Jan 102019
 

1991.gadā raksts publicēts Noriļskas žurnālā  „Memoriāls”

Tas bija Lamā

Par autoru:

 

Ivans Terentija dēls Sidorovs, dzimis 1918.gadā, piedalījās Padomju – Somu karā (1939.-1940.g.). Trīsreiz ievainots, nokļuvis somu gūstā. Pēc kara beigām apmainīts ar gūstekņiem. 1940.gada pavasarī viņu arestēja par nepietiekamu pretošanos somiem,  sodīts kā dzimtenes nodevējs un uz 5 gadiem aizsūtīts uz Noriļsku.

1958.gada aprīlī reabilitēts, dzīvoja Noriļskā. Kas palīdzēja izdzīvot briesmīgajos gados? Kā viņš uzskata – jaunība, prasme strādāt. Pie tam 1941.gada pavasarī viņam paveicās.  Sidorovu nosūtīja uz atpūtas nama celtniecību pie Lamas ezera. Drīz viņš kļuva par liecinieku briesmīgiem notikumiem – uz Lamu atveda artilērijas pulka virsniekus no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas.Bez tiesas un izmeklēšanas arestētus un  sodītus.

Kopā ar viņiem viņš strādāja visu kara laiku.

 

Atceros, tas bija 1941.gada 12.maijā. Uz mūsu 2. lēģera 5. baraku brigadieris Terehovs atveda liela auguma vīrieti apģērbtu garā melna koķika  ādas noskrandušā mētelī. Es gulēju divstāvīgas nāras augšējā plauktā, zem manis slimais Dāvids Nauma dēls Šterenglūs, blakus mūsu brigadieris Valdemārs. Brigadieris un cilvēks apmetnī paņēma divus celtniekus nosūtīšanai kaut kur tālāk par Noriļsku.

Mūsu vecākie biedri Sterenglūs un Valdemārs,abiem bija vairāk par 40 gadiem, ieteica paņemt no brigādes mani un Sergeju Borisovu. Sergejs pēc profesijas bija galdnieks, bet es līdz armijai mācījos tehnikumā par koka konstrukciju darbiem. Vai pažēlojot mūs (mēs bijām jaunākie brigādē), bet varbūt pēc kaut kādiem citiem labākiem aprēķiniem mūs 13.maija rītā aizveda pa dzelzceļu uz ciemu Vaļek. Lēģerpunkta priekšnieks Mazurovs aizveda uz lidmašīnu pacelšanās vietu, Borisovu atveda  nedēļu vēlāk. Tas pats cilvēks apmetnī saņēmis mani no Mazurova, pavēlēja iekārtoties divmotorīgā, zaļā lidmašīnā. Pats viņš iekārtojās lidotāja kabīnē, bet es dažādu kravu vidū – kastes ar naglām, durvis, logu rāmji, produkti u.tml.

Lidmašīna nolaidās uz sniegota laukuma, ierobežotu ar eglēm 100 metrus no Lamas ezera. Mūs sagaidīja pieci krāvēji, apģērbti bušlatos (vējjakās ar kažokādu iekšpusē), cepurēs, visi pelēkos vaļenkos(filca zābakos). Sestais bija NKVD jaunākā komandiera formā un viņš ziņoja par mums cilvēkam apmetnī.

„Pilsoni priekšniek, jūsu prombūtnes laikā nekādu notikumu nebija, ja neskaita ka šodien ieslodzīju karcerī darba vadītāju un grāmatvedi, bet cepējs kaut kur paslēpās.”

„Ko viņi izdarīja?”

„No ieslodzīto virtuves zaga cukuru, vārīja brašku (pēc tam no tās gatavoja kandžu).”

„Es noskaidrošu,” teica priekšnieks un vienlaicīgi pavēlēja izkraut no lidmašīnas kravu, mani aizvest uz telti un no šīs dienas uzlikt uz apgādi (ēdiens un drēbes).

Divu kalnu pakājē gandrīz pie paša ledus bija četras teltis. Viena liela – 40 cilvēkiem un divām krāsiņām – buržuikām. Tajā dzīvoja tikai 12 cilvēki – galdnieki un namdari.. Vienu no mazākajām teltīm – 50 metrus no zonas – aizņēma atpūtas nama, kuru pie Lamas cēla šī apgabala priekšnieks Semjons Anatolija dēls Antonovs, ar viņu dzīvoja divi apsargi. Citā teltī atradās veikaliņš brīvajiem un viesiem, kur varēja nopirkt sviestu, cukuru, mahorku, ziepes un tamlīdzīgas lietas. Tajā dzīvoja un tirgojās ieslodzītais Grigorijs Zahara dēls Hohlovs. Tādā pašā teltī glabājās lēģera lietas, telts saimnieks bija Aleksejs Semjona dēls Kabaranovs, notiesāts uz 8 gadiem par zagšanu.

Lēģeris Lamā bija no 3 pusēm ierobežots ar dzeloņdrātīm, bet ceturtajā pusē to ierobežoja ezers. Zonā atradās arī ceptuve, virtuve, zirgu stallis ar 3 zirgiem. Bija arī karceris, taisīts no abām pusēm ar tēstiem baļķiem, bez logiem, bet masīvām durvīm.. Drāšu zonas vārti netika aizvērti, bet pie tiem baltā kažociņā stāvēja apsargs.

Mežā, 300 metru no zonas, tika celts atpūtas nams Noriļskas iedzīvotājiem. Iesākts tas tika 1939.gada ziemā, bet 1940.gadā lielāko tiesu ieslodzītos (apmēram 100) smagā stāvoklī izveda no Noriļskas uz šejieni. Gada sākumā bija bijis melnais sniegputenis, uzkrita daudz sniega, un uz ezera ledus parādījās ūdens. Tāpēc šeit nevarēja  nosēdināt lidmašīnas. Mēģinājums produktus izmest no lidmašīnas rezultātus nedeva, viss pazuda dziļā sniegā vai uz ledus. Tad sākās slimības, bads. 1940.gada aprīlī notika slimnieku evakuācija. Visu to es uzzināju no tiem 12 cilvēkiem, kas dzīvoja lielajā teltī. Kopā ar viņiem nākošajā rītā devos uz ierindu.

Visi mēs devāmies strādāt uz lielo māju – to gatavoja atvēršanai uz jūlija sākumu, tāpēc ar katru lidmašīnas reisu, (atkarībā no laika apstākļiem), uz Lamu atveda vēl ieslodzītos. Bez Borisova atveda arī Volodju Smirnovu un divus brāļus Jacenko,notiesātus par sadzīves noziegumiem. Daži ieslodzītie uz Noriļsku tika nosūtīti pēc ārsta norādījuma.

Par kara sākumu mēs neuzzinājām uzreiz. Ievērojām tikai izmaiņas brīvo – priekšnieka, radista Ivana Molčanova un apsargu – uzvedībā. Sevišķi bīstamos – tautas ienaidniekus (sodītus pēc 58. panta) nosūtīja uz Noriļsku, tāpēc mēs palikām pavisam maz – tikai apkalpojošais personāls. Atpūsties uz Lamu jau trešo reizi atbrauca pionieri. Viņa šeit bija bijuši 1939. un 1940. gadā. Atbrauca arī 1941.gadā. Mums viņiem vajadzēja palīdzēt iekārtoties, iekārtot laukumu līnijai, sagatavot malku virtuvei, ķert zivis, izpildīt citus saimnieciskus darbus.

Augusta sākumā bija pavēle steidzamā kārtā iekārtot telti 40 cilvēkiem tādā vietā, lai to varētu redzēt no visām pusēm un iežogot ar dzeloņstieplēm. Telts vietā vajadzēja iekārtot divstāvu dēļu guļvietas.Tas tika izdarīts, tiesa, steidzīgi un pavirši, tomēr 42 vietām. Dēļu nebija, un no divām pusēm vajadzēja apdarināt ar drāšu sietu. 

Augusts bija silts, pēc darba, klaiņodami pa mežu, savācām daudz sēņu un ogu. Kādā dienā pie Lamas atpūtas nama piestājās divi kuteri – „Sokol” un „Noriļec” –, tie bija savstarpēji sasaistīti. Mēs stāvējām krastā un skatījāmies uz tādu neparastu kuģi. Apsargs Čupins aizdzina mūs pussimts metru no trapa, pa kuru ar grūtībām nokāpa padzīvojuši karavīri – 41 cilvēks. Darba vadītājs Astahovs un ieslodzītais Karabanov (viņam vairāk uzticējās) palīdzēja atbraukušajiem nokāpt pa trapu, nest koferus.

Krastā viņi, nolikuši pie kājām koferus un labas ādas portfeļus, stingri nostājās ierindā. Katram bija diezgan daudz mantas. Četri ģenerāļi, tad pulkveži, apakšpulkveži, ierindu noslēdza divi majori. Tie bija karavīri no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Viņus pavadīja Noriļskas priekšnieks Jeremejevs, NKVD nodaļas komandieris (tas, kas sagaidīja arī mani) un apsargs ar vilku suni.

Augusts Lamā ir kluss pirms rudens vētrām. Ezerā valda pilnīgs bezvējš un pat klusa saruna dzirdama ļoti tālu. Kaut arī stāvējām patālu, dzirdējām katru vārdu.

Apģērbti viņi bija  izcili. Angļu vilnas formas tērpi ar atšķirības zīmēm, stingri savilktas siksnas, līdz spīdumam notīrīti zābaki. Baltiešu virsnieki klusēdami gaidīja komandas. Skatīties uz viņiem bija patīkami, tomēr baisi.

Viņiem atļāva nostāties brīvi, aizsmēķēt (smēķējošo bija pavisam maz), apsēsties krastā vai uz koferiem. Katram pavēlēja iziet „apstrādi” – noņemt zeltlietas (pulksteņus, suvenīrus) un vietā saņemt kvīti. Savācis visas vērtības, Jeremejevs, nodaļas komandieris un apsargs ar suni ar tiem pašiem kuteriem aizbrauca atpakaļ uz Noriļsku.

 Pēc smagā un ilgā ceļa baltiešiem atļāva 3 dienas atpūsties. Vēlāk igaunis Haralds Roods pastāstīja kā baltiešu virsnieki nokļuvuši Lamā.

1940.gadā, pēc Baltijas republiku pievienošanas PSRS, Padomju valdība uzaicināja augstāko komandējošo sastāvu (galvenokārt, artilēristus) uz kara akadēmiju iepazīstināt ar sarkanās armijas nolikumiem, kārtību. Bet pēc 1940.gada 22.jūnija Padomju valdība izteica neuzticību Baltijas komandieriem un nosūtīja viņus uz Krievijas aizmuguri. 28. jūnijā viņus speciālā vagonā izveda uz Sibīriju. Viņu ceļš līdz Noriļskai ilga 9 mēnešus. Deviņi cilvēki ceļā saslima un viņus noņēma no etapa. Pārejos bez tiesas izmeklēšanas nosūtīja  uz lēģeri pie  Lamas ezera.

Blakus viņu teltij bija uzcelts sargtornis apkārtnes novērošanai. Sākumā (naktīs) tajā stāvēja apsargs. Drīz mēs visi šo baltiešu grupu saucām viena vārdā – ģenerāļi. Teicām: „Aizej uz ģenerāļu telti un nodod rīkojumu: „Rīt darbā uz ceptuvi vai virtuvi.” Netieši mūs sadalīja divos lēģeros, lai gan teltis bija vienā zonā. Ārsts Haskins katru rītu ziņoja priekšniekam: „Šodien 10 slimi, seši no ģenerāļiem, četri mūsējie.”

Radists Ivans Molčanovs – brīvais – dzīvoja savā mājiņā radiostacijā un katru rītu 7:00 runaja ar Noriļskas priekšnieku. Saskarsme ar mums, ieslodzītajiem, viņam bija aizliegta, bet viņš dažreiz uzcienāja ar papirosiem „Kazbeks”. Piecas dienas pēc baltiešu ģenerāļu ierašanās viņš saņēma radiogrammu: „Izmantot fiziskā darbā, ievērojot  katra baltieša iespējas.” Viņu darba „kristības” notika sakņu dārzā. Kilometru no atpūtas nama plānoja izveidot hektāru sakņu dārza. Ģenerāļu brigāde, izņemot divus slimos, bija nostādīta un nodota agronomam- Aleksandram Semjonova dēlam Ozerovam. Apcietinājumā uz Noriļsku viņu atveda no Solovkiem 1939.gadā. Viņš bija sodīts pēc 58. Panta (dzimtenes ienaidnieks) uz 10 gadiem. Pēc dabas Ozerovs bija smags cilvēks. Izkalpodamies priekšniecībai,  viņš lika ģenerāļiem pārrakt dobes, kliedza, pieprasīja izpildīt normas padzīvojušiem cilvēkiem, kuri nebija pieraduši pie tāda darba. Smago māla zemi nevarēja uzart pat ar arkla iejūgtu zirgu. Divas nedēļas ģenerāļu brigāde mocijās sakņu dārzā, pie tam savā karavīru tērpā, kamēr atnāca pavēlē tos pārģērbt.

Lūk, tad viss mainijās. Divi lēģeri kļuva par vienu, vienādās vates biksēs un pufaikās ģērbtiem cilvēkiem. Bija grūti atšķirt, kurš pieder kurai tautībai.

No Noriļskas atnāca jauns rīkojums. Bija nolemts ar mūsu rokām izdarīt lielu darbu, Lamas ezera krastā uzcelt vitamīnu ražošanu, katlumāju, sūkņa staciju un divas lielas barakas. Visos Noriļskas lēgēros uzliesmojušā cinga steidzināja mūs. Visus celtniecības darbus vajadzēja veikt 1941.- 1942.gada ziemā, pašā smagākajā…

 Sadalīja, kurš ko var darīt, izveidoja celtnieku, malkas sagatavotāju, koku pludinātāju brigādes. Kamēr ūdens nebija aizsalis. Bija nepieciešams atpludināt vairāk koku no otras ezera puses. Un no mūsu krasta  4-5 km doties pēc kokiem.

 Uz pretējo krastu katru dienu devās 3 laivas, katrā pa trim cilvēkiem – divi pie airiem, viens vadīja. Ar velkoni vilka  10-12 kopā sasietas lapegles. Pēc normas vajadzēja būt vienam reisam. Vajadzēja kokus nozāģēt, apcirst zarus, atvilkt līdz ūdenim, sasiet un aizpludināt pa ezeru uz mūsu krastu.

Bija gadījumi, kad ezerā sacēlās vētra un visu mūsu floti aiznesa tālu ne tur kur bija vajadzīgs. Rūdolfs Tuuļ, igaunis, kurš bija atbildīgais par pludināšanu, teica, ka pludinātāji nokrustījušies skatījās uz austrumiem un domās atvadījās no tuviniekiem. Priekšniecība, kas ar binokli novēroja darbu, tādos gadījumos sūtīja mūs palīgā – Karabanovu, Borisovu, mani.

Tuvojoties ziemai, paspējām dabūt lokomotīvi. Izvilkām to krastā, apcēlām apkārt sienas un tā izveidojām katlu māju.

Tad Lamā ieradās mehāniķis Nikolajs Dehnič un  elektriķis Aleksandrs Ļitincskij – zeki ar lieliem termiņiem. Viņi dzīvoja atsevišķā teltī kopā ar darba vadītāju un grāmatvedi.

No ģenerāļu brigādes dienā saslima pat pa 10-12 cilvēki. Daži no viņiem sāka iekārtoties blata darbā, piemēram, Sidzinkauskas kļuva instrumemtālists, Roods kļuva grāmatveža palīgs, ģenerāli Brēdi un gruzīnu Perekalašvili nozīmēja par Lokomotīves mašīnistiem. Ārsts Haskins izprasīja priekšniekam palīgu Rinkoviču. Novembrī ezers aizsala. Vilkās smaga dzīve. Desmit stundu darbs celtniecībā, smirdoša zupa no kāpostiem ar gabaliņu maizes un gulētiešanu 23:00.

Žids, Kārkliņš, Nurks, Tams, Peniķis, Dakus, Matulis un citi no ģenerāļu brigādes drīz apguva galdnieka darbus. Sākot jaunu māju, zem jumta mēs ar Karabanovu nolikām divus stūrus, bet Žids un Kārkliņš arī divus stūrus. Daudzus citus celtniecības darbus veica ģenerāļu brigāde.

Es jau biju pārdzīvojis vienu ziemu aiz porālā lokā polārajā naktī, bet šeit – Lamā – nakts likās vēl tumšāka, jo visi darbi notika pie ugunskura. Divreiz dienā ieradās priekšnieks pārbaudīt paveiktos darbus. Lielajā salā (mums nekad neteica, cik grādi bija ārā) priekšnieks uzcienāja mūs ar atšķaidītu spirtu 50-70g.

Viens no baltiešu ģenerāļiem Kaulers iemācījās šūt vāļenkus. Kauleram  atņēma dzirdes aparātu – laikam bija apzeltīts, tāpēc ar viņu sarunāties varēja vienīgi kliedzot. Man likās kurlums viņu glāba, jo viņu nesatrauca tas, kas notika lēģerī, līdz viņa apziņai tas nonāca vēlāk.

Decembris gāja uz beigām, es iegrimu sniega tunelī, lai nokļūtu līdz Kaulera mazajai darbnīcai. Bija redzama tikai dzelzs caurule, no kuras viegli cēlās dūmi.

Durvis atvēra pats Kaulers. Viņam bija pāri piecdesmit. Uz gadliņa stāvēja ādas atgriezumi, bundža ar naglām un instrumentiem, bija egles zars, pie kura piesiets maziņš zilonītis, blakus dega tieva svecīte. Es sapratu – suvenīri no sievas. Darbnīcā bija pustumsa, tā radīja vēlmi parunāt un es uzdrošinājos pajautāt Kauleram: „Biedri Kauler, jūs droši vien esat apvainojies uz padomju varu…” es viņam iekliedzu. Bet viņš atbildēja pavisam klusi, kā visi kurlie: „Man, jaunais cilvēk, droši vien nebūs ilgi vairs jādzīvo. Vispirms vecums un apstākļi. Bet jūs vēl esat jauns. Jums viss priekšā. Bija tā, Padomju vara paslēpa mūs, Baltijas valstu komandierus, no liela un briesmīga kara. Virs mums nesprāgst šāviņi, nelido nāvi nesošas lidmašīnas.”

Viņš paņēma vēl vienu tievu svecīti, iestiprināja to dzelzs bundžiņā. Ne mazāk kā trīs stundas es klausījos šo interesanto sarunu biedru, bet viņam gribējās pastāstīt visu, pat to, ko viņš, kā viņš izteicās, nevienam nebija teicis. Manā priekšā sēdēja kapitāliskās sabiedrības cilvēks – bagāts, no bagātas ģimenes, izglītots, lieliski runāja krieviski un mācēja pašūt vaļenkus. Šis večuks ar brillēm, tumšu bārdiņu un ūsām mācēja pēc zvaigznēm noteikt, kāds rītā būs laiks un pat paredzēt nākotni. Reiz viņš man parādīja, kā visās krāsās deg horizonts: „Skaties, dēls, tas neatkārtojas, un tādu skaistumu var redzēt tikai šeit.” Vēl viņs teica: „Visos laikos, kamēr dzīvosi, ievēro: Krieviju neviens nekad neuzvarēs. Neskatoties uz to, ka vācieši ir pie Maskavas, karā uzvarēs Krievija.”

Pēc diviem gadiem Kauleru nošāva…

1941.-1942. gada ziema bija ļoti smaga Lamas iedzīvotājiem. Nepietiekoši pieveda produktus. Cinga pļāva cilvēkus ne tikai Noriļskā, bet arī Lamā. Bet kad cinga sadraudzējas ar dizentēriju, lielākā daļa sāka slimot. Ziemā apglabājām 14 cilvēkus. Viņi visi bija no Baltijas. Dažus izdevās smagā stāvokli aizsūtīt uz Noriļsku ar lidmašīnu vai citu transportu. Viņu likteni es nezinu. Bada nāve ir briesmīgāka par karu frontē. Briesmīgi bija redzēt, kā uz sasalušajiem atkritumiem, kurus izmeta no virtuves un ceptuves, rakājas cilvēki, ar pirkstiem cenzdamies atrast kaut ko ēdamu. No neliela trokšņa cilvēka ēna aizskrēja kā izbaidīts zvērs. Uz nakts „medībām” gāja lielākais vairums, slēpdamies viens no otra, lai apmierinātu savu badu.

Vēl briesmīgāk bija dzirdēt, kā ieslodzītais zaglis Smirnovs strādāja par vedēju ar zirgu. Satiekoties dienā vai rindā virtuvē viņš nekaunīgi jautāja:

„Nu ģenerāl, kad atdosi galus?  Nav ko smēķēt…” (divas paciņas „Mahorkas” deva tam, kas izrok kapu. Vienu tam, kurš uztaisa zārku.)

Mēs zinājām, ka ezerā ir daudz zivis, bet lai tās ķertu, vajadzēja izcirst āliņģi, un lai to izcirstu pusmetra biezā ledū, bija vajadzīgs liels spēks, un ne vienmēr apsardzei bija garastāvoklis palaist 3-4 cilvēkus makšķerēt. Un pēc darba celtniecībā vakarā gribējās ātrāk nokļūt uz nārām. Bija redzams, ka  baltieši garīgi pakļāvās, vai klusi apspriedās ar kādu reliģiozu cilvēku.. Tas bija Jomerts – liela auguma, dūšīgs, kluss sarunā. Es nekad neredzēju, ka viņs pasmaidītu. Viņam visi ar cieņu klanijās. Viņš vienā un tajā pašā laikā devās pie ezera un ilgi stāvēja krastā. Viņu izvēlēja par vecāko, lai gan viņš nebija visvecākais pēc gadiem. Viņš naktīs negāja pēc atkritumiem, bet ar viņu dalījās, cik vien varēja. Vienā no aukstajām naktīm 1942. gadā Jomerts nomira. Viņu apglabāja viss lēģeris, atnāca pat slimie un vārgie. Kaps viņam bija izraksts dziļāks kā citiem „Haskina” ciemā (tā mēs saucām kapsētu Lamā). Kad pienāca vasara Jomerta draugi  uz viņa kapu atvilka smagu, četrkantīgu akmens bluķi, ko pati daba bija izkalusi…. Pārējos kapus atzīmēja ar parastu koku, kam bija piesists klāt dēlītis ar vārdu.

Man, krievam, grūti pareizi nosaukt visus uzvārdus, kuri palika Lamas ezera krastā, bet es tos uzrakstīju uz paša darināta pieminekļa. Tagad baltiešu ekspedīcijas šeit ir uzstādījušas jaunu pieminekli un memoriālās zīmes. Man gribējās pastāstīt par šo mazo lēģerpunktu un visu padarīto noriļskiešiem: visi atceras vitamīnu kvasu, kas palīdzēja ieslodzītajiem un brīvajiem izglābties no cingas.

 Jaukta brigāde ar 20 ieslodzītajiem katru dienu vāca skujas. Norma bija 1 mass. Pārējie sagatavoja malku, pēc tam atrada ogles, savāca un izžāvēja mellenes, sālīja sēnes un ar lidmašīnu sūtīja tās uz Noriļsku. Pavasarī  un vasarā ieslodzīto režīms palika vieglāks, un tas bija atkarīgs no apstākļiem frontē. Visas teltis, kurās mēs ziemojām, tika samainītas pret barakām.

Dzīvi palikušie baltieši pamazām tika izvesti no Lamas..

 Posted by at 5:50 pm

Leave a Reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: