Tuvojas 25.marts, kad pirms 67 gadiem deportācijas rezultātā cieta 42 125 Latvijas iedzīvotāji.
Ceļojošā izstāde “Sibīrijas bērni” kopš 2014.gada apceļojusi vairāk kā 100 Latvijas skolas. Izstāde skolēnus uzrunā tieši un emocionāli, mudina interesēties par savas dzimtas un Latvijas vēsturi. Izstādi veido 23 roll-upi ar fotogrāfijām un atmiņu fragmentiem.
Pieminot 1949.gada 25.marta deportāciju, izstāde būs apskatāma Jelgavas Spīdolas ģimnāzijā, Āgenskalna Valsts ģimnāzijā un Dobeles novada Centrālajā bibliotēkā. Izstāde krievu valodā būs apskatāma Rīgas 54.vidusskolā.
1941. gada 14. jūnija deportācijas rezultātā cieta 15425 Latvijas iedzīvotāji (latvieši, ebreji, krievi, poļi), tajā skaitā 3751 bērns vecumā līdz 16 gadiem. Izsūtīšanas laikā vīriešus atšķīra no ģimenēm un aizdzina uz Gulaga nometnēm, kur daudziem tika piespriests augstākais soda mērs, bet pārējie gāja bojā no bada un slimībām ieslodzījumu nometnēs. No 1941. gada 14. jūnijā aizvestajiem bērniem liela daļa aizgāja bojā. Krasnojarskas, Tomskas, Jeņisejskas un citos apgabalos palikušie bērni šobrīd ir sirmgalvji un invalīdi. Esam mērojuši tūkstošiem kilometrus, lai viņus intervētu. Viņiem nolaupīta ne tikai Dzimtene un tuvinieki, pārkrievošanas politika viņiem atņēmusi arī dzimto valodu, daudzi no viņiem vairs nespēj latviski sazināties. Dažs no viņiem ir dzīvojis ar cerību, ka vecumdienās nokļūs vismaz kādā Latvijas nabagmājā, šis sapnis kļuvis tikai par sapni, jo viņus no Dzimtenes šķir robeža, kas vairs nav tik vienkārši pārejama. Esam atraduši un intervējuši visus, kuri vēlējās savus atmiņu stāstus atstāt nākamajām paaudzēm – Latvijā, Sibīrijā, Izraēlā, Amerikā, Vācijā, kuri izdzīvojuši līdz mūsdienām un varēja liecināt. Uzņēmuši dokumentālās filmas, vairāk kā 700 intervijas apkopojuši grāmatās. Izstādē – vien maza daļiņa no atmiņām. Ģimenes tika izšķirtas un izpostītas. Pēc 14. jūnija nakts – daudzi savus tuviniekus vairs nekad neredzēja. Atmiņas par tiem glabā vien fotogrāfijas.
1941. gada 14. jūnija deportācijas rezultātā cieta 15425 Latvijas iedzīvotāji (latvieši, ebreji, krievi, poļi), tajā skaitā 3751 bērns vecumā līdz 16 gadiem. Izsūtīšanas laikā vīriešus atšķīra no ģimenēm un aizdzina uz Gulaga nometnēm, kur daudziem tika piespriests augstākais soda mērs, bet pārējie gāja bojā no bada un slimībām ieslodzījumu nometnēs. No 1941. gada 14. jūnijā aizvestajiem bērniem liela daļa aizgāja bojā. Krasnojarskas, Tomskas, Jeņisejskas un citos apgabalos palikušie bērni šobrīd ir sirmgalvji un invalīdi. Esam mērojuši tūkstošiem kilometrus, lai viņus intervētu. Viņiem nolaupīta ne tikai Dzimtene un tuvinieki, pārkrievošanas politika viņiem atņēmusi arī dzimto valodu, daudzi no viņiem vairs nespēj latviski sazināties. Dažs no viņiem ir dzīvojis ar cerību, ka vecumdienās nokļūs vismaz kādā Latvijas nabagmājā, šis sapnis kļuvis tikai par sapni, jo viņus no Dzimtenes šķir robeža, kas vairs nav tik vienkārši pārejama. Esam atraduši un intervējuši visus, kuri vēlējās savus atmiņu stāstus atstāt nākamajām paaudzēm – Latvijā, Sibīrijā, Izraēlā, Amerikā, Vācijā, kuri izdzīvojuši līdz mūsdienām un varēja liecināt. Uzņēmuši dokumentālās filmas, vairāk kā 700 intervijas apkopojuši grāmatās. Izstādē – vien maza daļiņa no atmiņām. Ģimenes tika izšķirtas un izpostītas. Pēc 14. jūnija nakts – daudzi savus tuviniekus vairs nekad neredzēja. Atmiņas par tiem glabā vien fotogrāfijas.
Dokumentālā filma „Bērnības zeme Sibīrija” turpina filmu sēriju par 1941.gada izsūtījumu. 14.jūnija izsūtītie bērni, nu jau cienījamā vecumā, grib aizbraukt uz savām bērnības vietām Sibīrijā. Tur bija aukstums un bads, zuduši tuvinieki, bet tā ir viņu vienīgā bērnība, kurā bija saule un sniegs, draugi un cilvēki, kuri palīdzēja izdzīvot. Kā tur izskatās tagad, vai kāds vēl viņus atceras?
Filma sižets veidojas no diviem braucieniem uz Sibīriju pa Tomskas un Krasnojarskas apgabaliem. Filmas epizodēs redzēsim sešus likteņstāstus – izsūtītos Astrīdu Ruško, Daci Siliņu, Dedzi Andreju Broderu, Juri Vidiņu, Mariju Krūmiņu un Rutu Ikaunieci. 2012.gadā kopā ar Sibīrijas bērniem braucienā devās rakstniece Gundega Repše, viņas mamma Ilga Dedzis izsūtījumā pavadīja 14 gadus.
“Te tas viss bija. Tur, vēl tur, tur un tur, tālumā līdz apvārsnim, Austrumos un Ziemeļos, stepē un taigā, Sibīrijā, purvos un sasalumā, viscaur – Krievijas un Padomju savienības majestātiskajās ārēs – elektrifikācija plus visas varen plašās zemes gulagizācija. Tas notika, bija un ir. Ar šo apjēgu es iekāpju varmācības dimensijā.
Apzinoties, ka esmu iebraukusi uzvarētāju zemē, meklēju sasniegumus, ne tikai trofeju pēdas un tirānu pīšļus. Vai pieminekļus. Zinu arī to, ka nabaga uzvarētājiem jādzīvo par visiem, ko tie nobendējuši. Bet no Latvijas brauc kādreizējie upuri, kas pārauguši sevi un tapuši izdzīvotāji. Kas zina, varbūt tieši viņi ir īstenie uzvarētāji. “Tie pēdējie būs tie pirmie” …, patiesi.
Par lielāko noziegumu gulagizācijas epopejā mana mamma Ilga uzskatīja cilvēka novešanu lopa stāvoklī, kuram amputēta jebkāda garīga dziņa. Ne visi cilvēki, kuri pazemoti līdz dzīvnieka līmenim, spēj noiet ceļu atpakaļ līdz cilvēkam. Ar labajiem Sibīrijas draugiem kā radiniekiem viņu vienoja pārvarēts, bet neizdedzināms sāpju kods. Es šeit esmu atbraukusi viņas vietā un koda atslēga man pa rokai – sirdī.” ,Gundega Repše
14.jūnijā fonds “Sibīrijas bērni” aicina Jūs pulcēties kopā, lai atcerētos.
* Plkst.9.00 Ierašanās uz konferenci Melngalvju namā (Rīgā, Rātslaukumā 7) Kafija konferences viesiem(!! Ierasties savlaicīgi, līdzi ņemot personu apliecinošu dokumentu, kurā redzama fotogrāfija. Pie ieejas būs drošības pārbaude. Pieteikties pa tel.26598498)
* Plkst.11.30 Grāmatas “Sibīrijas bērni” 1.un 2.sējuma krievu valodā atvēršana
* Plkst.12.30 Ziedu nolikšana pie pieminekļa “Bārenīte” Pils laukumā
* Plkst.14.00, k.t. K.Suns, Rīgā, Elizabetes iela 83/85, filmas “Kur palika tēvi?” pirmizrāde
* Plkst.17.00, Melngalvju namā koncerts “Aizvestajiem”(!! Ierasties savlaicīgi, līdzi ņemot personu apliecinošu dokumentu, kurā redzama fotogrāfija. Pie ieejas būs drošības pārbaude.Pieteikties pa tel.26598498)
* Plkst.21.40 Latvijas Televīzijā filmas “Kur palika tēvi?” pirmizrāde
Esat laipni aicināti un mīļi gaidīti fonda “Sibīrijas bērni” vārdā Dzintra Geka un Gunārs Toms
Konference un koncerts notiek ar Latvijas Valsts prezidenta Andra Bērziņa atbalstu
Finansiālais atbalsts: Rīgas dome, VKKF, Fonds “Sibīrijas bērni”
2013.gada jūlijā Sibīrijas bērni kopā ar filmēšanas grupu devās uz Magadanas un Krasnojarskas apgabaliem, lai apmeklētu izsūtījuma vietas, satiktu latviešus, novietotu piemiņas plāksnes tur palikušajiem un filmētu materiālu topošajai dokumentālajai filmai “Kur palika tēvi?”.
Braucienā mums līdzi devās aktieri brāļi Mārtiņš un Ēriks Vilsoni, kuri ir dzimušu Magadanā un Astrīda Salmiņa, kuras mammu apcietināja un 1949.gadā izsūtīja uz Susamonas lēģeri Magadanas apgabalā. Astrīda savas dzīves pirmos piecus gadus pavadīja bērnu namā, kamēr mamma lēģerī izcieta piespriesto sodu. Gintam Lapsam vecais tēvs piespriesto sodu izcietis vairākās Magadanas apgabala nometnēs – Severlag, Oļčan, Kolima.
Krasnojarskas apgabalā bijām Suhobuzimā-Ačinskā-Nazarovā-Biriļussos-Bogotolā-Tjuhtetā-Asino-Baturinā-Mullovā.
Uz 2014.gada pavasari veidosim 7 dokumentālo filmu sērijas, kuras būs redzamas LTV1.
Līdz šim esam stāstījuši un uzklausījuši Sibīrijas bērnu stāstus, taču tikai pastarpināti pieskārušies tēvu likteņiem. Kas notika ar visiem bērnu tēviem, kuri tika nošķirti no ģimenēm un tā arī neatgriezās dzimtenē?
1941.gadā uz Sibīriju aizvestie bērni savus tēvus nav redzējuši, savās atmiņās viņi stāsta: “Tēvu arestēja, viņu ievietoja Vjatlaga nometnē. Viņš tur miris 1942. gada martā. Viņš nebija notiesāts. Tēvu tiesāja 1942. gada rudenī, kad viņš jau bija miris, Maskavas troikas spriedums: 10 gadi ieslodzījumā ar mantas konfiskāciju. Vienīgais iemesls, ka dzīvojam turīgi, turīgas lauku mājas bija, liela saimniecība, dzirnavas, mājlopi…”
Vjatlags, Usoļlags, Noriļlags, Sevuraļlags, Taišetlags – tās ir tikai dažas no daudzajām Gulaga nometnēm, kurās mocīti, pazemoti un nogalināti neskaitāmi Latvijas vīri. Izglābties izdevās tikai retajam.
Dokumentālā filma „Kur palika tēvi?“ būs par traģēdiju, kas tika izdarīta ar mūsu tautu, par 1941.gadā aizvestajiem un nomocītajiem latvju vīriem un tēviem, par viņu bērniem un bērnu atmiņām, kuras bieži vien veidojušās no citu cilvēku stāstiem.
Tēvu vairs nav, ir nometņu paliekas un “bērni”, kuri brauc pie tēviem.
Pievienojam fragmentus no topošās filmas.
Fragments par Vjatlagu.
Vjalags bija lielākā ieslodzījuma vieta un viena no lielākajām arī PSRS iekšlietu tautas komisariāta gulaga nometnēm, kas pakāpeniski tika izveidota laikā no 1935. līdz 1938. gadam ar centru Ļesnoje ciemā Pirovas apgabalā, Vjatkas novadā. Līdz 1956. gadam tajā bija 56 atsevišķas nometnes ar ietilpību 30 tūkstoši ieslodzīto, un pavisam tam cauri izgājuši 180 tūkstoši cilvēku. 1941. gada 14.jūnijā ar ešeloniem no Rīgas 9., 10., 13. jūlijā Vjatlagā tika ieslodzīti 2758 vīrieši – tēvi, brāļi, vectēvi – un 89 sievietes. Pavisam kopā 2847 cilvēki. Tādi kā Valērijs Vētnieks, augstākie virsnieki, aizliegto partiju vadītāji un aktīvi darbinieki, Latvijas Universitātes profesori, teologi, valsts un sabiedriskie darbinieki – Albats, Kaugers, Kudāns. Arī tādi virsnieki un Lāčplēša ordeņa kavalieri kā Alksnītis, Apse, Babris, Bertulsons, Dancis. Pēdējais Latvijas Kara muzeja priekšnieks Afrēds Dzenis, pulkvežleitnants, deputāts Markus Gailītis, Brukulis, Kalnietis, Ķivulis, Valle un daudzi citi. Vjatlagā darbojās arī Latvijas izbraukuma grupa, čekista, ģenerāļa Jāņa Vēbera vadībā. Šeit darbojās tādi čekas izmeklētāji kā Vasiļjevs, Konrāds, Pečanovs, Leijers, Šulupovs, Hazanovs un daudzi citi. Tieši viņi bija tie, kas tiesāja savējos jeb latviešus no Latvijas. Vjatlagā 2375 cilvēki atdusas 22 nometņu kapsētās.
Latviešu ģimeņu tēvi Vjatlagā pārsvarā mira no enterīta, entaropolīta un meningīta, plaušu pneimonijas, pleirīta, tuberkulozes, insulta, nefrīta, pelagras, distrofijas – tas viss, kas rakstīts viņiem dokumentos, izziņās par nāvi, patiesie iemesli un bojāejas apstākļi bija necilvēciski apstākļi – bads, aukstums un slimības.
Fragments par Usoļlagu.
Usoļlags. Permas apgabalā jeb tolaik Molotovas apg. Usoļlagu devēja arī par Uslagu, kuru PSRS Iekšlietu tautas komisijā izveidoja pakāpeniski. Šo nometni nereti devēja par Soļikamsku. Pēc Baltijas valstu pilsoņu deportēšanas 1941. gadā, Latvijas pilsoņi nonāca Soļikamskas nometnēs, kur strādāja sāls ieguves raktuves un meža darbos, ieslodzīto latviešu skaits bija līdz 800. Soļikamskas pilsētas cietums bija klosterī, kur mūki bija apšauti jau ap 1921./1922. gadu un klosterī ierīkots cietums. Arī šeit tika nogalināta virkne Lāčplēša Kara Ordeņa kavalieru, mūsu tautas un nācijas lepnums: pulkvedis Edvards Leitāns, bijušais latviešu strēlnieks, Jura krusta kavalieris, nošauts 1942. gada 5. martā. Bērziņs Augusts, kapteinis, nošauts 1942. gada 12. maijā. Dekders Kārlis, aviācijas pulka administratīvais kapteinis, nošauts 1942. gada 7. Aprīlī Soļikamskas cietumā. Dekerts Konrāds, Aleksandra dēls, Vācijas un Beļģijas vēstniecības Rīgā juriskonsults, miris 1942. gada 19. novembrī Soļikamskā.
Kažoks Reinholds, Kriša dēls, apcietināts 1941. gada 14. jūnijā. Mucenieks Vasīlijs, Ludviga dēls, apcietināts 14. jūnijā, miris 1942. gada 22. maijā. Rapsis Edvards, Fridrika dēls, miris 1941. gada 7. novembrī. Valeika Alfrēds, Jāņa dēls, admirālis, virsleitnants un kara lidotājs, miris 16.septembrī
Ja vācieši iznīcībai pielietoja gāzes kameras, kas nogalināja īsā laika sprīdī, tad krievi pielietoja nepanesamu aukstumu un slimības, kas nogalināja mēnešu un pat gadu garumā. Taču abās pusēs vienādi un ar panākumiem tika izmantots ilgstošs bads un necilvēcība, vai, pareizāk sakot, visīstākā mežonība pret ieslodzītajiem.
1949. gada deportācijas ir viens no traģiskākajiem punktiem Latvijas jauno laiku
vēsturē. Uz mūža nometināšanu Sibīrijā tika izsūtīti 43 tūkstoši cilvēku, viņu vidū 10
tūkstoši bērnu un zīdaiņu, vecu un pat no nāves gultas pieceltu cilvēku, bojā gāja
4941 personas. Katrs ceturtais uz mūžu deportētais bija bērns. Katrs sestais bija
vecāks par 60 gadiem.
