2024. gada 26. martā Latvija vēsatniecība Berlīnē organizēja Dzintras Gekas filmas

Sveicieni no Sibīrijas

izrādi kintoeātrī “Krokodils”  Greifenhagener Str. 32, 10437 Berlīne, IEEJA BEZ MAKSAS, Rezervācijas pa e-pastu: rsvp.germany@mfa.gov.lv

Dokumentāla liecība par 1941. un 1949. gadā no Latvijas izsūtīto  cilvēku likteņiem .Pieminot PSRS padomju režīmā deportētos cilvēkus, Latvijas Republikas vēstniecība aicina šī gada Piemiņas dienas ietvaros kopīgi pieminēt komunistiskā genocīda upurus. Uz šī notikuma fona tiks demonstrēta režisores Dzintras Gekas dokumentālā filma SVEICIENI NO SIBĪRIJAS, kurā viņa mēģina izprast un apstrādāt tā laika pārdzīvojumus sarunās ar mūsdienu lieciniekiem un izsūtījuma vietu apmeklējumiem. Sākumā notiks Latvijas Republikas vēstnieces Aldas Vanagas ievada vēsturiskā kontekstualizācija par tā laika masu deportācijām no Latvijas. Pēc filmas esat mīļi aicināti uz našķi ar Latvijas gardumiem, kur varēsiet personīgi iepazīties ar režisori Dzintru Gekas kundzi un uzdot viņai jautājumus. Mums ir gan gods, gan liels prieks, ka pie mums viesojas ne tikai pazīstama un augstu novērtēta režisore Dzintra Gekas kundze, kura  īpaši slavena ar savām dokumentālajām filmām par  Latvijas iedzīvotāju deportācijām uz Sibīriju padomju laikā, bet ir iesaistīta arī kā vietējais politiķis un aktīvists. Turklāt viņa vada latviešu fondu “Sibīrijas bērni”, kas, cita starpā, nodarbojas ar tolaik izsūtīto latviešu atrašanu Sibīrijā. (Anete Madžiņa, Latvijas Republikas vēstniecība)
par filmu:
Sveiciens no Sibīrijas (Sveicieni no Sibīrijas)
Latvija 2004, 67 min, Krievu valodā ar subtitriem vācu valodā
Režisore: Dzintra Geka 
1941. gadā trimdā un nometnēs uz Sibīriju tika izsūtīti 15 400 Latvijas iedzīvotāju, tostarp 4000 bērnu. 1949. gada deportācijās no Latvijas tika izvesti vēl 42 000 cilvēku ar bērniem. Viņu vienīgā vaina bija tā, ka viņi dzīvoja Latvijā, kuru 1940. gadā okupēja PSRS. Ir pagājis vairāk nekā pusgadsimts, bet pieļautā netaisnība joprojām turpinās. Tas turpinās izsūtīto un viņu bērnu likteņos, tuvinieku atmiņās. Tas turpinās arī tāpēc, ka trūkst patiesas uzmanības viņu ciešanām. (Ēriks Lanss)