Mai 272019
 

Sacerējumu konkursa vecākā grupa 1. vieta
Autors: Kārlis Griška

Skrējāns Jānis Donāta dēls. Dzimis 1929.gadā. Dzīvesvieta – Aknīstes novads, Asares pagasts, Dominieki. Arhīva lieta nr. 13200. Kulaks. Mans vectēvs – kulaks. Ciets kā dūre. Straujš un tiešs kā sitiens. Ar sakrampētiem pirkstiem viņš tur turējās pie dzīvības. Ar negurstošiem muskuļiem viņš sevi un savas māsas cēla pretī jaunam labrītam. Ar nedziestošas ticības tikšķiem pukstēja viņa sirds. Ar dzīvesprieka pilnu divpadsmitgadnieka sirdi viņš aizbrauca. Ar rūdītu dzelzsgabalainu sirdi viņš pārbrauca. Nekas vairs nespētu to salauzt. Nekas. „Tik bezkaunīgs… Tāda poroda.” Nē, vecmamm, tāda audzināšana. Sibīrijas.

Elza Dombrova


Četri Dievzemītes ganiņi Rubeņu pagasta celmiņos. 3 meitenes un 1 zēns. Donāta un Veronikas dēls Jānis un meitas Alma, Marta un Zinaīda. Skrējāni. Cieti kā dūre. Strauji un tieši kā sitiens. Sibīrijas poroda. Vecākajiem – Almai un Jānim – pirmās klases skolā. Pārējiem – izglītības iestāde „Sibīrija”. Skolā dziedāt jau patika. Mājās… nu mājās bija jāstrādā.” Sibīrijā jāstrādā. Atbraucot jāstrādā. Aknīstes psihoneiroloģiskajā slimnīcā jāstrādā. Pensijā jāstrādā. 80 gados jāstrādā. „Vectēv, atkal jāiet uz mežu zarus zāģēt? Malkas taču pietiek.” Septiņgadnieks jau to nesaprot. Varbūt tagad septiņpadsmitgadnieks saprot, kāpēc vectēvs, ar riteni braucot, piestāja, lai paņemtu uz ceļa izkritušu pagali. Varbūt saprot, kur dzīslās radies tas spēks, kas ļauj stingri sarokoties arī 90 gados. Kaut vai balss saites ir izkaltušas un parunāt vairs nav viegli. Kaut kājas palikušas smagas kā bluķi. Acis duļķainas kā purva ūdens, un mati kā sniegs. Smaids tomēr nepagaisis. Starp sirds rotējošajiem dzelžiem kā eļļa palicis tas divpadsmitgadnieka pirmssibīrijas prieks. Kā tagad gribētos spieķi nomainīt pret zāģi, istabu pret mežu un pastrādāt!

1941. gada 14. jūnijs. Sestdiena. „Gulēju gultā, jo biju slims. Ganos iet vēl neviens nebija paspējis. Daudz ko līdzi paņemt jau nebijām paspējuši. Tēvs taisījās pucēt bārdu. Nebija paspējis. Mūs nošķīra Eglaines stacijā. Satikt viņu vēlreiz nebiju paspējis. Tikai tēva aso bārdu atceros, kad viņš pieliecās, lai apskautu. Valgo vaigu atceros. Putni, kuri lidoja zemu, tos es atceros. Vagonu skaitu neatceros, tikai to, ka tie bija lopu. Tēti – jaunu, skaistu un stipru -atceros. Tā bija pēdējā reize. Vairs nekad neredzēju. Vjatlaga nometnē neredzēju. Kapa vietu neredzēju. Un nezināju. Ne par nometni, ne par nāvi. Līdz vecumdienām nezināju. Izkāru karogu 14. jūnijā tēvzemei. Izkāru karogu tēvam un viņa zemei.”
„Spraudziņu durvīs es atceros. Kad mēs braucām, braucām, braucām un braucām. Mazu ticības stariņu. Mazu saules zaķīti, kas lēkāja uz vaiga. Varbūt 8 ģimenes bijām. Kādai sievietei bija tikko piedzimis puisēns. Vagonam, kas savus sarūsējušos zobus trieca Sibīrijas sliežu miesā,
bija vienalga. Zaldātam, kas apsargāja vagonu, bija vienalga. Likās – arī Dieviņam bija vienalga. Viņai nebija vienalga. Viņa saglabāja to puiku. Kā to mazo gaismiņu, kas iespīdēja mūsu vagonā. Kā to ticības stariņu, kas neļāva slīkt šajā darvas mucā, kurā mūs, ap 15 000 latviešu, izgāza.”

Neprašas kalēji kvēlojošas sirdis grūda darvas mucā, negaidot, ka tās norūdīsies un savu degsmi nezaudēs. Tie paši neprašas centās norūdītu dzelzi salocīt ar āmuru. Tie paši – nopļaut labību, kas savas saknes ilgi stiprinājusi, ar sirpi. Latvieti nesalocīsi. Viņa saknes neizcirtīsi.
Tomēr, latvieti, šobrīd tu rūsē. Latvieti, neļauj savām vērtībām birzt! Nepārstādi saknes smiltīs un nestāsti, kā tās tur ieaugs. Latvieti, nebēdz no vietas, uz kurieni Tavi senči gribēja atgriezties! Dievs, piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Arī tiem, kuri
neuzskata sevi par parādniekiem. Dievs piedos tiem, kuri gribēja Latviju sev. Arī mēs piedosim. Arī tiem, kas neuzskata, ka gribēja Latviju sev. Bet vai tu, latvieti, piedosi sev, ja savu Latviju pats pazaudēsi? Saglabā Latviju!

Alisa Lataria


„Vagonā ēst mums deva spaini zupas. Stacijās, kur piestājām, varēja dabūt karstu ūdeni. Tā es parasti gāju pēc tā ķipitoka. Kādreiz iedeva arī kādu spaini ūdens nomazgāties, bet es jau nemazgājos. Viss vagons izdzīvojām. Arī tas puisēns. Teica jau, ka es miršot, bet es izveseļojos. Kanskā mūs izkrāva 3. jūlijā. Kāds pačukstēja, ka sācies karš. Tam sekoja uzelpa, ka ilgi tad jau mums šeit neturēs.” Divpadsmitgadnieks to nesaprata. Nesaprata arī, kāpēc tagad ir šeit, kāpēc nav tēta, nav Celmiņu un nebūs jāiet ganos. Septiņgadnieks arī to nesaprot, varbūt tikai tagad septiņpadsmitgadnieks saprot. „Vectēvs uztraucas par taviem četriniekiem krievu valodā,”
vecmamma telefoniski pārmet. Septītklasnieks to nesaprot, un tikai tagad vienpatdsmitklasnieks to saprot. Kāpēc raud mana astoņdesmitgadniece un deviņdesmitgadnieks, kad braucu prom? Septītklasnieks to nesaprot, tikai tagad vienpadsmitklasnieks saprot. Es taču atbraukšu atkal nākamnedēļ!
„No stacijas Kanskā tālāk veda ar mašīnu.” Rubenes pagasts, Celmiņi – Krasnojarskas apgabals, Tasejevas rajons, Troickas sāls rūpnīca. No mājām šķīra 6000 kilometru. 6000 kilometru garš, gruzdošs ceļš. Laime bija degusi. Tagad sēras gruzd. No iepriekšējās dzīves palikuši vairs tikai pelni. Tagad ņem un piedzimsti no jauna.
„Kad atbraucām, pretī iznāca sieviete, kam uz šķīvja bija zaļas lapas. Ugašaiķes, eto našo jabloko. Lakši. Es pats netālu no mājām biju iestādījis. Lai aug. Sibīrijas āboli. Sibīrijas garša. To nātru gan ir pārēsts. Tas jau pirmais ēdiens. Pēc tam tikai čeremša. Vienalga, kāda zāle. Visu var ēst. Cilvēkam jau arī daudz nevajag. Tik, cik maize un kartupelis.” Sibīrijas garša, tā nezūd. Sibīrijas pēdas paliek arī Sibīrijas bērnu mazbērnos. Sibīrijas mantojums, kas iekodējas dzimtas turpinātājos, kas plūst asinīs. Tu, Sibīrijas bērna mazbērn, esi daļa Sibīrijas. Tās zemes, kuras nekad neesi redzējis. Tās zemes, kuras nekāro. Tomēr zemes, kas piesūkusies tavu Sibīrijas bērnu, tavu latviešu, asaru, sviedru un asiņu. Daļa zemes, kas vēl joprojām gruzd.
„Nekārojās tā Sibīrijas govju piena nemaz. Mājas kārojās.” Nekārojās Jeņisejas veldzes. Tikai kaut pilītes Daugavas. Cilvēkam nekārojas jau nemaz tik daudz. Tik, cik mammas un tēta klātbūtnes. Tik, cik sava Sibīrijas bērna smaida un rokasspiediena. Ko tu rīt darīsi? Sibīrijas bērna mazbērns rīt kāps uz sava velosipēda un brauks mazgāt savu Sibīrijas bērnu. Savas dzimtas cirsto, bet nenocirsto stumbru. Savu to, kā dēļ arī Sibīrijas bērna mazbērns ir ciets kā dūre, straujš un tiešs kā sitiens. Kulaks. Nevienam citam jau viņš sevi mazgāt neļaus.
„Tā mēs tur dzīvojām. Sieviešiem jau vajadzēja iet uz mežu, vākt malku, lai kurinātu krāsnis sāls rūpnīcā. Mammai tas bija par grūtu. Mammai tā vietā lika šūt maisus rūpnīcā. Mēs, bērni, palikām pa māju. Rūpnīcā bija karsti un caurvējš, taču pārtiku pelnīt vajadzēja. Drīz mamma saslima. Mēs dzīvojām vienā istabā ar vēl vienu māti un meitu. Viņa jau bija liela, pati gāja darbos. Mums bija krāsniņa istabas stūrī. Paši iemūrējām. Krievi jau tādas lietas neprata. Viņi paši dzīvoja kā no rokas mutē. Zemes jau bija daudz. Roc, cik gribi. Bet ar ko? Nebija pat lāpstas. Nebija nekā. Basas kājas un dažas lupatas mugurā. Kāds uz pirti aizgāji, tāds atnāci. Es nesaprotu, kā mēs izdzīvojām. Var jau stāstīt par to Sibīriju daudz, bet kas tad ticēs? Sieva
neļāva, bērni neticēja. Skaļi jau par to teikt nedrīkstēja. Tie bija citi laiki. Kas man? Sūtiet taču atpakaļ. Jums liekas, ka šoreiz neatgriezīšos? Domājat, nāvi neesmu redzējis? Es atcerējos viņu, kas bija klāt istabā, kad lika kravāt mantas. Es viņu pēc Sibīrijas satiku. Es viņam vienreiz, tā, po pjane, prasīju. Es biju viņa bērēs. Dusi.”
„Novembra sākumā viss jau bija aizsalis. Tur es gāju. Viens pats. Ar pilnu sirdi. Ar zirgu. Pāri upei. Mamma bija nomirusi. Pirmoreiz, kad viņa mira, mēs ļoti bļāvām, toreiz viņa nenomira. Bedre nebija dziļa. Zārks? Tak kas tas par zārku! Koka kaste no plēstiem dēļiem. Viņiem jau tur gatera nebija. Vietējie latvieši izraka. Bedre nebija dziļa. Kas tad izvadīja? Kas? Neviens. Tikai es tur biju. Māsas palika mājās. Tikai es atceros kapa vietu. Bedre nebija dziļa. Dziļa bija mana mīlestība pret mammu.” Mammu, es tevi mīlu. Es tevi mīlu tā kā vienmēr, tā klusu, tā tepat blakus esot. Mammu, es tevi mīlu no visas sirds. Tā kā Sibīrijas bērni mīl, tā klusu. Nesaigaidīsi no Sibīrijas bērna siltu vārdu, apkampienu vai uzslavu. Tā mīla ir klusa. Kā
roze, tik skaista, taču neskaries, durs. Mans Sibīrijas bērns nerod to mīļumu, kas viņam reiz ticis atņemts. Mans Sibīrijas bērns mani mīl klusu. Kad tagad balss saites ir izkaltušas un parunāt vairs nav viegli, kājas palikušas smagas kā bluķi, acis duļķainas kā purva ūdens un mati kā sniegs. Bet asara, kas pār vaigu slīd, kad atbraucu. Asara, kad braucu prom. Tagad mīl stiprāk, bet tikpat klusu. Sibīrijas bērna mazbērns saprot. Es esmu tāds pats kā tu. Līdz kaulam.

„Izsauca uz Troickas ciempadomi. Tur jau vieni sievieši. Rakstīja arī – uz avīžu maliņām. Papīra jau nebija. Hočeš na roģiņu? Hoču. Bet par saviem līdzekļiem. Māsa pārdeva mammas gredzenu. Līdz Kanskai mūs kaut kas paņēma līdzi. Brauca jau vēl citi bērni. Viss jau bija jāizraud. Nezinājām, ka jāpērk biļete bērnu vagonā. Vagonā cilvēku pilns. Māsas nav. Logi izdauzīti, zaldātu smaka. Mazās māsas nav? Uz perona deg viena spuldzīte. Lietus. Cilvēku pilns. Mazā māsa, galvu pacēlusi, ķer uz mēles lietus lāses. Deg viena spuldzīte. Viens cerības stariņš, kas mūs nekad nepameta. Mēs braucām mājās. Vagonu piekabināja pie Rīgas vilciena. Veda uz Latviju. Karš bija beidzies. 1946. gads. Mūs radi pieņēma. Gan katru atsevišķi. Vragi
roģina bijām. Almu krusttēvs, Martu uz tēva mājām, Zinaīdu blakus kaimiņi. Mani uz Slati – krustmāte. Vragi roģina.”
„Kā es gribētu vēlreiz uz turieni aizbraukt. Ieelpot gaisu. Atrast mammas kapu.”


„Tas viss, par ko tu raksti, Kārli, tās ir blēņas. To jau visu nevar izstāstīt. Nevar izstāstīt. Traks var palikt, bet izstāstīt nevar.
To var tikai izjust.
Pats uz savas ādas izjust.”

 Posted by at 2:25 pm

Leave a Reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: