2018.gada sacerējumu konkursa rezultāti

Sacerējuma konkursa
„SIBĪRIJAS BĒRNI 1941/1949 – TRIMDAS BĒRNI 1944”
Latvijas vēsture Latvijas simtgadei
rezultāti

1.grupa – no 7 līdz 10 gadu vecumam
1.vieta – Ričards Barons, 8 gadi
, Jūrmalas sākumskola „Atvase”,
2.vieta – Maija Šuliņa, 10 gadi, Teteles pamatskola,
3.vieta – Elīza Viļčuka, 9 gadi, Jūrmalas sākumskola „Atvase”.

2.grupa – no 11 līdz 15 gadu vecumam
1.vieta – Luīze Burmistrova, 13 gadi, Bauskas Valsts ģimnāzija,
2.vieta – Elizabete Ģērmane, 12 gadi, Mālpils novada vidusskola,
3.vieta – Dāgs Ričards Gromskis, 14 gadi, Rīgas Kultūru vidusskola.

3.grupa – no 16 līdz 19 gadu vecumam
1.vieta – Kristiāna Linde, 17 gadi, Jelgavas Valsts ģimnāzija,
2.vieta – Jeļena Sušinska, 18 gadi, Brocēnu vidusskola,
3.vieta – Matīss Pupiņš, 16 gadi, Medumu internātpamatskola.

Speciālbalvas
Katrīna Kalvīte, 11 gadi, Tirzas pamatskola,
Alise Maļčeva, Daugavpils 11.pamatskola,
Madara Māsāne, 14 gadi, Jaunsilavas pamatskola,
Reinis Eiduks, 19 gadi, Andreja Upīša Skrīveru vidusskola,
Estere Finka, 12 gadi, Laucienes pamatskola,
Sandijs Indāns, 12 gadi, Māteru Jura Kazdangas pamatskola,
Trīne Žagare, 17 gadi, Cēsu Valsts ģimnāzija.

Apsveicam!

Fragmenti no apbalvoto skolēnu darbiem

2.vieta- Maija Šuliņa, 10 gadi

            Pavisam nesen manam vectēvam bija 80 gadu jubileja, kurā tika apskatīti visi vectēva albumi. Es nejauši izdzirdēju, ka bildes no Sibīrijas ir retums un nolēmu izpētīt  manas  dzimtas likteņgaitas pēc kara, un noskaidrot vietu, uz kurieni manus senčus izsūtīja. Viens no maniem mērķiem ir parādīt Sibīrijas bildes pēc iespējas vairāk cilvēkiem. Manā dzimtā tika izsūtītas vairākas ģimenes, un es par godu Latvijas simtgades jubilejai nolēmu izpētīt un aprakstīt manus senčus, kuri tika izsūtīti. Tā būs mana dāvana Latvijai dzimšanas dienā.

 

3.vieta-Elīza Viļčuka, 9 gadi

Manā ģimenē tika izsūtīts mans vecvectēvs. Viņam nebija lemts atdusēties savas tēvzemes kapsētā. Viņš atdusas tālajā Džeskasganas stepē.

Lai pieminētu vecvectēvu un visus kritušos Latviešu varoņus, mēs braucam uz

Lesteni, noliekam ziedus un aizdedzinām svecīti. Gandrīz katra latviešu ģimene ir piedzīvojusi kāda tuvinieka izsūtīšanu uz  Sibīriju.

 Paldies, ka es varu augt un dzīvot brīvā Latvijā!

 

1.vieta -Ričards Barons, 8 gadi

Manas vecvecmammas pirmais vīrs Kārlis bija skolotājs, viņš mācīja mazos bērnus rakstīt un lasīt. 1944 gadā, baidoties no izsūtīšanas, vairākiem tūkstošiem latviešu nācās bēgt uz ārzemēm, tai skaitā bija arī Kārlis. Mājas bija jāpamet tik pēkšņi, ka viņš nepaguva pat atvadīties no vecvecmammas Helēnas.
Tālākos gados Kārlis dzīvoja Amērikā, bet viņi nevarēja vairs tikties.
Kārli nelaida Padomju Latvijā, bet vecvecmamma netika uz Ameriku.
Visu dzīvi viņi mīlēja viens otru, rakstīja vēstules un uz nakti skūpstīja laulātā fotogrāfiju. Pat pirms aiziešanas aizsaulē vecvecmamma palūdza pielikt Kārļa foto pie viņas sirsniņas. Tā bija mūža lielākā un traģiskākā mīlestība.

3.vieta- Dāgs Ričards  Gromskis , 14 gadi

,, Es atceros istabu, kur  logiem cieši aizvilkti aizskari, istabas stūri skaista egle, pie eglītes sēž sakņupusi sieviņa ar izmocītām acīm un klusi  dzied ,, Jūs, bērniņi, nāciet … ‘’ un tad vēl klusāk ,, Klusa nakts , svēta nakts ‘’,” tā savu atmiņu stāstījumu  par savu auklīti iesāk mana omīte. Varbūt šodien kādam var likties, kas tad tur tāds īpašs, bet 1973. gadā, kad mums nebija savas valsts, tas bija brīnums. Mana senču ģimene dzīvoja Jelgavas nomalē, bet vienalga nejutās droši, jo kāds varētu nodot par neuzticību Padomju varai, par reliģiska satura dziesmām, par Ziemassvētku svētīšanu ģimenē, bet maniem vecvecvecākiem un vecvecākiem vienmēr bija labs arguments, jo tika svinēta manas mammas dzimšanas diena, kas ir tieši Ziemasvētkos.

Fisijas tante, omītes auklīte Paulīne Plikgalve, cerēja sākt jaunu dzīvi trimdā rietumos, bet liktenis bija lēmis savas dzīves trimdas un izsūtījuma gadus pavadīt austrumos, lai pēc tam atgrieztos savā dzimtenē un klusi pavadītu savus atlikušos dzīves gadus.

 

1.vieta- Luīze Burmistrova ,13 gadi

Manā priekšā sēž eleganta, gudra, smaidīga sieviete,   kuras   acīs  un  sejas   vaibstos   redzu sirdsgudrību un lielu  garīgu  spēku.  Klausoties Intas  kundzes raitajā  un  latviski  dzidrajā  valodā,  pārdzīvojot visu,  ko   viņa   savā  mūžā pieredzējusi un  pārdzīvojusi,  jutos no  sirds  aizkustināta. Sapratu,  cik  gan  daudz    cilvēks  savā   dzīvē  var  izturēt un  cik  liels spēks   nepieciešams, lai  dzīvotu  gaiši. .. 

 Lielie onkuļi stāv uz platformas…kāds skaļi bļauj, kliedzieni, asaras un lamu vārdi zibeņo piecgadīga bērna ausīs. 

“Kāp iekšā!” 

Inta izjūt ar katru savu “ dvēseles kauliņu”  – TUMSU, BAILES, NEZIŅU.

            Laikam pārāk sāku  iztēloties to, kā  mazam   bērnam  tiek   atņemta  bērnība. Tās ir  manas  izjūtas. Bet   gadi  droši  vien  visu piegludina. Sāpe  izsāp…

            Klausos  Intas  kundzes   stāstā  par  gadiem  Sibīrijā.

            „1949. gadā  mūsu ceļš  prom  no  mājām… Sibīrija. Lopu  vagonā  sarunājāmies   čukstus. Viss, kas ģimenēm ir lopu vagonos, lai remdētu izsalkumu – verdošs ūdens.”

            Te apstājos savās domās uz mirkli un nodomāju par mūsdienām. Mums skolā ir brīvpusdienas, bet mēs čīkstam un raudam, ka nav pietiekami garšīgi. Bieži vien nemākam pateikt – PALDIES!   Intas ģimeni aizved uz Sibīriju, un viņa droši zina, ka viņas tētis ir arī kaut kur nosūtīts. Par ko? Par to, ka viņš bija aizsargs un goda  vīrs.

            Skatos uz Intas kundzi un attopos, kad viņa pasaka: “…Mans mazais brālītis nomira pa ceļam, viņu vienkārši izmeta arā no lopu vagona, bet mums bija  jābrauc  tālāk…   Visi bērni bija saslimuši no neēšanas un aukstuma, pieaugušiem sāpes un pārdzīvojumi bija lieli.”

2.vieta-Elizabete Ģērmane, 12 gadi

   Ja mums – pusaudžiem šķiet, ka bailes no zirnekļiem vai spokiem ir lielākās pasaulē, tad laikam cilvēkiem, kuri pabijuši izsūtījumā, tādi nieki ir sveši. Nevar jau īsti izprast, kā jutās cilvēki, kas tika sūtīti prom no mājām un dzimtenes uz Sibīriju. Kā jutās tie, kuri tika vainoti bez iemesla jeb kļūdas pēc, vai tie, kuri aizstāvēja sevi un citus?

            Par šiem jautājumiem man lika arī aizdomāties pasākumu cikls “Izstāsti savu stāstu” Mālpils novada bibliotēkā, ko organizēja stāstniece Elita Mieze. Ik palaikam sanācām kopā un katrs stāstījām savu stāstu par traukiem, apģērbiem, rotaslietām.. Izlēmu, ka stāsti nevar palikt tikai pie mums – mālpiliešiem, tie ir “jālaiž tautā”. ..

Stāsts par krūzēm. Tās ir skolotājas Guntas Bahmanes īpašums. Un tas ir viņas stāsts, par laiku, kad viņas vēl nebija.

“Ir 1955. gads, Sibīrija, Tomskas apgabals, Arsinovas sādža. Divi jauni cilvēki – Lauma Pētersone un Jānis Lūsis stājas laulībā. Vecāki izsūtījumā nebija aiz laba prāta, bet laulībā viņi stājās aiz lielas mīlestības. Tēvs stāstījis, ka kāzu dienā esot bijis -40 grādu, uz izpildkomiteju laulāties braukuši zirga pajūgā. Mammai mugurā bijis mētelis ar suņa ādas apkakli. Sals esot bijis tik briesmīgs, ka spļāviens gaisā sasalis un, zemē krītot, pārvērties lāstekā. Tajā sādžā ir salīdzinoši daudz latviešu – vairāki desmiti. Visi turas kopā. Un nezin no kurienes, bet kāzu dienā jaunajam pārim tiek dāvātas divas krūzes.”

Šīs krūzes tagad rotā Skolotājas Bahmanes krūzīšu kolekciju, un viņa cer, ka varēs šos traukus reiz nodot saviem bērniem.

 

2.vieta- Jeļena Sušinska, 18 gadi

            Kas ir vēsture, un kāpēc mums tā ir jāzina? Šo jautājumu bieži var dzirdēt no skolēniem. Reti kurš var atbildēt uz jautājumu – vai zini, kas bija un ar ko nodarbojās tavi vecvecāki un viņu vecāki? Kā arī jautājot – kāpēc tu esi tieši tāds, kāds esi, un dzīvo tieši šeit, Latvijā, daudzi atbild, ka šeit dzīvo viņa vecāki, un tas ir viss, vairāk neko nezina. Manuprāt, tas ir skumji, ka tā notiek, bet es priecājos un lepojos par to, ka varu atbildēt uz šiem jautājumiem.

 Sarunas ar radiniekiem un arhīva apmeklējums man izveidoja kopainu par vectēvu. ..

  1. gada oktobrī, viņu arestēja par karošanu SS leģionā, kaut gan galvenais iemesls bija sadarbība ar vācu izlūkdienesta aģentu Fēliksu Melbārdi (Rūmnieku), kas Rīgā dibināja pagrīdes organizāciju “Senlatvija”. Organizācijas mērķis bija atjaunot Latvijas neatkarību un atspēkot Rietumos izplatījušos uzskatu, ka latvieši brīvprātīgi sadarbojas ar nacistiskās Vācijas okupācijas varu un atbalsta tās politiskos mērķus. Vectēvs, kā stāstīja mana mamma un vecmamma, pēc dabas bija mierīgs cilvēks, un es nedomāju, ka viņa mērķi organizācijā bija ļaunprātīgi, vectēvs, kā jau visi latvieši, vēlējās savu- brīvu valsti. Es neesmu pārliecināta, ka es spētu darīt kaut ko, kas ir pret pastāvošo iekārtu, es nobītos, bet vectēvs – nē, ideja par Latvijas neatkarību bija “lielāka” nekā viņš pats.
  2. gada 13. martā vectēvs tika izsūtīts uz Magadanas apgabala Kolimas Sevvostlagu, vēlāk – uz Krasnojarskas apgabala Noriļskas labošanas darbu nometni. Tad, 1949. gada 25. martā, Latvijā sākās deportācijas, kas skāra arī viņa ģimeni – mammu, māsu un viņas vīru, brāļa (kas vēl pirms vectēva tika izsūtīts) sievu un dieviem viņas bērniem.

3.vieta- Matīss Pupiņš,16 gadi

            Bija auksts rudens laiks. Kā katru gadu, es palīdzēju kaimiņiem pārlasīt kartupeļus. Mēs ar saimnieci strādājām pagrabā, saimnieks rosījās dārzā. Viņš uz brītiņu ienāca paskatīties, kā mums iet. Paskatījās uz kartupeļiem, kurus mēs atlasījām  stādīšanai un ar izbrīnu teica: “Ko jūs tādus sīkus kartupeļus šeit liekat?!” Ar šiem vārdiem viņš paņēma sauju kartupeļu un meta tos  kaudzē, kurā mēs beram kartupeļus cūku barošanai. Saimnieks izgāja, bet saimnieces sejas izteiksme uzreiz izmainījās, viņas acīs parādījās asaras: ”Sibīrijā mēs tādus kartupeļus ēdām, bet stādījām kartupeļu mizas… Bet te tādus skaistus kartupelīšus cūkām…”

            Par deportācijām biju daudz ko dzirdējis, lasījis  grāmatās, bet te man priekšā sēdēja īsta aculieciniece! Toreiz sapratu, ka viņai negribētos to visu atcerēties no jauna, bet mani pārņēma ļoti liela ziņkārība, un es sāku viņai jautāt: “Vai Jūs varat man pastāstīt ko vairāk par tiem laikiem?”

            Saimniece smagi nopūtās un tad  sāka savu stāstu: “Tie bija grūti laiki… ..

Man toreiz bija pieci gadiņi, bet brālītim Valdim – septiņi.

            Vagonā bija ļoti daudz cilvēku. Kā saka pārblīvēts. Līdz jaunajai dzīvesvietai – Sibīrijai,  braucām 2 mēnešus. Mums bija ļoti smagi dzīves apstākļi: nebija ko ēst, ko ģērbt. Mamma bieži, pārnācot no darba, uz manu prasību iedot kaut ko paēst, atbildēja: “Ej, meitiņ, gulēt, rīt domāsim, ko ēdīsim…”. 

            Pēc gada nomira Valdis no tuberkulozes. Mamma trīs reizes slimoja ar plaušu karsoni. Pēdējā reizē gandrīz vai nomira.

            Mūsu sarunu pārtrauca saimnieks: ”  Varbūt jau iesim pusdienas ēst?” Saimniece, nesakot ne vārda, piecēlās un aizgāja klāt galdu.

            Es paliku viens ar kartupeļiem. Kādu minūti sēdēju, klusēju un domāju… “Labi, ka es tagad varēšu aiziet paēst siltas, garšīgas pusdienas, nevis gaidīt nākamdienas rītu…”

           

1.vieta-Kristiāna Linde, 17 gadi *(pasākumā 14.jūnijā nepiedalīsies)

Kādas šujmašīnas dienasgrāmata

  1. gada 14. jūnijs. Mana dzimšanas diena. Esmu tikko kā izlikta sava meistara veikala skatlogā. Ik pa brīdim kāds uzmet man aci. Tomēr neviens neienāk.

 Atskan zvaniņš un pa durvīm iesteidzas jauks pāris – sieviete zaļā kostīmā, vīrietis tumšā uzvalkā. Beidzot, beidzot mani nopirka!

Esmu pie Bērziņu ģimenes. Jaukā Marijas kundze, sieviete, kas mani iegādājās, ir lieliska šuvēja, līdz ar to man darba netrūkst.

1943.gada 23.jūnijs. Jau divus gadus prom no mājām. Pamazām visi sāk pierast pie skarbajiem dzīves apstākļiem. Arī mirušo skaits sarūk. Šodien pie mums ieradās govju fermas brigadieris. Viņš bija dusmīgs, jo Marijas kundze bija nedaudz aizkavējusies, šujot viņa kundzes Oļesjas puķaino kleitu. Brigadieris sagrāba mani un svieda pret koka sienu. Kolīdz vīrietis aizgāja, Marijas kundze steidzās pie manis, lai pārliecinātos, ka ar mani viss kārtībā. Biju guvusi nelielu rētu un pāris skrambiņas. Darba spējas nebija zudušas.

  1. gada septembris. Mēs sēžam vilcienā. Te arī nav kalendāra, tāpēc atkal nezinu datumu. Tas mani satrauc. Šoreiz braucam īstajā, ne tajā lopu. Mēs atgriežamies! Atgriežamies Latvijā!

1957.gada Ziemassvētki. Vilšanās bija smaga. Marijas brālis joprojām ir Amerikā, Imantam Kurzemes saimniecība atņemta un pats ar ģimeni aizvests, nu protams, uz Tālajiem Austrumiem. Par Jāņa kungu nekādu ziņu. Mūsu dzīvoklis pārvērsts par komunālo mitekli militārpersonu ģimenēm. Paši drīkstam apmesties aiz simtā kilometra. Dzīve Latvijā jāsāk no nekā.

  1. gada 14.jūnijs. Pagājuši vairāk nekā 70 gadi. Esmu Rīgas dzīvoklī kopā ar Austru – Annas mazmeitiņu, kas, tāpat kā mana Marijas kundze, ir brīnišķīga šuvēja un modes dizainere. Vairs nestrādāju tik aktīvi kā agrāk, tomēr reizēm man izdodas palīdzēt. Man ir jauns lakojums, bet rētas un skrambas, lai arī vairs nav redzamas, vienmēr paliks tur apakšā, zem jaunās krāsas kārtas.

Leave a Reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.