Toms Treibergs  teātra un kino kritiķis

Recenzija

Sibīrijas bilance

Režisore un producente Dzintra Geka

Studija SB  2011

 Šo varētu nodēvēt par emocionāli visatturīgāko Dzintras Gekas filmu, kura vēsta par mūsu tautiešu likteņiem deportāciju kontekstā. Iespējams, tāpēc, ka tajā nav citos autores darbos redzamās intervijas „viens pret vienu” – stāstījumi par izmetinājuma nometņu šausmām notiek fonā. Vizuālās rindas primārais saturs ir fotogrāfijas. „Sibīrijas bilance” ataino latviešu grupas ceļojumu uz Sibīrijas Tālajiem Ziemeļiem – Taimiras, Krasnojarskas un Tomskas apgabaliem. Grupas sastāvā bija cilvēki, kuru tuvinieki 1941. gadā tika izsūtīti uz šīm teritorijām. Līdz ar to tas ir misijas ceļojums, kurā ir aicināts piedalīties arī skatītājs. Iespējams, tieši ar šo filmu būtu vēlam sākt „Sibīrijas bērnu” epopejas caurskatīšanu, kas nebūt nav viegls, taču ļoti nepieciešams darbs pilsoniskās, nacionālās, un, galu galā, cilvēciskās domas audzēšanā un stiprināšanā. Informācija, kuru 52 minūšu laikā iegūstam, sniedz ieguldījumu gan vēsturisko peripetiju izziņā (ik pa brīdim filmā parādās titri, kuri komentē izsūtījuma iesākšanos, tālāko gaitu un šī nozieguma atzīšanu no Latvijas puses 1989. gadā), gan izpratnē par cilvēka emocionālo rūdījumu, stāstot par sev ārkārtīgi sāpīgu tēmu. Tā, piemēram, kādas kundzes stāsts par ierašanos Nāves barakā, kurā acumirklī visus apsēdušas slimības, bads un netīrība, kā arī par brāļa nāvi pēc savas intonācijas drīzāk līdzinās tam, kā varētu stāstīt par sējas un stādīšanas laika nedienām, niķīgām tomātu šķirnēm un pārāk šauru siltumnīcu. Tik liela ir laika vara un cilvēka iekšējais spēks, kura apmēri gribot negribot liek domāt pat dievišķā eksistenci – jo nešķiet, ka tikai ar cilvēka varu pietiek, lai varētu sadzīvot un pēc tam atgūties no tāda šausmu apmēra. Filmu iesāk operatora Aivara Lubānieša simboliski pilnīgs plāns, kurā pa garu, stāvu koka kāpņu gājumu lejup, kameras virzienā, dodas bērns oranžā vējjakā. Viņš arī būs šī darba caurviju motīvs, secīgi parādoties stāstījuma vidū un pašā izskaņā, uzejot atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru nācis „sagaidīt” vispirms filmēšanas grupu un pēc tam – skatītāju. Smagnējā, nomācošā Sibīrijas daba, kura filmas uzņemšanas laikā „it kā” atradās vasaras ieskāvumā, spēcīgi kontrastē ar mazā, koši apģērbtā cilvēciņa bezbēdīgo klaiņojumu pa sev zināmajām takām. Tālāk seko grupas pārcelšanās no motorlaivas kuģī un došanās tālāk. Lai gan tālāk, godīgi sakot, doties pagalam negribas – jo zināms, ka galamērķī nekādas lielās jautrības nebūs. Varbūt pat nekad nav bijis. Skaidrs, ka filma sniedz „tikai” mikroskopisku atsegumu no restaurētas pagātnes, un, kas zina, starp visām nedienām arī tais tālajos krastos dzīve ritēja arī ar jautrības un varbūt pat laimes pieskārienu. Kaut to ir grūti iztēloties, atrodoties šodienas Latvijā, kura arvien vairāk kļūst par Rietumeiropu, dzenot jaunus un sulīgus kosmopolītisma asnus. Tiesa, epizode, kurā latvieši apciemo Valentīnas kundzi, kura dzīvo tālā nošķirtībā ezera krastā, pārņem pacilājošas sajūtas. Tā kā šai notikumā iztrūkst asaras un žēlabas, rodas sekojoša sajūta: kā jau katru nedēļas nogali, pie lauku vecmāmiņas ieradušies viņas izklaidīgie pilsētas radi. Diezgan skaidrs, ka patiesie apstākļi ir skaudri citādāki. Pētera Vaska filigrāno mūziku papildina, šķiet, nemitīgais lietus. Lāses rit uz lidmašīnas iluminatora, veroties bezcerīgajā un milzumplašajā Ziemeļu ainavā. Gribas domāt – cik tomēr mūsu planēta ir skaista. Bet skaistums automātiski nenozīmē labvēlīgumu cilvēkam. Tieši tik nelabvēlīgā vietā kā raksta sākumā pieminētie apgabali nonāca latviešu ģimenes, kurām no cilvēka cienīgām dienām bija jāmēģina izdzīvot tādas, kurās ik uz soļa pretī glūn nāve. Ar mērenību un pacietību būvētais naratīva ceļš, kura epizodes kopā savienojis montāžas režisors Armands Zvirbulis, neieved tādā depresijā un drebuļos, kā, piemēram, nesen pirmizrādītā (un tikpat nepieciešamā) filma „Geto stāsti. Rīga” (rež. Linda Olte). Tāpēc arī laikam tāds nosaukums: „Sibīrijas bilance”. Sauss, bezkaislīgs norises secējums, kurš a apriori tāds nemaz nevar būt, jo, lai cik matemātiski un vispārināti mēs censtos skatīties uz deportācijas jautājumu, mēs nespējam apiet to neprātu, kurš laupa jebkādu ticību cilvēces nepieciešamībai. Līdz ar to mēs nespējam izvairīties no likumsakarīgajām emocijām. Ja vien šiem „mums” ir sirdis.

 Armīns  Lejiņš

NEŽĒLĪGAIS  KOPSAVILKUMS

Recenzija par Dzintras Gekas dokumentālo filmu

„Sibīrijas bilance”

Nežēlīga gadskārta – 70 gadu kopš Latvijas iedzīvotāju deportācijas 1941.gada 14.jūnijā.   Nežēlīga bilance: no toreiz uz Sibiriju izsūtītajiem 15425 cilvēkiem, tai skaitā 3750 bērniem, dzīvi palikuši tikai nedaudzi. Grupiņa līdz šodienai izdzīvojušo Sibīrijas bērnu vai viņu bērnu kopā ar filmas veidotājiem 2010.gada vasarā dodas atkal uz Tālajiem Ziemeļiem. Lai tur apbedījuma vietās pieminētu savus zaudētos brāļus, māsas, mātes, tēvus, vecmāmiņas un vectētiņus. Visus, kas palika Taimiras, Krasnojarskas un Tomskas apgabalos. Noriļskā, Dudinkā, Ustjportā un citur. Tāda ir 2010, gadā uzņemtās, 2011.gadā pabeigtās „jubilejas filmas” tēma. Kaut vēsturiskās patiesības atklāšana saistīta ar skaitļiem, faktiem, arhīva dokumentiem, režisore Dzintra Geka ir atradusi atbilstošu tēlaino kinematogrāfisko risinājumu. Nezaudējot faktu precizitāti, viņa būvē emocionāli iedarbīgu māksliniecisko vēstījumu. Emocionālo spriedzi filmā uztur gan aculiecinieku stāstījumi par izvešanu, gan zīmīgas, reizē pagātni un tagadni raksturojošas Sibīrijas ainavas, gan trāpīgām detaļām bagāti novērojumi mūsdienu Sibīrijas ciematu ikdienā, gan jo sevišķi komponista Pētera Vaska mūzika, kas vedina uz padziļinātu pārdzīvojumu. Daudznozīmīgas tēlainības pilna jau ievada epizode – maza puišeļa vientuļais,  ilgais nāciens pa dēļiem izbūvētu līkloču celiņu, kas ved uz upes kuģīša piestātni. It kā nāk, cerēdams ieraudzīt kādu tuvu cilvēku atbraucam. Vai izkāps no kuģīša…? Filmas beigās redzam atkal to pašu puišeli, tikai tagad –  vientuļi aizejam pretējā virzienā. Tātad nav sagaidījis… Daudzi dzīvi palikušie Sibīrijas bērni nesagaidīja, nesameklēja, palika ar savām bāreņa sāpēm, ar ne ar ko neaizvietojamo zaudējumu, ar nekad nepiepildītām bērna ilgām – tāda ir simboliskā jēga… Kaut filmas struktūra formāli pakļauta ekspedīcijas dalībnieku braucienam no vienas vietas uz otru – kas gan nav ne ekskursija, ne piedzīvojumu ceļojums! – kopējā vēstījuma dramaturģisko pamatu veido trīs smagu atmiņas stāstu grupas. Kā izveda. Kā izsēdināja un nomirdināja. Kā verdzināja. Izsūtīšana… Ģimeni no lauku mājām aizved naktī, tēvu iesloga vienā, pārējos citā vagonā… Meiteni, kas apmeklējusi cietumu, kurā iespundēta mamma un māsa, ievilina kantorī, nolasa ‘spriedumu”, vēl pašai ar zirdziņu nākas braukt līdz baigajam vilcienam… Nometināšana… Izsēdina upes krastos, neapdzīvotās vietās, jādzīvo teltī vai