Mai 212019
 

Zīmējumu un sacerējumu konkursa laurētāti, jaunāka grupa
Ance Annija 10 gadi
“Vecmāmiņas Vijas stāsts”

Ir 1949. gada pavasaris… Lēnām mostās daba. Mans vecvectēvs un
vecvecmamma ir ļoti laimīgi, jo drīz pasaulē jānāk viņu pirmajam
bērniņam.


Kluso 25. marta rītu „Baltiņu”mājās pārtrauc suņa rejas. Pie durvīm
kāds stipri dauzās… Vecvectēvs atver durvis un istabā ienāk divi kareivji
ar šautenēm plecos. Tie apsēdina vecvectēvu uz krēsla vienā naktsveļā
un sasien rokas aiz muguras. Pārējiem liek celties, savākt mantas un silti
apģērbties, jo jābrauc projām. Visi iet līdz kravas mašīnai, kur iekāpj
iekšā. Brauciens ir gar Dunavas pagastu līdz Tadenavai. Tur paņem
mašīnā arī pārējos cilvēkus. Vecvecmammas ģimene neko nav paņēmusi
līdzi ēdamu, jo maizīte vēl abriņā raudzējās un gaļa ar nav kūpināta.
Tadenavā kāda radiniece ierauga, ka tiek vesta arī Baltmaņu ģimene,
aizsteidzas mājās un iedod vienu maizes klaipu un žāvētas gaļas gabalu.
Tālāk ceļš ved uz Eglaines dzelzceļa staciju. Tur cilvēkus sadzen lopu
vagonos. Visi ir neziņā, uztraukušies, jo neviens nesaka kāds ir viņu
brauciena galamērķis. Gar vagonu malām ir piesistas lāvas, laikam, lai ir
kur gulēt. Nav segu, nav spilvenu, lielākajai daļai nav arī nekā ēdama
līdzi. Vagona vienā stūrī ir caurums grīdā, kuru varot izmantot kā tualeti.
Katram vagonam ir savi apsargi. Daži izturās labāk pret bēdu
pārņemtajiem ļaudīm un ir tādi, kas izturās nežēlīgi – kliedz, sit, pazemo.
Tā kā ceļā viņi jau ir pavadījuši dažas dienas, tad saprot, ka brauciens vēl
būs garš un galamērķis ir – Sibīrija…

Elizabete Saleniece

Ik pa laikam vilciens apstājas.
Apstāšanās vietās iedod nedaudz ūdens un kādu maizes gabaliņu, kurš ir
ļoti negaršīgs, bet dod kaut nedaudz spēka izturēt braucienu.
Vecvecmamma lūdz Dieviņu, lai tikai nesāktos dzemdības. Viņa redz, ka
ceļā dzimušie bērniņi ļoti ātri nomirst, jo badā nomocītajām māmiņām
nav piena ar ko mazulīšus barot. Nomirušos bērniņus apsargi vienkārši
izmet no vagoniem ārā. Arī badā un slimībās mirušos ļaudis izliek ārā un
neļauj apbedīt. Tā ceļā viņi pavada divas nedēļas…

Māris Mihailovs

Vecvecmammas ģimeni izsēdina Omskas stacijā, kur notiek cilvēku
sadale. Sabraukušie kolhozu un sovhozu vadītāji izvēlās sev labākos
darbaļaudis. Labāk esot tikt sovhozā (sovetskoje hozaistvao), jo tiem
palīdzot valsts, kolhoziem (kolektivnoje hozaistvo) jātiekot galā pašu
spēkiem. Baltmaņu ģimenei „veicās”, jo tālāk buļļu pajūgā tiek aizvesta
uz kāda sovhoza sādžu. Ierodoties sādžā, var redzēt, ka atbraucēji ir
gaidīti – ir uzceltas barakas. Katrā barakā jādzīvo vairākām ģimenēm.
Vienai ģimenei no otras ir atļauts atdalīties ar segām. Pa vidu barakai ir
liela muca, kuru kurina ar malku un tā tiek sildīta telpa.
Drīz pēc ierašanās Sibīrijā pasaulē nolemj nākt mana vecmāmiņa. Tā kā
barakā nedrīkst trokšņot, tad vecvectēvs sarunā kādu krievu sievieti, kas
savā „zemnīcā”
(māijņa līdz pusei ierakta zemē) varētu uzņemt dzemdētāju. „Zemnīcas”
vienā galā dzīvo sievietes ģimene, otrā – mitinās lopi. Vecmāmiņa
pasaulē nāk aizgaldā, kur ir piesiets teliņš. Dzemdību laikā teļš noraujas
un vecvecmammai lielākās bailes ir, lai trakulis neuzlec virsū bērniņam.
Tā divas nedēļas pēc ierašanās Sibīrijā, 26. aprīlī, pasaulē nāk mana
vecmāmiņa – Vija. Vienīgās drēbītes mazulītei ir četrās daļās saplēsts
palags, no kura vienu daļu nozog kāda nejauka krievu sieviete. Tā nu ir
palikuši tikai trīs auduma gabaliņi ar kuriem nu ir jāiztiek. Lai vecmamma
nenosaltu viņu uzliek uz krāsns. Neveikli ceļot nost, aizsķer dūmvadu un
vecmammai visa seja piebirst ar kvēpiem. Vecvecmamma nobīstās ne pa
jokam, ja nu mazulīte neizdzīvo? Ūdens nav un viņa laiza ar mēli nost
melnos kvēpus. Meitiņa izdzīvo, tikai ilgi struto actiņas. Pēc dažām
dienām viņi atgriežas savā barakā.
Pirmo pavasari un vasaru izdzīvot ir ļoti grūti – visu pārtiku dod ar
normu, sasvērtu pa gramiem, pašiem arī nekā nav. Bet latvieši ņem
lāpstu, uzrok zemi, satāda kartupeļu mizas un iesēj ko nu kurš var dabūt,
lai nākamajā ziemā varētu izdzīvot. Pēc tam uztaisa arī spīļarklus un jūdz
tajos vēršus, lai darbs rit vēl raitāk. Pēc trīs gadiem vecvectēvs, būdams
galdnieks, uzbūvē savai ģimenei nelielu mājņu. 1953. gadā vecmammai
Vijai pedzimst māsa Ruta, pēc diviem gadiem brālis Ainis.

Pienācis 1958. gada vēls rudens. Vecmammas ģimenei tiek dota atļauja
atgriezties Latvijā. Pēc garu deviņu gadu prombūtnes viņi atkal
Ziemassvētkus svin savās dzimtajās mājās… Savos „Baltiņos”…

 Posted by at 6:10 am

Leave a Reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: