Filmā parādīti PSRS Gulaga nometnēs izdzīvojušo likteņi.
Filma par laika posmu no 1940.gada, kad tika okupēta Latvija, līdz 1991.gada barikāžu laikam un mūsdienām.
Valdis Bērziņš, Latviešu fonda darbības pārzinis Latvijā
Kā visas Dzintras Gekas filmas, ļoti labi uztaisīta un obligāti visiem
jānoskatās. Ne tikai Latvijā vien. Filma mums atkal atgādina par to, kas nodarīts
mūsu valstij, kas pārdzīvots pagātnē, un akcentē to, ka jādara viss, lai nekas tāds
nekad vairs nevarētu atkārtoties.
Lai gan pats neesmu pārcietis Sibīriju, līdzīgi kā daudzām citām ģimenēm
Latvijā arī mana ģimene ir cietusi Otrā pasaules kara laikā. Pēc 14. jūnija
izsūtīšanas mans vēctēvs jau 1941.gada rudenī tika guldīts zemes klēpī, un mātes
vecākais brālis mira pēc “tiesas sprieduma izpildījuma” 1942. gadā.
Oskars Rode, latviešu nacionālās pretošanās kustības dalībnieka
Gunāra Rodes dēls
Vēsture parasti tiek pasniegta kā notikumi, vietas, skaitļi un cipari, kā
abstrakti jēdzieni. Parādot cilvēku dzīves stāstus, likteņus un viņu ciešanas,
skatītājam rodas daudz ciešāka saikne un sapratne par šiem noziegumiem pret
cilvēci.
Raita Šusta, Sibīrijas bērns
Līdzīgi kā teica viens no filmas dalībniekiem – es jūtos gandarīta. Tēvi
tur tālajā Krievijā tiek apmeklēti, mēs visi esam bijuši viņiem tuvāk. Tā ir kā
augšāmcelšanās un kopā būšana vienlaikus.
Tagad es saprotu kā tie jaunie vīri ātri zaudēja spēkus un nomira, tas
emocionālais smagums bija neizturams.
Filmas noskatīšanās ir kā dvēseles attīrīšana. Tu saproti, ka zem katra
krusta ir dvēselīte. Lai arī filma ir smaga, tā atstāj gaišu sajūtu.
Inguna Sudraba, Saeimas deputāte
„Tēvi Tur“ ir pirmā Dzintras Gekas filma, kuru noskatījos. Viņa dara
svētīgu darbu, iemūžinot dzīvu cilvēku liecības par šiem notikumiem. Filma ļoti
profesionāli rada klātbūtnes sajūtu, scenārista un operatora darbs ļauj
skatītājam dzīvot līdzi notikumiem.
Cilvēki, kuri ir filmas varoņi, piekrītot piedalīties ar saviem patiesajiem un
emocionālajiem stāstiem rada spēcīgu līdzpārdzīvojuma sajūtu un liek vēl labu
laiku pēc filmas noskatīšanās turpināt domāt par šiem notikumiem.
Agris Redovičs, kino kritiķis
Skarbs stāsts par mūsu vēstures drāmu. Varbūt pats skaudrākais no Dzintras Gekas kino vēstījumiem. Režisore radusi jaunu, enerģiskāku, kompaktāku izteiksmību, kas katru īso, ciešanu pilno filmas nogriezni triec mūsu mierīgās dzīves aptaukotajā apziņā un tricina to, līdz asaras no acīm sprāgst. Filma atkal pierāda, ka tautas likteņa Krustaceļš nav izsmeļama tēma. Kino veidotājiem reizēm var pietrūkt dvēseles spēka. Dzintrai Gekai joprojām tā pietiek.
Ingrīda Circene, bijusī veselības ministre
Grūti atrast tādu latvieti, ko nebūtu skāris totalitārais režīms un padomju vara. Tā nebija ideoloģija, bet histēriskas bailes no izglītotiem, talantīgiem cilvēkiem. Dzintra un Pēteris jau iepriekš veidojuši vairākas filmas par cilvēkiem, tās visas ir spēcīgas un runā par garīgi stipru cilvēku likteņiem. Pēc filmas noskatīšanās nespēj palikt vienaldzīgs. Skatoties „Tēvi Tur“ šie cilvēki, kuri ir izdzīvojuši, viņi ir īstās, dzīvās vēstures liecības. Daudzi neizdzīvoja… Neviens cits darbs nespēj tā atklāt dzīves skaudro īstenību.
Inese Vaidere, Eiropas Parlamenta deputāte
Patiesa, emocionāla filma ar jūtamu režisores līdzpārdzīvojumu. Brīnišķīga mūzika, kas saviļņo līdz apziņas dzīlēm. Filma ir kā sāpe, kas nesadzīst, kamēr vien dzīva būs atmiņa. Tā liek uzdot jautājumus, meklēt atbildes.
Pārāk uzstājīgi mūsu nedraugi aicina aizmirst baisos notikumus vēsturē. Tādēļ šo skaudro stāstu dokumentācija ir absolūti nepieciešama – lai nekas tāds neatkārtotos nākotnē.
Lolita Čigāne, Saeimas deputāte
Filma “Tēvi tur” runā par Latvijai arvien būtiskiem jautājumiem, skatot 1941. un 1949. gada deportācijas uz Sibīriju caur individuālu cilvēku piedzīvoto dzīvju prizmu. Dzīve izsūtījuma vietās izsūtīto atmiņās atdzīvojas un sniedz skatītājam emocionālu līdzpārdzīvojumu. To papildina Sibīrijas skarbā estētika, kas filmā meistarīgi tverta, pastiprina vēstījuma smeldzīgumu. Filma stāsta plašāku, humanitāru stāstu – pašas vietas, kur piespiedu izsūtījumā bija filmas varoņi, piedzīvo postu, pamestību, iznīcību, dažu filmas varoņu šodienas uztvere uz šī fona kontrastē ar iespaidīgu vitalitāti.
Arta Ģiga, režisore
Dzintras Gekas filma “Tēvi tur” ir viena no labākajām Sibīrijas bērnu ciklā. Filmas varoņi vairākkārt atkārto, ka par piedzīvoto runāt nevēlas, bet uzticība filmas režisorei ir tik liela, ka viņi tomēr runā. Šie cilvēki gājuši cauri ellei, bet palikuši nesalauzti. Filma “Tēvi tur” ir būtiska gan tiem, kas jau redzējuši citas Sibīrijas cikla filmas, gan tiem, kas nav redzējuši ne vienu, jo tā stāv pāri konkrēto notikumu atspoguļojumam. Filmas vadmotīvs ir nepadošanās, ne svešajai varai, ne pašu vājumam.