Mar 142020
 

Tamāras Heidemanes grāmatas projektā ietilpst ziņas par pirmo luterāņu: latviešu, vācu, igauņu un somu koloniju veidošanu. 19. gadsimtā no Krievijas impērijas Rietumu nomales guberņās dzīvojošiem noziedzniekiem.
Autore ar atrasto dokumentu un atmiņu stāstu palīdzību seko ciemu iedzīvotāju likteņiem, atspoguļo sadzīvi, izglītību, reliģijas, kultūras saglabāšanu un galvenais – valodas un tradīciju saglabāšanu neskatoties uz to, ka pēc pusotra gadsimta arī Sibīrijā bija nodibināta jauna svešāda vara ar savām represijām pret piederīgiem citām tautībām, pret strādīgiem saimniekiem.

Atspoguļotas pirmās 1923-1933.gadu masveida izsūtīšanas uz ziemeļiem. Dots plašs viena Lejas Bulānas ciema represēto saraksts ar 1937-1938. gada nošautiem un izsūtītiem lēģeros 130 tēviem, dēliem un brāļiem. Savu darbu autore sauc par uzrakstīto pieminekli represijās cietušiem tautiešiem.
Lasītājs iepazīsies ar 2.pasaules kara dalībnieku stāstiem un ciema nožēlojamo dzīvi pēckara gados. Un autore pievērš uzmanību daudzo Sibīrijas tautību atmodas garam 20. gadsimta beigās. Latviešu un citu tautību Kultūras biedrību dibināšana un baznīcu draudžu atjaunošana liecina par cerību uz labāko dzīvi. Lasītājs varēs iejusties to 1941. un 1949. gadu represēto un ciema jauniešu stāstos par atgriešanos agrāk un tagad pie Mātes Latvijas, un kā viņi tika sagaidīti.
Visa vēstījuma galvenā līnija ir apbrīns par Sibīrijas tautiešiem. Kā pie dažādu varu un nelabvēlīgi noskaņoto iekārtu apstākļiem var saglabāt Blaumaņa laika valodu, mentalitāti, latvisko pašlepnumu un lepnumu par dzimteni – brīvo Latviju!
Latviešu dzīves apraksts skar laiku no 1830. līdz 2000.gadam. Vieta – Krasnojarskas novads, agrāk – Jeņisejas guberņa. Ciems – Lejas Bulāna.

Autores pēcvārds

Pie šī darba kopsummā esmu strādājusi ap 10 gadiem. Pirmie pieci gadi bija materiālu meklēšana Krasnojarskas un Minusinskas muzejos un arhīvos strādājot tur „izglītības misijā” pie Sibīrijā dzīvojošiem tautiešiem gan Lejas Bulānas ciemā, gan pašā Krasnojarskas Latviešu kultūras biedrībā. Nākošie gadi ritēja sistematizējot savākto bagātību pa tēmām, sarakstoties ar sibīriešiem un iestādēm, pārtulkojot visu no krievu valodas, konsultējoties ar vēsturniekiem un teologiem, un tikpat ilgi pēc tam meklējot līdzekļus ieceres īstenošanai. „Mecenātu” sirdis neatsaucās, maki neatvērās, jo viņiem tautiešu vēsture nelikās svarīga.

Pašas autores darbu ar 300 LVL atbalstīja Latvijas Kultūrkapitāla fonds. 1015 LVL ziedoja PBLA – pasaules brīvo latviešu apvienība un „Aldaris” ziedoja 500 LVL. Visi šie ziedojumi tika pārskaitīti izdevniecībai „Pētergailis”, kurā šie līdzekļi pazuda. Grāmata netika izdota. Izdevniecības interese izgaisa kopā ar naudu. Dievs visu redz.
Bet runa būs par to, kas mani mudināja ķerties pie šī darba. Tas sakāms vienā vārdā – izbrīns. Labprātīgi atsaucos aicinājumam doties pie tautiešiem uz Sibīriju, kur mani pārņēma izbrīns par to, ka viņi, izrādās, tur dzīvo no neatmināmiem seniem laikiem. Izbrīns par saglabāto luterticību. Izbrīns par ikdienā lietoto seno latviešu valodu. Izbrīns par daudzām „ziņģēm” un rotaļām, kuras Latvijā jau aizmirstas un par neaizmirstām Dievam veltītām dziesmām. Liels izbrīns bija par to, ka viņiem nav zināmi ne Latvijas republikas vēsture, ne Kārlis Ulmanis, ne brīvvalsts gadi, ne deportācijas vēsture, ne mūsu mākslinieku guvumi, pat ne Raimonds Pauls.
Toties viņiem ir pašu sava bagāta vēsture, par kuru, savukārt, maz ko zina Latvijā. Tas daudzveidīgais izbrīns uzstājīgi prasīja atbildes: kad un kādā veidā viņu senči ieradās tālajā Krasnojarskas novadā? Kā dzīvoja, kā sadzīvoja ar tādiem pašiem netālu esošajiem somiem, igauņiem? Un kādas attiecības bija ar attāliem ukraiņu un kazaku ciemiem? Kā vadīja saimniecību un izglītoja jaunatni? Kā cariskā valdība izturējās pret luterāņu ciemiem un, beidzot, kā komunistu valdība izrīkojās ar strādīgiem lauku ļaudīm un svešvalodīgiem latviešiem un citām tautībām?
Laikam Dievs ir lēmis tieši tolaik atrasties man Sibīrijā vajadzīgajā vietā un piemērotajā laikā, kad pieeja arhīvu dokumentiem vēl bija spēkā un atļauta pat interesentam no citas savienības republikas. Mūsdienās tas vairs nav iespējams. Man izdevās atrast atbildes uz visiem šiem jautājumiem. Viss ir dokumentāli apstiprināts, nekādus melus un nekādu fantāziju neatradīsiet. Daudz ar ko dalījās paši sibīrieši.
Šīs grāmatas iecere nebija izdot zinātnisko darbu, bet ilgi meklētā iespēja pastāstīt lasītājam to, ko pati uzzināju. Zinot, ka daudzi cilvēki tikpat būtu izbrīnīti ierodoties ciemā kā savā laikā brīnījos pati, bet reti kuram izdotos turp nokļūt, tamdēļ padalos ar lasītājiem ar maniem iespaidiem, un ar visu piecu gadu laikā uzzināto un piedzīvoto Krasnojarskas novadā – bijušajā Sibīrijas Jeņisejskas guberņā.
Veiksmīgu lasīšanu!

 Posted by at 10:51 pm

Leave a Reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: