Zemāk izvietota Ceļojoša izstāde. 1949. gadā uz Sibīriju aizvesto bērnu atmiņas kā foto slaidrāde, klikšķiniet uz attēla lai izvērstu pa visu ekrānu.
Category: Jaunumi
Filmas “1949. gada 25. marts” pirmizrāde LTV1 21:05
25. martā 21:05 LTV1 aicinam visu noskatīties jauno Dzintras Gekas-Vaskas filmu “1949. gada 25. marts“. Šajā datumā no Latvijas uz Sibīriju tika izsūtīti vairāk kā 42129 cilvēki. Lielā slepenībā vienas dienas laikā tika izsūtīts 31 vilciena sastāvs ar lopu vagoniem.
Kultūras ziņas par zīmējumu un sacerējumu konkursu
Paldies abu konkursu žūriju priekšsēdētājām Livetai un Regīnai par īstajiem vārdiem LTV Kultūras ziņās. 10. maijā noslēdzas darbu iesniegšana, 20. maijā paziņosim rezultātus.
Sacerējumu konkurss skolēniem līdz 2021. gada 10. maijam
Sacerējumu konkurss skolēniem
„SIBĪRIJAS BĒRNI 1941/1949 – TRIMDAS BĒRNI 1944”
“Manu krusttēvu nošāva, viņš par daudz lēni kāpa vagonā, kas viņu vestu uz Sibīriju.
Daudzi mani radi tika izsūtīti. Mani vecāki to negribēja otrreiz piedzīvot un riskēt, ka mūs izsūtīs.
Mēs bijām dzirdējuši, ka ģimenes izšķir un iznīcina.
Tā mana tēva drauga mudināti, mēs bēgām no iespējamām briesmām 1944. gada rudenī.”
Pauls Lazda
NOLIKUMS
Konkursa organizētājs
Komunistiskā terora upuru atbalsta un palīdzības fonds “Sibīrijas bērni”, Reģ. Nr. 4000805769, Graudu 41a, Rīga, LV–1058.
Mērķis
Ar šo konkursu vēlamies rosināt skolēnos interesi par Latvijas vēsturi, par 1941. gada 14. jūnija deportāciju, kuras rezultātā cieta 15425 Latvijas iedzīvotāji, par 1949. gada deportāciju, kad uz Sibīriju tika aizvesti vairāk kā 42 tūkstoši cilvēku. Par 1944. gadu, kad atkārtotas deportācijas draudu un frontes tuvošanās iespaidā vairāk kā 200 tūkstošu Latvijas pilsoņu devās bēgļu gaitās uz rietumiem. Vēlamies mudināt skolēnus izzināt mūsu valsts un savas ģimenes vēsturi, stiprināt skolēnos patriotisma jūtas un piederības sajūtu Latvijai.
Continue reading “Sacerējumu konkurss skolēniem līdz 2021. gada 10. maijam”
Zīmējumu konkurss skolēniem līdz 2021. gada 10. maijam.
Zīmējumu konkurss skolēniem
„SIBĪRIJAS BĒRNI 1941/1949”
NOLIKUMS
Lai pievērstu sabiedrības uzmanību Latvijas vēsturei, 1941. gada 14. jūnija un 1949. gada 25. marta vardarbīgajām un nelikumīgajām piespiedus izsūtīšanām uz Sibīriju. Continue reading “Zīmējumu konkurss skolēniem līdz 2021. gada 10. maijam.”
Top filma un grāmata par izsūtīšanu uz Sibīriju 1949. gadā
Fondā “Sibīrijas bērni” gatavojam filmu Latvijas televīzijai par 1949.gada 25.marta deportāciju. Filma “Tālā zeme Sibīrija. 1949. gada 25 marts” būs ēterā LTV1 25.martā. Filmā detalizēti izstāstīsim kā notika izvešanas, kur ģimenes nokļuva, kā bērni gāja skolā, kā strādāja, kā cerēja atgriezties, kā aizgāja bojā tuvinieki. Esam intervējuši 280 cilvēkus, kuri kā bērni tika izsūtīti uz Sibīriju. Interviju fragmenti, foto materiāls un filmētie kadri Sibīrijā veidos filmas dramaturģiju.
Gatavojam arī grāmatu “Sibīrijas bērni. 1949” par vietām Sibīrijā, uz kurieni 1949. gadā ģimenes aizveda. Tomskas, Omskas apgabali un Tālie austrumi-tādi bija maršruti. Ceram, ka grāmata iznāks aprīlī, darbs ir ļoti liels.
1949. gada deportācija ir viens no traģiskākajiem punktiem Latvijas jauno laiku vēsturē. Uz mūža nometināšanu Sibīrijā tika izsūtīti 43 tūkstoši cilvēku, viņu vidū 10 tūkstoši bērnu un zīdaiņu, vecu un pat no nāves gultas pieceltu cilvēku. Daudzi no deportētajiem mira, citi pavadīja garus un mokošus gadus Sibīrijas ziemeļu apgabalos, necilvēcīgos apstākļos, cīnoties par savu un bērnu dzīvību. Tiem, kam izdevās atgriezties, bija sabeigta veselība, pazaudēts īpašums, pazaudēts jumts virs galvas, cilvēki bija morāli un fiziski sagrauti. Režīms arī pēc tā saucamās atbrīvošanas pret viņiem izturējās ar aizdomām, nedeva iespēju iegūt izglītību, nedeva iespēju veidot karjeru vai izvēlēties dzīvesvietu. Un to varēja uzskatīt par genocīda turpinājumu. Jau ilgi pirms paša deportācija datuma tika rūpīgi gatavoti izsūtāmo latviešu ģimeņu saraksti. Ar Maskavas norādījumu un vietējo pakalpiņu aktivitātēm. Tas konkrēti būs redzams arī šajā filmā. Izsūtamo īpašumi tika nolaupīti un izdalīti kolhoziem un sovhoziem, bet daļu no īpašumiem piesavinājās tie, kas deportācijas veica. Arī tas būs redzams šajā filmā. Par deportāciju veikšanu kopumā, par necilvēcisku noziegumu izpildi 1949. gada genocīda realizētājiem tika piešķirti 75 Sarkanā Karoga ordeņi. No 1949. gada deportētajiem 52% bija zemnieki, bērni un sirmgalvji 18%, skolnieki – 16%. No 1949. gadā izsūtītajiem bojā gāja 12% vai 4941 persona. 1949. gada deportācijas savā ziņā bija nežēlīgākas pat par 1941. gada deportācijām. Jo, katrs ceturtais uz mūžu deportētais bija bērns. Katrs sestais bija vecāks par 60 gadiem. 1941. gada deportācijas bija mēģinājums nocirst galvu Latvijas inteliģencei. 1949. gada deportācijām vajadzēja iznīcināt zemniecību un tieši darbīgākos un čaklākos latviešu zemniekus, no kuriem totalitārais režīms baidījās visvairāk, jo uz tiem balstījās Latvijas brīvvalsts.
Ciemos pie Ilmāra Knaģa
Bijām ciemos pie Ilmāra Knaga- Sibīrijas bērna, izsūtīts divas reizes. Pašlaik dzīvo pansionātā. Sūta Jums visiem sveicienus.
Grāmatas “Š A L O M, S I B Ī R I J A!” prezentācija muzejā “Ebreji Latvijā”
Fonds “Sibīrijas bērni” un muzejs “Ebreji Latvijā” ar “Uniting History” fonda atbalstuaicina Jūs uz Dzintras Gekas grāmatas “ŠALOM, SIBĪRIJA !” prezentāciju, kas notiks
15. septembrī, plkst. 18:00, Rīgas Ebreju kopienā, Skolas ielā 6.
1941. gada 14. jūnija deportēto Latvijas iedzīvotāju starpā bija arī 1789 ebreji. Viņu starpā bija arī daudz bērnu un pusaudžu, jaunākajam no viņiem bija 2 mēneši. Daudzās ģimenēs bērni piedzima arī Sibīrijā, mūžīgajā – kā toreiz likās – nometinājumā. Dz. Gekas grāmatā ir apkopoti vairāki desmiti interviju, kas tika vākti daudzu gadu garumā, galvenokārt Izraēlā. Pasākumā dzirdēsim arī fragmentus no šiem stāstiem.
Ieeja pasākumā brīva.
Pasākuma laikā tiks fotogrāfēts un filmēts.
Pasākuma laikā tiks ievēroti visi COVID-19 profilakses mēri.
Fragmenti no grāmatas
Leo Berlins,10 gadi
Apmēram reizi desmit dienās bija jāiet uz komandantūru atzīmēties, ka neesi aizmucis. Un neviens precīzi nezināja, kurā dienā izsauks. Bija tāds cilvēks – „desmitnieks”, kurš gandrīz katru dienu gāja uz komandantūru, kur viņam noteica, kurā dienā katrs jāved atzīmēties. Ikreiz, kad kopā ar Gunāru Braunu (īrējām privātu dzīvokli, jo kopmītnē visiem vietu nepietika) ieradāmies komandantūrā, bijām izbrīnīti, cik daudziem no mūsu institūta jāiet atzīmēties. Izrādās, trešā daļa studentu bija izsūtītie – gan ebreji, gan latvieši, gan igauņi, ukraiņi, Volgas vācieši. Uz komandantūru gājām līdz gadam, jo rudenī mēs saņēmām pases. Manā pasē bija kaut kas līdzīgs tekstam, ka pase izdota, pamatojoties uz VDK izziņu – kā cilvēkam, kurš izlaists no cietuma. Ļoti gribējās uz Rīgu, lai gan te nebija palicis daudz radu. Jo neviens no mammas daudzajiem brāļiem un māsām nebija vairs dzīvo vidū. Visi gāja bojā Rīgas Geto. Izdzīvoja tikai māsīca, kas bija paslēpusies un pēc tam evakuējusies. Viņa arī mani uzaicināja ciemos. 1955. gadā, īsi pirms došanās uz Rīgu, autobusā man no kabatas izzaga pasi. Pasi nozaga, bet divus rubļus atstāja. Milicijā teica, ka drīkstu braukt, ja esot vēl kāds dokuments. Man bija komjaunieša biedra karte, studenta karte, arodbiedrību karte. Protams, ka riskēju, jo ceļā bija iespējamas dokumentu pārbaudes. Taču man laimējās, un es labi pavadīju vasaru Rīgā. Kad atgriezos Krasnojarskā, saņēmu pasi. Mani sāka apskaust, jo jaunajā pasē vairs nebija cita ieraksta, tikai tas, ka pase izsniegta nozaudētās vietā. Kad atbraucu 1956. gadā, iepazinos ar savu nākamo sievu. Pēc institūta es centos saņemt diplomu bez norīkojuma vietas. Beidzu ar ļoti labām sekmēm, mācoties pat saņēmu paaugstinātu stipendiju. Pateicoties tam, man izdevās izrauties no Sibīrijas un atgriezties Rīgā. Mamma un māsa vēl palika Ziemeļos – cīnījās vēl pāris gadus, lai tiktu atlaistas. gadā, atgriežoties Latvijā, man bija grūti dabūt pierakstu Rīgā. Pēc Hruščova vizītes Latvijā tika noņemts Berklavs, un tad sākās okupantu plūdi. Ar Berklavu esmu labi pazīstams. Lai dabūtu pierakstu un iekārtotos darbā, man vajadzēja iet uz arhīvu, meklēt izziņu, ka esmu te dzīvojis līdz gadam. Sākumā dabūju ne īpaši labu darbu – armijas daļā par mehāniķi (bija jāstrādā kopā ar zaldātiem, ģenerāļiem), bet piešķīra dzīvokli. Ērtību tajā nebija nekādu, tualete ārā, bez siltā ūdens… Toties savs. Pēc gada sāku strādāt Rīgas Elektromehāniskajā rūpnīcā. Tur pārsvarā bija krievu valodā runājoši cilvēki, tāpēc gandrīz esmu aizmirsis latviešu valodu. Tikai tagad, kad esmu kļuvis par mājas pārvaldnieku (pārvaldu māju, kas daļēji piederēja manam tēvam, un tās dēļ mēs bijām izsūtīti) un man jārunājas ar latviešiem, atsāku runāt latviski. Protams, ne tik labi, lai sīkumos spētu izstāstīt savu dzīves stāstu.
Continue reading “Grāmatas “Š A L O M, S I B Ī R I J A!” prezentācija muzejā “Ebreji Latvijā””
Ceļojoša izstāde. 1949. gadā uz Sibīriju aizvesto bērnu atmiņas
Fonds “Sibīrijas bērni” ir sagatavojis ceļojošo izstādi “1949. gada 25. martā uz Sibīriju aizvesto bērnu atmiņas”. Izstāde tiks izstādīta Latvijas skolās un bibliotekās,izstādes atklāšana notiks okupācijas muzejā. Izstādes materiālus var apskatīt šeit >>> Ceļojošā izstāde 1949-2020
14. jūnija piemiņas pasākumi
2020.gada 14.jūnijā Valsts prezidenta pilī pulcējās 1941. gada 14. jūnijā uz Sibīriju aizvestie bērni,tagad jau sirmgalvji un viņu pavadoņi un zīmējumu un sacerējumu konkursa uzvarētāji.
Covid krīzes dēļ dalībnieku skaits bija ierobežots. Klātesošos uzrunāja Valsts prezidents Egils Levits,Guntis Ulmani,(Valsts prezidents 1993.-1999.), Rafaels Rozentāls, kurš dāvināja Egilam Levitam grāmatu “Šalom,Sibīrija”- par 1941. gada 14. jūnijā uz Sibīriju aizvestajiem ebreju bērniem. No visas Latvijas bija sabraukuši zīmējumu un sacerējumu konkursa laureāti, kuri saņēma naudas balvas, prezidenta kancelejas dāvanas, grāmatu “Sibīrijas bērni”, kā arī žūrijas balvas. Zīmējumu konkursa žūriju vadīja tēlniece Regīna Deičmane, sacerējumu konkursa žūriju vadīja pedagoģe Liveta Sprūde. Pēc konferences visi devās pie pieminekļa “Bārenīte” nolikt ziedus un tālāk uz Brīvības pieminekli klausīties prezidenta uzrunu.