„Stacija Latvieši” – viena no iedarbīgākajām un meistarīgāk izveidotajām režisores Dzintras Gekas Sibīrijas cikla filmām. Gan stāstījuma dramaturģijas, gan emocionālā piepildījuma ziņā – dramatiski nospriegots kino darbs. Ar arhīvu materiālu, kino, foto, audio dokumentu skaudro nežēlību, ar pētnieciskā filmēšanā iegūto aculiecinieku liecinājumu nepastarpināto tiešumu atklāta tās 1937., 1938. gada lielās traģēdijas kopaina, kurā savijas Krievijā, Padomju Savienībā, dzīvojušo latviešu atsevišķie likteņi. Kā vēstīts vēstures faktu ziņā izsmeļošajā, maksimāli lakoniskajā, koncentrētajā filmas verbālajā daļā, subtitros, aizkadra lasījumā, — „… Padomju Savienībā bija saskaitīti 151410 latvieši… Kopumā… vismaz 372 latviešu kolonijas ar 12000 saimniecībām”.
Tāpat kā citās režisores filmās par NKVD deportētajiem, apcietinātajiem, nošautajiem cilvēkiem, arī šajā — aculiecinieku stāstījumos allaž tiek atgādināts, ka latviešu smagie likteņi piedzīvoti reizē un kopā ar citu, īpaši Baltijas tautu, pārstāvjiem. „Melnā Berta brauca pa mūsu sādžu … visus savāca, latviešus, igauņus, krievus… neviens neatgriezās”, filmā min Gaļina Strazdiņa no Kemerovas.
Stāstot par Staļina režīma nomocītajiem, nošautajiem Krievijas latviešu māksliniekiem, skolotājiem, žurnālistiem, rakstniekiem, aktieriem, panākts dziļš dramatiskais, varētu pat teikt, idejiskais kontrasts. Vienā pusē — mazas tautas gaišāko prātu pārstāvji, kas rūpējas par savu ļaužu Continue reading “Armīna Lejiņa recenzija par filmu ‘Stacija Latvieši’”
Dzintras Gekas dokumentālo filmu „Piemini Sibīriju”
Šīs režisores Dzintras Gekas Sibīrijas cikla filmas galvenā tēma ir – aicinājums atcerēties un turēt atmiņā pagājušā gadsimta 40.-to gadu baisajos apstākļos zudušo tautas daļu. Pati filma jau ir izveidota kā savdabīga, kinematogrāfiski izteiksmīga „piemiņas zīme” – tām mātēm un bērniem, kas gāja bojā izsūtījumā Sibīrijā, ledainajos Ziemeļos. Tāda „zīme” pat burtiskā izpratnē ir atrodama šajā filmā. Vairāki kino kadri sākumā, vidus daļā un filmas beigu posmā ir pārvērsti par sava veida „piemiņas plāksnēm”. Pār attēlu slīd 1941.gada 14,jūnijā izsūtīto Latvijas iedzīvotāju, dažādu tautību cilvēku, vārdu un uzvārdu slejas. Šis it kā elementārais, tīri tehniskais paņēmiens liek gandrīz fiziski izjust, cik daudz salauztu, sagandētu dzīvju – saraksts tik garš, šķiet, tam nekad nebūs gala. Tā ir filmas skatītāja pirmā emocionālā atsauce uz autoru aicinājumu būt sirdī atvērtam pret likteņa atstātajām zīmēm – piemiņas vietām, atmiņu stāstiem. Continue reading “Armīna Lejiņa recenzija par filmu Piemini Sibīriju”
Kino un teātra kritiķis, laikraksta Diena kultūras nodaļas apskatnieks
Filmas nākamībai
Kinovēsture, it sevišķi jau tā dēvētais dokumentālā kino žanrs, zina ne mazums piemēru, kad filmas mākslinieciskās kvalitātes atkāpjas uz ekrāna fiksētās realitātes priekšā. Šādos gadījumos mēs parasti runājam vai nu par uzfilmētā – tātad iemūžinātā – kinomateriāla unikalitāti, ar kameru notverto mirkļu pašpietiekamību (dokfilmu hronoloģijā atradīsim gan kauju pie Sommas, gan Suecas kanāla atklāšanu, gan ģeniālās manipulatores Lenijas Rīfenštāles fiktīvos dokumentus, gan Roberta Kenedija nogalināšanu Dallasā, gan zemestrīci Armēnijā, gan OMON sarīkoto latviešu brīvības alcēju slepkavošanu Bastejkalnā XX gadsimta izskaņā, gan 2001.gada 11. septembra terora aktus ASV, gan “arābu pavasari”…), vai arī par filmas sabiedrisko/cilvēcisko nozīmību, kaut ko “vērtīgāku”, būtiskāku par grodi izstrādātu sižetu, dramaturģiju un filmas tēlainības vai citām kinematogrāfiskajām vērtībām. Kas gan būtu XX/XXI gadsimta kinovēsture, ja tajā kā savveida kino kā esamības fakta šedevri nerindotos neskaitāmo cilvēces karadarbību kinodokumenti, unikālu kultūras, sadzīves notikumu fiksējumi, nofilmēti cilvēki (piemēram, Aleksandra Sokurova Krievu elēģiju cikla filmas, kas ar šķietami “elementāru” filmlentē iekapsulētu sarunu atklāj prezidenta Jeļcina, vēl vairāk, – veselas valsts Krievijas eksistences drāmu? ; par tādiem hrestomātiskiem kinovēstures piemēriem kā Roberta Flaertija, Dzigas Vertova vai Godfrija Redžio un Rona Frikes dok/spēlfilmas nemaz nerunājot). Continue reading “Normunda Naumaņa recenzijas par 3 Dzintras Gekas filmām”
Šo varētu nodēvēt par emocionāli visatturīgāko Dzintras Gekas filmu, kura vēsta par mūsu tautiešu likteņiem deportāciju kontekstā. Iespējams, tāpēc, ka tajā nav citos autores darbos redzamās intervijas „viens pret vienu” – stāstījumi par izmetinājuma nometņu šausmām notiek fonā. Vizuālās rindas primārais saturs ir fotogrāfijas. „Sibīrijas bilance” ataino latviešu grupas ceļojumu uz Sibīrijas Tālajiem Ziemeļiem – Taimiras, Krasnojarskas un Tomskas apgabaliem. Grupas sastāvā bija cilvēki, kuru tuvinieki 1941. gadā tika izsūtīti uz šīm teritorijām. Līdz ar to tas ir misijas ceļojums, kurā ir aicināts piedalīties arī skatītājs. Iespējams, tieši ar šo filmu būtu vēlam sākt „Sibīrijas bērnu” epopejas caurskatīšanu, kas nebūt nav viegls, taču ļoti nepieciešams darbs pilsoniskās, nacionālās, un, galu galā, cilvēciskās domas audzēšanā un stiprināšanā. Informācija, kuru 52 minūšu laikā iegūstam, sniedz ieguldījumu gan vēsturisko peripetiju izziņā (ik pa brīdim filmā parādās titri, kuri komentē izsūtījuma iesākšanos, tālāko gaitu un šī nozieguma atzīšanu no Latvijas puses 1989. gadā), gan izpratnē par cilvēka emocionālo rūdījumu, stāstot par sev ārkārtīgi sāpīgu tēmu. Tā, piemēram, kādas kundzes stāsts par ierašanos Nāves barakā, kurā acumirklī visus apsēdušas slimības, bads un netīrība, kā arī par brāļa nāvi pēc savas intonācijas drīzāk līdzinās tam, kā varētu stāstīt par sējas un stādīšanas laika nedienām, niķīgām tomātu šķirnēm un pārāk šauru siltumnīcu. Tik liela ir laika vara un cilvēka iekšējais spēks, kura apmēri gribot negribot liek domāt pat dievišķā eksistenci – jo nešķiet, ka tikai ar cilvēka varu pietiek, lai varētu sadzīvot un pēc tam atgūties no tāda šausmu apmēra. Continue reading “2 Recenzijas par filmu “Sibīrijas bilance””
Armīna Lejiņa recenzija par Dzintras Gekas dokumentālo filmu
“KUR PALIKA TĒVI?”
Kad bija pagājusi kāda trešdaļa no filmas, mēs, divi skatītāji vienlaicīgi ierunājāmies: šī filma – labākā no visām Sibīrijas sērijas filmām. Pēc tam vēlāk izspriedāmies par tā laika briesmu darbiem un to, ka visa tā necilvēcīgā vardarbība, it kā kādos gēnos, tagad atplaukst Ukrainā, un t.s. civilizētā pasaule ne tad, ne vēlāk, ne tagad būtībā neko nevar padarīt…
1941.gada 14.jūnija deportācijā cieta 15425 Latvijas iedzīvotāji (latvieši, ebreji, krievi, poļi), tajā skaitā 3751 bērns vecumā līdz 16 gadiem. Izsūtīšanas laikā vīriešus atšķīra no ģimenēm un aizdzina uz Gulaga nometnēm, kur daudziem piesprieda augstāko soda mēru, bet citus sodīja ar ieslodzījumu nometnēs. 1941.gadā uz Sibīriju aizvestie bērni savus tēvus nav redzējuši, savās atmiņās viņi stāsta: “Tēvu pēdējo reizi redzēju stacijā. Viņu nobendēja Vjatlagā. No lielās dzimtas esmu palicis viens. Es varētu piedot par sevi. Bet par māti un tēvu nekad. Pareizi tas Putins saka, ka tā nebija okupācija. Tā bija visnežēlīgākā slepkavība.”
Dokumentālā filma „Bērnības zeme Sibīrija” turpina filmu sēriju par 1941.gada izsūtījumu. 14.jūnija izsūtītie bērni, nu jau cienījamā vecumā, grib aizbraukt uz savām bērnības vietām Sibīrijā. Tur bija aukstums un bads, zuduši tuvinieki, bet tā ir viņu vienīgā bērnība, kurā bija saule un sniegs, draugi un cilvēki, kuri palīdzēja izdzīvot. Kā tur izskatās tagad, vai kāds vēl viņus atceras?
Filma sižets veidojas no diviem braucieniem uz Sibīriju pa Tomskas un Krasnojarskas apgabaliem. Filmas epizodēs redzēsim sešus likteņstāstus – izsūtītos Astrīdu Ruško, Daci Siliņu, Dedzi Andreju Broderu, Juri Vidiņu, Mariju Krūmiņu un Rutu Ikaunieci. 2012.gadā kopā ar Sibīrijas bērniem braucienā devās rakstniece Gundega Repše, viņas mamma Ilga Dedzis izsūtījumā pavadīja 14 gadus.
“Te tas viss bija. Tur, vēl tur, tur un tur, tālumā līdz apvārsnim, Austrumos un Ziemeļos, stepē un taigā, Sibīrijā, purvos un sasalumā, viscaur – Krievijas un Padomju savienības majestātiskajās ārēs – elektrifikācija plus visas varen plašās zemes gulagizācija. Tas notika, bija un ir. Ar šo apjēgu es iekāpju varmācības dimensijā.
Apzinoties, ka esmu iebraukusi uzvarētāju zemē, meklēju sasniegumus, ne tikai trofeju pēdas un tirānu pīšļus. Vai pieminekļus. Zinu arī to, ka nabaga uzvarētājiem jādzīvo par visiem, ko tie nobendējuši. Bet no Latvijas brauc kādreizējie upuri, kas pārauguši sevi un tapuši izdzīvotāji. Kas zina, varbūt tieši viņi ir īstenie uzvarētāji. “Tie pēdējie būs tie pirmie” …, patiesi.
Par lielāko noziegumu gulagizācijas epopejā mana mamma Ilga uzskatīja cilvēka novešanu lopa stāvoklī, kuram amputēta jebkāda garīga dziņa. Ne visi cilvēki, kuri pazemoti līdz dzīvnieka līmenim, spēj noiet ceļu atpakaļ līdz cilvēkam. Ar labajiem Sibīrijas draugiem kā radiniekiem viņu vienoja pārvarēts, bet neizdedzināms sāpju kods. Es šeit esmu atbraukusi viņas vietā un koda atslēga man pa rokai – sirdī.” ,Gundega Repše
Līdz šim esam stāstījuši un uzklausījuši Sibīrijas bērnu stāstus, taču tikai pastarpināti pieskārušies tēvu likteņiem. Kas notika ar visiem bērnu tēviem, kuri tika nošķirti no ģimenēm un tā arī neatgriezās dzimtenē?
1941.gadā uz Sibīriju aizvestie bērni savus tēvus nav redzējuši, savās atmiņās viņi stāsta: “Tēvu arestēja, viņu ievietoja Vjatlaga nometnē. Viņš tur miris 1942. gada martā. Viņš nebija notiesāts. Tēvu tiesāja 1942. gada rudenī, kad viņš jau bija miris, Maskavas troikas spriedums: 10 gadi ieslodzījumā ar mantas konfiskāciju. Vienīgais iemesls, ka dzīvojam turīgi, turīgas lauku mājas bija, liela saimniecība, dzirnavas, mājlopi…”
Vjatlags, Usoļlags, Noriļlags, Sevuraļlags, Taišetlags – tās ir tikai dažas no daudzajām Gulaga nometnēm, kurās mocīti, pazemoti un nogalināti neskaitāmi Latvijas vīri. Izglābties izdevās tikai retajam.
Dokumentālā filma „Kur palika tēvi?“ būs par traģēdiju, kas tika izdarīta ar mūsu tautu, par 1941.gadā aizvestajiem un nomocītajiem latvju vīriem un tēviem, par viņu bērniem un bērnu atmiņām, kuras bieži vien veidojušās no citu cilvēku stāstiem.
Tēvu vairs nav, ir nometņu paliekas un “bērni”, kuri brauc pie tēviem.
Pievienojam fragmentus no topošās filmas.
Fragments par Vjatlagu.
Vjalags bija lielākā ieslodzījuma vieta un viena no lielākajām arī PSRS iekšlietu tautas komisariāta gulaga nometnēm, kas pakāpeniski tika izveidota laikā no 1935. līdz 1938. gadam ar centru Ļesnoje ciemā Pirovas apgabalā, Vjatkas novadā. Līdz 1956. gadam tajā bija 56 atsevišķas nometnes ar ietilpību 30 tūkstoši ieslodzīto, un pavisam tam cauri izgājuši 180 tūkstoši cilvēku. 1941. gada 14.jūnijā ar ešeloniem no Rīgas 9., 10., 13. jūlijā Vjatlagā tika ieslodzīti 2758 vīrieši – tēvi, brāļi, vectēvi – un 89 sievietes. Pavisam kopā 2847 cilvēki. Tādi kā Valērijs Vētnieks, augstākie virsnieki, aizliegto partiju vadītāji un aktīvi darbinieki, Latvijas Universitātes profesori, teologi, valsts un sabiedriskie darbinieki – Albats, Kaugers, Kudāns. Arī tādi virsnieki un Lāčplēša ordeņa kavalieri kā Alksnītis, Apse, Babris, Bertulsons, Dancis. Pēdējais Latvijas Kara muzeja priekšnieks Afrēds Dzenis, pulkvežleitnants, deputāts Markus Gailītis, Brukulis, Kalnietis, Ķivulis, Valle un daudzi citi. Vjatlagā darbojās arī Latvijas izbraukuma grupa, čekista, ģenerāļa Jāņa Vēbera vadībā. Šeit darbojās tādi čekas izmeklētāji kā Vasiļjevs, Konrāds, Pečanovs, Leijers, Šulupovs, Hazanovs un daudzi citi. Tieši viņi bija tie, kas tiesāja savējos jeb latviešus no Latvijas. Vjatlagā 2375 cilvēki atdusas 22 nometņu kapsētās.
Latviešu ģimeņu tēvi Vjatlagā pārsvarā mira no enterīta, entaropolīta un meningīta, plaušu pneimonijas, pleirīta, tuberkulozes, insulta, nefrīta, pelagras, distrofijas – tas viss, kas rakstīts viņiem dokumentos, izziņās par nāvi, patiesie iemesli un bojāejas apstākļi bija necilvēciski apstākļi – bads, aukstums un slimības.
Fragments par Usoļlagu.
Usoļlags. Permas apgabalā jeb tolaik Molotovas apg. Usoļlagu devēja arī par Uslagu, kuru PSRS Iekšlietu tautas komisijā izveidoja pakāpeniski. Šo nometni nereti devēja par Soļikamsku. Pēc Baltijas valstu pilsoņu deportēšanas 1941. gadā, Latvijas pilsoņi nonāca Soļikamskas nometnēs, kur strādāja sāls ieguves raktuves un meža darbos, ieslodzīto latviešu skaits bija līdz 800. Soļikamskas pilsētas cietums bija klosterī, kur mūki bija apšauti jau ap 1921./1922. gadu un klosterī ierīkots cietums. Arī šeit tika nogalināta virkne Lāčplēša Kara Ordeņa kavalieru, mūsu tautas un nācijas lepnums: pulkvedis Edvards Leitāns, bijušais latviešu strēlnieks, Jura krusta kavalieris, nošauts 1942. gada 5. martā. Bērziņs Augusts, kapteinis, nošauts 1942. gada 12. maijā. Dekders Kārlis, aviācijas pulka administratīvais kapteinis, nošauts 1942. gada 7. Aprīlī Soļikamskas cietumā. Dekerts Konrāds, Aleksandra dēls, Vācijas un Beļģijas vēstniecības Rīgā juriskonsults, miris 1942. gada 19. novembrī Soļikamskā.
Kažoks Reinholds, Kriša dēls, apcietināts 1941. gada 14. jūnijā. Mucenieks Vasīlijs, Ludviga dēls, apcietināts 14. jūnijā, miris 1942. gada 22. maijā. Rapsis Edvards, Fridrika dēls, miris 1941. gada 7. novembrī. Valeika Alfrēds, Jāņa dēls, admirālis, virsleitnants un kara lidotājs, miris 16.septembrī
Ja vācieši iznīcībai pielietoja gāzes kameras, kas nogalināja īsā laika sprīdī, tad krievi pielietoja nepanesamu aukstumu un slimības, kas nogalināja mēnešu un pat gadu garumā. Taču abās pusēs vienādi un ar panākumiem tika izmantots ilgstošs bads un necilvēcība, vai, pareizāk sakot, visīstākā mežonība pret ieslodzītajiem.
1949. gada deportācijas ir viens no traģiskākajiem punktiem Latvijas jauno laiku
vēsturē. Uz mūža nometināšanu Sibīrijā tika izsūtīti 43 tūkstoši cilvēku, viņu vidū 10
tūkstoši bērnu un zīdaiņu, vecu un pat no nāves gultas pieceltu cilvēku, bojā gāja
4941 personas. Katrs ceturtais uz mūžu deportētais bija bērns. Katrs sestais bija
vecāks par 60 gadiem.
Šausmīgais pirmais padomju okupācijas gads radīja lietas, kas iepriekšējos 700 gados bija neiespējamas. Pirmo reizi latvieši, kuri bija cietuši no sarkanā terorisma, sveica vāciešus kā atbrīvotājus, izrādot lielu prieku par padomju okupācijas beigām. Tomēr prieks bija pāragrs. Nacisti izveidoja jaunu okupāciju, un Latvija zaudēja gandrīz 100 000 civiliedzīvotāju, ieskaitot gandrīz visus ebrejus, kuri bija palikuši Latvijā 1941. gada jūlija sākumā. Ceļu starp zaudēto neatkarību un brīvības atgūšanu veidoja nelegāla politiskā organizācija – Latvijas Centrālā padome. Tās vadītājs bija Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes dēls Konstantīns Čakste. Latvijas Centrālā padome neko nesasniedza. Daļu no tās locekļiem slepenpolicija arestēja 1944. gadā, bet citus padomju okupācijas laikā arestēja VDK. Vairāk nekā 2000 biedru emigrēja uz ārzemēm, un tādējādi tika iezīmēts ceļš uz neatkarības atgūšanu 1991. gadā. No 1941. līdz 1945. gadam apmēram 7000 latviešu bija ieslodzīti Štuthofas koncentrācijas nometnē. Dokumenti liecina, ka vairāki tūkstoši no viņiem gāja bojā kopā ar citiem ieslodzītajiem. Profesors Konstantīns Čakste kalpoja kā nesavtīga un nelokāma tautas varoņa piemērs. Viņš nomira vienā naktī 1945. gada februārī, atgriežoties no Štuthofas nometnes. Brīvības cīnītāji tiek cienīti ne tikai tāpēc, ka viņi upurē savu dzīvību, bet arī jo īpaši tāpēc, ka viņu cīņa ir saistīta ar katras valsts tiesībām uz suverenitāti un brīvību.
Filmu var iegādāties DVD https://sibirijasberni.lv/shop/product/filma-konstantins/
