Category: Grāmatas

Grāmata”Kur palika Tēvi?” ir fonda “Sibīrijas bērni” vairāku gadu darbs. Ar Aināra Bambala soda nometņu aprakstu, Jēkaba Graudiņa, Vladislava Veremjova atmiņām par Vjatlagu un Artūra Stradiņa Vjatlaga dienasgrāmatu, un 1941. gadā uz Sibīriju izsūtīto bērnu atmiņu mirkļiem, ģimeņu un tēvu fotogrāfijām un mūsdienu bērnu izpratne par deportācijām zīmējumos un sacerējumos. Arī fotogrāfijas no ekspedīcijas uz Vjatlagu un Solikamsku. Grāmatas pieejamas no 2023. gada 19. decembra, zvanot pa tel. 28743979 vai rakstot uz epastu sibirijasberni@gmail.com Grāmatu var pasūtīt internetā https://thechildrenofsiberia.com/product/gramata-kur-palika-tevi/  Grāmata ir 670 lpp. gara un ir kā turpinājums grāmatai “Mātes Sibīrijā”

Okupācijas gados par boļševiku nāves nometnēm Krievijā zināja maz. Pirmkārt, nebija daudz cilvēku, kuri nometnēs bija spējuši izdzīvot un, kaut fiziski sakropļoti, pirms nāves atgriezties Latvijā. Otrkārt, visi politieslodzītie, tāpat kā nāves nometņu personāls, bija parakstījuši mūžīgās klusēšanas solījumu par savu dzīvi un darbu nāves nometnēs. Tāpēc viņi, ja arī kaut ko atcerējās, par to klusēja, saprotot, ka par to draudēja Krievijas 1926. gada Kriminālkodeksa 58. pants. 2011.gada ekspedīcijā uz Gulagu soda nometnēm centāmies apvienot Usoļlaga apmeklējumu Permas novada Soļikamskas rajonā ar braucienu uz Vjatlagu Kirovas apgabala ziemeļos. Mūsu priekšstatos attālumi milzīgi, Krievijas mērogos sīkums, viss turpat līdzās. Usoļlaga nometnes dibinātas 1938. gada lielā terora laikā. Jau tad tur sāka nonākt Krievijā dzīvojošie latvieši.

Ieslodzītiem, vai pareizāk sakot vergiem, bija jāstrādā kālija sāls raktuvēs. Pēc 1941.gada deportācijas, Usoļlagā ieslodzīja vairāk kā 800 Latvijas pilsoņu. Nošauti, kā arī bada, necilvēcīgo darba un dzīves apstākļu dēļ mira lielākā daļa no nometnē ieslodzītajiem. Lai gan pēc aptuveniem aprēķiniem Usoļlaga sistēmā dzīvi palika tikai 40% ieslodzīto, vai četrdesmit no simta, krievu impērijas rādītājos tas bija daudz, jo turpat vienā apgabalā esošajās Vjatlaga nometnēs pēc precizētiem datiem no 3000 izdzīvoja tikai 8% vai pēc citiem pētījumiem vēl mazāk latviešu.Tātad, labākajā gadījumā astoņi no simta. Krievijas izplānotajā 1937. gada genocīdā tika metodiski nošauti latviešu vīrieši pēc tautības, neskatoties vai tas ir zemnieks vai zinātnieks. Soļikamskas pilsētiņu ir cēluši vācu karagūstekņi un tā attīstījusies uz apkārtējo gulagu darbaspēka rēķina. Tagad, kad ieslodzīto skaits samazinājies, pilsētiņa panīkst. Un tas raksturīgs visiem bijušajiem gulagu reģioniem. Soļikamskā mums ar īrēta visurgājēja palīdzību izdevās nokļūt dziļi purvos, kur pēc aptuveniem nostāstiem bijušas gulaga nometnes. Tagad, pēc gadiem, viss ir nolīdzināts, aizaudzis un iegrimis purvā. Nav saglabājušies gandrīz nekādi nometņu vai baraku orientieri, kādreizējās nometņu kartes, pie varas sistēmas nepiederošiem, nav pieejamas. Un tad ir jādomā par tiem mūsu tēviem, kas šajā bezceļā gāja ar kājām, lai nokļūtu tālu purvos esošās un no pasaules izolētās baļķu barakās, bez cerībām kādreiz izkļūt no šīs elles dzīvam. Soļikamskas muzejs izvietots kādreizējā klostera, pēc tam cietuma ēkā,jo mūki tika nošauti. Tur atradās arī Nometņu pārvaldes centrs. Apbrīnojama ir muzeja ekspozīcija. Kā pateicība, ka katorgas sargi nodrošinājuši ražošanu, kālija sāls un kokmateriālu ieguvi,pie sienām izvietota vesela čekistu plejāde. Vienīgi trūka piebilde, ka tas panākts par strādājošo nāves un moku cenu. Muzeja vadītājs jutās ļoti neērti, ka vietā, kas slavina gulagu uzraugus, atbraukušie cilvēki raud, stāsta par saviem nobendētiem tēviem un vectēviem. Tomēr viņš saņēmās un pateicās par apmeklējumu, izteica nožēlu par notikušo. Pārbrauciens Soļikamska – Vjatlags bija bezgala ilgs un nogurdinošs. Kad iejautājos Daumantam Birzniekam, deviņdesmitgadīgajam mūsu ekspedīcijas dalībniekam, kā viņš spēj šo slodzi izturēt, Daumants izbrīnīts pavērās manī. Manam tēvam, kas te gāja bojā, bija nesalīdzināmi grūtāk, viņš sacīja. Šie daži vārdi izteica arī mūsu kopējo ekspedīcijas būtību. Tuvojoties Vjatlagam mēs zinājām, ka sastapsim kādu neparastu personību, kas Vjatlaga slepkavošanas mašinēriju un upuru sarakstus ir izpētījis ar zinātnieka skrupulozitāti un nav padevies nekādām varas ietekmēm. Pats būdams gan represiju sistēmā strādājošais ar augstu dienesta pakāpi, gan savā ziņā represēts par savu sirdsapziņu, vēsturnieks Vladimirs Veremjevs ir sastādījis apkopojumus par dažādu tautību represētajiem. Arī 500 lappušu dokumentu krājumu par Vjatlagā nobendētajiem latviešiem. Un te nu jāizsaka apbrīna un cieņa tiem krievu vēsturniekiem, kas riskējot ar savu karjeru un pat dzīvību, sirdsapziņas virzīti cenšas atstāt pasaulei patiesos notikumus un skaitļus.