Jau no 2014.gada septembra izstāde “Sibīrijas bērni” ceļo pa Latvijas skolām. Izstādē apskatāmas 22 planšetes latviešu valodā ar informāciju par 1941.gada 14.jūnija izsūtījumu, Sibīrijas bērnu atmiņu fragmentiem, bērnības fotogrāfijām un unikālām fotogrāfijām no izsūtījuma vietām Sibīrijā.
Vienā no planšetēm ir redzamas Hēlijas Staņislavskas (dz.Teikmanes) fotogrāfijas un atmiņu fragmenti par 14.jūnija izsūtīšanu. Dažās skolās organizējam tikšanās ar Hēliju, kurās viņa pastāsta skolēniem savas ģimenes izsūtīšanas stāstu un atbild uz jautājumiem. Bērni redz, ka tā nav tāla, sena vēsture, kas uz viņiem neattiecas, bet ka Sibīrijas bērni ir viņu vecvecāku vecumā un viņu atmiņas vēl ir dzīvas. Hēlija ir atgriezusies Latvijā, izaudzinājusi divus dēlus un atjauno sava krusttēva īpašumu kā apliecinājumu mīlestībai pret savu ģimeni un Latviju. Izturība, pašcieņa un patriotisms – tās ir tikai dažas no vērtībām, kuras apliecina Hēlijas Staņislavskas dzīvesstāsts.
Izstāde “Sibīrijas bērni” ir bijusi apskatāma jau 14 skolās: Majoru vidusskolā, Rīgas 45. vidusskolā, Rīgas 61. vidusskolā, Rīgas Angļu ģimnāzijā, Rīgas 28. vidusskolā, Rīgas Hanzas vidusskolā, Rīgas Kristīgajā vidusskolā, Rīgas 85. vidusskolā, Rīgas 47. vidusskolā, Rīgas 7. pamatskolā, Rīgas 84. vidusskolā, Rīgas internātvidusskolā bērniem ar dzirdes traucējumiem, Rīgas Friča Brīvzemnieka pamatskolā un Rīgas Juglas vidusskolā.
Pievienojam Rīgas Juglas vidusskolas skolēnu atziņas pēc tikšanās ar Hēliju Staņislavsku (dz.Teikmane).
* Padziļināju savas zināšanas par deportāciju. Izstāde, manuprāt, ir ļoti labi un saprotami izveidota un izkārtota.
* Es uzzināju cilvēku dzīvesstāstus un izjūtas, secīgu notikumu gaitu un attīstību. Šī izstāde man ļāva ielūkoties un uzzināt manas vecāsmātes stāstu, jo viņa pati par to atsakās runāt un nekad neko nav stāstījusi. Lasot citu cilvēku dzīvesstāstus, ievēroju to neparasto līdzību, tādēļ pateicoties tam, varu secināt, kāda bijusi mans vecāsmātes bērnība.
* Šī izstāde bija ļoti izzinoša. Sev ieguvu ļoti daudz jaunas informācijas par to kā īstenībā notika izsūtīšana, cik briesmīgi bija dzīves apstākļi un cilvēku attieksme. Hēlijas kundzes stāstītais bija pārdzīvojumu pilns. Šī izstāde, manuprāt, bija ļoti vērtīga.
* Hēlijas kundzes stāstījums bija neizsakāmi aizkustinošs un lika padomāt par ļoti daudzām lietām, kā arī novērtēt, cik daudz mums dzīvē ir dots. Pēdējā laikā tas bija vērtīgākais, ko esmu klausījusies.
*Tikšanās ar Hēlijas kundzi lika padomāt, ka viss, kas ar mani notiek, salīdzinājumā ar viņas piedzīvoto, ir sīkumi un kamēr man ir ģimene, pajumte, ēdiens un apģērbs, ko vilkt, ir labi. Stāstījums lika novērtēt, cik patiesi svarīga ir tēvu zeme, kāda ir šīs zemes vērtība.
* Tas bija emocionāli aizraujoši un ļoti skumji. Milzīgs emociju kamols. Mani pārsteidza lielais izsūtīto bērnu skaits, kā arī skarbie dzīves apstākļi. Hēlijas kundzes mīlestība pret tēvu zemi man lika vairāk saprast, cik dārga ir brīvība. Viņas patriotisms ļoti iedvesmoja.
* Iegūtā informācija ir diezgan interesanta un vērtīga, bet man liekas, ka stāstījumā arī lielu daļu spēlēja emocijas.
* Pirms izstādes apmeklējuma biju jau daudzus stāstus dzirdējis no manām omēm un citiem radiniekiem. Tik un tā izstāde bija ļoti informatīva. Dzirdētais stāsts bija interesants un radīja iespaidu par to, kā dzīvoja cilvēki, kuri tika deportēti.
* Bija ļoti interesanti paklausīties kundzes stāstu, daudz jauna uzzināju.
* Stāstījums bija ļoti aizraujošs. Tas pavēra daudzas reizes plašāku skatu salīdzinot ar to, kuru biju guvis no grāmatām. Gan izstāde, gan stāstījums bija ļoti emocionāls. Man pat asaras nobira vienā brīdī.
* Noklausoties Hēlijas kundzes stāstīto un izstaigājot izstādi, sapratu, ka, manuprāt, mūsdienu sabiedrība nenovērtē to, kas mums ir iedots. Manuprāt, mūsdienās cilvēkiem vairs nav tik liela degsme pret savu dzimteni un mājām kopumā. Mūsdienās jau vieglāk visām grūtībām atmest ar roku un braukt prom. Dzirdot viņas stāstīto nedaudz palika kauns par sevi. Sapratu, ka ir jāpadomā par to, kā skatīties uz valsts nākotni.
* Kundze mums izcilā veidā pastāstīja par tā laika notikumiem no tāda skatupunkta, kas netiek apskatīts vēstures grāmatās. Tas man lika sākt interesēties vairāk un atrast māsas drauga vectēvu grāmatā „ Sibīrijas bērni”.
* Man patika. Kā vēstures stunda nevis notikumi, tie bija diezgan pabriesmīgi. Viņas stāstījums noteikti palika atmiņā labāk kā [parastas vēstures stundas, jo tika iesaistītas emocijas.
* Man sievietes stāsts no dzīves lika aizdomāties par to, cik dzīve var būt negodīga un pilna ar problēmām, kuras ir jāpārvar par spīti visam. Ļoti aizkustināja viņas stāsts.
* Domāju, ka gan izstāde, gan stāstījums bija ļoti, ļoti vērtīgs, deva daudz lielāku, emocionālāku izpratni par tā laika notikumiem un izjūtām, nekā tas, ko mēs minimāli dzirdam vēstures stundās. Stāsts tiešām lika pārdomāt par to, kas mums ir dots un to novērtēt.
* Bija ļoti lietderīgi paklausīties šo stāstu. Es uzzināju vairāk detaļu par notikumiem tajā laikā.. Pēc visa pateiktā, mani pārpildīja emocijas un bija grūti noturēties, lai nesāktu raudāt.
* Bija ļoti interesanti. Uzzināju daudz jaunu faktu. Grūti saprast, ko vara ar cilvēkiem darīja. Situācija bija ļoti drausmīga.
* Varētu teikt, ka viņai bija spēcīga ietekme… Dzirdot dzīves stāstu un klausoties notikumus, par kuriem pārsvarā esmu tikai lasījis grāmatā, sāku vairāk novērtēt vecākus cilvēkus un ne tikai, jo man nebūtu ne jausmas kā izdzīvot tādos apstākļos. Kad to stāsta kāds cilvēks no savas pieredzes, tas ir pavisam kas cits- to nevar izprast vienkārši izlasot fragmentu mācību grāmatā.
