Izraēlā, 14. jūnijā Latvijas vēstniecībā notika pasākums par godu Dzintras Gekas grāmatas “Šalom, Sibīrija!” iznākšanai. Grāmata stāsta par Latvijas ebreju deportācijām uz Sibīriju. Vēstniecībā pulcējās traģisko notikumu dalībnieki.
Eleanora HRISMAN raksts no vietnes http://www.isrageo.com/2020/06/22/shalonsibir/
Sanāksmi Telavivā, kas notika gandrīz 80 gadus pēc 1941. gada traģiskajiem notikumiem, uzsāka Latvijas vēstniece Izraēlā ar stāstu par viņas tēvu, kurš savu pilngadību sastapa kravas automašīnā, aizvedot viņu uz Sibīrijas trimdu:
– 1941. gada 25. martā mans tēvs tika ievietots vilcienā, kas devās uz Sibīriju, un 26. martā viņam palika 18 gadu. Tik drūma bija viņa pilngadības sagaidīšana. Tajā gadā tika izraidīti ne tikai latvieši, tas skāra visu tautību valsts iedzīvotājus, un viena no lielākajām izraidāmajām grupām bija ebreji – 1500 ģimenes. NKVD bija vajadzīgs viens mēnesis, lai ieviestu “partijas lēmumus”, un jūs esat dzīvi šo traģisko notikumu liecinieki. Grāmatā “Shalom, Sibīrija!”, Kuras izdošana bija iespējama, pateicoties Dzintras Gekas un Sibīrijas bērnu centieniem, ir 1941. un 1949. gadā no Latvijas uz Sibīriju deportēto ebreju atmiņas un tas ir vēl viens dokumentāls apliecinājums traģiskajiem notikumiem Latvijas vēsturē 20.- gadsimtā.
Paldies visiem skolēniem, kuri piedalījās šīgada sacerējumu konkursā, visiem skolotājiem un vecākiem, kuri mudināja to darīt. Uzzinātā informācija par izsūtījumu un trimdu, savas ģimenes vai paziņu atmiņu uzklausīšana atkal bijis nozīmīgs ieguldījums, lai labāk izprastu mūsu tautai tik svarīgās vēstures lappuses. Žūrija godalgotās vietas piešķīra tiem autoriem, kuru sacerējumos ir pašu redzējums, pašu izdarīti secinājumi, vienlaikus meklējot veidu, kā oriģināli pasniegt savu viedokli. Ļoti svarīgi, lai rakstītājs būtu censties izjust iepriekšējo paaudžu pārdzīvojumus un lai lasītājs justu, ka rakstot sirds pukstējusi līdzi.
Sirsnībā
Liveta
Piedāvājam iepazīties ar 2020. gada Sacerējumu konkursa uzvārētāju darbiem.
Liels paldies visiem dalībniekiem par piedalīšanos neskatoties uz grūtajiem sadzīves apstākļiem! Konkursa žūrija ar speciālajām balvām atzīmēja darbus, kas tapuši oriģinālās tehnikās- kolāža, datorgrafika, stieples pinums.
Jaunākā grupa 6-10 gadi:
1.vieta Ance Ērika Ezeriņa
1.vieta Gabriela Misiņa
2.vieta Elizabete Kārkliņa
2.vieta Elza Dombrava
3.vieta Aleksandra Solima
3.vieta Krists Pauls Paeglekalns
Документальный фильм Дзинтры Геки „Помни о Сибирь” 2010 года. Приятного просмотра!
Это 15 425 нереализованных судеб, тысячи разоренных семей и уничтоженных жизней, сотни непостроенных домов, тысячи гектаров невспаханных полей, сотни ненаписанных книг и стихов, ненаписанных картин, несочиненных музыкальных произведений, миллион несказанных добрых слов, миллиард недуманных мыслей и мечтаний. Это тысячи неродившихся детей… это ласка, которую неполучили те, кто остались сиротами и вдовами.Continue reading “Фильм Дзинтры Геки „Помни Сибирь””
Top jauna grāmata, par 1949. gadā izsūtītajiem. Piedāvājam intervijas, kādas būs lasāmas grāmatā.
