Normunds Naumanis

Sep 122014
 

Normunds Naumanis

Kino un teātra kritiķis, laikraksta Diena kultūras nodaļas apskatnieks

 Filmas nākamībai

Kinovēsture, it sevišķi jau tā dēvētais dokumentālā kino žanrs, zina ne mazums piemēru, kad filmas mākslinieciskās kvalitātes atkāpjas uz ekrāna fiksētās realitātes priekšā. Šādos gadījumos mēs parasti runājam vai nu par uzfilmētā – tātad iemūžinātā – kinomateriāla unikalitāti, ar kameru notverto mirkļu pašpietiekamību (dokfilmu hronoloģijā atradīsim gan kauju pie Sommas, gan Suecas kanāla atklāšanu, gan ģeniālās manipulatores Lenijas Rīfenštāles fiktīvos dokumentus, gan Roberta Kenedija nogalināšanu Dallasā, gan zemestrīci Armēnijā, gan OMON sarīkoto latviešu brīvības alcēju slepkavošanu Bastejkalnā XX gadsimta izskaņā, gan 2001.gada 11. septembra terora aktus ASV, gan “arābu pavasari”…), vai arī par filmas sabiedrisko/cilvēcisko nozīmību, kaut ko “vērtīgāku”, būtiskāku par grodi izstrādātu sižetu, dramaturģiju un filmas tēlainības vai citām kinematogrāfiskajām vērtībām. Kas gan būtu XX/XXI gadsimta kinovēsture, ja tajā kā savveida kino kā esamības fakta šedevri nerindotos neskaitāmo cilvēces karadarbību kinodokumenti, unikālu kultūras, sadzīves notikumu fiksējumi, nofilmēti cilvēki (piemēram, Aleksandra Sokurova Krievu elēģiju cikla filmas, kas ar šķietami “elementāru” filmlentē iekapsulētu sarunu atklāj prezidenta Jeļcina, vēl vairāk, – veselas valsts Krievijas eksistences drāmu? ; par tādiem hrestomātiskiem kinovēstures piemēriem kā Roberta Flaertija, Dzigas Vertova vai Godfrija Redžio un Rona Frikes dok/spēlfilmas nemaz nerunājot). Continue reading »