zemnīcā… Mūžīgais sasalums, drausmīgi apstākļi, aukstumā guļ viens otram blakus divstāvu nārās… Vieta, kur koki neaug, plika zeme, aizsalusi upe, smagi slimo, mirst „nāves barakās”… Vectētiņš, aviokonstruktors, mirst Ugoļlagā drīz pēc nometināšanas… Ģimenei mēneša laikā nomirst gan meita, gan dēls… 50 grādu aukstumā viens pēc otra aiziet bērniņi.. Vergošana… Pārsūta uz „nāves pussalu” Agapitovu pašos ziemeļos, lai cērt āliņģus un zvejo zivis frontei; no 800 „zvejniekiem” līdz pavasarim izdzīvo tikai 60… Jāstrādā šahtās, jārok ogles lēģeru „lielpilsētā” Noriļskā… Tas viss filmā risināts, pielietojot dažādus kinematogrāfiskās izteiksmības līdzekļus, savienojot verbālo stāstījumu ar vizuāliem, kino un foto attēliem. Īpaša epizode – par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas artilērijas augstākā komandējošā sastāva virsniekiem, kurus ar blēdību aizvīla uz Maskavu – lai nodevīgi apcietinātu un aizsūtītu uz soda nometni, kur lielākā daļa bargajā ziemā nomirst. Izvirzījusi par galveno detalizētus, stāstītāju emocijām iekrāsotus atmiņu stāstus, režisore Dzintra Geka skopi, toties precīzi izvēlētās vietās, kur tie varētu būt visiedarbīgākie, — filmas kopējā struktūrā iemontē pašus svarīgākos laikmeta dokumentus minimalizētā izklāstā. Par izsūtīšanu. Par nometināšanu „uz mūžīgiem laikiem”. Par reabilitēšanu 1989.gadā. Taču pat pēdējais vairs nav emocionālās atklāsmes ierosinātājs. Cilvēciskā līnija, sava veida caurviju darbība filmā uzticēta mācītājam G.Kalmem, pareizāk, viņa runātajām lūgsnām, iesvētot apbedījumu vietās uzstādītās piemiņas zīmes: „Lai mēs vienmēr atcerētos savus tautiešus, kas bija atsūtīti šeit nomiršanai, vergu darbam, lai viņu piemiņa mūsos un bērnos, mazbērnos visās paaudzēs tiek saglabāta.” Lūgsnas saista vienu epizodi ar otru, vienu apstāšanās vietu ar citu. Tās saista mirušos ar dzīvajiem un svētī Sibīrijas zemē palikušo tuvinieku atcerēšanos. Tas arī, manuprāt, ir šīs filmas virsuzdevums. Jo „Sibīrijas bilance” nav pedantiski sakārtoti arhīva dokumenti, sausi skaitļi par tautas zaudējumiem; svarīgāk par visu – mūsu atmiņas sakārtošana, svētas piemiņas uzturēšana ikviena atmiņā. Par to, ka tie nav ar patosu apdvesti kvēli saukļi, ka runa ir par katram cilvēkam saprotamām, tuvām lietām, filmas autori atgādina negaidītā, oriģinālā veidā: „Es no latviešiem mācījos pārciest grūtības. Tāpēc es latviešus atceros ar pateicību, jo es no viņiem daudz mācījos…,” – filmas nobeiguma daļā stāsta sibīriete, krievu sieviete Biriļusi muzejā.