Top jauna dokumentāla filma “Kur palika tēvi?”. Filma būs par arestētajiem un nobendētajiem Latvijas tēviem.

Līdz šim esam stāstījuši un uzklausījuši Sibīrijas bērnu stāstus, taču tikai pastarpināti pieskārušies tēvu likteņiem. Kas notika ar visiem bērnu tēviem, kuri tika nošķirti no ģimenēm un tā arī neatgriezās dzimtenē?

1941.gadā uz Sibīriju aizvestie bērni savus tēvus nav redzējuši, savās atmiņās viņi stāsta: “Tēvu arestēja, viņu ievietoja Vjatlaga nometnē. Viņš tur miris 1942. gada martā. Viņš nebija notiesāts. Tēvu tiesāja 1942. gada rudenī, kad viņš jau bija miris, Maskavas troikas spriedums: 10 gadi ieslodzījumā ar mantas konfiskāciju. Vienīgais iemesls, ka dzīvojam turīgi, turīgas lauku mājas bija, liela saimniecība, dzirnavas, mājlopi…”

Vjatlags, Usoļlags, Noriļlags, Sevuraļlags, Taišetlags – tās ir tikai dažas no daudzajām Gulaga nometnēm, kurās mocīti, pazemoti un nogalināti neskaitāmi Latvijas vīri. Izglābties izdevās tikai retajam.

Dokumentālā filma „Kur palika tēvi?“ būs par traģēdiju, kas tika izdarīta ar mūsu tautu, par 1941.gadā aizvestajiem un nomocītajiem latvju vīriem un tēviem, par viņu bērniem un bērnu atmiņām, kuras bieži vien veidojušās no citu cilvēku stāstiem.

Tēvu vairs nav, ir nometņu paliekas un “bērni”, kuri brauc pie tēviem.

Pievienojam fragmentus no topošās filmas.

Fragments par Vjatlagu.

Vjalags bija lielākā ieslodzījuma vieta un viena no lielākajām arī PSRS iekšlietu tautas komisariāta gulaga nometnēm, kas pakāpeniski tika izveidota laikā no 1935. līdz 1938. gadam ar centru Ļesnoje ciemā Pirovas apgabalā, Vjatkas novadā. Līdz 1956. gadam tajā bija 56 atsevišķas nometnes ar ietilpību 30 tūkstoši ieslodzīto, un pavisam tam cauri izgājuši 180 tūkstoši cilvēku. 1941. gada 14.jūnijā ar ešeloniem no Rīgas 9., 10., 13. jūlijā Vjatlagā tika ieslodzīti 2758 vīrieši – tēvi, brāļi, vectēvi – un 89 sievietes. Pavisam kopā 2847 cilvēki. Tādi kā Valērijs Vētnieks, augstākie virsnieki, aizliegto partiju vadītāji un aktīvi darbinieki, Latvijas Universitātes profesori, teologi, valsts un sabiedriskie darbinieki – Albats, Kaugers, Kudāns. Arī tādi virsnieki un Lāčplēša ordeņa kavalieri kā Alksnītis, Apse, Babris, Bertulsons, Dancis. Pēdējais Latvijas Kara muzeja priekšnieks Afrēds Dzenis, pulkvežleitnants, deputāts Markus Gailītis, Brukulis, Kalnietis, Ķivulis, Valle un daudzi citi. Vjatlagā darbojās arī Latvijas izbraukuma grupa, čekista, ģenerāļa Jāņa Vēbera vadībā. Šeit darbojās tādi čekas izmeklētāji kā Vasiļjevs, Konrāds, Pečanovs, Leijers, Šulupovs, Hazanovs un daudzi citi. Tieši viņi bija tie, kas tiesāja savējos jeb latviešus no Latvijas. Vjatlagā 2375 cilvēki atdusas 22 nometņu kapsētās.

Latviešu ģimeņu tēvi Vjatlagā pārsvarā mira no enterīta, entaropolīta un meningīta, plaušu pneimonijas, pleirīta, tuberkulozes, insulta, nefrīta, pelagras, distrofijas – tas viss, kas rakstīts viņiem dokumentos, izziņās par nāvi, patiesie iemesli un bojāejas apstākļi bija necilvēciski apstākļi – bads, aukstums un slimības.

Fragments par Usoļlagu.

Usoļlags. Permas apgabalā jeb tolaik Molotovas apg. Usoļlagu devēja arī par Uslagu, kuru PSRS Iekšlietu tautas komisijā izveidoja pakāpeniski. Šo nometni nereti devēja par Soļikamsku. Pēc Baltijas valstu pilsoņu deportēšanas 1941. gadā, Latvijas pilsoņi nonāca Soļikamskas nometnēs, kur strādāja sāls ieguves raktuves un meža darbos, ieslodzīto latviešu skaits bija līdz 800. Soļikamskas pilsētas cietums bija klosterī, kur mūki bija apšauti jau ap 1921./1922. gadu un klosterī ierīkots cietums. Arī šeit tika nogalināta virkne Lāčplēša Kara Ordeņa kavalieru, mūsu tautas un nācijas lepnums: pulkvedis Edvards Leitāns, bijušais latviešu strēlnieks, Jura krusta kavalieris, nošauts 1942. gada 5. martā. Bērziņs Augusts, kapteinis, nošauts 1942. gada 12. maijā. Dekders Kārlis, aviācijas pulka administratīvais kapteinis, nošauts 1942. gada 7. Aprīlī Soļikamskas cietumā. Dekerts Konrāds, Aleksandra dēls, Vācijas un Beļģijas vēstniecības Rīgā juriskonsults, miris 1942. gada 19. novembrī Soļikamskā.

Kažoks Reinholds, Kriša dēls, apcietināts 1941. gada 14. jūnijā. Mucenieks Vasīlijs, Ludviga dēls, apcietināts 14. jūnijā, miris 1942. gada 22. maijā. Rapsis Edvards, Fridrika dēls, miris 1941. gada 7. novembrī. Valeika Alfrēds, Jāņa dēls, admirālis, virsleitnants un kara lidotājs, miris 16.septembrī

Ja vācieši iznīcībai pielietoja gāzes kameras, kas nogalināja īsā laika sprīdī, tad krievi pielietoja nepanesamu aukstumu un slimības, kas nogalināja mēnešu un pat gadu garumā. Taču abās pusēs vienādi un ar panākumiem tika izmantots ilgstošs bads un necilvēcība, vai, pareizāk sakot, visīstākā mežonība pret ieslodzītajiem.

Leave a Reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.