Alda Mastiņa (Biezais)
Foto: Alda 1.rindā otra no labās
Esmu Alda Mastiņa, dzimusi Biezais. Dzimusi esmu Gulbenes rajonā, Jaungulbenes pagastā „Snēliņos” (?). 1949.gada 25. martā man bija 7 gadi. Mūs ar mammu izsūtīja uz Sibīriju. Es mācījos Sveķu pamatskolā 1.klasītē. Tajā skolā es iemācījos pirmos burtus, iemācījos lasīt, rēķināt. Es kaut ko jau zināju no pasaules. Mammīte vakaros parasti mēdza lasīt priekšā grāmatu. Viņa bija tikko bija izlasījusi grāmatu „Čuka un Geka ceļojums uz Sibīriju”
Ar prieku paziņojam, ka grāmata “Šalom Sibīrija” ir izdota, un to var iegādāties šeit >>> Šalom, Sibīrija un Fondā “Sibīrijas bērni” Zaķusalas krastmalā 33.
Dzintra Geka
Šalom, Sibīrija!
1941. un 1949. gadā no Latvijas uz Sibīriju aizvesto ebreju atmiņas. 658 lpp. 2020 g. Intervēja:
Ir apbrīnojami, cik daudzi cilvēki, izgājuši cauri neiedomājamām grūtībām un pārbaudījumiem, ir spējuši saglabāt cerīgu skatu uz dzīvi, ir pārdzīvojumos kaldinājuši spēcīgu raksturu un gribasspēku, ir varējuši pārdzīvot, panākot sekmes, un neļauties, lai rētas tos nomāktu, bet gan veltīt savus spēkus, lai brūces pārvērstos stiprumā, cerībā un pulsējošā sirds gaismas starā. Mums visiem, katram savā veidā, ir bijis jāatnāk mājās uz neatkarību atguvušo Latviju. Šodienas pienākums un atbildība ir turpināt aktīvu dzīves stāstu vākšanas darbu – tas nepieciešams ne tikai vēsturei, bet arī tam, lai mūsu tauta, dziļi viens otru uzklausot un izprotot, turpinātu vienotības tilta stiprināšanu. Cilvēku dzīves stāsti un raksturi veido tautas dvēseli un sirdsapziņu. Lai arī tik ļoti izkaisīti pasaulē, bet viņus visus vieno Latvija. Tautas dzīves stāsti veido tiltu, pa kuru visi var atnākt mājās. Latvijā.
Vaira Vīķe–Freiberga Valsts prezidente (1999–2007)
Skaita ziņā otra lielākā tauta, kas cieta 1941. gada deportācijā, ir ebreji. Tie, kuri izglābās, atgriezās Latvijā, bet viņu tuvinieki bija iznīcināti 2. Pasaules kara laikā. 70. gados lielākajai daļai izdevās izbraukt uz Izraēlu. Mēs intervējām Sibīrijas bērnus arī tur. Esam intervējuši 670 cilvēkus Latvijā, Krievijā, Izraēlā, Amerikā. Esam saņēmuši daudz gaismas, mīlestības un cerības apliecinājumus mūsu Latvijas nākotnei. Gribam to nodot nākamajam paaudzēm.
Dzintra Geka, Fonda «Sibīrijas bērni» dibinātāja
Citāti: Leo Berlins Mums paziņoja, ka ērtību dēļ vīriešus liks citā vagonā, bet sievietes un bērnus– atsevišķi. Solīja, ka galā būsim kopā. Tas bija pēdējais brīdis, kad redzēju savu tēvu
Ida Blumenau Tas bija kaut kas šausmīgs! Tas bija lopu vagons. Bija iztaisītas nāras un,atvainojos, kaste tualetes vietā.
Irēne Borde Protams, tas bija milzīgs šoks. Preču vagoni jau stāvēja sagatavoti, tie, manuprāt, bija tādi vagoni, kādos parasti pārvadāja lopus.
Joahims Brauns Ar smago mašīnu mūs aizveda vai nu uz preču staciju, vai uz Zasulauku, tik precīzi neatceros. Sagrūda lopu vagonos.
Mihails Šomers Mans vectētiņš, saprotot, ka viņus nošķirs uz ilgu laiku vai pat uz mūžu, atdeva manam tēvam visu naudu, kas viņam bija…
Simons Viņņiks Bija tādas šausmīgas lietas, daudz briesmīgāk, nekā rāda par koncentrācijas nometnēm…
Fonda “Sibīrijas bērni” ekspedīcija uz Intu, kur 1956. gadā uzstādīts piemineklis “Dzimtenei”. Ekspedīcijai līdzi bija 90-gadīgais Vilnis Kreilis, bijušais ieslodzītais. Piedāvājam noskatīties 23. minūšu garu filmu par Intu un tās iedzīvotājiem.
Intervēja:
