Fonds “Sibīrijas bērni” un muzejs “Ebreji Latvijā” ar “Uniting History” fonda atbalstuFragmenti no grāmatas
Leo Berlins,10 gadi
Apmēram reizi desmit dienās bija jāiet uz komandantūru atzīmēties, ka neesi aizmucis. Un neviens precīzi nezināja, kurā dienā izsauks. Bija tāds cilvēks – „desmitnieks”, kurš gandrīz katru dienu gāja uz komandantūru, kur viņam noteica, kurā dienā katrs jāved atzīmēties. Ikreiz, kad kopā ar Gunāru Braunu (īrējām privātu dzīvokli, jo kopmītnē visiem vietu nepietika) ieradāmies komandantūrā, bijām izbrīnīti, cik daudziem no mūsu institūta jāiet atzīmēties. Izrādās, trešā daļa studentu bija izsūtītie – gan ebreji, gan latvieši, gan igauņi, ukraiņi, Volgas vācieši. Uz komandantūru gājām līdz gadam, jo rudenī mēs saņēmām pases. Manā pasē bija kaut kas līdzīgs tekstam, ka pase izdota, pamatojoties uz VDK izziņu – kā cilvēkam, kurš izlaists no cietuma. Ļoti gribējās uz Rīgu, lai gan te nebija palicis daudz radu. Jo neviens no mammas daudzajiem brāļiem un māsām nebija vairs dzīvo vidū. Visi gāja bojā Rīgas Geto. Izdzīvoja tikai māsīca, kas bija paslēpusies un pēc tam evakuējusies. Viņa arī mani uzaicināja ciemos. 1955. gadā, īsi pirms došanās uz Rīgu, autobusā man no kabatas izzaga pasi. Pasi nozaga, bet divus rubļus atstāja. Milicijā teica, ka drīkstu braukt, ja esot vēl kāds dokuments. Man bija komjaunieša biedra karte, studenta karte, arodbiedrību karte. Protams, ka riskēju, jo ceļā bija iespējamas dokumentu pārbaudes. Taču man laimējās, un es labi pavadīju vasaru Rīgā. Kad atgriezos Krasnojarskā, saņēmu pasi. Mani sāka apskaust, jo jaunajā pasē vairs nebija cita ieraksta, tikai tas, ka pase izsniegta nozaudētās vietā. Kad atbraucu 1956. gadā, iepazinos ar savu nākamo sievu. Pēc institūta es centos saņemt diplomu bez norīkojuma vietas. Beidzu ar ļoti labām sekmēm, mācoties pat saņēmu paaugstinātu stipendiju. Pateicoties tam, man izdevās izrauties no Sibīrijas un atgriezties Rīgā. Mamma un māsa vēl palika Ziemeļos – cīnījās vēl pāris gadus, lai tiktu atlaistas. gadā, atgriežoties Latvijā, man bija grūti dabūt pierakstu Rīgā. Pēc Hruščova vizītes Latvijā tika noņemts Berklavs, un tad sākās okupantu plūdi. Ar Berklavu esmu labi pazīstams. Lai dabūtu pierakstu un iekārtotos darbā, man vajadzēja iet uz arhīvu, meklēt izziņu, ka esmu te dzīvojis līdz gadam. Sākumā dabūju ne īpaši labu darbu – armijas daļā par mehāniķi (bija jāstrādā kopā ar zaldātiem, ģenerāļiem), bet piešķīra dzīvokli. Ērtību tajā nebija nekādu, tualete ārā, bez siltā ūdens… Toties savs. Pēc gada sāku strādāt Rīgas Elektromehāniskajā rūpnīcā. Tur pārsvarā bija krievu valodā runājoši cilvēki, tāpēc gandrīz esmu aizmirsis latviešu valodu. Tikai tagad, kad esmu kļuvis par mājas pārvaldnieku (pārvaldu māju, kas daļēji piederēja manam tēvam, un tās dēļ mēs bijām izsūtīti) un man jārunājas ar latviešiem, atsāku runāt latviski. Protams, ne tik labi, lai sīkumos spētu izstāstīt savu dzīves stāstu.
Ida Blumenau,13.gadi
Tēvs bija Šķirotavā, nevis Salaspilī, un es biju Torņakalnā. Mani ielika vagonā un pēc pusstundas vilciens devās ceļā. Tas bija lopu vagons. Bija iztaisītas nāras un, atvainojos, kaste tualetes vietā. Tā tika aizklāta ar palagu. Līdz Sibīrijai mēs braucām 3 nedēļas. Pa Jeņiseju līdz Turhanskai, no Turhanskas pa Verhņij Tungusk 900 km līdz Evenku Nacionālajam apgabalam. Tur nokļūt iespējams tikai tad, kad upe ir brīva no ledus un var braukt ar baržu. Tādā veidā turp tika vesti produkti, un, kam bija iespēja, brauca atpakaļ. Vienu gadu aizmirsa atvest sāli, un mēs gadu dzīvojām bez sāls. Tie bija tādi sīkumi. Tēvs nokļuva Soļikamskā – darba nometnē un tur viņus sodīja „troika”. Pa vienam izsauca un jautāja: „Vai esi bijis ārzemēs?” Viņš atbildēja, ka jā. Tas bija milzīgs grēks, uzreiz tika turēts aizdomās par spiegošanu. „Ko tu tur darīji?” „Kā ko? Strādāju!” Viņam iedeva 5 gadus. Sociāli bīstams elements… Kad viņš nokļuva nometnē, viņš svēra 86 kilogramus, bet 1943. gadā viņa svars bija 38 kilogrami. Protams, ka viņš nevarēja pastrādāt, slimnīcā viņu turēt nebija jēga, kur nu vēl barot… Un tad viņu aktēja. Atbrīvoja. „Ej, kur gribi, uz visām četrām debess pusēm!” No bada viņš bija sapampis, nevarēja nostāvēt kājās. Viņš mums uzrakstīja vēstuli: „Brauciet, savāciet mani no šejienes un atvediet man siltas drēbes.” Kad mēs atbraucām uz Sibīriju, mammai un brālim lika parakstīties, ka mēs esam izsūtīti brīvprātīgā izmitinājumā. Mums nebija nekādu dokumentu. Mēs tētim rakstījām, ka nevaram atbraukt, ka mums nav pases, ka mēs esam brīvprātīgi pārvietoti, izsūtīti uz 25 gadiem. Mana mamma bija no nabadzīgas ģimenes, jau no 13gadiem viņa strādāja Rīgā, mana tēva ģimenē, pēc tam apprecējās ar tēvu. Viņa darīja jebkurus darbus. Kad vajadzēja iet, viņa gāja, lai saņemtu pārtikas devu, citi mira badā. Viņi nezināja, kas darāms. Atceros Katcenellenbogenu ģimeni. Viņa pārdeva karakulādas kažoku par maisu ar kartupeļiem, briljanta piespraudi– par miltu maisu… Visu apēda, un viņi tik un tā nomira badā. Vecākā meita palika dzīva. Viņai bija draugs, paziņa. Viņš, manuprāt, strādāja varas struktūrās. Kad viņi atgriezās no Ziemeļiem, viņi apprecējās un viņš viņu aizveda. Mamma un otra meita nomira. Levenberga palika dzīva. Mammu ar divām meitiņām uz Ziemeļiem neaizsūtīja.
Joahims Brauns,11 gadi
Mana māte bija absolvējusi Pēterburgas konservatoriju un strādāja par klavierskolotāju. Trīsdesmitajos gados viņa Latvijābija ļoti pazīstama. Viņai bija daudz audzēkņu, un katrugadu viņas klase rīkoja koncertus Konservatorijā. Mans tēvs bija skolotājs un strādāja idiša skolā Ģertrūdesielā, līdz viņu apcietināja kā sociāldemokrātu. Viņš bija„bundists”, tā saucamās ebreju nacionālās partijas „Bund” biedrs. Strādāt viņš atsāka nedēļu vai divas nedēļas pēc tam, kad ienāca padomju vara. Ģimenē mēs bijāmčetri – māte, tēvs, brālis Hermanis Brauns (Latvijā labi pazīstams pianists) un es.1941. gada 14. jūnijā pēc mums ieradās… Arī brālis bija sarakstā, taču viņš tolaik bija mobilizēts armijā undienēja Ludzā. Kad mani pamodināja, dzīvoklī jau bija trīsvīrieši ar ieročiem. Viņi sāka vandīties pa visu dzīvokli, bet mums pateica tā: paņemiet kādu koferīti vai divus,salieciet visu nepieciešamo. Esot rīkojums mūs aizvestapmēram 100 km no Latvijas, jo drošības apsvērumu dēļ mēs Rīgā nedrīkstam kādu laiku uzturēties. Taču pēc tam mēs atkal būšot mājās. Es arī redzēju, ka viens no svešajiem paņēma nelielu, mums piederošu, portfeli un sāka tajā likt iekšā visas dārglietas, ko atrada dzīvoklī, ieskaitot sudraba nažus, dakšiņas un karotes…
Dzīvoklī palika mana aukle Marija Bundziniece. Pēc kara mēs viņu atkal satikām. Ar smago mašīnu mūs aizveda vai nu uz preču staciju, vai uz Zasulauku, tik precīzi neatceros. Sagrūda lopu vagonos. Pie katra vagona durvīm stāvēja zaldāts ar šauteni. Kādas 24 stundas bijām visi kopā: vīrieši, sievietes un bērni. Nākošajā dienā visus vīriešus aizveda prom, palika tikai sievietes un bērni. Pēc 2–3 dienu stāvēšanas vilciens sāka kustēties. no apkārt esošajiem zaldātiem ar mums vairs nerunāja: ne mēs zinājām, uz kurieni braucam, ne kāpēc braucam, ne arī to, kur palika vīrieši. Braucot un stāvot pavadījām apmēram 20 dienas.
Silva Haitina,9 gadi
Dzeržinskā bija slikti – vairs nebija, ko pārdot. Atceros, ka manas pēdējās apakšbiksītes bija jāpārdod manai draudzenei. Viņas mammai bija pieejami produkti, un Vaļa staigāja manās apakšbiksītēs. Dzeržinskā bija divstāvu skola, liela. Es biju nobijusies. Pie manis pieskrēja meitenīte, ar kuru es vēl joprojām uzturu kontaktus – Ļusja Berina, un viņas mamma bija ceptuves direktore. Tas jau bija sapņu sapnis! Viņa man deva nokost no savas sviestmaizes. Tas bija 1945. gads. Man bija laba muzikālā dzirde, un 9. maijā es lepni gāju skolas priekšā ar bungām. Es visu atceros, pat līdz tādam sīkumam kā naglas sienās… Mamma pārcēlās uz Kansku. Viņa saņēma atļauju 1945. gadā. Tur mēs īrējām istabu, un tur mācījos 5. klasē. Skolai pretī bija NKVD. Man par to nebija nekāda priekšstata, es tikai zināju, ka mamma šausmīgi baidās no šīs iestādes. Es zināju, ka mamma ik pēc divām nedēļām gāja atzīmēties. Mana mamma bija skaista sieviete, un, kad viņa uz turieni gāja, tīrīja nost lūpu pomādi. Viņai bija briesmīga vates pufaika. Mana mamma arī smēķēja, un tad, kad gāja atzīmēties, tad sataisījās briesmīgā skatā. Kad es viņai jautāju, kāpēc viņa tā dara, viņa atbildēja – nav tava darīšana! Garām NKVD es gāju uz skolu. Man bija13 gadu, kad uzzinājām, ka Latvija vāc no Sibīrijas bērnus, kam nav vecāku vai kam slikta dzīve, lai vestu mājās. Es teicu mammai – ja tu mani nelaidīsi prom, es vai nu tepat pakāršos, vai arī aizmukšu ar vilcienu. Es nebiju paklausīgs bērns, mamma zināja, ka es savus draudus varu arī īstenot. Mamma apsolījās darīt visu, lai mani no turienes aizsūtītu prom. Viņa sarakstījās ar onkuli Maskavā, teica, ka mazā, vēl bērns, pa vakariem neskries prom, un lūdza mani uz laiku paņemt pie sevis. Viņa mani kopā ar citu bērnu sūtīja uz Maskavu. Es sapratu, ka mani nu vairs ne par kādu naudu neaizdabūs uz Kansku. Tēvocis mani pierakstīja skolā. Izrādījās, ka tā ir meiteņu paraugskola, Maskavā, uz Kirova ielas stūra. Es uzvedos brīnišķīgi, bet līdz tai minūtei, kamēr sāku iet skolā. Skolā izrādījās, ka neprotu uzvesties. Meitenes, kas staigāja pa koridoru, manā skatījumā nebija meitenes. Es viņas rāvu aiz bizēm, spļaudījos, lamājos. „Mats” man bija pierasta lieta. Es zināju, ka tā nedrīkst. Drīz mani izslēdza no skolas. Nebija kur likties. Es atkal pateicu: ja mani sūtīs uz Kansku, tad es pakāršos pie viņu lampas. Tēvocis sarakstījās ar mammas radiem Kauņā, atbrauca mammas māsīca. Kauņā bija ģimnāzija. Es mācījos krievu skolā, kur bija galvenokārt oficieru bērni. Bija arī vietējie, kas runāja krieviski. Man bija draudzene no tās pašas mājas, Renāte Šiļkeviča – arī viņa gāja krievu skolā. Sākumā man bija grūti, jo nezināju lietuviešu valodu. Skolā neinteresējās par dokumentiem, anketā ierakstīju melus, ka mamma ir evakuācijā, bet tēvs gājis bojā darba frontē. Tā tas saucās. Devos uz Ļeņingradu, bet mani nekur nepieņēma. Nesapratu – kāpēc. Es gribēju nodarboties ar literatūru. Visur mani atraidīja. Sapratu: anketā rakstīju, ka man ir sudraba medaļa, bet 5. punktā rakstīju, ka esmu ebrejiete. Visur man teica, ka ir brīvas vietas, bet, izlasījuši anketu, taisnojās – ai, aizmirsām jums pateikt, ka uzņemšana beigusies…