Normunda Naumaņa recenzijas par 3 Dzintras Gekas filmām

Normunds Naumanis

Kino un teātra kritiķis, laikraksta Diena kultūras nodaļas apskatnieks

 Filmas nākamībai

Kinovēsture, it sevišķi jau tā dēvētais dokumentālā kino žanrs, zina ne mazums piemēru, kad filmas mākslinieciskās kvalitātes atkāpjas uz ekrāna fiksētās realitātes priekšā. Šādos gadījumos mēs parasti runājam vai nu par uzfilmētā – tātad iemūžinātā – kinomateriāla unikalitāti, ar kameru notverto mirkļu pašpietiekamību (dokfilmu hronoloģijā atradīsim gan kauju pie Sommas, gan Suecas kanāla atklāšanu, gan ģeniālās manipulatores Lenijas Rīfenštāles fiktīvos dokumentus, gan Roberta Kenedija nogalināšanu Dallasā, gan zemestrīci Armēnijā, gan OMON sarīkoto latviešu brīvības alcēju slepkavošanu Bastejkalnā XX gadsimta izskaņā, gan 2001.gada 11. septembra terora aktus ASV, gan “arābu pavasari”…), vai arī par filmas sabiedrisko/cilvēcisko nozīmību, kaut ko “vērtīgāku”, būtiskāku par grodi izstrādātu sižetu, dramaturģiju un filmas tēlainības vai citām kinematogrāfiskajām vērtībām. Kas gan būtu XX/XXI gadsimta kinovēsture, ja tajā kā savveida kino kā esamības fakta šedevri nerindotos neskaitāmo cilvēces karadarbību kinodokumenti, unikālu kultūras, sadzīves notikumu fiksējumi, nofilmēti cilvēki (piemēram, Aleksandra Sokurova Krievu elēģiju cikla filmas, kas ar šķietami “elementāru” filmlentē iekapsulētu sarunu atklāj prezidenta Jeļcina, vēl vairāk, – veselas valsts Krievijas eksistences drāmu? ; par tādiem hrestomātiskiem kinovēstures piemēriem kā Roberta Flaertija, Dzigas Vertova vai Godfrija Redžio un Rona Frikes dok/spēlfilmas nemaz nerunājot).

Patiesībā latviešu dokumentālistes Dzintras Gekas ilgus gadus lolotais kino un izdevējdarbības projekts, kuru nosacīti var dēvēt par Sibīrijas dienasgrāmatām, arī ir unikāls piemērs mūsu audiovizuālajā kultūrā. Protams, savu mākslinieciski-tēlaino kvalitāšu ziņā Dzintras Gekas “Sibīrijas hronikas” nevar salīdzināties ar t.s. Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolas vai tādu starptautiski zināmu Latvijas režisoru-klasiķu kā Hercs Franks, Aivars Freimanis, Juris Podnieks labākajām filmām.

Un tomēr. Tieši savas cilvēciskās kapacitātes ziņā, cēlā  un vienlaikus necilvēcīgi smagā mērķa – iemūžināt filmu sērijā latviešu un Latvijas tautas vēstures vienu no dramatiskākajām lappusēm (ne tikai Staļina terora desmitgades, bet arī PSRS “tautu pārvietošanas” ideoloģiju vispār) – Gekas darbs pelna visaugstāko atzinību.

Kā laikmeta un “aizejošās natūras” fiksētāja šī režisore bieži vien tikai savas filmkomandas entuziasmā un pašas dvēseliskajā līdzpārdzīvojumā balstītu stimulu ceļo uz “tālo zemi” Sibīriju (Krieviju), lai vēl savāktu to, kas tur no latviešiem un viņu kultūras palicis. Tās ir cilvēciskas liecības, vērojumi, izsūtījuma un nometinājuma vietu ģeogrāfija – bez uzsvērtas autora klātbūtnes vai kād īpaša mākslinieciska koncepta, kad “bildē”(kadros) redzamais runā pats par sevi. Tās nav arī populārzinātniskas filmas universālai auditorijai. Visdziļākajā būtībā Dzintras Gekas nepretenciozās dokumentālās reportāžfilmas fiksē mūsu ikdienas dzīvē piemirsto, vēsturnieku bieži vien taktiski noklusēto – padomju sistēmas mērķtiecīgi veiktu genocīdu pret latviešu tautu (protams, ne tikai pret latviešu). Un šādā diskursā Gekas filmas (Sibīrijas bilance, Sibīrijas bērni, Piemini Sibīriju, Stacija Latvieši 1937 un citas) un publikācijas grāmatās/albumos-liecībās ir ne ar kādām balvām atzinībām un citām “ekstrām” nenovērtējams ieguldījums Latvijas XXI gadsimta kultūrvēsturē. Filmas, kurās vēsture un likteņi runā skaudrāk un dziļāk par jebkuru dokumentālo tēlainību un “augsto mākslu”.

 

Normunda Naumaņa recenzijas par 3 Dzintras Gekas filmām: 1 комментарий

  1. Filmas vēl un vēlreiz apliecina — cilvēks daudz var izturēt. Tautas daļa, kura guvusi pieredzi, paverdzināta svešā zemē un tur, tukšā vietā, uzcēlusi mazu daļu dzimtenes. Šī pieredze mūsu asinīs atbalsi radīs mūžīgi !

Добавить комментарий

Этот сайт использует Akismet для борьбы со спамом. Узнайте, как обрабатываются ваши данные комментариев.