2 Recenzijas par filmu “Sibīrijas bilance”

Toms Treibergs  teātra un kino kritiķis

Recenzija

Sibīrijas bilance

Režisore un producente Dzintra Geka

Studija SB  2011

 Šo varētu nodēvēt par emocionāli visatturīgāko Dzintras Gekas filmu, kura vēsta par mūsu tautiešu likteņiem deportāciju kontekstā. Iespējams, tāpēc, ka tajā nav citos autores darbos redzamās intervijas „viens pret vienu” – stāstījumi par izmetinājuma nometņu šausmām notiek fonā. Vizuālās rindas primārais saturs ir fotogrāfijas. „Sibīrijas bilance” ataino latviešu grupas ceļojumu uz Sibīrijas Tālajiem Ziemeļiem – Taimiras, Krasnojarskas un Tomskas apgabaliem. Grupas sastāvā bija cilvēki, kuru tuvinieki 1941. gadā tika izsūtīti uz šīm teritorijām. Līdz ar to tas ir misijas ceļojums, kurā ir aicināts piedalīties arī skatītājs. Iespējams, tieši ar šo filmu būtu vēlam sākt „Sibīrijas bērnu” epopejas caurskatīšanu, kas nebūt nav viegls, taču ļoti nepieciešams darbs pilsoniskās, nacionālās, un, galu galā, cilvēciskās domas audzēšanā un stiprināšanā. Informācija, kuru 52 minūšu laikā iegūstam, sniedz ieguldījumu gan vēsturisko peripetiju izziņā (ik pa brīdim filmā parādās titri, kuri komentē izsūtījuma iesākšanos, tālāko gaitu un šī nozieguma atzīšanu no Latvijas puses 1989. gadā), gan izpratnē par cilvēka emocionālo rūdījumu, stāstot par sev ārkārtīgi sāpīgu tēmu. Tā, piemēram, kādas kundzes stāsts par ierašanos Nāves barakā, kurā acumirklī visus apsēdušas slimības, bads un netīrība, kā arī par brāļa nāvi pēc savas intonācijas drīzāk līdzinās tam, kā varētu stāstīt par sējas un stādīšanas laika nedienām, niķīgām tomātu šķirnēm un pārāk šauru siltumnīcu. Tik liela ir laika vara un cilvēka iekšējais spēks, kura apmēri gribot negribot liek domāt pat dievišķā eksistenci – jo nešķiet, ka tikai ar cilvēka varu pietiek, lai varētu sadzīvot un pēc tam atgūties no tāda šausmu apmēra. Continue reading “2 Recenzijas par filmu “Sibīrijas bilance””

Krievu drāmas teātris dāvina

Rīgas Krievu drāmas teātris uzdāvināja Omskas latviešu biedrībai grāmatas “Sibīrijas bērni” abus sējumus krievu valodā.


Continue reading “Krievu drāmas teātris dāvina”

Armīna Lejiņa recenzija par Dzintras Gekas dokumentālo filmu “KUR PALIKA TĒVI?”

Armīna Lejiņa recenzija par Dzintras Gekas dokumentālo filmu

“KUR PALIKA TĒVI?”

Kad bija pagājusi kāda trešdaļa no filmas, mēs, divi skatītāji vienlaicīgi ierunājāmies: šī filma – labākā no visām Sibīrijas sērijas filmām. Pēc tam vēlāk izspriedāmies par tā laika briesmu darbiem un to, ka visa tā necilvēcīgā vardarbība, it kā kādos gēnos, tagad atplaukst Ukrainā, un t.s. civilizētā pasaule ne tad, ne vēlāk, ne tagad būtībā neko nevar padarīt…

Tā ir labākā, mākslinieciski izteiksmīgākā, emocionāli piepildītākā, viengabalainākā Sibīrijas filma. Nav plika ceļojuma, nav lieku aizkadra tekstu, arī kadrā [izņemot pāris garāku vietu] skan tik vārdu, cik nepieciešams emocionālā spraiguma un pārdzīvojuma dziļuma uzturēšanai. Continue reading “Armīna Lejiņa recenzija par Dzintras Gekas dokumentālo filmu “KUR PALIKA TĒVI?””

KONCERTS AIZVESTAJIEM 2014. gada 14. jūnijā, plkst. 17.00

Lūdzam Jūs apmeklēt

KONCERTU

 AIZVESTAJIEM

2014. gada 14. jūnijā, plkst. 17.00

Melngalvju namā

Koncertu organizē:

Sibīrijas bērni, Latvijas radio koris

Koncertu atbalsta:

Rīgas Dome, Valsts Kultūrkapitāla fonds 

                Koncerts notiek ar  Latvijas Valsts prezidenta Andra Bērziņa atbalstu

programmā:

Continue reading “KONCERTS AIZVESTAJIEM 2014. gada 14. jūnijā, plkst. 17.00”

Kur palika tēvi?

Dokumentālā videofilma “Kur palika tēvi?”

1941.gada 14.jūnija deportācijā cieta 15425 Latvijas iedzīvotāji (latvieši, ebreji, krievi, poļi), tajā skaitā 3751 bērns vecumā līdz 16 gadiem. Izsūtīšanas laikā vīriešus atšķīra no ģimenēm un aizdzina uz Gulaga nometnēm, kur daudziem piesprieda augstāko soda mēru, bet citus sodīja ar ieslodzījumu nometnēs. 1941.gadā uz Sibīriju aizvestie bērni savus tēvus nav redzējuši, savās atmiņās viņi stāsta: “Tēvu pēdējo reizi redzēju stacijā. Viņu nobendēja Vjatlagā. No lielās dzimtas esmu palicis viens. Es varētu piedot par sevi. Bet par māti un tēvu nekad. Pareizi tas Putins saka, ka tā nebija okupācija. Tā bija visnežēlīgākā slepkavība.”

Continue reading “Kur palika tēvi?”

2014.gada 14.jūnijā, Konference „1941.GADA 14.JŪNIJA PIEMIŅAI”

2014.gada 14.jūnijā, plkst. 10.00-12.00, Melngalvju namā

 Konference „1941.GADA 14.JŪNIJA PIEMIŅAI” 

veltīta 1941.gadā uz Sibīriju aizvestajiem Latvijas bērniem

PROGRAMMA

 Plkst. 09.00-09.55 – Viesu ierašanās, kafija ar Sibīrijas bērniem

Plkst. 10.00 – Konferences atklāšana, DZINTRA GEKA, kinorežisore, fonda “Sibīrijas bērni” vadītāja

 Himna “Dievs, svētī Latviju!”,                                                                                                              

 izpilda Rīgas 45.vidusskolas meiteņu ansamblis kopā ar konferences dalībniekiem

 Valsts prezidenta ANDRA BĒRZIŅA uzruna

 SOLVITA ĀBOLTIŅA, LR  Saeimas priekšsēdētāja

 Mācītāja GUNTA KALMES lūgšana Continue reading “2014.gada 14.jūnijā, Konference „1941.GADA 14.JŪNIJA PIEMIŅAI””

“Sibīrijas bērni” 1.un 2.sējumu krievu valodā

Š.g. 14.jūnijā plkst.11.30 Melngalvju namā piemiņas konferences ietvaros atvērsim grāmatas “Sibīrijas bērni” 1.un 2.sējumu krievu valodā.

Tulce Žanna Ezīte

Maketētāja Vanda Voiciša

Projekta vadītāja Dzintra Geka

Talsu tipogrāfija

Atbalstītāji: Continue reading ““Sibīrijas bērni” 1.un 2.sējumu krievu valodā”

Sibīrijas bērni- Ceļojoša izstāde

Izstāde Rīgas Rātsnamā 2014. gada augustā

1941. gada 14. jūnija deportācijas rezultātā cieta 15425 Latvijas iedzīvotāji (latvieši, ebreji, krievi, poļi), tajā skaitā 3751 bērns vecumā līdz 16 gadiem. Izsūtīšanas laikā vīriešus atšķīra no ģimenēm un aizdzina uz Gulaga nometnēm, kur daudziem tika piespriests augstākais soda mērs, bet pārējie gāja bojā no bada un slimībām ieslodzījumu nometnēs. No 1941. gada 14. jūnijā aizvestajiem bērniem liela daļa aizgāja bojā. Krasnojarskas, Tomskas, Jeņisejskas un citos apgabalos palikušie bērni šobrīd ir sirmgalvji un invalīdi. Esam mērojuši tūkstošiem kilometrus, lai viņus intervētu. Viņiem nolaupīta ne tikai Dzimtene un tuvinieki, pārkrievošanas politika viņiem atņēmusi arī dzimto valodu, daudzi no viņiem vairs nespēj latviski sazināties. Dažs no viņiem ir dzīvojis ar cerību, ka vecumdienās nokļūs vismaz kādā Latvijas nabagmājā, šis sapnis kļuvis tikai par sapni, jo viņus no Dzimtenes šķir robeža, kas vairs nav tik vienkārši pārejama. Esam atraduši un intervējuši visus, kuri vēlējās savus atmiņu stāstus atstāt nākamajām paaudzēm – Latvijā, Sibīrijā, Izraēlā, Amerikā, Vācijā, kuri izdzīvojuši līdz mūsdienām un varēja liecināt. Uzņēmuši dokumentālās filmas, vairāk kā 700 intervijas apkopojuši grāmatās. Izstādē – vien maza daļiņa no atmiņām. Ģimenes tika izšķirtas un izpostītas. Pēc 14. jūnija nakts – daudzi savus tuviniekus vairs nekad neredzēja. Atmiņas par tiem glabā vien fotogrāfijas.

IZSTĀDES SPONSORI

Valdis Liepiņš

Ilze un Pēteris Tērmaņi

Rasma Kārkliņa

Velga un Ģirts Zēgneri

Vispasaules Latviešu Jaunatnes Fonds

Guntis Bērziņš

Andris Bērziņš un Dace Seisuma

Pauls Aleksandrs Raudseps

Anonīms

Dokumentālā filma “Bērnības zeme Sibīrija”, 2013.

Dokumentālā filma „Bērnības zeme Sibīrija” turpina filmu sēriju par 1941.gada izsūtījumu. 14.jūnija izsūtītie bērni, nu jau cienījamā vecumā, grib aizbraukt uz savām bērnības vietām Sibīrijā. Tur bija aukstums un bads, zuduši tuvinieki, bet tā ir viņu vienīgā bērnība, kurā bija saule un sniegs, draugi un cilvēki, kuri palīdzēja izdzīvot. Kā tur izskatās tagad, vai kāds vēl viņus atceras?

Filma sižets veidojas no diviem braucieniem uz Sibīriju pa Tomskas un Krasnojarskas apgabaliem. Filmas epizodēs redzēsim sešus likteņstāstus – izsūtītos Astrīdu Ruško, Daci Siliņu, Dedzi Andreju Broderu, Juri Vidiņu, Mariju Krūmiņu un Rutu Ikaunieci. 2012.gadā kopā ar Sibīrijas bērniem braucienā devās rakstniece    Gundega Repše, viņas mamma Ilga Dedzis izsūtījumā pavadīja 14 gadus.

“Te tas viss bija. Tur, vēl tur, tur un tur, tālumā līdz apvārsnim, Austrumos un Ziemeļos, stepē un taigā, Sibīrijā, purvos un sasalumā, viscaur – Krievijas un Padomju savienības majestātiskajās ārēs – elektrifikācija plus visas varen plašās zemes gulagizācija. Tas notika, bija un ir. Ar šo apjēgu es iekāpju varmācības dimensijā.

Apzinoties, ka esmu iebraukusi uzvarētāju zemē, meklēju sasniegumus, ne tikai trofeju pēdas un tirānu pīšļus. Vai pieminekļus. Zinu arī to, ka nabaga uzvarētājiem jādzīvo par visiem, ko tie nobendējuši. Bet no Latvijas brauc kādreizējie upuri, kas pārauguši sevi un tapuši izdzīvotāji. Kas zina, varbūt tieši viņi ir īstenie uzvarētāji. “Tie pēdējie būs tie pirmie” …, patiesi.

Par lielāko noziegumu gulagizācijas epopejā mana mamma Ilga uzskatīja cilvēka novešanu lopa stāvoklī, kuram amputēta jebkāda garīga dziņa. Ne visi cilvēki, kuri pazemoti līdz dzīvnieka līmenim, spēj noiet ceļu atpakaļ līdz cilvēkam. Ar labajiem Sibīrijas draugiem kā radiniekiem viņu vienoja pārvarēts, bet neizdedzināms sāpju kods. Es šeit esmu atbraukusi viņas vietā un koda atslēga man pa rokai – sirdī.” ,Gundega Repše

Režisore un producente Dzintra Geka

Operators Aivars Lubānietis

Videinženieris Jānis Kazulis

Mūzika Pēteris Vasks, Arvo Perts, grupa “Splin”