Nov 162018
 
Māra Paurniete

Top grāmata “Sibīrijas skola”. Grāmatā būs apkopoti fragmenti no 1941-1949 gada izsūtīto bērnu atmiņām par to, ka nebija iespējams iegūt izglītību Sibīrijā, bija bads un neciešami dzīves apstākļi. Grāmatu plānots izdot 2019. gada  martā.  Piedāvājam attēlus un fragmentu no topošās grāmatas.

This slideshow requires JavaScript.

 

Silva Haitina (Rubašova)
Dzimusi 1932.gadā

Esmu dzimusi Rīgā. Ģimenē bijām tēvs, mamma, vecākā māsa un es. Dzīvojām Skolas ielā 20, dzīvoklis 7. To es atceros.
Atceros, mums deva pusotru stundu, lai savāktos. Tēvs neko neņēma, skraidīja pa istabu izmisumā un visu laiku centās pierādīt, ka mūs izsūta netaisnīgi.
No ceļa atceros badu, atceros slāpes. Neviens neko nenesa, neviens neko nedeva. Atceros, vagonā uz grīdas sēdēja latviešu sieviete ar mazu zīdainīti. Viņa sēdēja jau trīs dienas, šūpojās un kaut ko pie sevis dungoja. Vīstoklītī viņai bija bērniņš. Vagonā bija daudz bērnu, un mēs viņai lūdzām, lai atļauj paspēlēties ar mazo bērniņu. Pēc tam izrādījās, ka viņas bērniņš jau sen ir miris… Viņai nebija piena. Pēc tam kāds to pateica zaldātiem. Mums bija žēl, ka bērniņu izmeta…

Mēs atbraucām Sibīrijā, kāds uzzināja, ka esam Krasnojarskas apgabalā. Vilcienu naktī apturēja, un visiem lika kāpt ārā. Pirms tam vilcienu naktī apturēja pirms Urāliem. Ar lukturīti visu izgaismoja. Izdzina visus vīriešus. Vagonā bija mans tēvs un daži zēni, kam bija virs 16 gadiem. Mans tēvs nolēca no nārām un teica: “Skatieties, vagonā lielākā daļa ir sievietes un bērni, no kuriem puse jau ir slimi, un es esmu vienīgais, kurš stacijās skrien pēc ūdens, es esmu vienīgais, kas var kaut ko nopirkt – atstājiet mani te, pie slimajiem cilvēkiem!” Oficieris pameta ar roku, noteica – “Velns ar viņu, taisām ciet durvis!” Tēvs palika, palika arī jaunie zēni, 16–18 gadus veci, pateicoties tēva kliegšanai, ka te ir tikai sievietes un bērni.
Mēs aizbraucām uz Dzeržinskas rajonu. Tur nebija izsūtīto, mēs ieradāmies naktī. Palikām dzīvot pie Nastjas Barlovskas. No rīta pamodāmies, visi gulējām uz grīdas, visi četri. Es atvēru acis. Mēs visi bijām vienā istabā. Pie durvīm stāvēja daudz cilvēku, un viņi visi uz mums skatījās un sarunājās. Tēvs gribēja lēkt augšā, palūdza aizgriezties. Tur bija galvenokārt sievas un skuķi, arī daži greizi puiši. Mamma gulēja zīda naktskreklā, un sievas, to ieraugot, sāka kliegt kā zosis: „Tu paskaties, kādās drēbēs viņa guļ!. Es nevienu vārdu nezināju krieviski. Rīgā mācījos Franču licejā, 1. un 2. sagatavošanas klasē. Mana dzimtā valoda bija kā latviešu, tā franču un tā vācu. Mājās runājām vācu valodā.
Mani vecāki aizgāja uz vienīgo skolu, kas sastāvēja no vienas istabas, no vienas skolotājas. Mani ielika 2. klasē. Tur jau rakstīja, runāja, mācījās no galvas dzejoļus par Staļinu. Es neko nesapratu, un bērni par mani smējās. Māsu ielika 4. klasē. Tur jau bija 11–12 gadus vecas meitenes. Mēs mācījāmies divus mēnešus, aizmirsām latviešu, franču un vācu valodu… Sākām runāt smieklīgā krievu valodā. Kolhozā tā saucās “čeldoņu valoda”, viņi jocīgi runāja tādā sādžas krievu valodā. Pēc diviem mēnešiem mēs bijām aizmirsušas trīs valodas, runājām tikai krieviski un kļuvām par labākajām skolniecēm skolā. Mācījāmies rakstīt. Nebija tintes, nebija papīra
Mēs pārcēlāmies uz atsevišķu mājiņu. No tās vietas manī ir saglabājušās lielas laimes un lielas nelaimes izjūtas. Bija 2. decembra nakts, klauvēja pie durvīm. Ieradās no NKVD, veica kratīšanu. Teica, ka esot atnākuši arestēt tēvu un konfiscēt visas viņa mantas. Tēvs paguva mammai atdot pulksteni, bet vairāk arī viņam nebija. Kaklasaites viņi līdzi neņēma. Es atceros tās šausmas. Tēvu veda prom, es viņam karājos kaklā un kliedzu: „Tētiņ, neaizej!” Atceros, kādas tēvam bija acis – kā slimam sunītim…Mamma un māsa raudāja. Mēs trijatā pilnīgā izmisumā sēdējām līdz rītam. Aiz tēva muguras mēs jutāmies mierīgāk… Pēc daudziem gadiem es Krasnojarskā lasīju viņa tiesas lietu un apsūdzības rakstu, lasīju, par ko tēvs ir arestēts. Viņš stāvējis rindā pēc mūsu vienīgā pārtikas produkta, ko mums deva -mitras auzas. Tēvs jautāja:”Ko lai dara ar mitrām auzām?” Vairāk nekā. Viņš bija teicis, ka Latvijā zirgi esot ēduši auzas…
Es pa to laiku biju beigusi 2. klasi, māsa – 4. klasi. Vairāk klašu kolhozā “Mokrojeļņik” nebija. Mamma devās uz Dzeržinsku, jo vajadzēja skolot māsu. Tur bija daudz izsūtīto latviešu, krievu, ebreju. Mamma sarunāja istabu, bet vajadzēja prasīt atļauju pārbraukt. Kādai sievietei mamma bija uzdāvinājusi pārīti zīda zeķu, un mums atļāva pārcelties. Māsa sāka iet 5. klasē, es – 3. klasē.
Dzeržinskā bija divstāvu skola, liela. Es biju nobijusies. Pie manis pieskrēja meitenīte, ar kuru es vēl joprojām uzturu kontaktus – Ļusja Berina, un viņas mamma bija ceptuves direktore. Tas jau bija sapņu sapnis! Viņa man deva nokost no savas sviestmaizes. Tas bija 1945. gads. Man bija laba muzikālā dzirde, un 9. maijā es lepni gāju skolas priekšā ar bungām. Es visu atceros, pat līdz tādam sīkumam kā naglas sienās…
Man bija 13 gadu, kad uzzinājām, ka Latvija vāc no Sibīrijas bērnus, kam nav vecāku vai kam slikta dzīve, lai vestu mājās. Mamma to zināja, bet nolēma mani nesūtīt. Es to uzzināju, kad šī akcija jau bija beigusies. Man ļoti gribējās braukt prom no Sibīrijas, un es teicu mammai – ja tu mani nelaidīsi prom, es vai nu tepat pakāršos, vai arī aizmukšu ar vilcienu.
Mamma apsolījās darīt visu, lai mani no turienes aizsūtītu prom. Viņa sarakstījās ar onkuli Maskavā, teica, ka mazā, vēl bērns, pa vakariem neskries prom, un lūdza mani uz laiku paņemt pie sevis.
Tēvocis mani pierakstīja skolā. Izrādījās, ka tā ir meiteņu paraugskola, Maskavā, uz Kirova ielas stūra. Es uzvedos brīnišķīgi, bet līdz tai minūtei, kamēr sāku iet skolā. Skolā izrādījās, ka neprotu uzvesties. Meitenes, kas staigāja pa koridoru, manā skatījumā nebija meitenes. Es viņas rāvu aiz bizēm, spļaudījos, lamājos. “Mats” man bija pierasta lieta. Es zināju, ka tā nedrīkst. Drīz mani izslēdza no skolas. Nebija kur likties. Es atkal pateicu: ja mani sūtīs uz Kansku, tad es pakāršos pie viņu lampas.
Skolā pirmo reizi iemīlējos. Viņš bija liela čekista dēls. Biju laba skolniece, man pienācās zelta medaļa. Kad pienāca pēdējais eksāmens, man teica, ka, tā kā neesmu vietējā un tā kā neesmu krieviete, man zelta medaļu nevar dot.
Tas bija 1950. gads, man bija 16 gadu. Devos uz Ļeņingradu, bet mani nekur nepieņēma. Nesapratu – kāpēc. Es gribēju nodarboties ar literatūru. Visur mani atraidīja. Sapratu: anketā rakstīju, ka man ir sudraba medaļa, bet 5. punktā rakstīju, ka esmu ebrejiete. Visur man teica, ka ir brīvas vietas, bet, izlasījuši anketu, taisnojās – ai, aizmirsām jums pateikt, ka uzņemšana beigusies… Es savācu savus dokumentus. Biju iesniegusi gan uz juristiem, pat uz bibliotekāriem, bija vēl cits elektrotehniskais institūts – Bonča-Brujeviča – Sakaru institūts. Zvanīju viņiem, un tur man saka: tas būs gods, ja nāksiet ar medaļu. Es teicu: bet es esmu ebrejiete… Uz sekundi – klusums, bet tad saka: mums visas tautības vienādas, nāciet! Tā man iedeva kopmītni Novoseļjevskas salā, es jutos pilnīgi laimīga…
Biju jau 3. kursā radiotehnikas fakultātē. No visa, ko tur mācīja, mani interesēja tikai radio. Bet tur bija tīra tehnika, sakari, un es mācījos slikti. 3. kursā vajadzēja ierasties pielūdzēja mammai, drīz vajadzēja būt kāzām. Es atgriezos kopmītnē, un mani arestēja.
Ļeņingradas cietumā biju vai nu mēnesi, vai pusotra. Mani arestēja 2. decembrī, un, spriežot pēc tā, ka sargi bija dzēruši un uzvedās ne tā, kā parasti, es sapratu, ka laikam ir Jaungads.
Mani iesēdināja mašīnā “čornij voron” (“melnais krauklis”). Ārā bija ļoti auksti, es sēdēju iespiesta mašīnas kastē, kājas bija iespiestas, es neko neredzēju. Mašīnā iekāpa vīrieši – es dzirdēju viņu balsis. Tā kā bija tumsa, neko neredzēju. Mani ilgi veda, atveda uz Maskavas staciju Ļeņingradā. Sākās ceļš.
Pārsūtīšanā es satiku fantastiskus cilvēkus. Dumkovā man blakus uz nārām gulēja divas meitenes, kas sarunājās vācu valodā. Man bija neērti teikt, ka es visu saprotu, ko viņas runā. Viņas zaldāti veda katru nakti, un tas saucās “iģiķe sķiraķ” (“ejiet mazgāt”) – jeb prostitūtas. Viņas man stāstīja, ka padomju zaldāti un oficieri viņas situši un nemaksājuši, un viņas devušās uz angļu, franču sektoru, kur maksāja. Viņas bija noķertas pie amerikāņiem. Atvestas atpakaļ un par spiegošanu dabūjušas 25 gadus. Es ar viņām sarunājos vācu valodā, jo viņas krieviski neprata neviena vārda. Viņas no kaut kurienes, droši vien no Vācijas, veda uz Sibīriju. Es biju ļoti apmierināta, jo zaldāti viņām maksāja ar cukuru, margarīnu. Tā kā es izskatījos pēc mazas meitenītes, viņas ar mani dalījās pārtikā.
1954. gadā mums izdeva pases, arī papīru, ka esmu atbrīvota no specnometinājuma. Tas varēja būt augusts vai septembris. Es ieraudzīju, ka visa Kanska ir tikai izsūtītie. Pie mammas nāca kāda sieviete no Rīgas, divi vīrieši no Rīgas – Kapelovskis un Grims. Mamma dzīvoja kopā ar kādu sievieti no Daugavpils. Tur dzīvoja vesela kolonija izsūtīto. Pie mammas nāca daudz cilvēku, jo mamma bija sabiedriska. Visi – izsūtītie. Uz katriem deviņiem cilvēkiem viens bija ziņnesis – “donosčiks” – tā bija jābūt. Viņi visi baidījās savā starpā runāt, jo nezināja, kas ir kurš. Izrādījās, ka ziņu pienesējs čekai bija vecais vīrs Grims. Mamma reiz atrada viņa melnrakstu – kas pie kā gājis un par ko ir runājuši. Runas bija visādas, dziedāja arī tādu dziesmu “Kaut jūs visi nosprāgtu”.
1954. gadā viss kļuva pieņemamāks. Sāka laist ārā no cietumiem. Kriminālā situācija bija briesmīga. Visi bija kopā – politiskie, bet tos laida vaļā palēnām, toties kriminālos – neskatījās, kas ir kas. Laida tik ārā. Bija grūti dzīvot tur, kur bija šie kriminālistu pūļi. Kanska, Abakana, Taišeta – visur apkārt bija lāģeri. Visur zaga, nogalināja.
Es sāku mācīties 4. kursā, man palika vēl pusotra gada ko mācīties. Saņēmu diplomu – “Precizionnije detaļi dizeļnih mašin i mehaņizmov ļesorazrabotok. Ļebjotki, krani i tjažolije gruzoviki”. Neviens nesaprot, ko tas salikums nozīmē, arī es.
Tad es braucu uz Ļeņingradu.
Man nav bērnu. Man bija bail…..
Es teikšu, ka tas, kas ar mani noticis, atstāja pozitīvu iespaidu – lai cik tas dīvaini izklausītos. Cilvēkam rodas imunitāte un analīzes spējas. Es zinu, ka es varēju būt slinka, varēju darīt muļķības. Atceros aresta brīdi – kad nolēmu, ka viņu dēļ neraudāšu… Tas bija lūzuma brīdis, kad es sapratu pašu svarīgāko: kad notiek kaut kas neparedzēts, kam tu neesi gatavs, palīdzēt tu nevari, tad ir jāapkopo visi spēki, lai izdzīvotu. Viss, kas no manis tiek prasīts – to es sapratu – ir izdzīvot un skatīties uz notiekošo kā kino. Man bija doma, ka es gribu visu atcerēties, jo cilvēki, ar kuriem tas nav noticis, to nezina.

 Posted by at 10:48 am

 Leave a Reply

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>

(required)

(required)

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

%d bloggers like this: