Nov 042012
 

1949. gada martā no mūsu klases paņēma dažus cilvēkus, bet 1949. gada rudenī apcietināja mammu un ielika Ventspils cietumā. Janvārī pārveda uz Rīgu, uz pārsūtīšanas cietumu. Arī man janvāra sākumā atnāca pakaļ – biju skolā, mācījos 11. klasē. Atnāca “slavens čekists” Jānis Dzintars, paņēma no skolas (labi vēl, ka atļāva aiziet uz mājām) un ielika Ventspils cietumā.

Teica, ka mēs esam nelegāli atbēguši uz mājām, un mani sūtīšot pie mammas. Aizsūtīja arī… Vispirms bija Ventspils cietums (sabiju kādu nedēļu), tad restots vagons, ar ko aizveda līdz Maskavai. Tur ar “Melno Bertu” – uz Butirkiem, tad atkal vilciens uz Kuibiševu un pārsūtīšanas cietumu. Tas bija vienkārši šausmīgs – vecs zirgu stallis ar lāvām. Zupā peldēja kāpostu lapas un zivju galvas. Vēlāk satikām citus kameras biedrus – viņi stāstīja, ka nākamajā naktī pēc mūsu aizvešanas zeki (kriminālnoziedznieki) izlauzuši sienu un iebrukuši sieviešu pusē: tas esot bijis šausmīgi, turklāt sargi  nevarējuši ar noziedzniekiem tikt galā. Paldies Dievam, mums tas gāja secen.

Nākošais pārsūtīšanas cietums bija Krasnojarskā – liels, vecs, šausmīgs. Tur biju gandrīz vienā laikā ar mammu. Pēc tam – vēl vairāk uz austrumiem – Kanskas cietums, kur mani noturēja veselu mēnesi vienā kamerā ar zagļiem.

Beidzot – marta beigās – mani aizveda uz Abanas rajona Baikanas ciemu. Tā bija maza sādža taigā ar vienu ielu. Mums iedeva mazu mājiņu, kurā dzīvojām kopā četras ģimenes: Stūrīši (vecs onkulis un tantiņa), viena jauna meitene (arī otrreiz izsūtītā, Brīvnieki no Ventspils un mēs.

Gāju mežā vākt sveķus. Mammu darbā nedzina, jo iet pa taigu ar smagu sveķu spaini rokā ir ļoti grūti. Tad vēl tās bailes no lāčiem! Es vienu lāci pat redzēju – ar mani bija saimnieka suns, un tas sāka skaļi riet. Taiga ir skaista tikai maijā, tad viss zied, nav odu un mošku, vēlāk “tīklspriekšā sejai, un tu nekā neredzi.

Zigrīda Audze

Ja nemaldos, ap 1947. gadu patvaļīgi no Sibīrijas mājām atbrauca mamma. Sāka strādāt Stendes selekcijas stacijā par tehniķi. Darbā viņai veicās, un vietējie varasvīri, ļoti labi mana vectēva paziņas, visādi centās, lai mammai nebūtu jāatgriežas Sibīrijā. Bet atnāca Augstākās padomes Prezidija lēmums, ka patvaļīgi  atbēgušajiem, jānosēž trīs gadi cietumā. 1949. gadā mammu atkal veda prom.

Es Stendes pamatskolā mācījos 7. klasē, biju ļoti rātns un pat ar mieru iestāties komjaunatnē, jo savā naivumā domāju, ka tādējādi varbūt varēšu glābt mammu. Ļoti sāpīgi tas bija. Kad mammu ielika vagonā, bija jāraud. Tā bija pēdējā reize, kad es raudāju… Drausmīgs skats: mana mamma – lielā noziedzniece – milicijas ķēdes un sargsuņu ielenkumā, aizrestots vagons, kareivji pie tā…

Mammas arests skolā man nekādas nepatikšanas neradīja, taču, stājoties Kandavas tehnikumā, rakstīju viltotu biogrāfiju: nerakstīju, ka esmu izsūtītais, bet uzrakstīju, ka esmu bijis evakuēts. Tehnikumā čekas pārbaudes bija katru nedēļu, un reizi nedēļā mums bija jāraksta diktāts–atstāstījums “Mana autobiogrāfija”. Allaž man klāt bija uz lapiņas uzrakstītā falšā biogrāfija – pēc gada jau šī lapiņa bija nodilusi.

Mums bija audzinātājs Stiprais. Reiz viņš ar smīniņu sejā pienāk man klāt un tā zīmīgi saka: “Tu tikai, Dieva dēļ, neaizmirsti savu biogrāfiju!” Domāju – kas nu būs – atkal “ziepes”? Tad sapratu (vēl šodien man mājās glabājas aizsargu žurnāli) – skolotāja brālis bija Talsu aizsargu pulka ārsts. Tā nu Stiprais bija atšifrējis, ka es esmu komandiera Apsīša–Ozoliņa dēls.

Kārlis Apsītis-Ozoliņš

Bailes bija visu mūžu… Nekad nepameta… Nezinu, vai tās bija reālas vai nereālas bailes, bet īsta drošība, ka tas nevarētu vēl kādreiz notikt, nebija. Tā biji nobaidīts, ka tas palika visam mūžam. Arī atmiņas ar laiku nosēdās. Bet tagad, kad sākās Atmoda, atkal visu uzjundīja, kļuva atkal grūtāk. Bērnu nav… Varbūt, ka tas arī bija baiļu rezultātā… 1949.gadā vecmāmiņa ar veco tēvu arī bija ļoti uztraukušies, bijām sapakojušies… Bet tad cilvēki jau kaut ko manīja, kaut ko tā kā jau zināja… Mēs bijām jau maizīti sakaltējuši, gaidījām, baidījāmies, bet tas, paldies Dievam, gāja secen.

Vineta Auziņa (tagad Viļumsone)

1948. gadā Latvijā atgriezās arī mammiņa. Viņai jau bija atklāta tuberkuloze, taču 1949. gadā viņu paņēma otrreiz un izsūtīja uz Krasnojarskā. Mūs ar brāli otrreiz pat neizsūtīja.

1952. gadā mamma svešumā slimnīcā mira. Viena latviešu māsiņa mums atsūtīja viņas laulības gredzenu.

Baiba Bērziņa (tagad Gaisa)

Pienāca 1949. gads. Dzīvoju pie onkuļa, mācījos pamatskolā – klasē bija vēl trīs Sibīrijas bērni. Atceros Rimeiku Ritu. Pavasarī mums bija kontroldarbs, un audzinātāja ievēroja, ka Rita nav klasē. Viņa lika kādam puisim skriet pie Ritas, lai uzzinātu, kas ar meiteni notiek. Puisis atnāk un saka, ka Rita ir aizvesta. Bija nakts – es dzirdu, ka lejā pie parādes durvīm dauzās cilvēki. Durvis pa nakti slēdza ciet. Mēs ar onkuli stāvam istabiņā, dzirdam, ka smagi soļi kāpj augstāk… Paldies Dievam, mani toreiz nepaņēma, un arī vēlāk man briesmas nedraudēja.

Māsa atgriezās 1951. gadā. Mamma bija pārcēlusies uz Parabelu, un no turienes māsu aizsūtīja ar lidmašīnu uz Novosibirsku. Kad māsa tika līdz dzelzceļa stacijai, naudas pietika tikai līdz Zilupei. Viņa nopirka biļeti un domāja, ka no Zilupes līdz Rīgai sliktākā gadījumā aizies kājām. Vagonā māsa iepazinās ar krievu puišiem, zaldātiem. Puiši, uzzinājuši, ka māsai jātiek uz Rīgu, paslēpa viņu, un tā viņa atbrauca.

Izolde Baltakmens

Jaunākais brālis ar māti un tēvu, lēģerī galīgi izdilušu, atbrauca 1946. gadā. Es pieprasīju zemi, dabūju15 ha, saimniekoju. Tēvu ievēlēja par kolhoza priekšsēdētāju. Brālis (1947. gadā) un es (1948. gadā) iestājāmies Kazdangas tehnikumā. Mācījos par agronomu. Pienāca 1949. gada marts, un mūs abus no skolas paņēma, lai atkal izsūtītu par it kā nelikumīgu atgriešanos dzimtenē.

Daudzos cietumos izsēdējāmies. Taču tikām kopā visa ģimene. Mūs

aizsūtīja uz Turhansku – uz galējiem Ziemeļiem, kur galvenokārt bija tikai mednieku un zvejnieku kolhozi. Mums laimējās, jo tikām atstāti darbā rajona centrā – izmēģinājumu stacijā.

Edvīns Ābele

Mamma strādāja Slokas skolā par skolotāju. Bet1949. gadā man paziņoja, ka mamma ir arestēta. Aizskrēju uz Dubultu miliciju, gribēju nodot paciņu. Aiz mazā lodziņa ieraudzīju viņu un man sāka birt asaras. Mamma teica: “Atceries, ko kādreiz teica tētis…” Viņa bija pārliecināta, ka otrs izsūtījums būs savādāks. Milicijā ienāca stalts vīrietis formas tērpā, un prasīja dežurantam kaut ko par mani. Tad viņš pagriezās un, sapratis, ka esmu meita, klusu teica, lai es ātri pazūdot no turienes. Tā arī darīju. Pēc tam vairāk nekā piecpadsmit gadus Jūrmalā katru rītu gājām viens otram garām uz darbu.

Helēna Olga Bergtāla (tagad Koziorova)

Es pārcēlos uz Novikovas kombinātu. Tur bija Liepiņu ģimene ar 3 bērniem, kas savus bērnus bija aizsūtījusi uz pie brāļa uz Latviju, bet 1949.gadā brāli izveda, bet bērni nonāca bērnu namā, viņa sajuka prātā.

Lūcija Bērzkalna

1949. gadā mammu paņēma uz izmeklēšanu, bet neko nevarēja pierādīt, un tad mammu atkal atlaida. Es pa to laiku dzīvoju pie radiem. 1949. gadā, es biju skolā, stundas laikā ienāca, teica, lai es ģērbjos un eju viņiem līdzi. Atnācu – mamma mājās raud, ka atkal vedīs, bet es kā bērns biju pat priecīgs – dabūs vecos draugus satikt. Es braucu līdzi ar prieku. Atceros, pie ministrijas (mums līdzi bija virsnieks) mamma raud, saka, lai es prasu virsniekam, lai laiž mūs vaļā. Es neko nesapratu, bet tas jau viss, protams, būtu bijis par velti. Mamma bija tādā bezizejas situācijā – tur jau bija būts, un nu atkal atpakaļ…

Otro izvešanu atceros pilnīgi. Atmiņas saistās ar krievu cilvēku labajām īpašībām. Veda lopu “vāģī” aiz restēm. Mūs apsargāja mongoļi. Atceros, pēkšņi atnāk krievu zaldāts, kam beidzies dienests, pagrūž mongoli malā, liek atvērt durvis. Mongolis saka, ka nedrīkst. Zaldāti apsargu pastūma malā, lai es nākot ārā no būra un ejot pie viņiem. Tur bija kādi 3 vai 4 zaldāti, kas teica: pacan ņe vinovat. Nosēdināja mani pa vidu. Viņi zināja, ka dēls neatbild par tēva grēkiem, tas viņiem bija iestāstīts. Viņi mani paēdināja, tad atveda atpakaļ un vēl tam mongolim piedraudēja, sak, ja kaut kas notiks ar puiku, sargies. Atceros – veda mūs pa Novosibirsku, bijām vairāk nekā 1000 cilvēku. No visām pusēm ar suņiem gāja apsardze, iela bija vecais Kolimas trakts, kur jau no cara laika gāja izsūtītie. Atceros – ielas malā stāvēja vecas sievietes un meta krustus. Visa kolonna apstājās, laikam vajadzēja doties uz citu pusi. Mamma stāstīja, ka es esot droši gājis klāt pie apsarga suņa, domādams, ka tas ir parasts suns. Labi, ka apsargs suni parāva malā. Es pat neesot bijis izbijies, bet gan tāds flegmatisks. Pēc otrās izsūtīšanas visas sievietes tika ievietotas cietumā, bet lielākā daļa bērnu – bērnunamā. Mani un mammu aizsūtīja uz to pašu vietu, no kurienes mēs aizbēgām. Saviem draugiem Sibīrijā stāstīju par dzīvi Latvijā, no mājām mums sūtīja paciņas. Vietējie bērni nekad nebija redzējuši īrisus. Kad stāstīju par āboliem, krizdolēm, viņiem bija mutes vaļā. Sibīrijā no mājām drīkstējām saņemt pusgada laikā vienu paciņu. Mājās mammai bija palikušas drēbes, glezna, lūdzām radiem, lai to visu pārdod un sūta naudu. Tad bija vieglāk.

Valdis Blūms

1949. gadā notika otrā izvešana. To paredzot, mēs, pieci, iegājām mežā. Nomira mājas saimnieks, gāju palīdzēt – kapāju skujas, kad māju aplenca. Labi, ka šaujamo biju atstājis pie kūts. Patronas sabēru veļas grozā.

Paņēma mani un tēva māti, viņai bija astoņdesmit seši gadi. Brālis gan palika Latvijā. Mūs aizveda uz Inčukalna staciju. Tālāk nonācu Tomskā, kur iepazinos ar savu nākamo sievu. Komandatūrā baidījās, ka atkal nesagāžu kādus „podus”, tāpēc man bija katru rītu viņiem jāpiesakās.

Miervaldis Buks

1949.gada izsūtīšana atkal bija traģēdija. Mūsu skola atradās turpat, kur pagastmāja. No rīta skatāmies – brauc smagās mašīnas, mums neļauj pie logiem iet. Nāk zaldāti, un pagasta vecis izsauc pa vienam… Abas ar māsu nolēmām, ka bēgsim projām, bet atpakaļ uz Sibīriju nebrauksim. Vakarā internātā durvis pavēra vecātēva brālis Rudītis. Viņš sauca: „Meitenīši!” Māsa sāka kliegt: „Nē, mēs nebrauksim!” Izrādījās, vecāmamma atsūtījusi mums pakaļ, lai mēs visi būtu kopā.

Nākamajā rītā atbrauca pagastvecis Paeglītis un krievu virsnieks. Mūsu vecaimammai bija uzvārds Zaķis. Bet Inta paskatījās virsniekam pār plecu uz virtuves galda noliktajos papīros un teica: „Šitie nav tie Zaķi! Te ir “Sīļu” Zaķi”. Bet tālāk dzīvojošie “Zaķīšu” Zaķi jau bija izbēguši. Taču Paeglītim par katru cenu vajadzēja skaitu… Tad Inta savu sakāmo atkārtoja krievu virsniekam, un viņš norādīja Paeglītim, ka tas kļūdījies. Paeglītis gan dūra ar elkoni Intai ribās: „Skuķi, turi muti!” bet mūs tomēr neaizveda. Tā mēs izglābāmies.

Beidzu Cēsu 1.vidusskolu un nolēmu stāties augstskolā – juristos. Aizgāju uz Universitāti, glīti uzrakstīju visu, kā ir, neslēpu, ka esmu Sibīrijā bijusi. Un prodekāns Oto Grīnbergs teica: „Nē, nē, meitēn! Juristos tu ar tādu biogrāfiju netiksi. Es tevi lieku pie ekonomistiem”. Viņš arī nodiktēja, kādai jābūt manai biogrāfijai. Tā es pabeidzu ekonomistus.

Ilze Broka (tagad Krūmiņa)

Tad atkal sākās 1949. gads. Mēs ar Gunāru Klūģi, ar otro bērnu šajā ģimenē, mācījāmies vienā klasē. Viņš gan bija par mani gadu vecāks, bet ar Sibīrijas izsūtījumu viss bija sajucis. Vienu dienu klasē ienāca cilvēks un palūdza Gunāru iziet. Pēc stundām mēs uzzinājām, ka arī Eduards, Māra ir paņemti. Tad sākās šausmas. Es aizgāju mājās, un onkulis salika vienā maisā drēbes, otrā maisā pārtiku, un naktīs es nevarēju gulēt. Man šķita, ka atkal brauc mašīna, es biju tik nervoza… Klasē stundu laikā es tik uz durvīm vien skatījos, satrūkos pie katras durvju virināšanas… Liktenis, sargeņģelis vai kāds labs cilvēks par mani aizlika vārdu, bet es tiku pasargāta… Klūģi teica – ka tās bija šausmas – caur nezin cik cietumiem viņus veda… Lai viņiem nenozagtu to, kas viņiem bija sadots līdzi, Eduards teica: “Es tos maisus turēju zobos!” Viņus veda atpakaļ pie mātes. Viņu māte izbrīnījās, saņemot savu bērnu drēbes. Mana māte arī gaidīja, kas būs ar mani, bet paldies Dievam, mani otrreiz neveda.

Valija Cīrule (tagad Nuķe)

 

–    1949. gadā mamma vecāki dzīvoja savās lauku mājās Trikātas “Lielmaņos”. Mammai bija brālis Edgars, tas ar savu ģimeni jau pa kara gadiem bija aizbraucis pie mamma vecākiem dzīvot. Manu vectēvu, par to, ka viņš nebija spējīgs samaksāt nodevas, toreiz jau bija nesamērīgas uzliktas, ielika cietumā. Es zinu, ka mamma toreiz tik šausmīgi uztraucās, ka vecaistēvs ielikts cietumā par nodevu nesamaksāšanu.

Kad 1949. gadā no Trikātas “Lielmaņiem” izsūtīja manu vecomāti un mammas brāli ar ģimeni, sievu ar diviem bērniem, vectēva nebija, viņš bija cietumā. Tos, lūk, aizsūtīja uz Tomskas apgabalu. Mēs tur nesatikāmies. Pēc kāda gada mana vecāmāte smagi saslima un viņa tur mira. Viņas kapa vieta mums nav zināma. Tas ir traģiski. Atgriezās mamma brālis ar savu ģimeni, bet vecmāmiņa… viņas kapa vieta mums nav zināma.

Velta Cifersone (tagad Zalcmane)

Nāca 1949. gads. Izvešanas diena. Onkulis sēdēja, lāpīja kurpes. Iebrauca miliči, zaldātu drēbēs. Toreiz tā sauca: “augšā puļķītis…” , tādas formas viņiem bija. Viņi sita onkuli, salauza ribas, pārsita galvu: “Pasaki, kur tavs brālis!” Viņš gulēja bezsamaņā. Man no bailēm valoda bija aptrūkusi. Tante aizskrēja uz Rugājiem pēc palīdzības. Onkuli sasita, bezsamaņā atstāja gulošu un aizbrauca. Tāds bija 25. marts 1949. gadā.

Viņi gribēja atrast jūsu tēvu?

Jā, viņi gribēja atrast manu tēvu. Kur mans tēvs? Un brālim jāzinot, kur ir brālis. Viņu sita, viņam salauza ribas, galva bija pārsista. Viņš vecs, sirms bija. Viņam toreiz bija jau daudz gadu. Tas bija šausmīgi – to visu redzēt, visu pārdzīvot. Kad es vēl gāju skolā, bija tāds moments. Atnāk  kāds zaldātu vai miliču drēbēs ģērbies, nezinu vairs, ar automātu rokā, ienāk klasē, un man bija jāiet uz miliciju parādīt, vai nošautais cilvēks, ar striķi kaklā piesiets pie smagās mašīnas, pa zemi pie milicijas atvilkts – vai tas nav mans tēvs. Nu, protams, tur nebija mana tēva. Bet tas ir šausmīgi, ja tādu pusaudzi kā noziedznieku vadā uz priekšu un  atpakaļ. Ko es biju noziegusies, par ko man tāds sods? To visu mūžu es esmu jutusi līdz šai dienai. Šausmīgi. Tās atmiņas ir šausmīgas. Es nevienam, pat vislielākam ienaidniekam to nenovēlu.

Dauka Inta (tagad Turka)

To nevar aizmirst. Kamēr dzīvošu, tikmēr atcerēšos. 1941.-1949.gadi bija visārprātīgākie. Un kā bija šķirties no mājām? Krievs mūs ietrieca mašīnā, tev vairs nepieder nekas. Bet mums bija kažoki, aitādas un viss kas cits. Viss tika noņemts. Krievi sargāja mašīnu. Teica, ka drēbēm vairs nav vietas. Mammiņa tā raudāja! Sibīrijā viņa teica- ja viens kažoks būtu bijis līdzi, nebūtu jānosalst. Tas bija kā murgs. Neticas, ka pagājuši 60 gadi, liekas, nupat tas notika. Tas ir kaut kas neiedomājams. Cerams, ka tas vairs neatkārtosies.

Velta Dalītis (tagad Namavīra)

1949. gadā jau zinājām, ka būs izvešanas. Mācījos 3. klasē. Vakarā atnāca un pateica, ka naktī izvedīs. Māte jau bija sagatavojusies – kur tu muksi… Mašīnas rūca visu nakti, bet pie mums nebrauca. Paņēma sešus tuvākos kaimiņus.

No rīta gājām uz skolu, bet nebijām pārliecināti, vai arī mūs nepaņems. Klase bija pamatīgi „patīrīta”.

Aizveda māte smāsu, citus radus. Mēs izsprukām. Līdz 1950. gadam mūs neviens nemeklēja un nearestēja. Tad – martā – mammu izsauca uz Talsu čeku, un mājās viņa vairs nepārnāca. Viņu aizveda uz Jelgavas cietumu. Tēvamāsa sāka kārtot „papīrus”, lai bērnus atstāj viņai. Priekšnieks apsolīja.

Uz Jāņiem aizbraucām pie vectēva uz „Pļavām”. Nosvinējām Jāņus, un 26. jūnijā vectēvs ar zirgu veda mūs mājās. Pie kapiem satikām kaimiņieni Rozīti, un vectēvs mūs tur atstāja. Rozīte brīdināja, ka mājās esot bijusi čeka – mums pakaļ… Gājām pa taisno- pāri laukam.

Brauca mašīna, mums pavēlēja tajā iekāpt un aizveda uz Talsiem. Tur priekšā jau bija arī Gaida Krauja. Čekā izgulējāmies, un no rīta mūs veda uz Jelgavu. Tur paņēma mātes un visus mūs nogādāja Rīgā – Centrālcietumā. Mūs ievietoja kopējā sieviešu kamerā.

Jūlija beigās jau bijām Brasas cietumā. Mātes, kurām bērni bija vecāki par 13 gadiem, sūtīja pa etapu. Man bija vienpadsmit.

Ešelons (40 vagoni) bija pilns augusta sākumā, un mūs atkal veda prom. Mana vieta bija pie loga, ceļā lasīju staciju nosaukumus. Apstājāmies Omskā, kur visus dzina uz pirti, bet drēbes atutoja. Pirtī bija auksts. Pēc tam – atkal vagonos…

Indulis Eglājs

25. februārīman piedzima Jānītis, un25. martāmūs veda atpakaļ uz Sibīriju. Braucu ar mazu bērniņu… Man bija valodas zināšanas,tāpēc biju par tulku.

Sibīrijā kolhozā mazliet pastrādāju uz lauka,pēc tam  biju jau brigadiera palīgs. Nokļuvām Tomskas apgabalā. Ar baržu mūs veda līdz Krivošeinai, tad 40 km tālāk, uz ģerevņu

Kolhoza priekšsēdētājs neprata ne lasīt, ne rakstīt, un jau no rīta bija pillā.

Doma bija tikai un vienīgi par Latviju. Līdzko dabūjām brīvību, bijām vieni no pirmajiem, kas brauca mājās. Vairāk kā 200 km braucām decembrī ar vaļēju mašīnu, uz metāla lūžņiem. Vilciens brauca tikai otrā dienā, gulējām uz grīdas stacijā. Līdzi bija kaltēta cūkas gaļa. Tas bija 1956. gads, decembris.

21. janvārīpiedzima Dainis. Jānītis nomira gadu un 9 mēnešus vecs, viņam bija plaušu karsonis…. Tēvs ir miris Vjatlagā 1942. gada trešajā mēnesī 49 gadu vecumā…

Hilda Ēgendorfa (Kārklvalka)

Pienāca 1949. gads. Izdzirdēju, ka Bērzainē paņemti jaunieši, kuri mācījās Skolotāju institūtā. Tāpat mūsu skolā viens otrs bērns tika izrauts no klases. Bija piektdiena. Nācu mājās un pagalmā ieraudzīju iejūgtus zirgus. Redzēju arī milici ar šauteni. Viss bija skaidrs uzreiz. Kāda sieviete man jautāja:

– Varbūt gribat braukt līdzi?

Visai bravūrīgi paziņoju:

– Ja par brīvu vedīs, braukšu. Jau otrreiz.

Sakāpām visi ratos. Vecaistēvs pieturēja svētākajā vietā, un vārdi, kurus viņš tobrīd pateica – “Paliec sveika, mīļā tēva sēta!” – vēl tagad tur iekalti.

Atkal sākās “ceļojums”. Vecvecākiem stāstīju, ka būs grūti, bet mēs izturēsim. Mēnesi braucām, līdz nonācām Tomskā – protams, lēģerī, aiz dzeloņdrātīm. Taču man joprojām acu priekšā tas šausmīgais skats, ka divi vai trīs veci, nespēcīgi cilvēki tika atstāti vagonos. Kad taujājām, kur vagoni ies tālāk, mums atbildēja, ka tajos bēršot iekšā cementu… Sapratām, ka nevienam šie garu mūžu nodzīvojušie cilvēki, slimas, sirmas latviešu tantes, sastrādātām rokām, nebija vajadzīgas…

Lēģerī dzīve bija smaga. Taču pavasaris nāca vēlu, ledus negāja, un

nekur tālāk ar baržām tikt nevarējām. Biju norīkots pie kāda virsnieka par tulku, jo daudzi vecie cilvēki neprata krievu valodu. Tiku virsnieku ēdnīcā, zagu maizīti un nesu slimiem cilvēkiem. Sākās epidēmijas, cilvēki mira, gandrīz katru rītu mirušos lādēja smagajā mašīnā… Par laimi, vecomāti izglābām no nāvinieku istabas. Viņa vēl atgriezās Latvijā.

Kad tikām uz kuģa, braucām uz ziemeļiem. Lai no baržas nokļūtu krastā, tika uzmesta šaura laipa – un vismaz divi cilvēki iekrita upē, kur straume viņus aiznesa prom.

Arī šajā “galapunktā” vecie cilvēki nevienam nebija vajadzīgi. Kolhozu pārstāvji brauca un brīnījās: “Kas jūs tādi?” Kad atbrauca kolhoza. “Ļeņina ceļš’ priekšsēdētājs, stāstīju, ka mans vecaistēvs ir kalējs, bet vecāmāte – pavāre, viņi abi varētu noderēt. Tikām līdz sādžai. Mūs sadalīja pa vietējām mājām, un krievi nemaz tik nelabvēlīgi neizturējās.

Andris Eglītis

1949. gadā, protams, vecmammai atbrauca pakaļ, un meita viņu vienu tādā vecumā nelaida. Tad arī mums ar brāli bija jābrauc līdzi… Mums uz skolu atbrauca pakaļ ar smago mašīnu… Es nevarēju saprast, kāpēc visi raud…

Mūs salika vagonos. Mēs lasījām Krilova fabulas un smējāmies. Un es brīnījos, ka vecāki visi ir noraudājušies. Padrūmas bija visas tualetes būšanas. Kad pieturēja, visi tupēja, kā nu mācēja. Vienalga – vīrieši, bērni vai sievietes… Tas skats man vēl tagad prātā.

Mūs aizveda līdz Omskai. Un atkal neviens mūs negribēja. Krustmātei bija 47 gadi, vecāmāte un mēs, divi bērni… Bet beigās mūs paņēma. Tas bija Šerbakuļskas rajons, Largas sādža.

Mūs iemitināja tādā interesantā mājā, kurai nebija vienas sienas – Omskā visas mājas bija celtas no govju mēsliem ar salmiem. Mums bija līdzi diezgan daudz segu un spilvenu, un mēs to vienu sienu uztaisījām no tiem. Un vasarā es ar brāli un krustmāti mīcījām samanu un to sienu paši uzmūrējām.

Vija Gaisiņa (Strēle)

1949.gada martā dabūjām zināt, ka atkal būs izvešana, bet kur bēgsi, kur paliksi? Kad vienu nakti bijām nogulējuši mežā, mamma teica – pietiek, vairs pa mežu viņa neblandīsies. Tad dabūjām zināt, ka nākošajā dienā no pagasta būšot izvešana. Tur dzīvoja mammas māsa, tā pateica, ka mēs esam sarakstā. Vecāmamma jau bija apglabāta, viņa nomira februāra beigās. Labība bija izvesta, govis aizvestas, šķiet, viena govs atstāta un zirgs. Mūs pieskaitīja kulakiem, jo mums piederēja30 hektāruzemes. Paņēma mūs. Pirms tam nāca izlūki, staigāja un prasīja, vai mums ir zirgs, vai mums ir rati. Mamma izjauca šujmašīnu paņēma līdzi. Viss risinājās tāpat kā pirmo reizi. Saveda ap divdesmit ģimenēm pagastmājā. Mammas māsa savārīja veselu spaini ar klimpām, atnesa visiem ko paēst. No mūsu skolas septītās klases piecus bērnus paņēma. Klasē mēs bijām piecpadsmit – uz izlaidumu palika desmit. Viena veikalnieku ģimene kaut kā izpirkās, jo viņus atveda un vakarā palaida mājās. Divas dienas pagāja, kamēr visus saveda. Pēdējā dienā paņēma mūsu kaimiņus, kas bija par šķūtniekiem, visus. Viņiem kropls bērniņš bija, paņēma ar visu bērnu. Salika mūs mašīnās, aizveda uz Tukumu, tur vagonos iekšā. Kur bija vīrieši, tos nešķāra nost. Vienu kaimiņu ar nestuvēm atnesa, tas ceļā mira. Vagoni tādi paši, tas pats caurums. Ēst deva tāpat kā pirmo reizi, putras un ūdeni. Vagonā bija čuguna krāsniņa, to kurināja, jo bija auksts.

Tomskā mūs izlādēja Obas krastā kaut kādā ieslodzīto nometnē. Mūs dzina uz pirti, bija jāiet cauri garām istabām, tur sēdēja policija un lika parakstīties, ka mēs labprātīgi un uz visu mūžu tiekam pārcelti dzīvot Sibīrijā. Izģērba kailus, iedzina pirtī nomazgāties. Tomskā plosījās dizentērija. Tur dzīvojām līdz maijam, kamēr upē izgāja ledus.Tad baržās iekšā un pa Obu prom

līdz vecajai Šegarkai. Tur cilvēkus šķiroja: tos, kuri kaut ko mācēja, atstāja Šegarkā rajona centrā. Kas neko nemācēja, tos izdalīja pa kolhoziem. Mūrnieki, bija arī amatnieki, mamma mācēja šūt, pieteicās par šuvēju. Mūs ielika klubā, mēs palikām centrā, bet krievi pukojās:

Austra Grīnfelde

Bija agrs rīts 25. marts, migla, es gāju uz skolu. Man pretī nāca draugs un saka: “Ziedoni,šodienuz skolu neej.” Es gāju mājās. Arī mana mamma bija 1947. gadā aizmukusi no Sibīrijas, viņai bija Latvijas pase, dabūja pierakstu. Viņa arī bija Kurzemē pie māsas. Mana mamma saka: ej, māsiņ, uz mežu, būs izvešana. Mammas māsas vīrs bija Ugāles mežos, veda malkas normas. Mammas māsa ar bērniem aizgāja uz mežu. Pēc kāda laika pagalmā iebrauc pajūgs – divi čekisti un vietējie aktīvisti. Ienāca, aprakstīja mantu un paņēma līdzi saimnieka brāli ar sievu – viņam neskaitījās ne saimniecība, nekā. Viņš kā puisis strādāja pie sava brāļa. Tā kā saimnieku mājās nebija, tad paņēma viņus. Skrandainis ar automātu iegāja guļamistabā, uzreiz klāt pie naktsskapīša. Mani iztrieca ārā no istabas, un viņš paņēma naudiņu. Bija pārdots kumeļš. Es pat nezināju, ka mammas māsai tur stāv naudiņa – bet skrandainais krievs “izšuherēja” visu. Izsūtīšana beidzās, no meža atnāca mammas māsa, bērni. Paši palika mājās, otrā dienā bija jāved nodot graudi. Tā viņi palika pliki un nabagi, bet – vismaz Latvijā…

Ziedonis Hagemanis

1949. gada martā vecotēvu un vecomammu aizveda, un mēs ar brāli palikām divi vien. Atnāca aprakstīt mantu, un es apķēros vienai ap kaklu un lūdzu, lai mums atstāj pārtikai, atstāja arī. Mēģinājām ko iesākt. Nolēmām turpināt iet skolā, jo bijām pieraduši iztikt ar mazumiņu.

Vasarā gājām kolhozā strādāt, pļāvām labību. Biju maza, bet visu izturēju.

Alma Ģiga (Ozola)

Pienāca 49. gada 25. marts. Bija kaut kāda nojauta, nezināju, vai atnākšu no skolas mājās. Ciema padomē bija apmetušies zaldāti.

Starpbrīdī ienāca viens bijušais skolnieks un pateica, ka brālis un auklīte ir mašīnā aizvesti. Pases man līdzi nebija, domāju – kā notiks, tā notiks. Nāca zaldāti uz skolu. Aizveda vienu skolotāju, pēc stundas mani sagaidīja. Aizgāju pakaļ māsai. Aizveda mūs uz Viesītes pirti. Tur jau bija pilns. No klases bijām 4 gabali.

Aizbraucām līdz Omskas apgabala stacijai Ļubino. Bija jau pretī no kolhoziem, meklēja speciālistus. Braucām tālāk ar zirgiem un vēršiem kādus 50 km. Bija kādi 10 pajūgi, braucām visu nakti.

Nonācām Pavlovkas sādžā. Sadalīja mūs pa dzīvokļiem. Tikām brīvā mājā ar divām istabām. Bijām trīs ģimenes no Viesītes. Bija uzreiz jāiet strādāt kolhozā pavasara darbus. Ar vēršiem bija jāecē lauki, tadsienapļavā. Iestādījām kartupeļus. No Latvijas pat mazpazīstami cilvēki sūtīja paciņas un naudu.

Valdis Kalniņš

Bet mūs 1949.gadā saņēma un aizveda otrreiz. Mūs, trīs  bērnus, un arī auklīti paņēma līdzi. Nezinu, kāpēc viņu ņēma. Viņa tur nomira.  Šī izvešana ne ar ko neatšķīrās no pirmās. Bija mašīna, karavīri, līdzi bija tie paši divi vai trīs privātie. Bija arī viena sieviete no dzelzceļa. Nolasīja spriedumu, teica, lai ņem mantas. Aizveda uz Daugavas staciju – ir tāda nomaļa stacija pie Jēkabpils. Trīs dienas stāvējām, tad sākām braukt. Iekšā vagonā bija krāsns, to kurinājām. Malkas nebija, stacijās laida pakaļ oglēm. Mums jau martā bija gatavais slapjdraņķis, bet Krievijā aiz Urāliem – īsta ziema. Bija liels sniegs.  No stacijas90 kilometrusvisu nakti mūs veda ar vēršiem uz Sargatkas  rajonu, Omskas apgabalu. Nekad nebiju ar tādu transportu braucis. Pārsvarā jau gājām kājām – vēršiem arī vajadzēja atpūsties. Tad kādā sādžā uztaisījām atelpu. Auksti bija sēdēt pajūgos. Otrā dienā ap pusdienlaiku ieradāmies galā. Visiem meklēja, kur apmesties. Atkal mēs bijām trīs ģimenes kopā pie vienas vecas sievietes mājā, viņa mums atvēlēja vienu istabu. Tur dzīvojām kādu gadu. Strādājām kolhozā. Sākās pavasara darbi, ecēja ar vēršiem. Siena laikā braucām no mājām prom uz pļavām uz nedēļu, jo tās bija tālu. Uz vietas vārīja zupas, putras. Bija arī maize.

Arnis Kalniņš

Tad bija 1949. gads, kad no rīta modās un nevarēja saprast, kurš kaimiņš ir, kura nav – ap to laiku no mūsu novada izveda faktiski visus… Bija tukšas mājas, arī tagad ir pilnīgs tukšums, no vecām dzimtām nekas nav palicis. No 1941. gada nezinu nevienu, kas tur ir atgriezies… Tagad ir pārpircēji, jā, bet no vietējiem – nav.

 Vija Ķērpe.

 

Mamma atbrauca 1947. gada sākumā. Mums paziņoja, ka mamma brauc. 1949. gada 25. martā viņa muka, jo viņai bija aizdomas… Mēs ar brāli bijām skolā, bet laikam 29. martā – mammas vairs nebija, vecāmāte raudāja. Mamma Latvijā nepabija pat divus gadus. Vecaimātei bija govs, zirgs, cūka, mamma nekur nestrādāja, jo bija bail. Mums šķita, ka mūs visu laiku uzmana, bija bail sagādāt otram kreņķus. Mēs dzīvojām tālāk, vecāmamma palika mīļāka, un nebija jau arī nekāda labā dzīve. Mēs ar brāli strādājām kolhozā. Atņēma zirgu, govi (jo mums bija 2 govis), vienu no tām mēs visu laiku slēpām. Krievs jau paņēma visu! Vai gan citādi krievi būtu tik ātri tikuši uz priekšu, ja nebūtu apzaguši latviešus? Visa iedzīve pēc izsūtīšanas tak palika viņiem! No tēva mājām pāri bija palikusi pelnu kaudze. Mammas brālis paguva izglābt klavieres. Runāja, ka māju nodedzināja vācieši, jo tur iekšā bijuši krievi.

Mammu divu nedēļu laikā aizveda atpakaļ uz Krasnojarskas novadu, uz Kazačinas rajonu. Tur viņa viena pati dzīvoja līdz 1950. gadam. Tad pie viņas palaida papu. Mamma palika priecīgāka, bet rakstīja, ka par mājām pat nav ko sapņot, jo papam ir dokuments, ka viņš ir izraidīts no Latvijas.

Sniedze Ķemere (Balbārzda)

Izgāju pie vīra, un tad sāka dibināt kolhozus, tad jau nāca četrdesmit devītais gads. Mēs braucām uz Rīgu. Sarakstījušies mēs bijām, bet, kā jau vecākā paaudze saka, – kas tā par sarakstīšanos, neesat ne salaulājušies, nekā. Mēs braucām uz Rīgu, jānopērk gredzeni. Tā kā es strādāju, man bija nopelnīts kaut cik naudas. 25. marta rītā ejam uz staciju, un redzam, kas notiek. Pajūgi brauc pa ceļu, stāv istrebiķeļi – nav jau tāda vārda latviski. Tie vairs nav armijas piesūtītie, bet mums jau pašiem tādi drošībnieki bija noorganizēti, kas ar plintēm stāv pie durvīm, nelaiž ārā, gaida pajūgus. Tas bija ziemas laiks, brauca ar zirgiem, nevar vairs piebraukt ar mašīnu kā vasaras laikā. Lai tie cilvēki, kas jāved projām, neaizmuktu, nosūta apsargus. Skatāmies, ka cilvēki ir iekšā, pie logiem skatās, durvis ciet.

Kas tagad notiks? Es saku tā – labi gan, ka es esmu cauri šitai ellei, mani jau otrreiz nesūtīs. Turpat seši gadi es esmu nokalpojusi. Ja arī būtu bijusi kāda vaina. Kāda tad man varēja būt vaina? Par ko tad es biju vainīgs? Tad es jau esmu izcietusi. Tā norunājām. Un domājām, vai braukt uz priekšu, vai braukt atpakaļ. Nē, atpakaļ nebrauksim, brauksim uz priekšu. Rīgā nemaz nevar iet pārgulēt pie radiem. Viņi saka – mēs paši vairs neguļam mājās. Aizbraucām uz jūrmalu, tālāk nost. Izdarām, kas jādara, un tagad zinām, ka viss ir sacelts kājās, ka ir izvešanas un aresti. Braucam mājās, brauc atkal pajūgi ar izvesto mantību, ved kopā, kas nu kuram palicis. Domāju – tā, nu man tas ir cauri.

Četrdesmit devītā gada novembrī mani arestēja.

Rasma Liepiņa (Līne)

Kā jūs atceraties 1949. gadu?

1949. gads. 25. martā mani izņēma no skolas, un veselu dienu noturēja pagastmājas tukšajā telpā kā arestētu, jo meklēja manu audžutēvu – tēva brāli. Viņš bija uzzinājis, ka būs izvešana, un bija aizbēdzis.

Bērna vientiesībā es skatījos uz sienām tukšajā telpā, kurā atradās tikai galds un krēsls… Telpa bija tukša, vecā pagastmāja…

Es nezināju, ka audžutēvs nav mājās.

Vakarā mani atbrīvoja. Bija saulains ziemas vakars, es atgriezos skolā. Skola atradās vecā muižas majā, un daudzi uz lieveņa mani sagaidīja ar asarām acīs, kā jau tajā dienā…

No klases bija izsūtīti, es nevaru konkrēti nosaukt, cik, bet bija, kas neatgriezās. Bija arī no jaunākām klasēm paņemti. Mūsu ģimenes vietā paņēma mūsu radus no citām mājām – no kaimiņos esošajām mājām, kur dzīvoja tēva māsa.

Sajūta jau nu bija tāda, kāda tā bija… Domāju, ka ir pienācis laiks, ka būs jābrauc atkal… Bērna apziņā tas tik dziļi neiespiežas, un šīs sajūtas nebija kā pieaugušajiem. Tādu briesmu sajūtu es neapzinājos. Es jutu, ka man priekšā būs tāls ceļš.

Kārlis Līde

1949.gadā mani kopā ar māsu atkal izsauca uz čeku, kopā ar vecākiem, kas tajā laikā jau bija atgrizušies no Sibīrijas. Tēvs bija atgriezies no Soļikamskas, un mums teica, ka  mēs esam nelikumīgi aizbraukuši no Krasnojarskas apgabala, ( un tas ir pilnīgi nepareizi, jo mēs visi bijām noņemti no uzskaites, un mums bija pases) mums savāca pases un iedeva jaunas pases ar 38.pantu. Tas man lika 1950.gada februārī atstāt Rīgu. Es varēju doties uz Ivanovo. Es braucu uz turieni, jo tā bija tālāk no lielajām pilsētām. Vecāki devās uz Arzamasu. Manu māsu Rivu piemeklēja sliktākais liktenis. Viņa bija stāvoklī. Viņai atļāva palikt, bet tad, kad bērnam palika 2 mēneši, viņu arestēja, un kopā ar bērniņu bez jebkādas žēlastības sūtīja pa visiem PSRS pārsūtīšanas cietumiem, līdz viņa atkal nonāca Jeņisejskā.

Otra māsa Esja nonāca geto.

Ļevs Notarevičs

1949. gads nāca ar jauniem pārbaudījumiem. Mamma runāja un pēkšņi sāka vaimanāt. Man tanī brīdī kā strāva caur kauliem izskrēja… Mamma nolika tālruņa klausuli un sauca, lai es bēgu prom, jo mums atkal brauc pakaļ, lai izvestu uz Sibīriju… Es skrēju pie krustmātes, raudāju, kliedzu, lai glābj, ka mūs atkal ved prom! No krustmātes mājas varēja redzēt, ka mūsu mājas pagalmā atkal iebrauc smagā mašīna. Tētis bija darbā, vēlāk aizbrauca pakaļ arī viņam. Vēlāk pie krustmātes man pakaļ atskrēja mana māsa Daina, jo tētis bija teicis, ka ģimenei jābūt kopā un kopā arī jābrauc. Tā mūs salika mašīnā, aizveda uz Talsiem. Pirmo nakti pavadījām arestantu telpā. Atceros, kad biju maza, es bieži naktīs murgoju, ka pazaudēju savus vecākus. Arī tajā naktī šis sapnis bija klāt. Tad, kad mūs otrreiz izveda, es nespēju tam noticēt. Man šķita, ka tas ir tas pats murgs, ka tā nav īstenība. No rīta mūs aizveda uz šķirošanas punktu Rīgā, tēti ielika citā kamerā. Mūsu kamerā bija sievietes, bērni, jaunieši, valdīja cietuma režīms: pēc komandas veda uz tualeti, dienā konvoja pavadībā veda pusstundu pastaigāties.

Ārija Peilāne (Ozola)

 

1949. gadā bija slapjš pavasaris, mēs gājām uz skolu kājām, aizgājām līdz skolas kalniņam, skrien meitenes pretī – neejiet uz skolu, tur visus ved uz Sibīriju projām. Mēs pa mežu aizskrējām uz mājām. Māsa gāja pa ceļu, kad mūs veda projām, viņa bija iegājusi mežā un palika mājās. Onkulis arī bija iegājis mežā, bet vēlāk iznāca un aizbrauca ģimenei līdzi.

Atnācām mājās, visu pekelējām. Krievi tā arī pateica: jums jābrauc uz Sibīriju, ņemiet zāģi, cirvi ņemiet līdzi.

Tanti ar meitām arī aizsūtīja, onkulis aizbrauca. Aizveda līdz Tomskai, tur tāds sadales lēģeris Asino, diezgan ilgi dzīvojām, kamēr Obā iziet ledus. Mums visiem bija jāparakstās, ka esam atsūtīti uz Sibīriju, lai celtu lauksaimniecību. Mums bija jālauž celmi, jāzāģē baļķi.

Sākās navigācija, un mūs ar liellaivām veda pa Obu, tad pa Ketu līdz Žigalovkai un tālāk ar zirgiem 10 vai 15 km.

Tur bija jāstrādā kolhozā, jālauž celmi, jāzāģē baļķi, jābaro lopi, jāsien barība un vakaros jāiet uz rijām – tur kūla labību ar zirgu kuļmašīnu, un mēs ar rokām vētījām. Šitas ārprāts, kā tad miegs nāca.

Tur nevarēja mācīties.

Inta Pētersone (Bleija)

Kad 1949. gadā izsūtīja otrreiz, mēs bijām salikuši savas mantas koferos, sēdējām un gaidījām. Tomēr tas pagāja secen. Nākamajā gadā pēc Jāņiem es vēl biju pie draudzenes aizskrējusi, nāku mājās, skatās – sēž no pagasta sekretāre un māte teic, ka mums jābrauc atpakaļ uz Krieviju. Es domāju, ka viņa joko, bet bija no pagasta pienācispaziņojums, ka trīs dienu laikā jāsakārtojas. Pārdot neko nevarēja, tas bija tikai tā, pieklājības pēc. Mamma stāstīja, ka viņai esot nekaunīgi piedāvājuši par savu naudu braukt atpakaļ uz to pašu vietu, kur bijām pirmo reizi. Mamma bija diezgan lepna, teica, ka to nedarīs, lai ved. Otrreiz mēs nokļuvām turpat Krasnojarskas apgabalā, bišķi tālāk uz ziemeļiem, tur bija Biriļusu rajons. Jāteic, ka  otrā izsūtīšana, mūsu nometinājuma vieta un attieksme bija cita, jo tajā sādžā – krievu cilvēki ir dāsni un atvērti, viņi mūs neuzņēma kā fašistus. No rīta pamodāmies, naktī mūs tur nolika gulēt šķūnī, no rīta gājām meklēt aku. Visa sādža bija iznākusi ārā uz ceļa, un katrs mums kaut ko deva – cits divus kartupeļus, cits puslitru piena, kamēr aizgājām līdz akai, spainis jau bija pilns pirmajai ēdienreizei. Par maizi mēs sapņojām, ka varētu kāds atsūtīt kādu sausiņu, bet nebija, kas sūtītu. Palika jau daži, bet tādu bija maz. Tante, pie kuras es dzīvoju, reizēm kaut ko atsūtīja, bet viņa laikam neizprata to, ka mēs gaidām. Reizēm bija tā, ka par darbdienām deva medu, reiz izsniedza spaini ar medu, ko mamma ar brāli bija nopelnījusi, bet maizes nebija. Maizi deva divsimt gramus dienā, kopā ar pelavām.

Biruta Penkule (Ulpe)

1949. gada 10. martā atbrauca brālēns un paziņoja, ka 25. martā mūs neaiztiks, ka mūsu likteni lems vēlāk. 26. martā bija jādibina kolhozs, sieva bija zootehniķe, gāju viņai palīgā. Nodzīvojām līdz rudenim, ziemā strādāju mežā par traktoristu. Rudenī saņēmām ziņu, ka mūs var atkal izsūtīt.

Visvaldis Pilvers

Otrreizējās izvešanas laikā, 1949.gadā, es neatceros, ka būtu īpaši raudājusi. Cik tad es tai Latvijā biju pirms tās Sibīrijas. Mamma bija palikusi tur, ar mammu satikties gribējās. Kaut kāda tāda vienaldzība daļēji pārņēma. Un tur mēs bijām vairāki no Plāņiem, vairākas ģimenes no viena pagasta. Tas varbūt tā kā tuvināja un mierināja. Man atmiņā, ka biju tādas vienaldzības pārņemta. Mūs aizveda ar vilcienu līdz Asinas stacijai. Mamma bija Tjuhtetā un pārmeta mums, ka viņai tomēr bija sarežģītāk tikt laukā no Tjuhtetas, jo tos četrdesmit pirmā gada izsūtītos uzskatīja par lielākiem grēciniekiem. Mammai ilgi gāja tā sarakstīšanās, kamēr viņai iedeva atļauju atbraukt uz Tomskas apgabalu. Mums atkal bija neērti – kā tad mēs pametīsim tēva brāļus, viņi abi bez ģimenēm. Kā tad mēs pametīsim viņus Sibīrijā vienus pašus neaprūpētus un neapgādātus.

Viss notika tāpat kā 1941.gadā, tikai ar to atšķirību, ka bija pavasaris. Ar zirgiem braucām līdz ceļam, pa kuru brauca automašīnas. Sibīrijā vēl bija šķīdonis. Ar kamanām braucām pa to sniega putru. Mums veca tantiņa no citas ģimenes sēdēja kuražā. Tā tur, nabadzīte kliedz brēc, ka ūdens nāk vezumā un ka viņa ir slapja, bet vedēji jau to neņēma vērā.

Nekādas atšķirības nebija. Bet gadu gaitā dzīvošanā, salīdzinot četrdesmit pirmo gadu ar četrdesmit devīto gadu – tās nav salīdzināmas Sibīrijas, tās ir divas pilnīgi atšķirīgas Sibīrijas. Jo četrdesmit devītajā gadā tomēr ģimenes bija kopā, un tad jau vairs nebija kara apstākļi, lai gan nekādas bagātības tur sādžā nebija. Mēs tad bijām kolhozā. Tad jau mēs visi bijām pieauguši, strādājām. Brālis… Tur viņus ļoti veikli izveidoja par traktoristiem. Es strādāju kā uzskaitvede traktoru brigādē, bet traktoru brigāde skaitījās valsts uzņēmums, un tiem graudus deva vairāk nekā parastiem kolhozniekiem, tā ka tur mēs bijām iztikuši. Par badu vispār nav ko runāt. Mamma atbrauca, neatceros tikai, cik tālu.  Mēs braucām uz Iļjanku viņai pretī. To es tiešām vairs neatceros, un nav vairs, kam pavaicāt. Bet viņa ieradās. Tādā dziļā kolhozā. Tjuhtetā jau bija pašiem vidusskola. Tur, kur mēs bijām, kādus 20 kilometrus no rajona centra, mums nebija skolas… Pirmās 4 klasītes laikam tur bija gan. Kas tad nu divdesmit gados vairs, tādos apstākļos… Nu, nezinu, bet par skološanos man nebija domas.

Savus kustoņus jau sākām iegādāties. Dzīvojām Tomskas apgabala Zeļanskas rajonā. Mūs izmitināja pa mājiņām, pēc tam ar laiku nopirkām savu mājiņu – tādu mazu būdiņu ar salmu jumtu. Blakus no salmiem uzmeistarojām kūtiņu gotiņai un sivēnam.

Astrīda Prauliņa  (Stale)

1949.gada izvešana – tā notika, kad vēl bija ziema. Māte stāstīja, ka vagonā kāda meitene kautrējās iet nokārtoties, un viņai plīsa pūslis. Aizgāja bojā. Galapunktā kādai sievietei bija sākušās dzemdības, atsauca ārstu. Ieradās ārsts salāpītās drēbēs, tad nu mēs redzējām to nabadzību. Sievieti iznesa ārā no vagona uz palagiem, zem klajas debess, un sākās negaiss. Tādi bija necilvēcīgie apstākļi. No Krasnojarskas tālāk mūs: latviešus, leišus, igauņus, Pievolgas vāciešus veda ar kuģi uz sādžu. Dzīvojām barakās, vairākas ģimenes kopā. Mātes gāja darbā. Mātēm lika parakstīt 3% Valsts obligācijas, bet nebija naudas, komandants saka, ka viņas laikam slikti strādā, ka naudas nav. Izsauca priekšsēdētāju, skatās – mātei 900 izstrādes dienas. Naudu par padarīto nedeva. Zem ieročiem lika parakstīties. Ēdām lopbarības raušus – tik garšīgi kā konfektes. Bet vēlāk iznāca saindēties, dabūjām dizentēriju. Pievolgas vācieši mūs iemācīja ēst suslikus – garšo kā putna gaļa, nekāda vaina. Arī balandas, nātres. Tās ēdām ne tikai mēs, bet arī vietējie. Cepām nātru raušus, vārījām balandu zupu. Varbūt tas palīdzēja zobiem – man ir jau 65 gadi, bet  vēl visi personīgie zobi. Sibīrijas rūdījums, vitamīni.

Imants Reķis

Bet 25. martā, kad biju jau pārnākusi no skolas, un krēsloja, sētā iebrauca vietējie – atkal izvešana. Aizveda uz Skrundu, salika lopu vagonos un – prom uz Sibīriju. Jutos briesmīgi, visu sapratu un apzinājos – man jau bija četrpadsmit gadu. Brauciens ne ar ko neatšķīrās no 1941. gada. Vienīgi “adrese” cita – mūs izsūtīja uz Omskas apgabala Molotovas rajonu.

Vietējā sādžā mūs nometināja pie krieviem. Bet pēc gada uzcēlām pašas sev nelielu būdiņu, kurā dzīvojām līdz 1956. gada rudenim. Abas ar mammu strādājām kolhozā, pelnījām maizīti, jo tur bija tikai četrgadīgā skola, bet es četras klases jau biju beigusi. Strādāju uz traktora piekabes.

Vectēvs un vecāmāte sūtīja mums paciņas – speķi un žāvētus ābolus.

Mamma rakstīja vismaz astoņus lūgumus, lai mums atļauj atgriezties mājās, bet to atteica.

Ārija Rezevska (Gobzeme)

1949. gadā 25. martā gaisā juta, ka nupat atkal notiks. Ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, viss bija sakrāmēts. Paldies Dievam, garām. Nu garām – garām, ļoti labi. Brālis jau bija apprecējies, strādāja sešgadīgajā skolā kādus10 kilometrustālāk par skolotāju, abi divi ar sievu. Tur bija pa divām klasēm vienā istabā. Vienā bija 1. un 3., otrā 2. un 4. klase. Nāk 15. augusts. Atbrauc piedzēries milicis ar zirgu un aizved mammu. Es biju tajā brīdī aizgājis uz upi zvejot.

-Kurāgadā tas bija?

– Tas bija četrdesmit devītajā gadā. Atskrien audzinātāja, arī latviete, saka – skrien fiksi uz mājām! Es ieskrienu – mammu jau ved pa durvīm ārā uz ratiem. Es saku: ‘’Mamma, ko man darīt?’’ Viņa saka: ‘’Dēls, ej vai nu brāļa vai pie radiem, ko es varu zināt.’’ Šis, tāds galīgi piedzēries kā lops, galīgi pilnā, sabļauj. Viņam cepure nokrita, mamma vēl pacēla, iedeva, tāda “furažka”. Parastā viņu frāze: ‘’Pēc divām dienām mamma būs atpakaļ, tu vari nekur neiet.’’ Šito es jau dzirdēju četrdesmit pirmajā gadā, ka pēc divām dienām mēs apvienosimies ar tēvu. Es domāju – te nav ko darīt. Tur bija kādi10 kilometri, es pie brāļa. Brālim sieva stāvoklī, tas nu nebūtu nekas, ne tur mana vaina, kā saka. Šī saka – brāli arī paņēma tajā pašā dienā. Ko nu darīt? Eju atpakaļ uz bērnunamu. Domāju, pēc kādām dienām būs jāiet uz Ilūksti atkal pie krustmātes. Dažas dienas audzinātājas par mani gādāja. Visas audzinātājas mammu dikti ieredzēja. Direktrise bija krievuška – Ludmila Borisovna, bet tāda ļoti cilvēciska, pret mani, pret mammu ļoti labi izturējās. Pēcpārisdienām taisos, krāmējos iet atpakaļ pie krustmātes. Uzreiz parādās brālis. Viņu atlaiduši. Kur tu iesi? Nāc pie manis. Tā es aizgāju pie viņa. Dzīvoju pie brāļa. Brālis man tagad ir skolotājs, eju 4. klasē. Brālis kādā 13. vai 14. decembrī aizved sieviņu uz Ilūksti uz dzemdībām. Tās mājas saimnieks, kurā bija skola, ienāk, pasauc brāli pie sevis. Ienāk vēl pēc kāda laika – visi pa mājām, lasieties! Ja skolēnus laiž mājās, kurš nepriecājas. Momentā aizbirām visi pa mājām. Brālim bija tāda mājkalpotāja, čakla sieviete. Es atnāku mājās, skatos, brālis brauc ar ratiem un viens milicis līdzi. Man jau tā jocīgi paliek. Mamma arī aizbrauca droškā ar milici. Bet groži ir brāļa rokās. Nodomāju – varbūt, ka ne. Ienāk viņi abi divi iekšā. Brālis saka: ‘’Mani arestē, vedīs prom.’’ Paēda pusdienas, arī to milici pabaroja. Milicis gan visu laiku dievojās. Viņš bija tāds puspolis, puslatvietis. Viņš saka: ‘’Tu man piedod, Romuald. Es neesmu vainīgs. Ja tev izdosies atgriezties, es tev būšu labākais draugs.’’ Vai tas nāca no sirds vai ne, to es nezinu, tas uz viņa sirdsapziņas. Katrā gadījumā paēda, iedeva līdzi, ko varēja iedot, un aizbrauca.

Teodors Rubenis

Pienāca 1949. gads, agri no rīta man sit pie loga, lai es ģērbjos. Ārā stāv čekists ādas mētelī un vēl kāds svešais – lai es ņemot rakstāmo un nākot līdzi. Domāju, ka mani izved otrreiz. Mani aizveda uz kaimiņu māju. Tur man lika rakstīt visu, ko viņi diktēja, man bira asaras, jo to ģimeni veda prom… Pēc tam visu nakti kaimiņi zaga, nesa prom no tās mājas visu, ko spēja aiznest… lopus, mantas – tāpat kā pie mums, Kalētos. Vēlāk, pēc mūsu izvešanas, tante bija aizbraukusi uz Kalētiem, iedevusi vāciešiem zosi, vācietis nāca tantei līdzi, un no kaimiņiem dabūja atpakaļ visus mums nozagtos sugas lopus, un viens otrs kaimiņš vēl arī kāvienu saņēma.

Vienreiz ierodas pie manis čekists. Prašņāja, vai esmu bijusi izsūtīta, kas bijis mans tēvs. Es teicu, ka tēvs bija zemnieks. Viņš saka, ka es melojot, jo mans tēvs nēsājis formu. Es paliku nikna un teicu – ko tad jūs man prasāt, ja jau visu tik labi zināt? Čekists man lika ievākt ziņas par pagasta priekšnieku – ko viņš darījis vācu laikā… Es atteicos. Teicu – gan jau atradīsies citi, kas zinās visu. Pēc 2 dienām viņu atrada sabrauktu pie mājas – it kā mašīna bija uzbraukusi virsū.

Herta Sedola (Kaļiņiņa)

…Otro izsūtīšanu es jau atceros ļoti labi, to es varu stāstīt ilgi. Tā iznāca, ka mamma pašnāvību neizdarīja, domāju, ka viņu Dievs pasargāja no tāda soļa.

Māte atnāca un pasauca mani no klases ārā. Es atnācu mājās, viņa lika, lai es aizeju pēc Georga. Bija neliela kravas mašīna, kā džips, vajadzēja pusstundas laikā savākt mantas. Mamma zināja, ka ikviena manta var noderēt. Sagriezām audumus, ātri uzšuvām maisus, sametām visu iekšā, kas mums bija. Māte prasīja konvojam, vai tas jāņem, tas teica: ‘’ Ņemiet līdzi visu! ‘’ mūs aizveda uz Šķirotavas cietumu.

Kamera bija pilna, nebija, kur nogulties. Tur bijām ilgi, vismaz nedēļu. Mēs bijām kopā ar sievietēm. Cilvēki bija laimīgi, kad viņus izsauca, ka brauks tālāk, jo tur gaisa nebija.

Mūs iesēdināja restotā vagonā,- speciāli noziedzniekiem. Kupejas pārtaisītas, logs slēgts. Kur ir koridors, tur logi ir, bet staigā konvojs,. Durvis bija slēgtas un restotas, ja tās aiztaisa, tad vispār neko neredz. Konvoji bija dažādi.

Vagoni tika iekļauti visādos sastāvos. Pirmā pietura bija Maskava, atkal ārā, iekšā cietumā, gaidi savu kārtu. Vienreiz dienā ieslodzītos izveda uz pastaigu, es pirmo reizi redzēju Maskavu no jumta.

Otrā pietura bija Sverdlovska. Tur bija liela kamera. Tur tā baroja, ka neviens neko nevarēja ieēst, produkti bija bojāti. Logi bija uz sētas pusi, ciet nebija, varēja paskatīties. Es redzēju pa sienām, bet sākumā nesapratu, kas tas ir – bija papīrīši, ko vilka uz leju un uz augšu, tikai pēc pāris gadiem sapratu, ka tā ieslodzītie apmainījās ar informāciju.

Tad bija ļoti īsa pietura Omskā, tad Novosibirska. Tur bija lēģera tipa cietums, milzīga platība. Mums bija zona, kur bija sievietes ar bērniem. Pa nakti laikam pat netaisīja ciet, mēs staigājām, kad bija labs laiks, mēs pēc tām vietām jutāmies patīkami.

Restotajos vagonos bijām atkarīgi no konvoja, no tā, kāda viņam attieksme. Atceros, ka konvojam nepatika – brālis skatījās logā. Viņš vienreiz pateica, kad neklausīja, tad aizcirta durvis.

Tomskā – katru reizi vajadzēja nodot mantas – mātei atrada pāris rubļus naudas, viņai draudēja, ka liks karcerī. Režīms bija stingrs.

Bēni to dzīves realitāti neuztver tā, kā vecāki, viņiem bija grūtāk nekā mums.

Sergejs Vahramejevs

Naktī no 24. uz 25. martu, kā jau čeka visu dara naktī, atkal naktī vienos ienāca mūsu istabiņā čekists Galkins ar lielām pagonēm, Erna Korba un divi šķībacaini zaldātiņi ar štikiem. Tūdaļ lika saģērbties. Man tā bilde nostājās priekšā: viss, ko es esmu izgājusi. Es biju 7 mēnešus stāvoklī. Es zaudēju samaņu. Korba bija likusi izvilkt mani virtuvē. Vīrs bija izvilcis mani virtuvē, nolicis uz krēsliem un iznesis manas drēbes, savas drēbes un vienu segu un spilvenu. Laikam, kur mani uzlikt. Kad es nācu pie samaņas, viņš man āva kājas. Korba līmēja ar baltiem papīriem ciet istabas durvis. Es paskatījos apkārt – it nekā vairāk. Es teicu: “Dievadēļ, atļaujiet man paņemt bērnam drēbītes! Man būs bērns.” Korba teica: “Tavam kucēnam drēbīšu nevajadzēs.” Galkins jau stāvēja pie ārējām durvīm un teica: “Korova očnulasj.” Korba atbildēja: “Tādas nesprāgst.” Atstāja mūs zaldātu uzraudzībā un paši aizskrēja pēc nākošiem upuriem.

Un tā 1949.gadā atkal sākās mans ceļš uz Sibīriju, šoreiz uz Tomskas apgabalu, un aizveda mūs atkal ar kuģi uz Parabeļu. Tur piedzima mana meita Taiga. Tur mēs nodzīvojām 8 gadus un atkal braucām atpakaļ uz dzimteni., kaut mūs neviens šeit negaidīja. Man nebija neviena tuvinieka.

Jausma Zaķe (Podegrade)

Es latviešu valodu jau biju praktiski aizmirsusi. Es atgriezos, nonācu bērnu namā. No turienes mani paņēma mammas māsa. Tad- 1947. gadā- mamma, drosmīga būdama, atmuka uz Latviju. Es varu tikai apbrīnot, kā viņai tas izdevās, viņa dzīvoja bez dokumentiem , nelegāli. Tad viņas māsa atdeva mammai savu pasi un ar viņas pasi mammai laimējās te nodzīvot divus gadus. 1949. gadā latvieši viņu nodeva, un mamma kopā ar māsu nonāca cietumā, viņu notiesāja uz trīs gadiem,un  gan mammas māsas bērni, gan es praktiski palikām uz ielas. Mājas iedzīvotāji mani pavadīja uz Matīsa cietumu. Toreiz man bija 12 gadu, un to es atceros ļoti spilgti- kā aiz  manis aizcirtās smagie cietuma vārti, vienā pusē palika raudošie radi, bet es- maza meitiņa ar ragaviņām paliku iekšpusē. Esmu pateicīga sargiem, kas mani uzreiz neveda uz kameru, bet atļāva palikt uzgaidāmajā telpā, līdz atveda mammu. Mammu atveda vakarā, un es visu dienu gaidīju, ne ēdusi, ne dzērusi. Bija jau krēsla, kad atveda mammu. Līdz šim brīdim es naktīs uztrūkstos no zābaku rīboņas pa dzelzs kāpnēm, smago dzelzs durvju trokšņa, man acu priekšā mazie dzelzs lodziņi, pa kuriem ielūkojās sargi. Kamera- tumša, drūma, divstāvu nāras un  šausmīga smaka, jo stūrī stāvēja ‘’paraša’’. Kamera bija pilna ar cilvēkiem, pa lodziņu varēja redzēt tikai debesis. Mūs dzina uz tualeti, reizi dienā mums pusstundu bija pastaiga. Tā mēs tur bijām divas nedēļas. Pa etapu mūs sūtīja uz nākošo apmešanās vietu. Nezin kādēļ mūs sūtīja uz Orlu. Mūsu  ‘’kompānijā’’, ar kuru kopā mūs nemitīgi pārsūtīja, bija 4 sievietes un 2 bērni. Parastā pārsūtīšana notika naktī –izsauca ar mantām un naktī speciālos vagonos- ‘’Stolipina vagonos’’ mazās kameriņās, sablīvēti sēdēja ieslodzītie. Par gulēšanu nebija ne runas, bērni bija mammām klēpī. Orlā iebraucām no rīta. Cauri pilsētai mūs veda vaļējā mašīnā,  stūros sēdēja sargkareivji ar suņiem. Visi cilvēki atskatījās, nevarēja saprast, kas tie ir par fašistiem, ko tur ved… Orlā mēs nonācām vecā, sabombardētā cietoksnī. Tur mēs satikāmies ar latviešiem- politiski tiesātajiem vīriešiem. Tā bija dramatiska tikšanās, viņi raudāja, redzot bērnus. Mēs bijām kopā kādu pusstundu, tad mūs izšķīra. Orlā dzīvojām, mēs, četras sievietes un divi bērni, kopā milzīgā kamerā, mēs tur bijām vieni. Tur bija mazliet brīvāk, bērnus laida pastaigāt pa cietuma pagalmu. No Orlas uz Maskavu, tālāk uz Sverdlovsku. Tur bijām kopā kamerā ar kriminālnoziedzniecēm, bet, paldies Dievam, šīs sievietes pret mums izturējās labi. Viņas bija pat atsaucīgas. Tālāk nokļuvām Čeļabinskā, Novosibirskā, Krasnojarskā, Kanskā. Katrā pieturas punktā mēs pavadījām ap divām nedēļām, pilnībā izbaudot cietumnieku dzīvi. Kanskā mūs aizveda uz NKVD, noformēja dokumentus, un teica, ka nu mēs varam iet un meklēt, kur palikt, kur dzīvot Sākumā bija grūti, jo mammai nebija darba, bet pēc tam jau mamma sāka strādāt. Viņa bija enerģiska un nekad ‘’nenokāra degunu’’. Otrreiz mums bija daudz vieglāk nekā pirmajā reizē. No pirmā izsūtījuma, no savas bērnības, atceros, ka vienmēr es biju izsalkusi, man vienmēr gribējās ēst. Otrreiz, lai arī nebija nekā cita, bet maizīte mums bija. Cita lieta, ka pēc šī ‘’ceļojuma’’ es biju sagrauta morāli, es gadu nevarēju pasmaidīt. Sapratu, ka viss, kas man bija dots- Latvija, Dzimtene- viss man ir atņemts. Mums jau arī teica, ka mēs parakstāmies par mūža izsūtījumu. Man bija skaidrs, ka es Latvijā diez vai atgriezīšos. Cerība neatstāja nekad, bet tā bija vāja… Pārdzīvojums, pazemojums, brauciens,  morāli sagrāva.

Inese Studāne (Lele)

The memories of deportees about March 25, 1949

In 1949, a few people were taken away from our classroom, and in the autumn of that same year, mama was arrested and put into prison in Ventspils.  In January she was moved to a transfer prison in Rīga.  They came for me in early January.  I was in the 11th grade at school.  The infamous KGB agent Jānis Dzintars came to take me away from school and bring me to the Ventspils prison.  Luckily, he allowed me to stop at home first.

We were told that we had fled home illegally and would be sent back to mama.  That’s what happened.  First I spent a week or so at the Ventspils prison, and then we were put on board a train with barred windows.  We were taken to Moscow, where we were put aboard a “Black Bertha” and taken to Butirki.  From there it was a train to Kubishev and a transfer prison.  It was simply dreadful – an old stable with bunks.  There was soup made of cabbage leaves and fish heads.  Later we met others who said that the next night after we were taken away, criminals broke through the wall and attacked the women who were on the other side of it.  They said that the situation was awful and that the guards could not deal with the criminals.  I thank God that we were no longer there.
The next transfer prison was in Krasnoyarsk – a big, old and terrible place.  I was there almost at the same time as mama.  Later we were sent further East to Kansk, where I spent an entire month in a single cell with thieves.
Finally, in late March, I was taken to the village of Baikan in the Aban District.  It was a tiny village in the taiga with a single street.  We were given a small house in which four families lived – Mr and Mrs Stūrītis, who were elderly, a young girl who had been deported for a second time, the Brīvnieks family from Ventspils, and us.
I collected sap in the forest.  Mama was not sent to work, because it was very hard work, trampling through the taiga with a heavy bucket of sap.  I was also afraid of the bears.  I saw a bear once.  I had a dog with me, and it began to bark loudly.  The taiga is lovely only in May, when all of the flowers are blooming and there are not yet any mosquitoes or other insects.  Later you had to wear a net over your face, and you could hardly see anything.

Zigrīda Audze

 

Unless I’m mistaken, mama returned from Siberia without permission in 1947.  She went to work at the Stende selection station as a technician.  She did very well, and the local authorities, who were good acquaintances of my grandfather, tried to do everything possible to make sure that she would not have to return to Siberia.  Then, however, the Presidium of the Supreme Council handed down instructions to say that anyone who had left Siberia without authorisation must spend three years in prison.  Mama was taken away in 1949.
 I was in the 7th grade at the Stende elementary school.  I behaved very well and was prepared to join the Komsomol, because I was naive enough to think that in that case I would be able to rescue mama.  It was terribly painful.  I wept when they put her on board the train.  That was the last time that I cried.  It was a terrible scene – mama being taken away as a big criminal among chains of militiamen and dogs.  The windows of the wagons were barred, and there were soldiers.
 Mama’s arrest did not cause any trouble for me at school, but when I entered a technical school in Kandava, I wrote down a false biography for myself, writing that I had been evacuated, as opposed to being a deportee.  The KGB came to check up on us once a week, and every week we had to write a paper called “My Autobiography.”  I always had my fake biography written down, and in a year’s time, the sheet of paper had faded.
 Our homeroom teacher was Mr Stiprais.  Once he came up to me with a little smirk on his face and said, “God forbid, don’t forget your biography!”  I was worried, but then I understood that the teacher’s brother was a doctor for the Talsi Home Guard.  I have magazines from the Home Guard to this very day, and Stiprais determined that I was the son of Commander Apsītis-Ozoliņš.

 Kārlis Apsītis-Ozoliņš

I was scared throughout my life.  That never stopped.  I don’t know whether it was real or unreal fear, but there was no certainty that the process might not be repeated.  You were so scared that you remained frightened all your life.  Memories slowly faded away, but when the National Renaissance began, it all came back to me, and it was even more difficult.  I have no children, perhaps because of the fear.  In 1949, my grandmother and grandfather were very worried, we had packed our things.  By that time people sensed things and knew a few things.  We had already dried some bread.  We were waiting and afraid, but God be praised, the deportation passed us by.

 Vineta Auziņa (now Viļumsone)

 

Mommy came home in 1948.  She was suffering from tuberculosis, but in 1949 she was arrested once again and sent to Krasnoyarsk.  My brother and I were not deported for a second time.  Mama died in hospital in a distant place in 1952.  A Latvian nurse sent us her wedding ring.

 Baiba Bērziņa (now Gaisa)

 
In 1949, I was living with my uncle and attending elementary school.  There were three other children from Siberia in my class.  I remember Rita Remeika.  In the spring, we had an exam, and the teacher saw that Rita was not there.  She told a boy to run to her house and see what was happening with the girl.  He came back to say that she had been taken away.  At night I heard people banging on the downstairs door, which was always locked at night.  My uncle and I stood in our little room and listened as heavy footsteps climbed the stairs past our floor.  Thank God, I was not taken that time, and I never faced danger again.
 My sister returned in 1951.  Mama moved to Parabel, and from there she sent my sister to Novosibirsk by plane.  When she got to the railroad station, she only had enough money for a ticket to Zilupe.  She bought the ticket and decided that if she had to, she would walk from Zilupe to Rīga.  On board the train, she met some soldiers who, upon learning that she had to get to Rīga, hid her, and that’s how she got home.

 Izolde Baltakmens

 

My younger brother, my mother and my father, who had become very weak at the concentration camp, arrived in 1946.  I asked for land and got 15 ha to farm.  Father was elected chairman of the kolkhoz.  My brother entered the technical school in Kazdanga in 1947, and I did the same one year later to study agronomy.  In March 1949 we were both arrested at school and deported for supposedly having returned home illegally.  We spent time in lots of prisons, but our whole family was there.  We were sent to the Far North, to Turkhansk, where there were mostly kolkhozes of hunters and fishermen.  We were lucky to end up at the centre of the district, where there was a station for experimentation.

 Edvīns Ābele

 

Mama was a teacher in Sloka.  In 1949, I learned that she’d been arrested.  I ran to the militia station in Dubulti and wanted to give her a package.  I saw her face behind a small window, and I began to weep.  “Remember what father once said,” she said to me.  She was sure that the deportation would be different.  A tall man in uniform entered the building and asked the man behind the desk about me.  He looked at me, understood that I was mama’s daughter, and quietly told me to get lost.  That’s what I did.  After that we passed each other on the way to work every morning and for more than 15 years in Jūrmala.
 Helēna Bergtāla (now Koziorova)

 

I moved to a factory in Novikov.  The Liepiņš family was there with three children.  The children were sent to a brother in Latvia, but in 1949 the brother was deported, the children ended up in an orphanage, and the mother lost her mind.

 Lūcija Bērzkalna

 

Mama was arrested in 1949, but nothing could be proven, and so she was released.  I was living with my relatives.  I was in school in 1949 when someone came for me in class and told me to get dressed and come along.  Mama was weeping at home about being deported again, but I was a child, and I was delighted that I would see my old friends again.  I was delighted to go along.  I remember how at the ministry mama wept and told me to ask an officer who was with us to let us go.  I understood nothing, but it would have been entirely in vain.  Mama was in a dead end – she’d already been there, and now she was being shipped back.
 I remember everything about the second deportation.  I remember how kind Russians were.  There was an ox-drawn cart behind the bars.  Mongolians guarded us.  I remember a day when a Russian soldier whose tour of duty had ended came to the train, pushed the Mongolian aside, and told him to open the door.  The Mongolian said no, he wasn’t allowed to do so.  The soldiers shoved him to one side and told me to come out of the cage and go with them.  There were three or four soldiers, and they sat me down.  They knew that the son was not responsible for his father’s sins, as they’d been told.  They fed me, took me back, and told the Mongolian that it would go badly with him if anything happened to the boy.  I remember how we were taken to Novosibirsk – more than 1,000 people.  There were guards with dogs all around.  We were taken to Kolima, where deportees had been housed since the tsarist era.  I remember old women standing on the side of the road and making the sign of the cross.
Mama told me that I approached one of the guard dogs, thinking that it was an ordinary animal.  It was good that the guard yanked the dog away.  I wasn’t afraid, I was phlegmatic.  After the second deportation, all of the women were put in prison, and most of the children ended up at an orphanage.  Mama and I were sent to the same place from which we’d fled.  I told my Siberian friends all about Latvia.  People from home sent us packages.  Local children had never seen the candy that I got.  I talked about apples and other fruit, and their jaws dropped.  We were allowed to receive on package from home once every six months in Siberia.  Mama had left some clothes and paintings at home.  We asked our relatives to sell them and send us the money.  Then life became easier.

 Valdis Blūms

 

 The second deportation occurred in 1949.  The five of us hid in the forest.  The owner of the homestead died, and I went to help to chop up needles.  The house was encircled.  I was glad that I had left my gun at the cattle shed.  I dumped the bullets into a laundry basket.  They arrested me along with my father’s mother, who was 86.  My brother stayed in Latvia.  We were taken to the station at Inčukalns, where I met my future wife.  The commandants were afraid that I would try to run away again, and so I had to check in with them each morning.

 Miervaldis Buks

 

The 1949 deportation was another tragedy.  Our school was in the same building as the parish centre.  In the morning we saw lorries driving down the road, and we were not allowed to approach the building.  Soldiers came with the parish elder to call out names.  My sister and I decided to flee.  We were not about to return to Siberia.  In the evening, my grandfather’s brother, Rūdis, opened the dormitory door and called for us.  My sister began to scream:  “No, we’re not going!”  It turned out that our grandmother had sent him to fetch us so that we would all be together.
 The next morning, the parish elder, Paeglītis, came with a Russian officer.  My grandmother’s surname was Zaķis.  Inta looked at the papers which were on the kitchen table and said that they had the wrong Zaķis family.  We were from the Sīļi homestead, and they were looking for the Zaķi family from the Zaķīši homestead.  They had fled, but Paeglītis needed to arrest a certain number of people.  Inta repeated her statement to the officer in Russian, and he told Paeglītis that a mistake had been made.  Paeglītis elbowed Inta and hissed, “Shut up, little girl.”  We were not taken away, however.  That’s how we were saved.
 I finished high school in Cēsis and decided to become a lawyer.  I filled out all of the paperwork at the university and did not hide the fact that I’d been in Siberia.  The deputy dean, Oto Grīnbergs, said to me:  “No, no, young lady.  You will not be admitted to the law school with such a history.  I’m putting you with the economists.”  He also dictated my new history to me.  I became an economist.

 Ilze Broka (now Krūmiņa)

 

 Then came 1949.  Gunārs Klūģis and I were in the same class.  He was a year older than me, but he had lost track of his education in Siberia.  One day a man came into the class and asked Gunārs to come with him.  After class we learned that Eduards and Māra had also been taken.  It was terrible.  I went home, and my uncle started to pack up clothes and food.  I couldn’t sleep at night.  I heard every vehicle and was so very nervous.  At school I started at the door and was startled each time it opened.  Fate, a guardian angel or a good person spoke up for me, and I was protected.  The Klūģis family later told me how awful it had been.  They’d been sent to one prison after another.  Eduards said that in order to keep their things from being stolen, he held the sacks in his teeth.  They were taken back to their mother.  She was so surprised when she received her children’s clothes.  My mother also waited to see what would happen to me, but thank God, I was not deported a second time.

 Valija Cīrule (now Nuķe)

 

In 1949, mama’s parents were living on the Lielmaņi homestead in Trikāta.  Mama’s brother, Edgars, had moved in with her parents during the war.  My grandfather was put in prison for having failed to pay the huge taxes that were levied.  I know that mama was terribly upset about the fact that he’d been put in prison.
 I 1949, my grandmother was deported from Lielmaņi together with mama’s brother and his wife and two children. Grandfather wasn’t there, because he was in prison.  They were sent to the Tomsk District.  I didn’t see them there.  A year later my grandmother got very ill and died.  We don’t know where she’s buried, and that’s a tragedy.  Mama’s brother and his family returned, by we don’t know where our granny is buried.

 Velta Cifersone (now Zalcmane)

 

 The deportation of 1949 arrived.  My uncle was mending some shoes. Militiamen came dressed in military uniforms, and we called them men with a stick on their heads, because that’s what the uniform looked like.  They beat up my uncle and broke his ribs and skull.  “Where’s your brother?!”  He lost conscience.  I was so scared that I couldn’t speak.  My aunt ran for help.  My uncle was left there, and they departed.  That was on March 25, 1949.

 Q:  Were they looking for your father?

 Yes.  Where was my father?  They said that a brother had to know where his brother was.  They broke his ribs and skull.  He was old, with gray hair, he was very old.  It was awful to see and experience all of that.  I remember another incident at school.  A man came in wearing a militiaman’s uniform or a soldier’s uniform, I don’t recall.  He had a gun, and I had to go to the militia to see whether a person who had been shot and then tied to the vehicle and dragged along the ground was my father.  Of course, it was not him, but it was terrible for me as a teenager to be taken back and forth as if I were a criminal.  What crime did I commit?  Why was I being punished?  I have felt that all of my life, up to this very day.  It’s awful.  The memories are terrible.  I would not wish that upon my greatest enemy.

 Inta Dauka (now Turka)

 

I cannot forget.  I will never forget as long as I’m alive.  The years between 1941 and 1949 were insane.  We had to leave our home.  A Russian put us in a car and said that we no longer owned anything.  We had some fur coats and other things, and everything was taken away.  The Russians guarded the vehicle and said that there was no room for our clothes.  Oh, how mommy cried!  In Siberia she said that if only she’d had one of those fur coats, she would not have been so cold.  It was a nightmare.  I can’t believe that it happened 60 years ago, it seems like it happened yesterday.  It is unimaginable, and I hope that it will never happen again.

 Velta Dalītis (now Namavīra)

 
 In 1949 we knew that the deportations were coming.  I was in the 3rd grade.  In the evening someone came to warn us that they were coming for us that night.  Mama was ready, she knew that there was nowhere to run.  There were vehicles driving around all night, but they didn’t arrest us.  They took away our six nearest neighbours.  In the morning, on the way to school, we weren’t sure that we would not be taken, as well.  The class was half empty.
 Mother’s sister and other relatives were deported, but we were not.  Until 1950 no one looked for us or arrested us.  In March, mama was called in by the KGB in Talsi, and she didn’t come home.  She was taken to a prison in Jelgava.  My paternal aunt asked to have the children stay with her, and the commander said OK.  We celebrated the Summer Solstice with my grandfather at the Pļavas homestead.  On June 26, he hitched up a cart and took us home.  Near the graveyard we met a neighbour woman, Mrs Rozīte, and grandfather left us there.  She warned us that the KGB had come for us.  We went straight across the field.  We were put in a car and taken to Talsi.  Gaida Krauja was there.  We slept at the KGB, and the next morning we were taken to Jelgava.  The mothers were all taken away, and we were put in the Central Prison in Rīga.  We were all in a big cell for women.  By the end of July, we’d been moved to the Brasa prison.  Mothers with children who were older than 13 were sent on.  I was 11.  The 40-wagon train was full in early August, and we were taken away again.  My bunk was by the window, and I read out the names of stations which we were passing.  We stopped at Omsk, where everyone was put into the sauna, and our clothes were deloused.  It was cold in the sauna.  Then it was back to the train.

 Indulis Eglājs

 

My son Jānis was born on February 25, and on March 25 we were sent back to Siberia – me with my tiny infant.  I spoke Russian, so I worked as a translator.  At the kolkhoz in Siberia, I did some work on the fields, but then I became an assistant to the brigadier.  We ended up in the Tomsk District, from where we were taken by barge to Krivoshein and then 40 km on to a village.

 The kolkhoz boss was illiterate and always drunk in the morning.  We could only think about Latvia.  As soon as we were liberated, we were among the first to leave.  We rode in an open car on top of scrap metal for 200 km, and it was in December.  The train was only departing the next day, and we slept on the floor at the station.  We had some dried pork.  It was December 1956.
 Dainis was born on January 21.  Jānis died at the age of one year and nine months, he had pneumonia.  My father died in Vyatlag in March 1942.  He was 49.

 Hilda Ēgendorfa (Kārklvalka)

 

In 1949 I heard that young people from the Teachers Institute in Bērzaine had been taken away.  A few children from our school were also yanked out of class.  It was a Friday.  At home I saw horses hitched to carts and a militiaman with a gun.  I understood everything.  A woman said to me, “Do you want to go along?”  I felt some braggadocio and snapped back:  “If you’re taking me for free, I’ll go for a second time.”  We were all put into the cart, but grandfather stopped at a sacred place and whispered, “Be well, my beloved father’s farm!”  Those words are engraved in my heart.
 The trip began.  I told my grandparents that it would be difficult, but we would survive.  A month later we were at a concentration camp in Tomsk, behind barbed wire, of course.  I remember the terrible situation in which two or three old and helpless people were left in the wagon.  We asked where the train would go, and we were told that it would be filled with cement.  We understood that no one needed these old people, these sick and gray-haired Latvian ladies with hands that had done such hard work.  No one needed them.
 Life at the concentration camp was difficult.  Spring came late, the ice did not break up, and we could not travel anywhere by barge.  I worked as a translator at an officer’s office, because many of the old people did not speak Russian.  I was allowed to visit the officers’ dining room, where I stole bread and brought it to people who were sick.  Epidemics broke out, people died, and almost every morning a lorry came for corpses.  Luckily, my grandmother survived and managed to return to Latvia.
 Once the ice broke up, we were put on a ship and sent to the Far North.  There was a little plank to get from the barge to the shore, and at least two people fell into the river and were swept away.
 No one needed old people there, either.  Representatives of kolkhozes came and wondered about them.  When the boss of the “Lenin’s Path” kolkhoz came, I told him that my grandfather was a blacksmith, my grandmother was a cook, and they might be of use.  We got to a village where we were housed with locals.  The Russians did not treat us poorly at all.

 Andris Eglītis

 

In 1949, of course, they came for my grandmother, but her daughter would not allow her to leave alone at her age.  My brother and I had to go with her.  They came for us at school in a lorry.  I couldn’t understand why everyone was crying.  On board the train, we read fables by Krilov and laughed.  When we stopped, we all went to the bathroom, men, women and children all together, squatting down.  I still remember that.
 We were taken to Omsk, and no one wanted us.  My godmother was 47, and she was with our grandmother and us, the two children.  Finally we found a place in the Sherbakulysk District, a village called Larga.  We were put into an interesting house with no walls.  All of the houses in Omsk were made of cow manure and straw.  We had quite a few blankets and pillows, and we fashioned a wall.  In the summer my brother, godmother and I built a new wall of straw.

 Vija Gaisiņa (Strēle)

 

 In March 1949 we learned that deportations were going to occur again, but where could we run and hide?  We spent a night in the forest, but then mama said enough, she was not going to be wandering around in the woods anymore.  We learned then that deportations in our parish would begin the next day.  Mama’s sister lived there, and she said that we were on the list.  My grandmother had died in late February.  The grain had been taken away, and so had the cows.  I believe that one cow and one horse remained behind.  We were seen as kulaks, because we owned 30 hectares of land.  They came for us.  Before that spies came to ask whether we had a horse and cart.  Mama took apart her sewing machine and brought it along.  It was pretty much the same as the first time.  Some 20 families were brought to the parish centre.  Mama’s sister cooked a bucket of soup for everyone to eat.  Five of the children in our 7th grade class were taken.  There were 15 of us in the class, ten remained to graduate.  There was a shopkeeper’s family which apparently bribed the officials, because in the evening they were let go.  It took two days to assemble everyone.  Our neighbours were arrested on the last day.  They had a disabled child, but they took the child, as well.  We were driven to Tukums and put on board a train.  The men were not taken away separately this time.  One neighbour was brought on a stretcher, he died during the trip.  The same wagons, the same hole in the floor, the same porridge and water.  There was a stove in the wagon which we fired up, because it was cold.
 In Tomsk we were put ashore on the banks of the Oba river.  There was a prison camp there.  We had to go to the sauna.  We passed through long rooms.  The police made us sign documents to say that we were voluntarily moving to Siberia for life.  We had to undress and wash.  There was much dysentery in Tomsk.  We lived there until May, when the ice broke up.  Then we were put on barges and sailed down the Ob to the old village of Shegarka.  Those who knew how to do things were left there, the others were divided up among kolkhozes.  There were builders and craftsmen.  Mama knew how to sew and got a job as a seamstress.  We lived in the club in the centre of the village, and the Russians complained.

 Austra Grīnfelde

 

 It was a foggy and early morning on March 25, and I was going to school, but a friend approached me and said, “Don’t go to school today, Ziedonis.”  I went back home.  Mama had fled from Siberia in 1947.  She had a Latvian passport and was registered.  She was in Kurzeme with her sister.  My mama told her sister to hide in the forest, because there would be deportations.  The sister’s husband worked in the forest and gathered firewood.  Mama’s sister and her children hid in the forest.  A car with two KGB agents and some local activists arrived after awhile.  They wrote down everything that was in the house and arrested the owner’s brother and his wife.  They were not owners of anything, he was working for his brother.  Because the owners weren’t home, they were arrested.  A man with a gun came into the bedroom and started to rummage through the night table.  He chased me out of the room and stole some money.  We’d sold a colt.  I didn’t know that mama’s sister had money there, but the ragamuffin Russian took it all.  The deportation ended, and then mama’s sister and her children emerged from the forest.  They stayed at home, and the next day they had to submit grain to the state.  They remained poor and bare, but at least they were in Latvia.

 Ziedonis Hagemanis

 

Grandfather and grandmother were deported in March 1949, and my brother and I remained alone.  Men came to record our properties.  I begged to be left some money for food, and they did.  We tried to do things.  We decided to continue to go to school, we were used to not having many things.  During the summer we worked at the kolkhoz, we mowed the hay.  I was small, but I survived.

 Alma Ģiga (Ozola)

 

It was March 25, 1949.  I didn’t know whether I would get home from school.  There were soldiers at the village council.  During a break between classes, a former student came to tell me that my brother and his nanny had been taken away.  I didn’t have my passport and I decided that whatever happened, it would happen.  Soldiers came to the school and took away a teacher.  They were waiting for me after class.  I went to pick up my sister.  We were taken to the sauna in Viesīte, and it was full.  Four kids were taken from our class.
 We were taken to the Lyubino station in the Omsk District.  There were already people there from kolkhozes, looking for specialists.  We were taken in horse and ox-drawn carts for a distance of 50 km or so.  There were ten carts, we rode all night.  In the village of Pavlovka we were given housing.  Three families from Viesīte moved into a two-room house.  We immediately had to go to work at the kolkhoz.  We ploughed the fields and mowed the hay.  We planted potatoes.  Even people we hardly knew in Latvia sent us packages and money.

 Valdis Kalniņš

 

 We were arrested a second time in 1949 and taken away – three of us children and our nanny.  I don’t know why they took her, she died there.  The deportation was not much different than the first one – the car, the soldiers, the two or three civilians.  There was a woman from the railroad who read out our judgment and told us to pack up.  We were taken to a remote train station by Jēkabpils.  We didn’t move for three days.  There was a stove in the wagon, we lit it.  There was no firewood, but at stations we were allowed to fetch coal.  It was cold and rainy in March in Latvia, but it was still very much winter beyond the Urals in Russia.  There was a lot of snow.  We were taken to the Sargatka region of the Omsk District, which was around 90 km away, and we rode all night.  I had never ridden in such a cart, though mostly we walked because the ox needed to rest.  We’d catch our breath at villages.  It was cold in the carts.  We got to our destination around noon the next day.  Everyone looked for housing.  Three families lived with an old woman in a house where she gave us one room.  We lived there for a year or so and worked for the kolkhoz.  In the spring we ploughed the fields with oxen.  When it was mowing season, we were away the whole week, because the fields were distant.  We cooked soup and porridge there, we also had bread.

 Arnis Kalniņš

 

It was 1949.  Everyone got up in the morning and didn’t know which neighbors were still there and which ones were gone – nearly everyone in our parish was taken away.  There were empty homes, and even now the parish is quite empty, the old families are all gone.  I don’t know of anyone who returned from the 1941 deportation.  There are people who are buying up the properties, but the locals are all gone.

 Vija Ķērpe

 

 Mama returned in early 1947, and we’d been informed that she was coming.  On March 25, 1949, she ran away, because she had suspicions.  My brother and I were at school, and I think that mama was caught on March 29.  Grandmother wept.  Mama had not spent even two years back in Latvia.  Grandmother had a cow, a horse and a pig.  Mama didn’t work anywhere, she was afraid.  We thought that we were always being watched, we didn’t want to cause problems for others.  Grandmother became nicer toward us, but it was a hard life.  My brother and I worked at the kolkhoz.  They took away our horse and one of our two cows.  We’d been hiding one of the cows, but the Russians took everything.  How would they have moved forward so quickly if they had not robbed the Latvians?  Everything that was left after the deportations remained in their hands, after all.  Father’s house was a pile of ash.  Mama’s brother managed to save his piano.  It was said that the Germans burned the house because they thought that there were Russians inside.
 Mama was on the train for two weeks, she was taken back to Kazachin in the Krasnoyarsk District.  She lived there alone until 1950, but then papa was allowed to join her.  She became happier, but she wrote to us to say that she couldn’t even dream of coming home, because papa had a document to show that he had been expelled from Latvia.

 Sniedze Ķemere (Balbārzda)

I got married, kolkhozes were established, and 1949 came.  My husband and I were on our way to Rīga.  We’d registered our marriage, but the old folks were not happy and said that we were not properly married.  They told us to go to Rīga to buy some rings.  I had been working and had a bit of money.  On the morning of March 25 we went to the train station and saw what was happening.  Carts were coming down the road, there were civilians organised by the army who had guns and didn’t allow anyone to get off the train while waiting for others to be brought.  It was still winter, they didn’t use cars as they would have done in the summer.  They sent guards to watch people so as to make sure that the deportees didn’t escape.  We saw people peering through the barred windows on the train, the doors were closed.
 We didn’t know what would happen.  I said to my husband, “I’m glad that I went through that hell before, they won’t deport me the second time.  I had served six years there.  Even if I were guilty of something, what would it be?  In what sense was I to blame?  I served my time.”  That’s what I said.  We didn’t know whether to push on to Rīga or go back home.  We decided to go to Rīga.  We couldn’t spend the night with our relatives, they said that even they weren’t sleeping at home.  We travelled to a more remote location by the seashore.  We did what had to be done, and now we know that back home everything was up in the air, people were being arrested and deported.  When we were returning home, there were once again carts, but this time full of the property of those who had been deported, everything that was left behind.  I thought that I had survived untouched, but I was arrested in November of 1949.

 Rasma Liepiņa (Līne)

 

When the second deportations came in 1949, we had packed up and were waiting, but no one came for us.  The next year, after the Summer Solstice, I was visiting a girlfriend.  When I got home, the parish secretary was sitting at the table, and mother said that we had to go back to Russia.  I thought that she was joking, but the parish was saying that we had three days to settle our affairs.  There wasn’t anything to sell, they were just being polite.  Mama said that someone had been shameless enough to suggest that she spend her own money to return to where she had been, but she was a proud woman and said no, if they wanted her to go to Russia, they’d have to take her there.  We were sent back to the Krasnoyarsk District, but a bit further North, at Birilyus.  The location was different, and the attitude was different.  Russian people are generous and open, they did not see us as fascists.  We spent the night in a barn, and in the morning we went looking for a well.  Everyone in the village was out on the street, and each person gave us something – some potatoes, half a liter of milk, and so on.  By the time we got to the well, we had enough food for our first meal.  We dreamed of bread or even crackers, but there was no one back home who could send us anything.  There were just a few people left.  My aunt, with whom I had lived, sometimes sent a few things, but I don’t think that she really understood what we were longing for.  Sometimes we got honey in return for our work.  Mama and my brother once got a whole bucket of honey, but there was little bread.  We got 200 g a day, but it was full of chaff.

 Biruta Penkule (Upe)

 My cousin came to see us on March 10, 1949, and said that we would not be touched on March 25 and that our fate would be determined later.  A kolkhoz had to be established on March 26.  My wife was a veterinary technician, and I went to help her.  We lived there until the autumn, and during the winter I worked as a tractor driver in the forest.  In the autumn we learned that we might be deported once again.

 Visvaldis Pilvers

 

I don’t remember weeping much during the second deportation in 1949.  I hadn’t been in Latvia too much before ending up in Siberia.  Mama was still there, I wanted to see her.  I was rather apathetic.  There were several of us from Plāņi, several families from the same parish.  Perhaps that brought us closer together and made me calmer.  I remember feeling some apathy.  We were taken by train to the station at Asin.  Mama was in Tyukhtet and complained that it was harder for her to leave there, because those who had been deported in 1941 were seen as bigger sinners.  Mama had to write many letters before she was allowed to depart for the Tomsk District.  We felt uncomfortable again – how were we supposed to abandon my father’s brothers?  Both of them were without families, and were we supposed to leave them alone in Siberia without anyone to care and provide for them?
 The process was the same as in 1941, the only difference being that it was springtime.  We were taken in a horse-drawn cart to the road where there were automobiles.  The snow was still melting in Siberia.  We rode in a sleigh through that porridge of slush.  There was an old lady from another family in the sleigh, and the poor woman yelled that water was pouring into the sleigh and that she was wet.  Those who were driving the sleigh didn’t care.
 There were no big differences, although life in 1949, when compared to life in 1941, was completely different.  The two Siberias simply could not be compared.  In 1949, families were together and the war was over, even though there was no big wealth in that village.  We lived at a kolkhoz.  We were all adults and worked.  My brother and others were very quickly trained to drive tractors.  I was a registrar for the tractor brigade, which was a state company.  Workers there got more grain than ordinary workers at the kolkhoz, so we had food.  There was no famine at all.  Mama came, though I don’t remember how long she had to travel.  We went to Ilyank to meet her.  I really don’t remember how that happened, and there isn’t anyone to ask about it anymore, but she did come to see us.  It was a kolkhoz deep in the taiga.  There was a high school in Tyukhtet, but there was no school where we were – around 20 km from the district center   No, I suppose that there was a school which children attended for the first four grades.  I was 20 years old, and I don’t know, but I had no thought at all about going to school.
We bought some animals.  We lived in the Zelyansk region of the Tomsk District.  We were housed in people’s homes, but eventually we bought our own little hut with a straw roof.  We also built a cattle shed of straw for our cow and our pig.

 Astrīda Prauliņa (Stale)

  

The 1949 deportation occurred when it was still winter.  My mother remembered that there was a girl in our wagon who was ashamed of using the hole that was meant to be a lavatory, and her bladder exploded and she died.  Near our destination, a woman went into lab  and a doctor was called.  His clothes were patched, and we could see the poverty that prevailed there.  The woman was carried out of the train on sheets and laid down under the open sky.  A storm began.  Such inhumane conditions!  From Krasnoyarsk, we Latvians, Lithuanians, Estonians and Volga Germans were taken to a village by ship.  We lived in barracks, several families together.  Mothers went to work.  They were instructed to buy 3% state debt obligations, but they had no money.  The commandant told them that apparently they were bad workers if they had no money.  The boss came and saw that my mother had worked for 900 days.  She wasn’t paid for the work.  She was forced to sign documents by men with guns.  We ate buns of animal feed which were as tasty as candy.  Later people started to get food poisoning and dysentery.  The Volga Germans taught us to eat ground squirrels.  They tasted like chicken and were fine.  We ate nettles and grasses, as did the locals.  We baked buns of nettles and made soup of the various grasses.  Perhaps that helped to keep my teeth healthy.  I’m 65 years old now and have all of my own teeth.  I grew strong in Siberia, there were vitamins.

 Imants Reķis

  

On March 25, I was just home from school.  Toward the evening locals arrived at our farm — a deportation once again.  We were taken to Skrunda, put into cattle cars, and off we went to Siberia.  I felt awful.  I understood everything, I comprehended everything.  I was 14.  The trip was no different than in 1941, but our destination was different — we were in the Molotov region of the Omsk District.  We were housed with local Russians at the village, but a year later we built our own little hut, and we lived there until the fall of 1956.  Mama and I worked at the kolkhoz to earn a living.  The local school only had four grades, but I had already finished four grades.  I worked with tractors.  Grandfather and grandmother sent us packages of bacon and dried apples.  Mama wrote at least eight requests to be allowed to return home, but the requests were always rejected.
 Ārija Rezevska (Gobzeme)

  

On March 25, 1949, people sensed that something was coming, and given our previous experience, we had packed everything up.  Thank God, the deportations passed us by.  That was wonderful.  My brother was married, and he worked as a teacher at a six-year school some 10 km away.  He worked there with his wife.  There were two grades in each room  — 1st and 3rd grade in one, 2nd and 4th grade in another.  On August 15, a drunken militiaman came in a horse-drawn cart and arrested mama.  I was at the river.  I was fishing. 

 Q:  In which year was that?

 1949.  A teacher who was also a Latvian came running up to me and told me to go home.  Mama was already being taken away.  I said to her:  “Mama, what am I to do?”  She answered:  “My son, go to live with your brother or our relatives.  I don’t know.”  The militiaman was completely drunk and was yelling something.  His hat fell into the ground, and mama picked it up and handed it to him.  He said the same thing they always said:  “Mama will be back in two days, you don’t have to go anywhere.”  I heard the same thing in 1941 – two days later we’d be back together with our father.  I thought that there was no point in my staying home.  I walked 10 km to get to my brother’s house.  His wife was pregnant, and that was no problem, but she opened the door and said that he had been taken away, as well.  What to do?  I went to the children’s home.  I thought that a few days I would have to go to Ilūkste, where my godmother was living.  All of the caretakers at the children’s home took care of me, they loved my mother.  The director was a Russian woman, Ludmila Borisovna, but she was very humane toward me and mama.  A few days later I packed up and meant to go to my godmother’s house.  Then, suddenly, my brother turned up.  He had been released.  He asked where I was going and said that I should come to live with him.  I did.  He was my teacher.  I was in the 4th grade.  On December 13 or 14, he took his wife to Ilūkste to have the baby.  The owner of the building in which the school was came in and asked for my brother.  A bit later he came back in and told us to get lost.  If students are allowed to go home early, who is unhappy about that?  We all disappeared.  My brother had a servant, a hard-working woman.  As I approached his house, I saw my brother in a cart with a militiaman.  How odd, I thought – mama was also taken away in a cart with a militiaman.  My brother, though, was holding the reins, and I thought that it would be OK.  The two of them came inside, and my brother said to me:  “I’m being arrested and taken away.”  We ate lunch, we fed the militiaman.  He swore up and down that he was not to blame.  He was half-Polish and half-Latvian.  He said to my brother:  “Forgive me, Romualds, I am not to blame.  If you manage to return, I will be your best friend.”  I don’t know whether he was speaking from the heart.  Let that be on his conscience.  I any event, they ate, my brother packed up what he could carry, and then he was gone.

 Teodors Rubenis

 

 Early in the morning in 1949 someone knocked on my window and told me to get dressed.  A KGB agent was standing there in a leather coat, and there was another man.  They told me to take a pencil and some paper.  I thought I was being deported again.  I was taken to the neighbor’s house.  I was told to write down everything they dictated.  I wept, because the family was being deported.  That night the neighbors came to their house and stole everything that they could carry, all of livestock, all of the property, just as had happened to us at Kalēti.  Later, after our deportation, my aunt went to Kalēti and gave the Germans a goose.  They sent a soldier with her to go around the neighbors’ farms to get all of our livestock back.  The soldier beat up some of those who had stolen things.
 Another time a KGB agent came to me and asked me whether I had been deported and who my father was.  I said that my father was a farmer.  He said that I was lying, because my father wore a uniform.  I grew angry and said to him:  “Why are you asking me these questions if you already know the answers?”  The KGB agent ordered me to collect information about the parish chairman and what he had been doing during the German era.  I refused.  I said that surely the KGB agent would find someone else who knew everything.   Two days later he was found dead outside his home, supposedly a car had run him over.

 Herta Sedola (Kaļiņiņa)

I remember the second deportation very well, I can tell you all about it.  At the end of the day, mama did not commit suicide, and I believe that God kept her from doing so.  She came to school and took me out of the classroom.  At home she told me to get Georgs.  There was a small Jeep-type vehicle, and we were given half an hour to pack up.  Mama knew that everything would be of use.  We cut up cloth and quickly sewed some sacks.  We tossed in everything that we had.  Mama asked what to bring, and the guard said, “Bring everything.”  We were taken to the Šķirotava prison.  The cell was full, there was no room to lie down.  We were there for a long time, at least a week.  We were together with women.  People were happy when they were taken away, because there was no air in that cell.

 There were bars on the windows of the wagon as if we were criminals.  The compartments had been rebuilt, the windows were locked.  There were windows in the corridor, but there were guards there.  The doors were locked, and when they were closed, you could see nothing.  There were different types of guards.  Wagons were part of all kinds of trains.  First we got to Moscow, then we were put in prison to wait our turn.  Once a day we were taken outside for a walk.  I saw Moscow for the first time from the roof of the prison.  From there we were taken to Sverdlovsk, where there was a large cell.  The food was spoiled, and no one could eat anything.  The windows opened into the yard, and we could look out.  I saw walls, and then I saw pieces of paper being pulled up and down.  Only a few years later did I understand that the prisoners were exchanging information that way.
 Next there was a very brief stop in Omsk, and then we were taken to Novosibirsk, where there was an enormous prison camp.  There was a zone for women and children.  I do believe that they didn’t lock the gates at night.  We went walking when the weather was nice, and we felt good when we could do so.
 In the barred wagons we depended on the guards and their attitude.  I remember one guard complaining about my brother looking through the window.  He told my brother to stop, my brother didn’t, and then the guard slammed the doors.
 Each time we stopped, our things were searched.  A few roubles of money were found in mama’s bag, and she was threatened with solitary confinement.  It was a very strict regime.  Of course, children perceive the realities of life in a different way than parents do.  It was harder for them than for us.

 Sergejs Vahramejevs

В 1949 году несколько человек были взяты из нашего класса, а осенью того же года, мама была арестована и помещена в тюрьму в Вентспилсе. В январе она была переселена в пересыльную тюрьму в Риге. Они пришли за мной в начале января.  Я был в 11-м классе в школе. Печально известный агент КГБ Янис Дзинтарс пришел, чтобы забрать меня из школы и отвезти меня в тюрьму Вентспилс. К счастью, он позволил мне сначала остановиться у себя дома.

Нам сказали, что мы сбежали домой незаконно и будем отправлены обратно к маме. Вот что произошло. Сначала я провел неделю или около того в тюрьме в Вентспилс, а затем мы были размещены на борту поезда с зарешеченными окнами. Мы были отвезены в Москву, где мы были размещены на борту “Черной Берты” и доставлены в Бутырки. Оттуда был поезд в Куйбищшев в пересыльную тюрьму. Это было просто ужасн – старое стойло с койками. Был суп из капусты листья и рыбьими головами. Позже мы встретились с теми, кто говорит, что на следующую ночь после того, как мы забрали, преступники пробили стену и напали на женщин, которые были на другой стороне его. Они сказали, что ситуация была ужасна, и что охранники не могли справиться с преступниками. Я благодарю Бога, что мы уже не было.

Следующий пересыльной тюрьме был в Красноярске – большие, старые и страшные места. Я был там почти в то же время, как мама. Позже нас отправили дальше на восток в Канск, где я провел целый месяц в одной камере с ворами.

Наконец, в конце марта, я был доставлен в деревне Baikan в районе Абан. Это была крошечная деревня в тайге с одной улицы. Нам дали домик, в котором жили четыре семьи – Мистер и миссис Stūrītis, которые были пожилые люди, молодые девушки, которые были депортированы во второй раз, Brīvnieks семьи из Вентспилса, и нам.

Я собрал сока в лесу. Мама не был отправлен на работу, потому что это была очень тяжелая работа, попирая по тайге с тяжелым ведро сока. Я тоже боюсь медведей. Я видел медведя один раз. У меня была собака со мной, и он начал громко лаять. Тайга прекрасна только в мае, когда все цветы цветут и там еще нет никаких москитов или других насекомых. Позже вы должны были носить сеть на вашем лице, и вы вряд ли видели.

Зигрида Audze

 

Если я не ошибаюсь, мама вернулась из Сибири без разрешения в 1947 году. Она пошла на работу в Стенде селекционной станции в качестве техника. Она сделала очень хорошо, и местные власти, которые были хорошими знакомыми моего деда, пытался сделать все возможное, чтобы убедиться, что она не будет иметь, чтобы вернуться в Сибирь. Затем, однако, Президиум Верховного Совета вынес инструкций сказать, что любой, кто покинул Сибирь без разрешения должны провести три года в тюрьме. Мама был увезен в 1949 году.

 Я был в 7-м классе на Стенде начальной школы. Я вела себя очень хорошо и был готов вступить в комсомол, потому что я был настолько наивен, чтобы думать, что в этом случае я мог бы спасти маму. Это было ужасно больно. Я плакал, когда они положили ее на борт поезда. Это был последний раз, когда я плакала. Это была ужасная сцена – мама уводят в большую уголовную между цепями милиционеров и собак. Из окон вагонов были допущены, и там были солдаты.

 Арест мамы не вызывает никаких проблем для меня в школе, но когда я вошел в техническую школу в Kandava, я записал ложные биографии для себя, написав, что я был эвакуирован, а не быть депортируемых. КГБ приехали, чтобы проверить на нас раз в неделю, и каждую неделю мы должны были написать статью под названием “Автобиография Мое.” Я всегда был моим поддельной биографии записано, и в течение года, лист бумаги исчезли.

 Наш классный руководитель был г-н Стипрайс. Однажды он подошел ко мне с небольшой ухмылкой на лице и сказал: “Не дай Бог, не забудьте вашу биографию!” Я волновался, но потом я понял, что брат учителя был врачом для ополчения Талси. У меня есть журналы из ополчения и по сей день, и Стипрайс решил, что я был сыном командующего Апситис-Озолиньш.

 Карлис Озолиньш Апситис

 

Мне было страшно на протяжении всей моей жизни. Это никогда не останавливается. Я не знаю, был ли это реальный или нереальный страх, но не было никакой уверенности, что этот процесс не может быть повторено. Вы были так напуганы, что вы остались напугал всю свою жизнь. Воспоминания постепенно исчезать, но когда Национальное возрождение началось, все это вернулось ко мне, и это было еще труднее. У меня нет детей, возможно, из-за страха. В 1949 году мои бабушка и дедушка были очень волновались, мы упаковали наши вещи. К этому времени люди почувствовали вещи и знал несколько вещей. Мы уже сушили хлеб. Мы ждали и боялись, но слава Богу, депортация мимо нас.

 Винета Аузиня (сейчас Viļumsone)

 

Мама пришла домой в 1948 году. Она страдает от туберкулеза, но в 1949 году она была арестована вновь и отправили в Красноярск. Мой брат и я не были депортированы во второй раз. Мама умерла в больнице в отдаленном месте в 1952 году. Латвийский медсестра прислал нам свое обручальное кольцо.

 Байба Берзиня (сейчас Gaisa)

 

В 1949 году я жил с моим дядей и посещать начальную школу. Существовали три других детей из Сибири в моем классе. Я помню Рита Remeika. Весной у нас были экзамены, и учитель увидел, что Рита не было. Она сказала мальчику бежать к ней домой и посмотреть, что происходит с девушкой. Он вернулся, чтобы сказать, что она увезли. Ночью я слышал, как люди стучать в дверь внизу, которая была всегда заперта на ночь. Мой дядя, и я стоял в нашей маленькой комнате и слушала, как тяжелые шаги поднялись по лестнице мимо нашего этажа. Слава Богу, я не принималось это время, и я никогда не сталкивался с опасностью снова.

 Моя сестра вернулась в 1951 году. Мама переехала в Парабель, а оттуда она послала сестре в Новосибирск на самолете. Когда она добралась до вокзала, она только хватило денег на билет в Зилупе. Она купила билет и решила, что, если бы она была, она бы ходьбы от Зилупе в Ригу. На борту поезда, она познакомилась с некоторыми солдатами, которые, узнав, что она должна была добраться до Риги, спрятал ее, и вот как она вернулась домой.

 Изольда Baltakmens

 

Мой младший брат, моя мать и мой отец, который стал очень слабым в концлагере, прибыл в 1946 году. Я попросил землю и получил 15 га на ферму. Отец был избран председателем колхоза. Мой брат поступил в техническую школу в Kazdanga в 1947 году, и я сделал то же самое через год учиться агрономии. В марте 1949 года мы оба были арестованы в школе и депортированы за якобы вернувшись на родину нелегально. Мы провели время во многих тюрьмах, но вся наша семья была там. Мы были отправлены на Дальний Север, в Turkhansk, где в основном были колхозы охотников и рыболовов. Нам повезло, что в конечном итоге в центре района, где была станция для экспериментов.

 Эдвинс Ābele

 

Мама была учительницей в Слока. В 1949 году я узнал, что она была арестована. Я побежала в милицию в Дубулты и хотел дать ей пакет. Я видел ее лицо за небольшое окно, и я начал плакать. “Помните, что отец однажды сказал,” сказала она мне. Она была уверена, что депортация была бы другой. Высокий мужчина в военной форме вошел в здание и спросил человек за столом обо мне. Он посмотрел на меня, понял, что я была дочерью мамы, и тихо сказал мне, чтобы заблудиться. Это то, что я и сделал. После этого мы прошли друг с другом по дороге на работу каждое утро и в течение более 15 лет в Юрмале.

 Хелена Bergtāla (сейчас Koziorova)

 

Я переехал в завод в Новиков. Семья Лиепиньш был там с тремя детьми. Дети были отправлены брата в Латвии, но в 1949 году был депортирован брат, дети попали в детский дом, а мать сошла с ума.

 Lucija Bērzkalna

 

Мама была арестована в 1949 году, но ничто не могло быть доказано, и поэтому она была освобождена. Я жил с моими родственниками. Я училась в школе в 1949 году, когда кто-то пришел за мной в классе, и сказал мне, чтобы одеться и идти вместе. Мама плакала у себя дома о депортации снова, но я был ребенком, и я был рад, что я хотел бы видеть мои старые друзья снова. Я был рад, чтобы идти вместе. Я помню, как в министерстве мама заплакала и сказала мне, чтобы спросить офицера, который был с нами, чтобы отпустить нас. Я ничего не понял, но это было бы совершенно напрасно. Мама была в тупике – она уже была там, и теперь она в настоящее время отправлены обратно.

Я помню все, о второй депортации. Я помню, как вид русских. Существовал вол-повозкой за решеткой. Монголы охраняли нас. Я помню день, когда русский солдат которого дежурство закончилось пришел к поезду, толкнул монгольской стороне, и сказал ему, чтобы открыть дверь. Монгольские сказал: нет, он не позволил это сделать. Солдат толкнул его в сторону и сказал мне, чтобы выйти из клетки и пойти с ними. Существовали три или четыре солдата, и они усадили меня. Они знали, что сын не отвечает за грехи отца, как они сказали. Они кормили меня, взял меня обратно, и сказал, монгольский, что он будет идти плохо с ним, если бы что-нибудь случилось с мальчиком. Я помню, как мы были взяты в Новосибирске – более 1000 человек. Были охранники с собаками все вокруг. Мы были взяты в Колыма, где депортированные были размещены с царской эпохи. Я помню старые женщины стояли на обочине дороги и делает знак креста.

Мама сказала мне, что я подошел к одному из сторожевых собак, думая, что это было обычное животное. Это было хорошо, что охранник дернул собаку. Я не боялся, я был флегматик. После второй депортации, все женщины были помещены в тюрьму, и большинство детей оказались в детском доме. Мама и я были направлены на то же место, из которого мы бежали. Я сказал моим друзьям Сибирского все о Латвии. Люди из дома прислали нам пакетов. Местные дети никогда не видели конфеты, которые у меня есть. Я говорил о яблоки и другие фрукты, и ртами. Нам разрешили получать на пакет из дома раз в полгода в Сибири. Мама оставила одежду и картины у себя дома. Мы попросили наших родственников, чтобы продать их и отправьте нам деньги. Тогда жизнь стала легче.

 Валдис Блумс

 

 Вторая депортация произошла в 1949 году. Пять из нас спрятали в лесу. Владелец усадьбы умер, и я пошел, чтобы помочь изрубить иглы. Дом был окружен. Я был рад, что я оставил свой пистолет в хлев. Я выбросил пули в корзину для белья. Они арестовали меня вместе с матерью моего отца, который был 86. Мой брат остался в Латвии. Мы были взяты на станцию Inčukalns, где я познакомился со своей будущей женой. Комендантов боялись, что я хотел бы попробовать сбежать снова, и так я должен был проверить с ними каждое утро.

 Miervaldis Букс

 

В 1949 г. депортация была еще одна трагедия. Наша школа была в том же здании, что и центр волости. Утром мы увидели грузовиков ехал по дороге, и нам не разрешили подойти к зданию. Солдаты пришли с приходом старшего, чтобы вызвать имена. Моя сестра и я решил бежать. Мы не собирались возвращаться в Сибирь. Вечером брат моего деда, Rūdis, открыл дверь общежития и призвал к нам. Моя сестра стала кричать: «Нет, мы не собираемся!” Оказалось, что наша бабушка послала его за нами, так что мы все были бы вместе.

 На следующее утро, приход старшего, Paeglītis, пришла с русским офицером. Фамилия моей бабушки была Zaķis. Инта посмотрел на документы, которые были на кухонный стол и сказал, что они были неправильно семьи Zaķis. Мы были с Sīļi усадьбы, и они искали семьи Zaķi от усадьбы Zaķīši. Они бежали, но Paeglītis того, чтобы остановить определенное количество людей. Инта повторила свое заявление офицера в русской, и он сказал Paeglītis, что ошибка была сделана. Paeglītis локтем Инта и прошипел: “Заткнись, маленькая девочка.” Мы не были отменены, однако. Вот как мы были спасены.

 Я закончил среднюю школу в Цесисе и решил стать юристом. Я заполнил все документы в университет и не скрывает тот факт, что я был в Сибири. Заместитель декана, Oto Grīnbergs, сказал мне: “Нет, нет, юная леди. Вы не будете допущены к юридической школе с такой историей. Я ставлю вас с экономистами. “Он также продиктовано моей новой истории для меня. Я стал экономистом.

 Илзе Брока (в настоящее время Круминя)

 

 Потом 1949 года. Гунарс Klūģis и я были в одном классе. Он был на год старше меня, но он потерял свое образование в Сибири. Однажды человек пришел в класс и спросил, Гунарс пойти с ним. После урока мы узнали, что Эдуард и Мара также были приняты. Это было ужасно. Я пошел домой, и мой дядя начал упаковывать одежду и еду. Я не мог спать по ночам. Я слышал каждое транспортное средство и так очень нервничал. В школе я начал в дверь и был поражен каждый раз она открылась. Судьба, ангел-хранитель или хороший человек говорил за меня, и я была защищена. Семья Klūģis позже рассказал мне, как ужасно это было. Они были отправлены в одну тюрьму за другой. Эдуард сказал, что для того, чтобы сохранить свои вещи от кражи, он провел мешков в зубах. Они были доставлены обратно к своей матери. Она была так удивлена, когда она получила одежду своих детей. Моя мама тоже ждал, что случится со мной, но, слава Богу, я не был депортирован во второй раз.

 Валия Цируле (сейчас Nuke)

 

В 1949 году родители мамы жили на Lielmaņi усадьба в Trikāta. Брат мамы, Эдгар, переехала к своим родителям во время войны. Мой дед был посажен в тюрьму за то, что не в состоянии заплатить огромные налоги, которые взимаются. Я знаю, что мама была страшно расстроена тем, что он был посажен в тюрьму.

 Я 1949 году, моя бабушка была депортирована из Lielmaņi вместе с братом мамы, его жена и двое детей. Деда не было, потому что он был в тюрьме. Они были отправлены в районе Томска. Я не видел их там. Через год моя бабушка получила очень заболел и умер. Мы не знаем, где она похоронена, и это трагедия. Брат мамы и его семья вернулась, на что мы не знаем, где наша бабушка похоронена.

 Велта Cifersone (сейчас Zalcmane)

 

 Депортация 1949 года прибыл. Мой дядя чинил ботинки. Милиционеры пришли, одетые в военную форму, и мы их называли мужчин палкой по голове, потому что именно равномерная выглядел. Они избили моего дяди и сломали ему ребра и череп. “Где твой брат?” Он потерял сознание. Я был так напуган, что не мог говорить. Моя тетя побежала за помощью. Мой дядя был оставлен там, и они ушли. Это было 25 марта 1949 года.

 Q: они искали твой отец?

 Да. Где был мой отец? Они сказали, что брат должен был знать, где его брат был. Они сломали ему ребра и череп. Он был старый, с седыми волосами, он был очень стар. Это было ужасно видеть и испытать все это. Я помню другой случай в школе. Пришел человек в униформе милиционера или солдатскую форму, я не помню. У него был пистолет, и я должен был пойти в милицию, чтобы увидеть, является ли человек, которые были расстреляны, а затем привязали к автомобилю и тащили по земле, был мой отец. Конечно, это был не он, но это было ужасно для меня, как подростка, которые должны быть приняты и обратно, как если бы я был преступником. Какое преступление я совершал? Почему меня наказывают? Я чувствовал, что все в моей жизни, и по сей день. Это ужасно. Воспоминания ужасны. Я не хотел бы, чтобы на моем злейшим врагом.

 Инта Dauka (ныне Турку)

 

Я не могу забыть. Я никогда не забуду тех пор, пока я жив. Лет между 1941 и 1949 были безумны. Мы должны были оставить наш дом. Русские поставили нас в машину и сказал, что мы больше не принадлежит ничего. У нас были некоторые шубы и другие вещи, и все забрали. Русские охраняют автомобиль и сказал, что не было никакого номера для нашей одежды. Ах, как мама плакала! В Сибири она сказала, что, если бы только она была одной из тех, шубы, она бы не было так холодно. Это был кошмар. Я не могу поверить, что это случилось 60 лет назад, кажется, что это случилось вчера. Это невообразимо, и я надеюсь, что это никогда не повторится.

 Велта Dalītis (сейчас Namavīra)

 

 В 1949 году мы знали, что депортации были ждать. Я был в 3-м классе. Вечером кто-то пришел, чтобы предупредить нас, что они пришли за нами в ту ночь. Мама была готова, она знала, что там было некуда бежать. Существовали движения транспортных средств по всему всю ночь, но они не арестовать нас. Они забрали наши шесть ближайших соседей. Утром, по дороге в школу, мы не были уверены, что нам не будут приняты, а также. Класс был наполовину пуст.

 Сестра матери и другие родственники были депортированы, но мы не были. До 1950 г. никто не смотрел на нас или нас арестовали. В марте маму вызвали в КГБ в Талси, и она не пришла домой. Она была доставлена в тюрьму в Елгаве. Моя тетка со стороны отца попросил, чтобы дети остаются с ней, и сказал командующий OK. Мы праздновали летнее солнцестояние с дедом на приусадебный Pļavas. 26 июня, он подтянул корзину и взял нас дома. Рядом с кладбищем мы встретились соседка, миссис Розите, и дед оставил нас там. Она предупредила нас, что КГБ приехали к нам. Мы пошли прямо по полю. Мы были помещены в машину и отвезли в Талси. Гайда Krauja был там. Мы спали в КГБ, и на следующее утро мы были взяты в Елгаве. Матери были отняты, и мы были размещены в Центральной тюрьме в Риге. Мы все были в большой клетке для женщин. К концу июля мы были перемещены в тюрьму Brasa. Матери с детьми, которые были старше 13 были отправлены. Мне было 11. 40-обоз был полон в начале августа, и мы забрали снова. Моя койка была у окна, и я зачитал названия станций, которые мы проезжали. Мы остановились в Омск, где каждый был введен в сауне, и наша одежда была deloused. Было холодно в сауне. Затем он вернулся к поезду.

 Индулис Eglājs

 

Мой сын Янис родился 25 февраля и 25 марта мы были отправлены обратно в Сибирь – мне с моим крошечным младенцем. Я говорил на русском языке, так что я работал в качестве переводчика. В колхозе в Сибири, я сделал некоторые работы на полях, но потом я стал помощником бригадира. Мы оказались в районе Томска, откуда мы были взяты на барже, чтобы Кривошеин, а затем 40 км на селе.

 Босс колхоз был неграмотным и всегда пьян с утра. Мы могли думать только о Латвии. Как только мы были освобождены, мы были одними из первых, чтобы уйти. Мы ехали в открытом автомобиле на вершине металлолома на 200 км, и это было в декабре. Поезд был только отправляющихся на следующий день, и мы спали на полу на вокзале. У нас были некоторые сушеной свинины. Это был декабрь 1956 года.

 Дайнис родился 21 января. Янис умер в возрасте одного года и девяти месяцев, он должен был пневмонии. Мой отец умер в Вятлаг марта 1942. Он был 49.

 Хильда Ēgendorfa (Kārklvalka)

 

В 1949 году я услышал, что молодые люди из института учителей в Берзайнская увезли. Несколько детей из нашей школы были также выдернул из класса. Это была пятница. Дома я увидела лошадей, запряженная телеги и милиционер с пистолетом. Я все понял. «Вы хотите, чтобы идти вместе” женщина сказала мне, я чувствовал некоторое бахвальство и огрызнулся: “. Если вы принимаете меня за бесплатно, я пойду во второй раз” Мы все были введены в корзину , но дед остановился на священное место и прошептал: “Будь здоров, мой возлюбленный ферме отца!” Эти слова высечены в моем сердце.

 Поездка началась. Я сказал моей бабушке и дедушке, что это будет трудно, но мы выжили бы. Через месяц мы были в концлагере в Томске, за колючей проволокой, конечно. Я помню страшную ситуацию, в которой два или три старых и беспомощных людей остались в вагоне. Мы спросили, где поезд будет идти, и нам сказали, что он будет заполнен цементом. Мы поняли, что никому не нужны эти старые люди, эти больные и седые латвийской дамы с руками, которые сделали такой тяжелой работы. Никто не нуждался в них.

 Жизнь в лагере было трудно. Весна пришла поздно, лед не распался, и мы не могли поехать куда угодно на барже. Я работал в качестве переводчика в офисе офицера, потому что многие старые люди не говорят на русском. Мне было позволено посетить офицерскую столовую, где я украл хлеб и принес его людям, которые были больны. Эпидемия вспыхнула, люди погибли, и почти каждое утро грузовике приехал на трупах. К счастью, бабушка выжила и смогла вернуться в Латвию.

 После Лед тронулся, нас посадили на корабль и отправили на Дальний Север. Был небольшой доске, чтобы получить с баржи на берег, и по крайней мере два человека упали в реку и были сметены.

 Никто не необходимы пожилым людям там, также. Представители колхозов пришел и спрашивает о них. Когда босс “Путь Ленина” колхоз приехал, я сказал ему, что мой дед был кузнецом, моя бабушка была поваром, и они могут быть использованы. Мы добрались до деревни, где мы были размещены среди местных жителей. Русские не относится к нам плохо на всех.

 Андрис Эглитис

 

В 1949 году, конечно, они пришли за моей бабушкой, но ее дочь не позволит ей оставить в покое в ее возрасте. Мой брат и я должен был пойти с ней. Они пришли к нам в школу в грузовик. Я не мог понять, почему все плакали. На борту поезда, мы читали басни Крылова и засмеялся. Когда мы остановились, мы все пошли в ванную, мужчины, женщины и дети все вместе, присев на корточки. Я до сих пор помню, что.

 Мы были взяты в Омске, и никто не хотел нас. Моя крестная мать была 47, и она была с нашей бабушкой и нас, двоих детей. Наконец мы нашли место в Sherbakulysk район, деревня под названием Ларга. Мы были размещены в интересный дом без стен. Все дома в Омске были сделаны из коровьего навоза и соломы. У нас было довольно много одеял и подушек, и мы вылеплены стены. Летом мой брат, крестная мать, и я построили новую стену из соломы.

 Вия Гайсина (Strēle)

 

 В марте 1949 года мы узнали, что депортация будет происходить снова, но там, где мы могли бы убежать и спрятаться? Мы провели ночь в лесу, но потом мама сказала достаточно, она не будет бродить в лесу больше. Мы узнали тогда, что депортация в нашем приходе начнется на следующий день. Сестра мама жила там, и она сказала, что мы были в списке. Моя бабушка умерла в конце февраля. Зерно забрали, и так было коров. Я считаю, что одна корова и одна лошадь осталась позади. Мы видели, как кулаки, потому что мы принадлежало 30 гектаров земли. Они пришли к нам. До этого шпионы пришли спросить, есть ли у нас была лошадь и телегу. Мама разобрал ее швейную машину и привез его с собой. Это было почти так же, как в первый раз. Около 20 семей были доставлены в центр волости. Сестра мама приготовила ведро супа для всех, чтобы поесть. Пять из детей в нашей 7-й класс класса были приняты. Существовали 15 из нас в классе, десять осталось получить высшее образование. Существовал семье лавочника, который по-видимому подкупить чиновников, потому что вечером они были отпустить. Потребовалось два дня, чтобы собрать всех. Наши соседи были арестованы в последний день. У них был ребенок-инвалид, но они взяли ребенка, а также. Нас везли в Тукумс и положил на борту поезда. Мужчины не были отменены отдельно на этот раз. Один сосед был доставлен на носилках, он умер во время поездки. То же вагоны, тот же дырка в полу, то же кашу и воду. Существовал печки в вагоне которого мы произвели вверх, потому что было холодно.

 В Томске мы высадили на берегу реки Обы. Существовал лагерь там. Мы должны были пойти в сауну. Мы прошли долгий номера. Полиция заставила нас подписать документы, чтобы сказать, что мы были добровольно переезда в Сибирь на всю жизнь. Мы должны были раздеваться и мыть. Существовал много дизентерии в Томске. Мы жили там до мая, когда лед распался. Потом нас посадили на баржу и поплыли вниз по Оби до старой деревни Shegarka. Те, кто знал, как делать вещи остались там, остальные были разделены между колхозами. Были строители и ремесленники. Мама умела шить и устроилась на работу швеей. Мы жили в клубе в центре села, а русские жаловались.

 Austra Grīnfelde

 

 Это было туманно и рано утром 25 марта, и я ходил в школу, но и друг подошел ко мне и сказал: “Не ходи сегодня в школу, Ziedonis.” Я вернулся домой. Мама бежала из Сибири в 1947 году. У нее был латвийский паспорт и был зарегистрирован. Она была в Курземе с сестрой. Моя мама сказала сестре, чтобы спрятаться в лесу, потому что не было бы депортации. Муж сестры работали в лесу и собирали дрова. Сестра мама и ее дети спрятались в лесу. Автомобиль с двумя агентами КГБ и некоторые местные активисты прибыли спустя некоторое время. Они записали все, что было в доме и арестовали брата хозяина и его жену. Они не были владельцами ни на что, он работал на своего брата. Потому что владельцы не было дома, они были арестованы. Человек с ружьем вошел в спальню и начал рыться в ночной столик. Он преследовал меня из комнаты и украл деньги. Мы продали жеребенка. Я не знала, что сестра мамы были деньги есть, но оборванец русский взял все это. Депортация закончилась, а затем сестра мамы и ее дети вышли из леса. Они остались дома, и на следующий день они должны были представить зерна государству. Они оставались бедными и голые, но по крайней мере они были в Латвии.

 Зиедонис Hagemanis

 

Дедушка и бабушка были депортированы в марте 1949 года, и мой брат, и я остался один. Люди пришли, чтобы записать наши свойства. Я просил, чтобы их оставили немного денег на еду, и они это сделали. Мы стараемся делать вещи. Мы решили продолжать ходить в школу, мы привыкли к не имеющим много вещей. Летом мы работали в колхозе, мы косили сено. Я был маленький, но я выжил.

 Алма Giga (Ozola)

 

Это было 25 марта 1949 года. Я не знаю, хочу ли я домой из школы. Существовали солдат на сельсовета. Во время перерыва между занятиями, бывший студент пришел, чтобы сказать мне, что мой брат и его няню увезли. У меня не было паспорта, и я решила, что бы ни случилось, это произойдет. Солдаты пришли в школу и забрали учителя. Они ждали меня после уроков. Я пошел, чтобы забрать мою сестру. Мы были взяты в сауне в Viesīte, и он был полон. Четверо детей были взяты из нашего класса.

 Мы были взяты на станцию Lyubino в округе Омска. Были уже люди туда из колхозов, ищет специалистов. Мы были взяты в лошадей и волов, запряженные на расстоянии 50 км или около того. Существовали десять телег, мы ехали всю ночь. В селе Павловка нам дали жилье. Три семьи из Viesīte переехали в двухкомнатную дома. Мы сразу же пришлось перейти на работу в колхоз. Мы пахали поля и косил сено. Мы посадили картофель. Даже люди, которых мы не знали в Латвии прислали нам пакеты и деньги.

 Валдис Калниньш

 

 Нас арестовали во второй раз в 1949 году и увезены – нас трое детей, и наша няня. Я не знаю, почему они взяли ее, она умерла там. Депортация была не намного отличается от первого – машину, солдат, двух или трех гражданских лиц. Существовал женщину от железной дороги, который зачитал нашему мнению, и сказали нам, чтобы собраться. Мы были взяты в удаленной станции поезда Jēkabpils. Мы не двигались в течение трех дней. Существовал печки в вагоне, мы закурил. Существовал не дрова, а на станциях нам разрешили принести угля. Было холодно и дождливо в марте в Латвии, но это было все еще очень зимой за Уралом в России. Существовал много снега. Мы были взяты в регионе Sargatka района Омской, которая была около 90 км, а мы ехали всю ночь. Я никогда не ездил в такой корзине, хотя в основном мы шли, потому что бык нужно отдохнуть. Мы бы перевести дух в деревнях. Было холодно в телегах. Мы добрались до места назначения около полудня на следующий день. Все посмотрели на жилье. Три семьи жили со старой женщиной в доме, где она дала нам одну комнату. Мы жили там в течение года или около того и работал в колхозе. Весной мы пахали поля с волами. Когда он был покос сезон, мы были далеко целую неделю, потому что поле было далеко. Мы приготовили суп и кашу есть, у нас также было хлеба.

 Арнис Калниньш

 

Это было 1949 году. Все встали утром и не знал, соседи были все еще там, а какие исчезли – почти все в нашем приходе был увезен. Были пустые дома, и даже сейчас приход совершенно пустой, старые семьи все ушли. Я не знаю никого, кто вернулся из депортации 1941 года. Есть люди, которые скупают свойства, но местные жители все ушли.

 Вия Kerpe

 

 Мама вернулась в начале 1947 года, и мы были проинформированы, что она придет. 25 марта 1949 года, она убежала, потому что у нее подозрения. Мой брат и я были в школе, и я думаю, что мама была поймана на 29 марта. Бабушка заплакала. Мама не провел еще два года назад в Латвии. Бабушка была корова, лошадь и свинья. Мама нигде не работал, она боялась. Мы думали, что мы всегда следят, мы не хотим создавать проблемы для других. Бабушка стала лучше к нам, но это была тяжелая жизнь. Мой брат и я работал в колхозе. Они забрали наших лошадей и один из двух наших коров. Мы скрывается одна из коров, но русские взяли все. Как бы они продвинулись вперед так быстро, если бы они не грабили латышей? Все, что осталось после депортации осталась в их руках, в конце концов. Дом Отца была куча золы. Брат мамы удалось спасти его пианино. Было сказано, что немцы сожгли дом, потому что они думали, что там были русские внутрь.

 Мама была в поезде в течение двух недель, она была доставлена обратно в Kazachin в районе Красноярска. Она жила там в одиночестве до 1950 года, но потом папа было разрешено присоединиться к ней. Она стала счастливой, но она написала нам, чтобы сказать, что она не могла даже мечтать о приходя домой, потому что папа был документ, чтобы показать, что он был выдворен из Латвии.

 Сниедзе Кемере (Balbārzda)

 Posted by at 7:08 pm

 Leave a Reply

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>

(required)

(required)