Sep 122014
 

Armīns Lejiņš

TĀM MĀTĒM UN BĒRNIEM …

Recenzija par

Dzintras Gekas dokumentālo filmu  „Piemini Sibīriju”

Šīs režisores Dzintras Gekas Sibīrijas cikla filmas galvenā tēma ir – aicinājums atcerēties un turēt atmiņā pagājušā gadsimta 40.-to gadu baisajos apstākļos zudušo tautas daļu. Pati filma jau ir izveidota kā savdabīga, kinematogrāfiski izteiksmīga „piemiņas zīme” – tām mātēm un bērniem, kas gāja bojā izsūtījumā Sibīrijā, ledainajos Ziemeļos. Tāda „zīme” pat burtiskā izpratnē ir atrodama šajā filmā. Vairāki kino kadri sākumā, vidus daļā un filmas beigu posmā ir pārvērsti par sava veida „piemiņas plāksnēm”. Pār attēlu slīd 1941.gada 14,jūnijā izsūtīto Latvijas iedzīvotāju, dažādu tautību cilvēku, vārdu un uzvārdu slejas. Šis it kā elementārais, tīri tehniskais paņēmiens liek gandrīz fiziski izjust, cik daudz salauztu, sagandētu dzīvju – saraksts tik garš, šķiet, tam nekad nebūs gala. Tā ir filmas skatītāja pirmā emocionālā atsauce uz autoru aicinājumu būt sirdī atvērtam pret likteņa atstātajām zīmēm – piemiņas vietām, atmiņu stāstiem. Vienkāršākajā, notikumu norises virspusējā plāksnē – filma ataino Latvijā sagatavoto piemiņas zīmju vešanu uz izsūtījumā mirušo apbedījuma vietām, uzstādīšanu un iesvētīšanu. Tur, kur latvieši uzstāda savas plāksnes, iesvēta zvanu, parādās arī citu Baltijas tautu pārstāvju sarūpētais. Kā Igarkā – 1948.gadā uz Igarku izsūtīto 6560 Lietuvas pilsoņu piemiņai. Dziļākajos slāņos „Piemini Sibīriju”vēsta par to, ko lakoniski noformulējusi pati režisore: „Šī filma ir ziņa nākotnei – par tiem, kuru vārdi izzūd no atmiņas.” Uz Sibīriju izvesto Latvijas pilsoņu vidū bija ap 4000 zīdaiņu, bērnu, pusaudžu. Liela daļa no visjaunākajiem gāja bojā jau ceļā. Daudzi vēlāk nometinājuma vietās – no bada, slimībām, smaga darba. Bet kurš pateiks, cik mazo dzīvību neizturēja un aizgāja viņsaulē tādēļ, ka bija zaudējuši Sibīrijas nežēlīgo apstākļu nobendētās mātes? Par to ar spēcīgu izteiksmību liecina filmā iekļautie izdzīvojušo bērnu, nu jau sen pieaugušo cilvēku, stāsti, papildināti ar vizuālo kinematogrāfisko risinājumu. Tomēr galvenais paliek – dzīvi palikušo smagie vārdi… „…Nespēju saprast, Kā mēs palikām dzīvi… Mamma mani visu laiku baroja ar smilšu putru, tas ir drausmīgi… Māti – vienā krekliņā – kā sunīti apraka…” „… Manai mātei bija laba izglītība. Prata četras valodas… Atveda šeit un pēc divām nedēļām arestēja… Viņu nogalināja Jeņisejskas cietumā… Viņu nošāva…” „… Mūsu priekšnieki Igarkā uzvedās tāpat kā īstajā Vjatlagā, kur līķim vai nu sašķaidīja galvaskausu, vai izdūra durkli cauri sirdij… Mamma noģība. Brālītis sauca: „Mīļie bērniņi, mamma nomira!…” Tas uz mūžu paliks atmiņā, to nevar aizmirst…” Pēc atmiņu epizodēm, kurās stāstīts, kā gāja bojā aukstumā un badā, — pēkšņi paradoksāls atgādinājums par to pašu no pretējās puses – it kā sadzīviska aina, mūsdienu tirdziņš pie upes kuģīša piestātnes, vietējie ļaudis piedāvā pankūkas, pīrādziņus, ceptas zivis… Tas nostrādā.  Mākslinieciski un emocionāli. Liek kaut kam iedurties sirdī, iedomājoties, ka tā visa pietrūka badā nomērdētajām mātēm un bērniem. Šodiena filmā atsaucas uz pagātni un atsauc pagātni mūsdienās visnegaidītākajā veidā. Cilvēciski un mākslinieciski iespaidīga ir epizode, kurā iepazīstam izdzīvojušās Sibīrijas  meitenes, Sibīrijā palikušās Valentīnas Gradovskas likteni. Sākas tāpat kā dažā labā citā gadījumā. Rāda savas fotogrāfijas, ģimenes bildes: „Te ir mans vīrs… Te esmu es…” Bet tad – neiedomājami savaldīgā balsī, it kā pārdzīvojums būtu liegts, turpina: „Nu, vīrs vispār pakārās 1977.gadā. Dēlu nodūra 1986.gadā. Meitiņa nomira 1956.gadā. Bet tā viss normāli. Pamazām dzīvojam…” Šajā epizodē atklājas dokumentālā kino satriecošais spēks. Dzintra Geka ir meistarīga kinodokumentāliste, kas skaidri apzinās, ka ir tādas lietas, ko pat slaveni aktieri nespētu nospēlēt tik vienkārši un patiesi – ka vienā mirklī atklājas likteņa vistumšākie dziļumi. Tādi dokumentāli mākslinieciskie akcenti ceļ filmas vērtību, paņem skatītāju savā varā. Līdzīgi kā paradoksālais poētisms kādā citā liecībā: „Barža ar cilvēkiem tika piekabināta velkonim… Viņi teica, — ak jūs, nabadziņi, kurp jūs aizvedīs. TUR PUTNS LIDOJUMĀ NOSALST.” Tas skan tik dzejiski – kā latviešu tautas dziesmā… Bet filmā skan latviešu Līgo dziesmas. Jo Sibīrijas apmeklējuma laikā iekrīt arī Jāņi. Ar Sibīrijas latviešiem kopā atzīmētie tautas svētki emocionāli vieno svešumu un dzimteni, pagātni un tagadni. Liek atlidot bojā gājušo dvēseļu putniem, kurus nevar ieraudzīt, bet var ielaist savas atmiņas debesīs. Filmā nav putna tēla, varbūt tāds pārdzīvojums var nākt no dokumentālo attēlu augstākās mākslas debesīs ceļošās Pētera Vaska mūzikas. Pieminis Sibīriju, tās zemē palikušos tautiešus – un tu kļūsi sirdī un dvēselē bagātāks, stiprāks. Ar tēliem, ne vārdiem to atgādina Dzintras Gekas vadītā filmas veidotāju grupa.

 Posted by at 8:22 am

 Leave a Reply

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>

(required)

(required)