Sep 122014
 

 Armīns Lejiņš

LATVIEŠU BAIGAIS GADS KRIEVIJĀ

Recenzija par Dzintras Gekas dokumentālo filmu

„Stacija Latvieši 1937”

„Stacija Latvieši” – viena no iedarbīgākajām un meistarīgāk izveidotajām režisores Dzintras Gekas Sibīrijas cikla filmām. Gan stāstījuma dramaturģijas, gan emocionālā piepildījuma ziņā – dramatiski nospriegots kino darbs. Ar arhīvu materiālu, kino, foto, audio dokumentu skaudro nežēlību, ar pētnieciskā filmēšanā iegūto aculiecinieku liecinājumu nepastarpināto tiešumu atklāta tās 1937., 1938. gada lielās traģēdijas kopaina, kurā savijas Krievijā, Padomju Savienībā, dzīvojušo latviešu atsevišķie likteņi. Kā vēstīts vēstures faktu ziņā izsmeļošajā, maksimāli lakoniskajā, koncentrētajā filmas verbālajā daļā, subtitros, aizkadra lasījumā, — „… Padomju Savienībā bija saskaitīti 151410 latvieši… Kopumā… vismaz 372 latviešu kolonijas ar 12000 saimniecībām”.

Tāpat kā citās režisores filmās par NKVD deportētajiem, apcietinātajiem, nošautajiem cilvēkiem, arī šajā — aculiecinieku stāstījumos allaž tiek atgādināts, ka latviešu smagie likteņi piedzīvoti reizē un kopā ar citu, īpaši Baltijas tautu, pārstāvjiem. „Melnā Berta brauca pa mūsu sādžu … visus savāca, latviešus, igauņus, krievus… neviens neatgriezās”, filmā min Gaļina Strazdiņa no Kemerovas.

Stāstot par Staļina režīma nomocītajiem, nošautajiem Krievijas latviešu māksliniekiem, skolotājiem, žurnālistiem, rakstniekiem, aktieriem, panākts dziļš dramatiskais, varētu pat teikt, idejiskais kontrasts. Vienā pusē — mazas tautas gaišāko prātu pārstāvji, kas rūpējas par savu ļaužu

garīgā apvāršņa paplašināšanu, otrā – milzīga, brutāla, mežonīga un histēriska nāvējošu represiju mašīna, kas nīst intelektu, kultūru. Atklājot, kā represiju mašīna iznīcināja miermīlīgo latviešu inteliģenci, eliti, filmas veidotāji ne vien pastiprina traģisko sāpi, bet arī līdz galam atmasko režīma cinismu un baismos mērķus.

Filmā tas vis tiek parādīts, izmantojot plašu kinematogrāfisko līdzekļu arsenālu — tā, lai būtu konkrēti, tieši, uzskatāmi un iedarbīgi. Aculieciniece stāsta: „Mamma iekūra krāsni un visas grāmatas sadedzināja, visus dokumentus, visu… Ja viņi būtu atraduši, mūs visus nošautu.” Un turpat montāžas paralēle – arhīva dokuments, plakāts: „ Kopā mēs veidosim mūsu dzīvi labāku!”

Pretstatīšana, kontrasta izmantošana panāk asāku, skaidrāku iedarbi uz skatītāju, nekā, ja būtu gari tekstuālie skaidrojumi.

Precīzi, mērķtiecīgi, ar maksimālu efektu šajā Dz. Gekas filmā pielietotas kontrasta un kontrapunkta metodes, tādējādi paplašinot iespējas asociācijām un pārdomām. Abas šīs metodes efektīvi darbojas paralēlajā montāžā, radot asu saduri starp cilvēciski patiesajiem intervēto stāstījumiem par apcietināšanu, aizvešanu, drausmīgajiem apstākļiem un — tā laika oficiālo propagandu, bravurīgiem parādes maršiem, salkanām „masu dziesmām” un melīgiem saukļiem: „Slava tautai uzvarētājai!… Trīsdesmito gadu varoņus sauc par romantiķiem un entuziastiem”. Mērķtiecīgas kontrfrontācijas paņēmieni padziļina atskārsmi par 1937., 1938. gada lielo teroru, kas, būdams tuvs genocīdam, bija vērsts pret latviešiem kā „pretpadomju elementiem” un „kontrrevolucionāro nacionālo kontingentu”.

Filmas režisore Dz.Geka un montāžas režisors Armands Zvirbulis tik labi pārvalda kontrasta un kontrapunkta metodes, ka spēj improvizēt ar meistarīgu vieglumu, panākot vēl kādu smalku efektu. Reizēm ne vien aculiecinieku stāstījumi klājas pār veco kinohroniku fragmentiem, bet arī 30.-tos gadus raksturojošā, maršveidīgā mūzika it kā nejauši uzplūst uz nesakārtotas vides „ainavām” un sadzīves ainām mūsdienu Sibīrijā, rosinot  filmas skatītājus pārdzīvot un saprast sakarības starp aizgājušo un patreizējo laiku.

Filmā precīzi izspēlēts, emocionāli tēlaini atklāts nežēlīgā laikmeta paradokss. Epizodē par masu slepkavību vietu Būtavu ietverta ļoti personiska mikroepizode par to, kā latviešu izglītības biedrības „Prometejs” mākslinieka dēls tikai nesen, mūsdienās dabūjis zināt, ka tēvs nošauts šajā nāves poligonā .. netālu no vietas, kur ģimenei iedalīta zeme mājas būvēšanai. Tas filmā parādīts tā, lai viens atsevišķs gadījums paceltos līdz „lielā cinisma laikmeta” simbolam.

Filmas risinājums ne brīdi neieslīgst nekinematogrāfiskās, teorētiskās apcerēs, no konkrētības atrautos vispārinājumos. Lielā terora izraisītā traģēdija kā lielā cilvēciskā traģēdija filmā ir konsekventi individualizēta jeb personificēta. Gan autoru lakoniskajā stāstījumā par atsevišķu cilvēku, ģimeni, gan rādot personiskās fotogrāfijas, apcietinātās personas fotokartītes, kā arī foto un kino dokumentus, kuros redzamas nometinājumu vietas, darba ainas bargos apstākļos, vergu darba panorāmas Sibīrijā, Tālos ziemeļos vai Maskavas – Volgas kanāla būvē. Individualizētās traģēdijas pamatā atklājas intervijās jeb sarunās ar radiniekiem, bērniem vai mazbērniem, kas palikuši dzīvi un izdzīvojuši līdz mūsdienām. Emocionāli piepildītas, sarunas ir dzīvas, taču skopas vārdos, kas piešķir papildus skaudrumu. It kā katrs liecinājumā izteiktais vārds liktu no jauna pārdzīvot atmiņā atgriezto. Psiholoģiski tā arī.

— Kādēļ arestēja…?

— Apcietināja nevainīgus cilvēkus. Viņš nebija politiķis, bija mākslinieks….

— Viņu nepacietināja mājās, tas arī bija viens no paņēmieniem, viņu izsauca.. Neviens nav atgriezies… visi nošauti…

— Viņš kolhozā ģērēja ādas, tāpēc apcietināja… nošāva, un viss…

Filmas beigu daļā iekļauts PSRS iekšlietu tautas komisāra Nikolaja Ježova pavēles – kā režīma apsūdzības dokumenta – pilns teksts. „Likvidēt Latvijas izlūkdienestu darbu un latviešu pretpadomju  darbību… Arestam tiek pakļauti visi latvieši, kuri atrodas operatīvajā uzskaitē…” Un tādā garā vēl un vēl. Bet paralēlajā montāžā – fotodokumenti, kas ļauj izjust, kā nežēlīgais, bet birokrātiski sausais teksts skāra dzīvos cilvēkus.

Filmā arī parādās, kā trīsdesmito gadu notikumu baisma atskan līdz šodienai. Salauztajos likteņos, nespējā atgriezties vecāku un vecvecāku dzimtenē, pesimistiskās prognozēs. „Drīz mūsu vairs nebūs. Neesam ne latvieši, ne krievi… Tāpēc, ka neprotam savu valodu. Neprotam latviski runāt”, — drūmi secina viena no filmas varonēm. Taču filmas autori pauž citu noskaņojumu – turpat Sibīrijā saskatītajā, saklausītajā sakņojošos ticību latviešu valodai, līdz ar to nacionālās kultūras saglabāšanai par spīti drūmajai pagātnei un sarežģītajiem laikmetu griežiem. Optimisms izteikts nevis klajos publicistiskos vārdos aizkadra tekstā, bet pastarpināti — dziesmā, ko dzied savulaik Krievijā ieceļojušo tautiešu pēcnācējas. Suhonojas sievu ansamblis latviski izpilda latviskas dziesmiņas tradicionālo tautas dziesmu garā – par cilvēka personisko laimi, ģimenes laimi, mīlestības laimi un cerībām:

„…Kur likšu vainadziņu?

Kar savu vainadziņu

Ozola zariņā…”

Vienkārša, cilvēciska, gaiša un  liriska, pat savā ziņā bezbēdīga dziesma – bez nepārvaramām bēdām! – skanot gan sākumā, gan beigās, veido  rondo kompozīciju – cerības un ticības iezīmētu, dvēselisku ietvaru filmai-traģēdijai.

 Posted by at 8:41 am

 Leave a Reply

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>

(required)

(required)