Feb 262019
 

Esam sagatavojuši grāmatu “Skola Sibīrijā”, atvēršanas svētki būs 20.martā plkst. 16.00 Latvijas Kara muzejā. Grāmatas izdevējs ir Latvijas Politiski Represēto Apvienība.

Laiks nepielūdzami izdzēš atmiņas, pagātnes piedzīvojumi un pārdzīvojumi
izbālē, pakāpeniski zaudē savu spilgtumu un skaudrumu.
Līdz ar sirmgalvja pieredzi arī lietas un notikumi iegūst citu nozīmi un
vērtējumu. Bērnības atmiņas, tās gan nepakļaujas laikam un saglabājas
visilgāk, jo katrs notikums toreiz bija piedzīvojums ar savu neparastumu
un vienreizīgumu.
Skolas laiks svešumā, Sibīrijā, svešos ļaudīs, nedraudzīgā vidē, pirms
pāris mēnešiem atvestiem, ar minimālu valodas prasmi, būtiski atšķīrās arī
ar skolasbiedru attieksmi, no dzimtenē ierastā. Vieglāk bija mazākajiem,
iespēja līdz skolas vecumam apgūt kaut cik valodu, adaptēties jaunajos
apstākļos, iekarot savu vietu un stāvokli sādžas bērnu sabiedrībā.
Taču paaudzēs ierastā un vecāku audzinātā, no vietējiem atšķirīgā
tradīcija – cītīgi mācīties, drīz vien ļāva gan apgūt valodu, gan apsteigt
pārējos, izvirzoties labāko, sekmīgāko skolēnu priekšgalā. Dižā visu bērnu
drauga Vladimira Iļjiča norādījums mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties,
nebija pretrunā ar mūsu māšu, jo tēvi vairākumam bija ieslodzījumā,
mudinājumu un pašu apziņu, ka caur sekmēm pamatskolā paveras iespēja
tālākai izglītībai tehnikumā, vidusskolā rajona centrā, līdz ar to – izkļūšanai
no sādžas un kolhoza tālāk pasaulē.
Skarbā dzīves skola pierādīja un pārliecināja mūs, ka nav un nebūs cita,
vieglāka pienākuma, kā mācīties, kaut ar pustukšu vēderu, sniegputenī
un salā brist kilometriem tālu, ar vienīgo zīmuli un spalvaskātu tarbiņā
blakus grāmatai un dažām burtnīcām, ar tintnīcu azotē, lai pa ceļam
neaizsalst, pliku maizes riku kabatā, kam pusdienu reizē uz brīdi slāpēt
pastāvīgo izsalkumu.
Apkopojot savas bērnības un agrās jaunības atmiņas šajā grāmatā,
mūs vadīja nodoms un mērķis – atgādināt sev pašiem, viens otram savus
skolas gadus svešā zemē un svešā valodā, pirms daudziem gadu desmitiem,
kad varējām tikai domāt par tālo dzimteni un neuzdrošinājāmies sapņot
par savu valsti kā nereālu mērķi pēc vecāku stāstījuma, pastāstīt savus
piedzīvojumus mūsu mazbērniem un viņu vienaudžiem, ļaut novērtēt
un salīdzināt mūsu nebrīvi ar viņu brīvību, neatkarības dotās iespējas
izvēlēties skolu, valsti, iespēju apgūt savā valodā jebkuras zināšanas un
specialitāti pēc brīvas izvēles, bet arī uzņemoties visu atbildību par savu
lēmumu, kā brīviem pilsoņiem pienākas.
Pēteris Simsons,1949.gadā izsūtīts kā bērns uz Tomskas apgabalu.
Pirmajos gados bija ļoti grūti tur dzīvot. Par darbdienām, ko mamma
strādāja kolhozā, nopelnīt neko daudz nevarēja. Un praktiski, ja nebūtu
bijusi palīdzība no Dzimtenes, no radiem, kuri regulāri mums sūtīja paciņas,
tad ģimene nebūtu izdzīvojusi. No Latvijas sūtīja pārtiku- speķīti, varbūt
arī kādu maizes gabaliņu. Un vēl es atceros, ka mammai sūtīja diegus,
audumus. Mamma daļu izmantoja sev, daļu pāršuva mums, bērniem.
Skolā krievu valodu apguvām. Tagad skatos- esmu saglabājis liecības par
visu skolas laiku – no pirmās klases līdz pēdējai 11. klasei, ko jau Latvijā
pabeidzu. Atzīmes ir visādas, ir trijnieki, piecinieki, četrinieki. Atceros – visi
latvieši turējās kopā.
Ivars Kaļķis,izsūtīts kā bērns 1949.gadā uz Omskas apgabalu

Mēs izsūtītie, – tie bijām vecāmamma, brālis un es,trijatā. No Asinas mūs
veda ar kaut kādu baržu, vilka velkonītis. Un tad mūssāka dalīt. Vecomāti – uz
nabagmāju, un mūs ar bračku – uz bērnunamu.
Tā kā es biju mazais, mūs ar bračku izšķīra. Viņš turpat Zirjnkas bērnu
namā, mani aizsūtīja pie nepilngadīgajiem. Es ar tiem lielajiem puikām
jau biju saradis, kaut ko mācēju arī krieviski. Pie sienas ēdamzālē karājās
Staļina bilde, kad visi bija paēduši, tad cēlās un teica – spasibo Staļinu.
Un nāca jau uz rudens pusi, es saslimu. Laikam man bija plaušu karsonis.
Mani ielika sančastjā, bija lielas telpas, garš beņķis un mani uzsēdināja ar
plikām kājām. Kājas man bija dubļainas un es ar otru kāju čakarēju viņus
ārā. Uz mani nobļauj – ņe kuvirjaj! To es sapratu. Un no plaušu karsoņa
man krita uz acīm, es paliku akls. Tad mani aizveda uz Ziranku, tur bija
lielāka slimnīca. Es gulēju gultā, atveru acis – redzu!
Nu, kultūru mēs Sibīrijā ienesām. Brālis beidza vidusskolu, viņam vienīgajam
bija šlipse. Pat direktoram nebija. Modē bija hroma zābaki, bikses garmošķā.
Tādi viņi
tur gāja uz dejām. Un pufaika mugurā. Kā cietumniekiem. Tādas nošūtas
pufaikas. Man pašam skolā gāja labi, jo es jau biju sadraudzējies ar lielajiem
puikām, brālis ar viņiem kontaktējās, gāja kopā skolā. Nu, bija jau kāds, kas
mani panicināja, bet tad uzreiz lielie… Mēs gājām barā, gan liels gan mazs.
Lielie taisīja tādas bērnu mašīnītes uz klučiem, un lieli puikas aiz šņorītes
vazā tādu mašīnīti. Mēs, tie mazākie – skrienam līdzi viņiem. Tanī ciematā
dzīvojām draudzīgi……Latvijā es beidzu krievu vidusskolu.
Raitis Ķepītis,izsūtīts kā bērns 1949.gadā uz Tomskas apgabalu
Kad mūs aizveda uz Sibīriju, papriekš veda pa dzelzceļu līdz Novosibirskai.
Tur mēs nonācām11. jūlijā. Tad mūs paņēma uz kuģa un ar to aizveda pa
Obu trīs dienās
līdz Kargasokai. Tur mūs ieveda skolā, kur palikām vienu dienu. Tad mēs
ar baržu braucām pa Vasjuganu. Mēs braucām līdz tādai upei Nuroļkai,
un tur bija kolhozs Bojevik.
Tur jau nekā nebija. Tur bija skola – 4 klases, pasta nebija, telefona
nebija, telegrāfa nebija, elektrības nebija, nekā nebija. Nebija ūdens. Mums
vajadzēja iet uz Vasjuganu vai uz Nuroļku pēc ūdens.
Vasjuganā mums vajadzētu strādāt un mēs gājām strādāt kā krieviski
saka ot zarji do zarji, līdz vēlam vakaram. Mēs strādājām kolhozā.
Interesanti ir tas, ka nāca kolhoza vadītājs un prasa man: – Kā, cik klases
tu esi mācījies? Es saku: – Sešas. Es biju 5 klases mācījies un padomju laikā
vienu gadu. – Kā? – viņš saka. – Sešas klases, un tu nemācījies, kā strādāt
ar zirgu? Es saku: – Man nemācīja. Viņš to nevarēja saprast, jo kolhozā
visi zināja, kā apieties ar zirgu. Tur pirmo reizi iemācījos, kā krieviski po
maķeri, jo, ja zirgam tā neuzbļauj, tad viņš neiet.
Jāzeps Jedeikins,izsūtīts kā bērns 1941.gadā uz Tomskas apgabalu.

Kolpāševā nodzīvojām līdz manai 7. klasei. Skolā man gāja labi,
bija dažādi pulciņi, uzvedām ludziņas. Par cilvēkiem nevaru teikt neko
ļaunu. Skolā sēdēju vienā solā ar NKVD priekšnieka dēlu. Vienīgi skaidri
zināju, ka „jātur mute”, un skolā nedrīkstu palaist nevienu vārdu no tā,
kas reizēm mājās vai ciemos tiek pārrunāts. Ap to laiku biju iemanījusies
rakstīt visādus apžēlošanas iesniegumus padomju iestādēm, pie mums
nāca citas izsūtītās sievietes, un es tad izcepu kārtējo rakstu. Skolā
bija ieradums uz soliem uzklāt avīzes, burtnīcas un grāmatas likām uz
tām kā uz galdautiņa. Mums sūtīja latviešu avīzes, mamma tās varēja
pārdot vietējiem vīriešiem smēķa satīšanai. Latviešu avīzi es klāju arī
uz sola. Bērni priecīgi atpazina manās citādi svešās avīzēs Staļina un
Politbiroja bildes.
1953. gadā martā saslima Staļins. Man stundā palika slikti un es
izgāju ārā no klases. Priekštelpā citai klasei notika vingrošana, man bija
jāiet cauri, un es uzzināju, ka Staļins saslimis. Man bija jāiet uz klasi un
tas visiem jāpasaka. Tas bija savādi, jo Staļins likās mūžīgs. Tagad visi
saprata, ka viņš drīz mirs.
Kad bija Staļina bēres, skolā nebija jāiet.
Biruta Kēse (Ikauniece)izsūtīta kā bērns 1941.gadā uz Tomskas apgabalu
Latvijā izsūtāmo sarakstus 1949. gada 13.–15. martā apstiprināja apriņķu
izpildkomiteju priekšsēdētāji. 17. martā Latvijas PSR Ministru Padome pieņēma
lēmumu „Par kulaku ģimeņu izsūtīšanu ārpus Latvijas PSR”. Bija paredzēts
izsūtīt ap 10 000 ģimeņu. 1949. gada martā izveda apmēram 13 500 ģimeņu, to
skaitā 9250 zemnieku ģimeņu, kopā vairāk nekā 43 000 cilvēku. Katra izsūtītā
ģimene varēja ņemt līdzi viņai piederošo mantu līdz 1500 kg apmērā – apģērbu,
traukus, sīko saimniecības inventāru un pārtikas produktus, bet viss pārējais
īpašums tika konfiscēts. Izvedēji bieži nedeva pietiekamu laiku, lai to izdarītu.
Viss pārējais īpašums tika konfiscēts. Pēc oficiālo varas iestāžu norādījumiem
izsūtīto saimniecībās palikusī labība bija jānodod valstij, kartupeļus vajadzēja
realizēt finanšu iestādēm, bet personīgās mantas pārdeva vietējo patērētāju
biedrību veikalos. Daudzi kulaku saimniecībās palikušie lopi un lauksaimniecības
inventārs bez atlīdzības tika nodots kolhoziem, bet daļa mantas tika paņemta
nenomaksāto parādu segšanai.
No Latvijas izsūtīja 9147 ģimenes, absolūtais vairākums izsūtīto bija lauku
iedzīvotāji. Faktiskais izsūtījumā pabijušo skaits bija lielāks par 25. martā
izsūtīto skaitu, jo izsūtītajiem vēlāk pievienojās ģimenes locekļi, kas brīvprātīgi
vai piespiedu kārtā devās pie tiem. Ieskaitot arī bērnus, kas dzima izsūtījumā,
pavisam 25. marta izsūtīšanas sakarā izsūtījumā atradās 44 191 Latvijas
iedzīvotājs. Atšķirībā no 1941. gada jūnija deportācijām, kad pieaugušie vīrieši
tika atšķirti no ģimenēm un ieslodzīti nometnēs, šoreiz ģimenes netika izšķirtas.
28,6 % no izsūtītajiem bija bērni līdz 16 gadu vecumam.

Sīkāk par grāmatu >>>
Uz tikšanos!


“Sausi un skopi ir vēstures fakti. Intervējot cilvēkus, kuri kā bērni tika deportēti uz Sibīriju, paliek atmiņā sāpes par zaudētajiem tuviem cilvēkiem, bet vairāk par netaisnību, kura neļāva Krievijā izglītoties latviešu valodā. Grāmatā “Skola Sibīrijā”publicēti interviju fragmenti no 1941.un 1949.gada izsūtīto cilvēku atmiņu stāstiem par to, kādas iespējas viņiem bija iegūt izglītību Sibīrijā un kādas iespējas bija viņiem iegūt izglītību Latvijā, atgriežoties no izsūtījuma. Svarīgs grāmatas papildinājums ir fotogrāfijas, kas uzņemtas Sibīrijā un Latvijā pirms izsūtījuma. Ir pagājuši daudzi gadi, kopš Latvija 1991.gadā atguva neatkarību, taču joprojām minoritāšu tiesību aizstāvji cīnās par to, ka Latvijā jābūt skolām krievu valodā. Šajā kontekstā likās svarīgi grāmatu izdot.

Dzintra Geka,grāmatas autore,
Fonda “Sibīrijas bērni”dibinātāja.

 Posted by at 12:59 pm

Leave a Reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: