M A I Z E S I B Ī R I J Ā

Top grāmata «M A I Z E      S I B Ī R I J Ā»

Marijas Rumbas stāsts.

        Esmu 1941. gada 14. jūnija Sibīrijas bērns. Mūsu ģimeni — tēti, māmiņu, vecmāmiņu, astoņus gadus veco brālīti un mani — septiņus mēnešus vecu zīdaini — ar «melno Bertu» aizveda uz Torņakalna staciju. Tur jau gaidīja vairāki vilcienu sastāvi ar lopu vagoniem, kuros lika iekāpt gan vecajiem, gan mazajiem.

       Mūsu vagonā bija daudz bērnu, mazākā no visiem Maijiņa Pētersone, kurai bija tikai divas nedēļas. Viņas māmiņai  uztraukumu dēļ nebija piens krūtīs, bet mani māmiņa baroja ar krūti vēl vairākas reizes dienā. Ta nu mana māmiņa sāka barot Maijiņu vismaz divas reizes dienā, bet man uz sveces liesmas vārīja putriņas un māmiņas pieniņu dabūju vienu — divas reizes dienā.
       Pirmais nelaimes gadījums vagonā notika tieši ar maizi. No augšējā plaukta nokrita maizes kukulis mazajai Maijiņai uz galvas. Tik vārgam bērniņam nācās izturēt vēl galvas traumu. 18 dienas vilciens vilkās līdz Kanskai. Šur tur stacijās vecāki varēja nopirkt maizi, kādu siļķi, dabūt vārošu ūdeni. Kanskā vezumnieki jau gaidīja izsūtītos. Visi vēlējās dabūt jaunus cilvēkus, galvenokārt vīriešus. Sievietes, bērnus veda ar zirgu pajūgiem uz 26 km attālo Harlovas kolhozu, laikam vistrūcīgāko Kanskas rajonā.
        Visiem pieaugušajiem bija jāiet lauku darbos. Mana māmiņa vēl baroja mani ar krūti, bet kopā ar vecmāmiņu dabūja vārīt pusdienas lauku brigādēs nodarbinātajiem. Pāris nedēļas pēc ierašanās Harlovas sādžā nomira mazā Maijiņa. Mans tētis Mācītājs Rumba izvadīja pirmo Sibīrijā bojā gājušo latviešu upuri no mūsu vagona. Visi latvieši pavadīja mazo Maijiņu pēdējā gaitā kā svētceļnieki.

Mācītājs Rumba

       Dzīvošana mums bija nozīmēta zemnīcās. Gulējām uz sameistarotam koka lažiņām. Kaktā bija muca ar ūdeni. Oktobrī visus tēvus savāca un aizveda uz nometnēm, mūsu vagona precētos vīriešus — uz Rešotu nometnēm. Ziemā brālītis Ansgars saslima ar drudža lēkmēm, sāpēm locītavās, augstu temperatūru, pēc tam svīšanu. Zāļu nebija. Kādu vakaru tieši brāļa drudža lēkmes laikā zemnīcā ienāca kalmiku tautības kaimiņiene un ieteica māmiņai meklēt hinīnu vai akrihīnu, jo saprata, ka ta ir malārija. Neviens no izsūtītajiem latviešiem par tādu slimību nebija dzirdējis. Māmiņa gāja uz Kansku, dabūja hinīnu un sāka ārstēt brālīti ar rūgtajām tabletēm. Drudža lēkmes sāka mazināties, bet sāpes locītavās un klibošana turpinājās vēl vairākus mēnešus.
       1942. gada martā nomira mana vecmāmiņa 72 gadu vecumā. No lažiņas dēļiem izveidoja zārku, piecas dienas ar laužņiem kapos kala sasalušo zemi, lai varētu apbedīt vecmāmiņu. Man jau bija 14 mēneši, māmiņai izbeidzās piens, kas man bija gan barība, gan zāles. Par izstrādes dienu kolhozā maksāja 12 kapeikas, bija bada gads. Arī mūsu tēvi nometnē cieta badu un viens pēc otra aizgāja mūžībā. Bet māmuļas gādāja produktus, kurus aizvest vai aizsūtīt vīriem uz nometni.
        Maijiņas māmiņa Pētersona kundze ar savu māmuļu bija aizbraukušas uz sovhozu «Krasnij Majak» ( Sarkanā Bāka), aicināja arī mūsu ģimeni pārcelties uz sovhozu. Māmiņa saprata, ka kolhozā izdzīvot nevarēsim un pavasarī, sākoties ledus iešanai Kanas upē, ar abiem bērniem zirga pajūgā pārcēlās pāri upei un apmetās kādā ierādītā istabā, kur bija arī krievu krāsns. Māmiņai sakās malārija  — katru trešo dienu ap pulksten diviem dienā viņai sākās drudža lēkmes. Bija no darba jāiet mājās, jāuzsedz sev virsū visas iespējamās drēbes, jādzer hinīns un jāgaida lēkmes beigas. Pamostoties pēc lēkmes, viņa ieraudzīja uz palodzes noliktu maizi — katram ģimenes loceklim 200 g rupjmaizes ķieģelīša. Tad nu sakās cerība, ka mēs izdzīvosim un varbūt sausiņu veidā varēsim nosūtīt kādu pārtikas paciņu arī tētim.
       Tikmēr Rešotu nometnē mira mūsu tēvi — Inesītes tētis Virsnieks Studāns, Maijiņas tētis, viens no pirmajiem Latvijas parašūtistiem Pētersons, bet 1943. gada 1. oktobrī arī man s tētis Edgars Rumba. Brālītim bija jau 10 gadi, Latvijā viņš bija beidzis pirmo klasi. Pirmajā ziemā Sibīrijā viņš pārslimoja ļoti smagu malāriju, otrajā ziemā dabūja pieskatīt mani, jo kolhozā un sovhozā nebija bērnu dārzu, bet māmiņai bija jāstrādā. Tādēļ māmiņa nolēma meklēt grāmatvedes darbu 3km attālajā Fiļimonovas piena konservu fabrikā, jo Latvijā viņa bija strādājusi par grāmatvedi.

Fiļimonovas strādnieku ciematā man varēja dabūt vietu bērnu dārzā, bet brālim bija skola. Un 1943. gada rudenī viņš varēja uzsākt mācības uzreiz trešajā klasē 11 gadu vecumā. Krievu sarunu valodu no krievu bērniem bija jau iemācījies.

       Pirmā piemešanās vieta Fiļimonovā mums iznāca degušajā barakā ( «gorelij barak»), kur vienā istabā satilpa astoņi latvieši — Pētersona kundze ar savu māmuļu, Johansona kundze ar meitiņu Signi, Brikovska kundze, kura strādāja par sanitāri slimnīcā, un trīs Rumbas. Drīz vien nomira Grigalkas kundze — Pētersona kundzes māmuļa. Pēc tam Lidija Pētersone pārcēlās uz Kansku cerībā, ka tur varēs strādāt bibliotēkā, bet mūsu istabiņā ievācās Plauciņa kundze, kura strādāja par bērnu aukli fabrikas galvenā inženiera Holodenko ģimenē.
     Vietējā veikaliņā no Kanskas veda maizi pulksten piecos no rīta. Brālis Ansgars katru rītu pirms skolas gāja stāvēt maizes rindā, lai varētu dabūt maizi un pulksten astoņos tiktu uz skolu. Tie bija lieli rupjmaizes kukuļi, kas vidū bija jēli un skābi. Brālītis šo maizi drīz vien nevarēja ēst, jo tā dedzināja kuņģi. Tādēļ māmiņa kaltēja sausiņus. Mazinājās jēluma garša, bet augošam pusaudzim gribējās ēst nemitīgi. Arī miltus vienmēr nevarēja dabūt. Bieži tie bija saluši un tad, vārot putru vai cepot pankūkas, tiem bija nepatīkama salkana garša.

       Kad pēc kara varēja dabūt cukurgalvas un gaišākus miltus, Brikovska kundze, kura dzīvoja kopā ar mums, pagatavoja saldu mīklu, tajā iemērca sagrieztās rupjmaizes šķēles, apcepa no abām pusēm, tās ēdām kā kūkas. Kad es sāku iet skolā, man mācības bija otrajā maiņā, reizēm no rīta pēc maizes dabūju iet es.
       1950. gadā atkārtoti uz Kansku izsūtīja Inesīti Studāni ar māmiņu. Inesīte tika aizsūtīta uz Latviju 1946. gadā, bet viņas māmiņa aizmuka no Sibīrijas nelegāli. Tā kā Latvijā skauģu un nelabvēļu netrūka, tad viņas 1950. gadā uz to pašu vietu izsūtīja otrreiz. Tā nu reizēm es varēju no Fiļimonovas aizbraukt  pie Inesītes ciemos uz Kansku. Tur kādreiz veikalā varēja dabūt baltmaizes  «batonus». Ļoti kārojās uzēst baltmaizi, abas gājām stāvēt milzu rindās. Mazos bērnus pieaugušie mēdza vienkārši izspiest no rindas. Inesītes mammīte mūs mācīja skaļi kliegt, ja kāds mūs spieda laukā no rindas. Mūsu ciematā Fiļimonovā baltmaizi neatveda nekad
       1953. gadā nomira Staļins, bet 1954. gada jūnijā mēs abas ar Inesīti varējām braukt uz Latviju. Iebraucam Rīgā 14. jūnijā, tieši pēc 13 gadiem. Mani sagaidīja māmuļas māsa Lūcijas tante, aizveda pie sevis uz dzīvokli un cienāja ar baltmaizi un ķiršu ievārījumu. Vaicāju, vai ir kādi svētki, jo Sibīrijā baltmaizi dabūjām reti — tikai pēdējos gados. Ievārījumus nevārījām, jo nebija cukura. Bet ķiršus es nekad nebiju ēdusi. Tāpēc Rīgā katra diena likās kā svētki.

Добавить комментарий

Этот сайт использует Akismet для борьбы со спамом. Узнайте, как обрабатываются ваши данные комментариев.