2006.gadā Ilmārs Knaģis ierosināja, ka jābrauc uz izsūtījuma vietām, kur 1941.gada deportācijā uz Sibīriju aizveda mātes ar bērniem, vecvecākus.
Daudzi no viņiem Latvijā neatgriezās, palika mūžīgajā sasalumā, purvos un taigā.
Mūsu pienākums ir viņus apmeklēt, aizvest krustus un piemiņas zīmes, atstāt piemiņas plāksnes muzejos, kur vietējā vara to atļauj.
Esam bijuši tālajos Ziemeļos, kur Jeņisejas klinšainajos krastos un bezgalīgajā tundrā izdzisa latviešu dzīvības, tālajos austrumos, kur Amūras apgabalā 1949.gadā aizveda tūkstošiem ģimeņu, arī 10 mēnešus veco Kasparu Pūci ar māti, Kolimas apgabalā un Magadanā, kur piedzima aktieri brāļi Vilsoni, Krasnojarskas apgabalā, kur Taišetas lēģeros mira tēvi, bet sādžās mātes ar bērniem parakstījās par izsūtījumu uz mūžu. Mēs bijām arī Vjatlagā un Soļikamskā, no kurienes atgriezās vien katrs desmitais.
Esam veidojuši filmas, kuras rādītas Latvijas televīzijā, dāvātas skolām un pašvaldībām, tulkotas angļu, krievu, vācu valodās, izrādītas Eiropā, Amerikā, Kanādā, Krievijā.
Pa šiem 10 gadiem braukt gribētāji kļūst arvien vairāk. Šogad maršrutā Rīga-Maskava-Tomska-Asino-Turuntajeva-Romanovka-Baturino-Belij Jar-Kolpaševa-Togura-Inkino-Kargasoka-Novokorotkino-Kolbinka-Kņazevka-Tomska-Miski-Meždurečenska-Bijska-Barnaula-Maskava-Rīga devās 35 cilvēki.
Continue reading “2016. gada brauciens uz Sibīriju”
Like this:
Like Loading...