja piekrist rakstīt ziņojumus. Šis laiks Jeļenas atmiņās iespiedies visspilgtāk.
Īpaši skaidri viņa atceras mammas asaras, viņas bailes, kas ar viņiem notiks, ja kareivji izpildīs savus draudus un arestēs onkuli Jevģēniju un viņas paliks vienas. Vai viņām izdosies izdzīvot svešumā? «Маmma bieži mani ņēma uz rokām un cieši spieda sev klāt, viņas acis bija pilnas asaru» – atceras Jeļena. Mazajai meitenei agri bija jākļūst pieaugušai. Viņas bērnība pagajā bez jautrajām rotaļām kopā ar vienaudžiem, bez krāsainām rotaļlietām. Mamma un onkulis aizgāja uz darbu, bet mazā Jeļena savā barakā visu dienu gaidīja atgriežamies pieaugušos. «Nāriņa bija tāds dīvains bērns – tāda klusa, domīga». Toties mazajai Jeļenai nācās agri tikt galā ar visiem
3
mājas darbiem. Lai kaut mazliet atvieglotu mammas dzīvi, viņa uzkopa baraku, sanesa ūdeni un gatavoja ēst.
Nepatika pret komendatūras darbiniekiem Jevģēnijam saglabājās uz visu mūžu. Kad 1955.gadā Ivanovu izsūtīšanas termiņš beidzās, ģimene, kaut arī neatgriezās Latvijā, no Krivošeinas aizbrauca. Iekrāvuši mantas laivā, Ivanovi devās 30 km lejup pa Monotkas upi (Obas pieteka) un izkāpa krastā pie Jergajas ciema. Atbrīvojušies no komendantūras pastāvīgās uzraudzības jūga, Ivanovi nolēma apmesties jaunajā dzīvesvietā. Jeļena atceras, kā tā paša gada vasarā uz Jergaju atbrauca vinas tēvs Fjodors. Kopā viņi uzcēla māju, turēja lopus, bites, iestādīja dārzu. Sibirijā Jeļena pabeidza 11.klasi. Taču 1966.gadā Ivanovu ģimene atgriezās dzimtenē. „Interesanti, bet kas notika ar nāriņas skulptūru?” – varat jūs pajautāt. Pēc izsūtījuma Jevģēnijs kopīgi ar brāli Fjodoru uzbūvēja māju Ludzā un uzreiz pārveda nāriņu uz jauno dzīves vietu. Kopš 1966.gada nāriņu varēja redzēt daudzi Ludzas novada iedzīvotāji, tā bija uzstādīta ielas malā un bija pieejama vispārējai apskatei. Jevģēnijs Ivanovs tuviniekiem izteica savu vēlmi pēc viņa nāves nodot nāriņas skulptūru Ludzas Novadpētniecības muzejam. 2015.gadā viņa brāļa meita Jeļena Ivanova izpildīja mākslinieka pēdējo gribu.
Tā, pateicoties manai nejaušajai sastapšanās reizei ar nāriņu, radās šis stāsts. Ja nebūtu šīs skulptūras, iespējams es nekad neuzzinātu par savu novadnieku likteni, “kuru sirdis alka cilvēciskas laimes un mīlestības”, bet nokļuva pagātnes politisko notikumu centrā. Ivanovu ģimenes dzīve ir spilgta tā laika liecība. Laika, kad cilvēki, gluži kā mazas skrūvītes tika ierauti iznīcības mašīnā, ko palaida totalitārais režīms.